Kā karstu ogli pārrunās iemeta viens no pasākuma dalībniekiem, šķiet, Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs Guntis Libeks, šo pārskatu nosaucot par reģionu regresa ziņojumu. Patiesi, pārskatā nav daudz iepriecinošu faktu un vairāk redzam, kā no iedzīvotājiem tukšojas valsts attālākās un pat ne tik attālas vietas, kā paplašinājies īpaši atbalstāmo teritoriju areāls, kā arvien nabagāki kļūst tie apvidi, kuriem jau iepriekš neklājās īpaši labi.
Kādas ir reģionu attīstības tendences
„Protams, administratīvi teritoriālā reforma (ATR) ir ieviesusi ļoti lielas pārmaiņas Latvijas vietējās varas īstenošanā, taču atšķirības pārvaldāmo teritoriju lieluma un iedzīvotāju skaita ziņā joprojām nav novērstas. Piemēram, Latvijā joprojām ir divi ļoti mazi novadi, kuros iedzīvotāju skaits nesasniedz divus tūkstošus, savukārt lielākajā - Ogres novadā – mīt gandrīz 39 tūkstoši. Arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju atšķiras pat vairāk nekā piecas reizes. Turklāt ir novadi ar vairākām pilsētām, bijušajiem rajonu centriem, un ir tādi, kuros nav nevienas pilsētas, tikai mazi pagasti,” situāciju raksturoja viena no pārskata autorēm Dr.oec. Inga Vilka.
Kaut arī pēc reformas ir izzudusi iepriekš ļoti krasi redzamā likumsakarība – vājāk attīstītas ir teritorijas ar mazāku iedzīvotāju skaitu, tomēr atpalicēju galā lielākoties gan redzamas pašvaldības, kurās ir maz iedzīvotāju. „Teritoriju attīstībā tagad darbojas citi faktori – pirmām kārtām šī pilsētu piederība un tālāk jau atrašanās vieta – vai tās ir pierobežas, vai, piemēram, piekrastes teritorijas. Tādēļ pārskatā pirmo reizi atsevišķi ir iekļauts pašvaldību raksturojums pēc dažādām attīstību ietekmējošām pazīmēm – pilsētu un lauku teritorijas, pierobežas teritorijas un piekrastes teritorijas,” skaidro I. Vilka. Viņa norāda, ka teritoriju attīstību ievērojami ietekmē arī attālums no galvaspilsētas un lielajām republikas nozīmes pilsētām. Pierobežā, kur atrodas 60 novadu pašvaldības, salīdzinot ar Latvijā vidējo vai novados vidējo līmeni, lielākā daļa rādītāju ir vājāki. Tomēr atkal ir jāatšķir – vai tā ir Eiropas Savienības pierobeža ar Igauniju vai Lietuvu, vai ārējā robeža ar Baltkrieviju un Krieviju. Šeit vēl parādās dubultais efekts – attālums no Rīgas. Piekrastes pašvaldībās situācija ir labāka, katrai no tām tomēr nepieciešams individuālāks vērtējums.
„Statistika liecina, ka tajās teritorijās, kur jau bija nelabvēlīga situācija, negatīvās izmaiņas notiek vēl straujāk. Ja salīdzinām situāciju 2009. un 2010. gada sākumā, visstraujākās izmaiņas ir tur, kur tās jau iezīmējās. Piemēram, Ādažu novadā bezdarba līmenis ir 7,8 procenti, bet 28,3 procenti – Viļānu novadā,” stāsta I. Vilka.
Par valsts atbalsta instrumentu efektivitāti skaidrības nav
„Par valsts atbalsta instrumentiem mums pietrūkst visas informācijas, jo pārskatā aplūkojam nacionālās reģionālās attīstības mērķdotācijas, RAPLM, VRAA kompetencē esošos atbalsta instrumentus, vēl aplūkota ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) administrētā aktivitāte „Atbalsts ieguldījumiem mikro un mazo komersantu attīstībā īpaši atbalstāmās teritorijās”, kas ir kā turpinājums iepriekš VRAA administrētajai grantu shēmai „Atbalsts ieguldījumiem uzņēmumu attīstībā īpaši atbalstāmajās teritorijās”.
Taču valstī ir virkne citu atbalsta programmu, kuras mēģinājām iekļaut iepriekšējā pārskatā, bet šo informāciju ir diezgan grūti apstrādāt. Tādēļ arī nav vienota priekšstata par to, kā reģionālās attīstības politika tiek īstenota,” tāds bija I. Vilkas secinājums.
"ATR ir ieviesusi ļoti lielas pārmaiņas Latvijas vietējās varas īstenošanā, taču atšķirības pārvaldāmo teritoriju lieluma un iedzīvotāju skaita ziņā joprojām nav novērstas."
Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas Ekonomikas un biznesa institūta vadošais pētnieks Dr.oec. Aleksejs Nipers saistībā ar Eiropas Savienības fondu miljardu izlietojumu asi norādīja, ka to apguves efektivitāte Latvijā zinātniskā līmenī nav analizēta ne iepriekšējā periodā, ne tagad, samierinoties tikai ar virspusējiem pētījumiem, ko ārvalstu speciālisti dēvējot par naiviem. Izpaliekot stingrai, ar izpēti pamatotai valsts atbalsta sistēmai, jau tagad esot redzams, ka liela daļa naudas izkaisīta vējā.
Šo viedokli ar saviem izteikumiem atbalstīja bijušais finanšu ministrs un tagadējais Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Oskars Spurdziņš: „Kad nāca pirmais plānošanas periods ar savām naudām, tad ministriju, ierēdņu, politiķu, var teikt, visas sabiedrības noskaņojums bija tāds – neko pētīt nevajag, dodiet naudu, mēs ļoti labi zinām, kur to likt! Es negribu teikt, ka šī nauda ir izniekota, bet, protams, tās efektivitāti varēja vēlēties daudz lielāku. Tad domājām – nākamajā periodā būs pētniecība un secinājumi, kādu efektivitāti vajag sasniegt.
Bet sākam skatīties, ka īstenībā arī šis nākamais periods bez pētīšanas un analīzes tāpat būs izniekots. Tā ir liela nauda; ja to mērķētu daudz precīzāk, būtu daudz lielāki ieguvumi. Revīzijas komisijā, kur ministrijas atskaitās par Eiropas naudas apguvi, labi redzam, ka īstas pārliecības par efektivitāti nav. Jo arī analīzes, īstas pētniecības nav bijis. Tad redzam, ka Eiropai tomēr ir taisnība, ka vispirms ir jāpēta, un pēc tam nauda jāiegulda. Nevis jāiegulda, un tad jādomā, kas ir sanācis.”
RAPLM ziņojumā par horizontālo prioritāšu „Teritoriju līdzsvarota attīstība” un „Rīgas starptautiskā konkurētspēja” īstenošanu 2007.-2009. gadā secināts: lai arī ES fondu programmēšanas dokumentos teritoriju līdzsvarota attīstība ir izvirzīta kā viena no horizontālajām prioritātēm, ES fondu atbalsta plānošanā tomēr dominēja nozares, nevis teritoriāla pieeja - 92% no kopējā ES fondu atbalsta 2007.-2013. gada plānošanas periodā ir paredzēti nozaru prioritāšu īstenošanai.
Jauna pieeja atbalsta plānošanā un piešķiršanā
Īstenībā mērķtiecīgs Eiropas naudas atbalsts teritoriju specifisko prioritāšu noteikšanai nemaz nav bijis iespējams, jo pašu prioritāšu noteikšana ir vēl tikai iedīglī.
Piemēram, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministre Dagnija Staķe diskusijā teica: „Es saskatu, ka nākamajā plānošanas periodā ir atsevišķi jādomā par piekrastes teritoriju attīstību, turklāt visvairāk tieši to teritoriju, kas atrodas pie atklātās jūras. Šai vietā ir ļoti lielas iespējas attīstīt tūrismu, kas jau notiek arī tagad; turklāt tas ir arī drošības jautājums. Jādomā par maģistrāļu izbūvēšanu uz Ventspili un Liepāju. Ko esam padarījuši (bet vēlēšanu tuvuma ietekmē neesam panākuši vienošanos koalīcijas padomē) – panākuši, ka Zemkopības ministrija, Vides ministrija un Finanšu ministrija ir piekritušas šīs teritorijas atdot pašvaldību rīcībā. Īstenībā tas ir ļoti nozīmīgs solis, lai pašvaldības būtu tiesīgas šīm teritorijām piesaistīt ES fondu finansējumu. Mūsu ministrija nākusi klajā ar ierosinājumu par pašvaldību budžetu dažādošanu, tostarp uzņēmumu ienākuma nodokļa pārdali par labu pašvaldībām, jo tas, manuprāt, būtu ļoti liels stimuls, lai pašvaldības savās teritorijās varētu attīstīt uzņēmējdarbību.”
Ilona Raugze, RAPLM Valsts stratēģiskās plānošanas departamenta direktora vietniece: „Pašreizējā situācija valstī prasa ievērojami pastiprināt reģionālās politikas pasākumus (to nosaka arī jūnijā Saeimā pieņemtā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija), un mēs šobrīd strādājam, lai definētu rīcības virzienus šo ilgtermiņa mērķu sasniegšanai līdz 2020. gadam. Jaunās reģionālās politikas ietvaros ir tapis piedāvājums divos galvenajos darbības (vai pat reformu) virzienos. Pirmkārt, mēs gribētu piedāvāt atbalstu tā dēvētajām funkcionālajām teritorijām, un turpmāk vairs nevajadzētu dalīt pašvaldības, kā līdz šim – spēcīgākajās un vājākajās, labajās un sliktajās (kā to ir uztvērušas pašvaldības), bet piedāvāt atbalsta iespēju atbilstoši šo teritoriju funkcionālajai nozīmei, kopīgajām pazīmēm. Kā, piemēram, jau minētajām piekrastes teritorijām. Tad es vēl gribētu runāt par Austrumu pierobežas attīstības programmu un šo teritoriju atbalsta pasākumiem. Jo mēs no statistikas redzam, ka tur, salīdzinot ar pārējo pierobežu, iedzīvotāju skaits samazinās piecas reizes straujāk, un saprotam, ka cilvēka resursu pieejamība ir viens no tiem faktoriem, kas nosaka konkrētās teritorijas attīstības iespējas. Tāpat vēlamies piedāvāt atbalsta pasākumus attīstības centriem, tostarp jādomā arī, kā attīstīsim metropoles areālu.
Bet vienlaikus atbalstu vajadzētu piedāvāt atbilstoši tā dēvētajam minimālajam pakalpojumu grozam jeb klāstam, kas tiktu noteikts pēc apdzīvojuma līmeņa, ko nosaka ilgtermiņa stratēģija. Jo ir svarīgi, lai, izvēloties dzīvesvietu noteiktā teritorijā, cilvēks skaidri zinātu, kādus sabiedriskos pakalpojumus viņš tur varēs saņemt un arī to, kādas iespējas būs nokļūt tur, kur šis pakalpojumu klāsts ir plašāks. Treškārt, saistībā ar valsts atbalstu mēs noteikti gribētu turpināt praksi, ko esam jau aizsākuši ar policentriskās attīstības prioritāti, piedāvājot atbalsta iespējas pašu pašvaldību izvirzītajiem attīstības projektiem saskaņā ar to attīstības programmām. Mēs redzam, ka šo vietējo pašvaldību plānošanas dokumentu nozīmei būtu jāpieaug, jo ticam, ka katra pašvaldība pati spēj saplānot savu attīstību un saprast, kādas ir tās vajadzības vietējā līmenī. Ticam, ka Latvijā kopumā bezcerīgu teritoriju nav, katrā vietā ir savs attīstības potenciāls, un atbilstoši tam vajadzētu piedāvāt atbalstu.
Otrs svarīgākais reformu virziens tiešām būtu saistīts ar šo vietējās varas rīcībspējas nostiprināšanu un to finansiālo iespēju paplašināšanu, lai tās varētu pilnvērtīgi izpildīt savas funkcijas un arī patstāvīgi darboties bez atbalsta no augšas. Šeit ļoti svarīga ir pašvaldību lomas palielināšana uzņēmējdarbības veicināšanā, jo darba vietu pieejamība īstenībā ir izšķirošais faktors, kas nosaka arī cilvēku dzīvesvietas izvēli. Tādēļ jānovērš normatīvajos aktos esošie šķēršļi, kas šobrīd pašvaldībām traucē spēlēt nozīmīgāku lomu ekonomikas attīstībā savā līmenī: diemžēl šobrīd likumdošana priekšplānā izvirza īstermiņa finansiālos ieguldījumus un tiek upurēti iespējamie ilgtermiņa ieguvumi, stimulējot komercdarbību un radot darbavietas.
"Izpaliekot stingrai, ar izpēti pamatotai valsts atbalsta sistēmai, jau tagad esot redzams, ka liela daļa naudas izkaisīta vējā."
Esam veikuši ES fondu programmu sākotnējo ietekmes izvērtējumu uz teritoriju attīstību, kā šis finansējums jau ir „nogūlies” teritorijās, un (lai arī tikai 15 procentu finansējuma šobrīd atmaksāts par īstenotajiem projektiem) redzams, ka uzņēmējdarbības un cilvēkresursu jomā, atskaitot infrastruktūru, tas paliek Rīgā un Pierīgā. Pašlaik nauda koncentrējas tur, kur jau ir resursi, nevis tur, kur tos būtu nepieciešams piesaistīt.”
O. Spurdziņš: „Man visu laiku ir kremtis, strādājot arī kā finanšu ministram un redzot Latviju iekrāsotu vienā - īpaši atbalstāmo reģionu - krāsā, kur katrs sevi grib redzēt. Protams, var teikt, ka uz Eiropas vidējā fona visa Latvija šobrīd dzīvo slikti. Bet, ja ceturtā daļa iedzīvotāju ir īpaši atbalstāmie, tad atbalsta intensitāte jebkurā gadījumā būs pārāk zema, lai sasniegtu tos mērķus, ko visi vēlas. Tad ir mūžīgais jautājums – ciktāl ministrijas ir gatavas savas funkcijas nodot, un ciktāl novadi ir gatavi tās saņemt? Un atbilstoši rīkoties, līdzi saņemot arī kādu finanšu instrumentu. Tas jau būs uzdevums nākamajai Saeimai – strādāt pie jaunās nodokļu sistēmas, kur daļu tā paša UIN varētu atvēlēt aktīvajām pašvaldībām.
Un vēl kāds jautājums. Lielākoties reģioni, kas atrodas līdzās lielajām pilsētām, tomēr ir līdzīgā attīstības līmenī, bet ir divas pilsētas – Daugavpils (gan nedaudz mazāk) un Rēzekne, kur līdz ar pilsētas robežas beigšanos sākas milzīgs bezdarbs un atpalicība. Tas ir pētījuma vērts temats, kādēļ šīs ir pilsētas, kas nepavelk līdzi reģionus. Rēzeknē turklāt tika dots iedarbīgs instruments – speciālā ekonomiskā zona un arī citi atbalsta veidi. Tad vai tā ir neprašana, vai kāda īpatnēja specifika?”
Ar smagu mugursomu uz šauras taciņas
Pēdējā laikā līdz ar ideju par pašvaldību finanšu avotu dažādošanu īpaši aktualizēts arī jautājums par pašvaldību patstāvības paplašināšanu.
Edvīns Bartkevičs, Ogres novada domes priekšsēdētājs, sev raksturīgā impulsīvi atraktīvā manierē sacīja: „Ik reizi, kad publiski padalos pieredzē par domes darbu, tā klāt ir kontrole un arī kārtējais administratīvais protokols. Pašvaldības Godmaņa un Dombrovska valdībām prasīja – apturam 89 MK noteikumu un 18 likumu darbību un mēs izdzīvosim!
Es esmu „nopelnījis” jau trīs administratīvo pārkāpumu protokolus. No sākuma par to ļoti pārdzīvoju, tagad domāju – ja es ar savu darbību esmu ieguvis pašvaldībai 30 tūkstošus latu, bet administratīvo sodu samaksājis 100-150 latu, tad bija to vērts! Ilgtermiņa attīstības stratēģijā viss ir ļoti pareizi pateikts, bet vai kāds ir padomājis, kā šo programmu iespējams īstenot? Mums viss notiek pēc sīkām instrukcijām: gan ministrijas darbinieki, gan mēs pašvaldībās katrs sēžam savā krēslā un velkam ķeksīšus – vai padarītais atbilst šīm instrukcijām. Nupat RAPLM koordinācijas padomes sēdē noklausījos Finanšu ministrijas ierēdņa uzskaitījumu – ko pašvaldības nedrīkst darīt. Piemēram, Daugavpils cietoksnī Rotko mākslas centru attīstīt nedrīkst, jo tas neatbilst nevienam instrukcijas punktam! Visas neatbilstības tika uzskaitītas kādas divdesmit minūtes. Ja šodien šajā mazajā smilšu kastē, ko sauc par Latviju, nevaram panākt vienu – lai ministrijas ierēdnis strādā valsts labā un nedomā par aizliegumiem, bet gan par to, kā labus projektus atvieglot, kur gan mēs nonāksim? No Reģionu komitejas mūs, Latvijas pašvaldību vadītājus, aizveda uz Birmingemu un tur rādīja projektu, kā pašvaldība gada laikā bija nopirkusi kādu īpašumu, to sadalījusi un atkal pārdevusi divreiz dārgāk, iegūstot investīcijas, piesaistot komersantus, turklāt ar nosacījumu, ka tiem desmit gadus jāuztur infrastruktūra. Mums tas ir aizliegts. Mums viss ir aizliegts. Bet mūsu cilvēki brauc projām! Ogres 1. vidusskolā saņemti 12 iesniegumi no vecākiem par to, ka visa ģimene izbrauc no Latvijas...”
"Vienlaikus atbalstu vajadzētu piedāvāt atbilstoši minimālajam pakalpojumu grozam, kas tiktu noteikts atbilstoši apdzīvojuma līmeņiem, ko paredz ilgtermiņa stratēģija."
Šeit E. Bartkevičs min vēl vienu piemēru – kāds no vidusskolas absolventiem Anglijā strādā par menedžeri, un viņa firmā jau nodarbināti 15 bijušie klasesbiedri. „Bet kāpēc tu šeit nedibini savu uzņēmumu? Viņš atbildēja – Latvijā es to nemūžam nevarētu izdarīt!”
Pārskatā pietrūkst salīdzinājuma – kas notiek Latvijā, Igaunijā, vēl tuvējos kaimiņos, piemēram, Somijā. Nesen Somijas kolēģiem jautāju – kā jūs krīzes apstākļos tiekat ar visu galā? Izrādās, Somijā, protams, ir likumi, bet valdība pieņem tikai vadlīnijas. Viņiem viss nav reglamentēts pa punktiem, kā pie mums. Ka, piemēram, izgāztuves rekultivācijā nogāzes slīpumam jābūt 18 grādiem, un ne par matu citādāk. Tādus piemērus varu nosaukt desmitiem. Lai pašvaldības šodien varētu attīstīties, tām ir jādod plats ceļš, nevis jānosprauž šaura taciņa, jāuzkar plecos mugursoma ar ķieģeļiem un jāpasaka – kāp vertikāli kalnā! Mums ir ļoti laba stratēģija, kur nosprausti visi plāni, bet tai pašā laikā paši ar savu izveidoto valsts pārvaldes sistēmu esam sev sapinuši rokas un kājas, un šo sistēmisko kļūdu neatzīstam!”
Vēl diskusijā sprieda par to, kā norisinās darbs, lai plānošanas dokumentus sakārtotu pa līmeņiem – nacionālais, reģionālais un vietējās pašvaldības līmenis, un pretī tam ieplānotu arī finansējumu. Tagad lietas it kā reāli kustas valsts reģionu mērķtiecīgākas attīstīšanas līmenī. Varbūt beidzot no vārdiem un rakstīšanas pāriesim pie darbiem, paturot prātā iepriekš teikto – Latvijas reģioni tukšojas no cilvēkiem, un tas notiek arvien ātrāk. Kā sacīja LU socioloģijas profesors Tālis Tisenkopfs: „Tādas teritorijas, kuras iztukšojas, nav tikai pierobežā, bet arī daudz tuvāk, piemēram, ap Ērgļiem, Ķeipeni, Suntažiem... Bet šīs teritorijas nepārstāj būt Latvija.”
Te gan atkal jācitē O. Spurdziņš: „Plānošanas reģionu loma ir milzīga, papīri ir saražoti, valstī ir vairāk nekā 200 dažādu veidu plānu, bet mēs paši to darbu, ko esam izdarījuši, noniecinām.”
"Mērķtiecīgs Eiropas naudas atbalsts teritoriju specifisko prioritāšu noteikšanai nemaz nav bijis iespējams, jo pašu prioritāšu noteikšana ir vēl tikai iedīglī."
Tas izskanēja īpaši aktuāli sarunu kontekstā par to, ka, no vienas puses, MK lēmumos uzsvērta plānošanas reģionu lomas pastiprināšana, bet, no otras puses, kā informēja RAPLM Pašvaldību attīstības departamenta Reģionu tiesiskā nodrošinājuma nodaļas vecākā eksperte Veronika Jurča – lielākā daļa darba laika tiek tērēta, nevis strādājot reģionu stiprināšanas labā, bet gan pierādot, ka tie vispār ir vajadzīgi...
Zemgales plānošanas reģiona administrācijas izpilddirektors Raitis Vītoliņš šajā saistībā teica: „Var jau likvidēt plānošanas reģionu kā iestādi un ietaupīt 110 tūkstošus latu, ignorējot to, ka reģiona attīstībai esam piesaistījuši 12 miljonus Eiropas naudas.” Līdztekus šim iznira arī neskaidrība par RAPLM nākotni – pēc vēlēšanām būs vai nebūs?
Tad gan jādomā par darba noniecināšanu - cik plānu, dokumentu, apmaksātu darba stundu, iestrādņu un aizsāktu nodomu aizies nebūtībā.
