Daudzi no viņiem ārvalstīs nodibina ģimenes un Latvijā iegriežas tikai kā viesi, bet daudzi pēc īsāka vai garāka laikposma arī atgriežas dzimtenē.
Ne vienmēr atrašanās tālienē ir viegla un patīkama, it īpaši tad, ja mājās palikuši bērni un tuvi, mīļi cilvēki. Ne vienmēr darba apstākļi ir tādi, kā izsapņoti pirms aizceļošanas. Neizbēgami piedzīvotas vilšanās, stress, netaisnība, pat krāpšanās.
Dažādi skumji stāsti jau kļuvuši par ikdienas pieredzi Latvijas vēstniecībās strādājošajiem, un tos nākas uzklausīt arī ārpus Latvijas esošajiem luterāņu Baznīcas mācītājiem. Kā liecina prakse, tieši mācītāji bieži vien sniedz garīgu atbalstu krīzēs nonākušajiem tautiešiem.
Īpaši pēdējos gados, kad izceļošanas vilnis svešumā aizvedis ievērojamu skaitu Latvijas iedzīvotāju, jūtami mainījušās arī ārpus Latvijas darbojošās luterāņu Baznīcas draudzes. Vēl pirms septiņiem, astoņiem gadiem dievkalpojumos bija redzamas pārsvarā tikai sirmas galvas, tagad tajās it kā iepūsta jauna dzīvības dvesma: daudz jaunu cilvēku, jaunas ģimenes, kur lielākoties tēvs – cittautietis, māte – latviete, bet mazais bērns pirmos vārdus mācās izrunāt divās valodās.
"Ne vienmēr atrašanās tālienē ir viegla un patīkama, it īpaši tad, ja mājās palikuši bērni un tuvi, mīļi cilvēki."
Novērtējot šo realitāti, jāapzinās, ka atrodamies nozīmīgas mūsu tautas un arī valsts tālākas attīstības krustcelēs. Radies līdz šim nepieredzēts izaicinājums un iespējas: vai nu jaunie cilvēki atradīs pulcēšanās un latviskās identitātes īstenošanas vietu katrs savā mītnes zemē, vai arī – ja bērnu un jaunu cilvēku piesaiste latviešu kopībai nenotiks, – mazie bērni pavisam viegli integrēsies sveštautiešu vidū, kā tas jau diemžēl noticis ne vienā vien tā dēvētajā trimdas ģimenē. Arī pat tādās ģimenēs, kurās abi vecāki ir latvieši.
Sākoties skolas gaitām, latviešu bērni atraduši sev cittautiešu draugus skolā vai citur, pilnīgi atsvešinoties no latviešiem un Latvijas.
Šā apsvēruma dēļ ir svarīgi meklēt jaunus attīstības ceļus luterāņu un arī katoliskajai Baznīcai ārpus Latvijas. Dažviet Vācijā, Lielbritānijā un citur vismaz dievkalpojumu apmeklējumiem veiksmīgi izdevies piesaistīt jaunos cilvēkus, kuri vai nu ir pārcēlušies uz dzīvi ārvalstīs, vai arī atrodas tur studiju laikā.
"Kā liecina prakse, tieši mācītāji bieži vien sniedz garīgu atbalstu krīzē nonākušajiem tautiešiem."
Labs piemērs izveidojies latviešu luterāņu Baznīcai Vācijā, sadarbojoties ar ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Eiropas Padomē Aigu Liepiņu. Jau kļuvis par tradīciju, ka viņa ierodas svētku pasākumos un latviešu sarīkojumos Freiburgā, “Bērzainē” – organizācijas ”Daugavas Vanagi” īpašumā, kurā mīt gan vecākās paaudzes latvieši, gan arī mācību laikā uzturas samērā daudz studentu no Latvijas. “Bērzainē” notiek arī regulāri dievkalpojumi, kurus vada arhibīskaps Elmārs Rozītis.
“Bērzainē” 14. novembrī notika Latvijas proklamēšanas gadadienai veltīts pasākums, kurā piedalījās gan A. Liepiņa, gan arī arhibīskaps, noturot svētbrīdi. Interesanti, ka svētku runu teica Freiburgā studējošais jaunais vēsturnieks Gustavs Strenga, kura vārdos izskanēja aicinājums katram uzņemties atbildību par savu valsti un tautu.
Vēstniece uzsvēra, ka tieši jaunajai paaudzei jādod vairāk iespēju darboties. Un te paveras dažādi sadarbības ceļi Latvijas vēstniecībām un Baznīcai.
A. Liepiņa 20. novembrī rīkoja svinīgu pieņemšanu Strasbūrā, kurā piedalījās gan lielāko valstu diplomāti, gan latvieši no Francijas un Vācijas, gan arhibīskaps E. Rozītis. Sarunās ar klātesošajiem nostiprinājās pārliecība, ka sadarbībai jāattīstās, iezīmējot konkrētas vadlīnijas.
