Par Lisabonas samita rezultātiem no augstāko amatpersonu puses izskan tikai pozitīvas atsauksmes. Valsts prezidents preses brīfingā pat norādījis: Latvijas intereses ir ņemtas vērā pilnībā un 5. pants kā centrālais princips NATO stratēģiskajā koncepcijā ir nostiprināts vēl vairāk, ar konkrētiem pasākumiem. Kādas Latvijas intereses ir izdevies Lisabonā nostiprināt, un kādi konkrēti pasākumi tiks īstenoti?
Jā, jāpiekrīt prezidenta teiktajam; viņš šajās lietās ļoti labi orientējas. Šis bija pirmais samits, kurā Latvija piedalās NATO stratēģiskās koncepcijas izstrādē kā dalībvalsts un kurā tika pieņemta virkne stratēģiskas nozīmes dokumentu un lēmumu.
Kas attiecas uz Latvijas drošības nostiprināšanu – skaidrs, ka esam iestājušies NATO, lai palielinātu savu drošību un lai sagaidītu solidāru atbalstu no alianses kopumā un no tās dalībvalstīm tajā eventuālajā X stundā, kad mūsu drošība tieši vai netieši varētu tikt apdraudēta. Protams, ir bijusi virkne debašu par to, vai tas notiks, kā tas notiks, vai Austrumeiropas un Rietumeiropas situācija būtu atšķirīga. Tad, lūk, jaunā NATO stratēģiskā koncepcija saliek visus punktus uz i, pasakot, ka 5. pants (1949. gada 4. aprīļa Ziemeļatlantijas līgums, ar kuru izveido NATO, saukts arī „Vašingtonas līgums” – aut.) par kopīgo aizsardzību, 4. pants par dalībvalstu savstarpējām konsultācijām ir spēkā un ir negrozāms. Un pašlaik NATO notiekošo militāro reformu rezultātā tiks izdarīts viss, lai 5. pantu īstenotu pilnībā un attiecībā uz visām dalībvalstīm. Tie ir konkrētie militārie pasākumi, par kuru īstenošanu liela daļa gulsies arī uz Aizsardzības ministriju nākamā pusgada laikā. Tas ar NATO reformām vairāk saistīts tādā ziņā, ka tiks ietaupīts vairāk līdzekļu. Taču tas nekādā veidā nevar un nedrīkst skart mūsu aizsardzības, militārās spējas. Par to esam vienojušies starp dalībvalstīm. Tas ir pirmais lielais punkts. Otrais punkts ir jautājums par jaunajiem apdraudējumiem, kuru risināšanā tika iesaistīta arī Krievija. Jaunā stratēģija no vecās atšķiras ar pietiekamu balansu starp līdzšinējiem tradicionālajiem apdraudējumiem un jaunajiem, – sākot ar kiberapdraudējumiem un beidzot ar raķešu uzbrukumiem no trešajām valstīm situācijās, kad kāda no tām, līdzīgi kā to nupat apliecinājusi Ziemeļkoreja, sāk rīkoties neadekvāti. Šeit mums ir tādas pašas intereses kā virknei citu valstu, kuras nav NATO dalībvalstis, kā, piemēram, Krievijai. Un ir loģiski, ka redzot vienus un tos pašus apdraudējumus, mums vajag sadarboties. Tas, protams, nenozīmē, ka mums nav pretēju viedokļu atsevišķos citos jautājumos, un daudzus no tiem tuvākajā laikā droši vien nespēsim atrisināt. Taču, kas attiecas uz pretraķešu aizsardzību, NATO ir sākusi nopietnu dialogu un plānošanu ar Krieviju, lai kopīgi garantētu mūsu teritoriālo neaizskaramību iespējama apdraudējuma gadījumā.
Daudziem, sevišķi runājot par Ziemeļeiropu, arī Baltiju, droši vien rastos jautājums: kādas raķetes gan mūs patlaban apdraud. Irānas un vēl jo vairāk – Ziemeļkorejas militārā trieciena iespējas tik tālu, šķiet, nesniedzas. Austrumeiropā, iespējams, drīzāk teiktu, ka NATO patlaban plāno pretraķešu aizsardzību kopā ar potenciālo apdraudētāju numur viens.
Šis kopējais pretraķešu vairogs nenozīmē to, ka līdzšinējās aizsardzības sistēmas vairs nedarbojas. Tās ir divas dažādas sistēmas. NATO uzdevums ir aizsargāt visu dalībvalstu teritoriju no jebkuras citas valsts uzbrukuma. Es uzsveru – jebkuras. Ja ir valstis, kas arī ir ieinteresētas kopīgo apdraudējumu mazināšanā, tad kāpēc gan ar tām solidāri nesadarboties?
"Šis bija pirmais samits, kurā Latvija piedalās NATO stratēģiskās koncepcijas izstrādē kā dalībvalsts un kurā tika pieņemta virkne stratēģiskas nozīmes dokumentu un lēmumu."
Bet, runājot par raķešu uzbrukuma sasniedzamības robežām, nevajadzētu būt tik pārliecinātiem. Ja kāds no potenciālajiem agresoriem nespēj sasniegt kādu NATO dalībvalsti šogad, tad kur gan ir garantija, ka tā to nespēs arī pēc gada vai diviem? Turklāt pretraķešu vairogu nav iespējams uzsliet vienā mirklī. Mums ir jārēķinās ar dažādiem iespējamiem pārsteigumiem. Un labāk, ja šāds vairogs ir, nekā, ja tāda nav.
Kad šis vairogs varētu sākt darboties?
Domāju, ka par termiņiem varēsim runāt jau tuvākā pusgada laikā. Pēc Lisabonas samita ir jāiepazīstas ar visām eventuālajām problēmām, kuras vēl ir jāatrisina.
Nozīmīgs samita akcents ir alianses attiecību „pārstartēšana” ar Krieviju, ko Maskava akceptējusi tikai „ar stingru noteikumu, ka NATO pret to izturas kā pret līdzvērtīgu partneri”. Kā tas būtu jāsaprot? Ko varam sagaidīt no šādām NATO un Krievijas attiecībām?
Latvija vienmēr ir redzējusi Krieviju kā līdzvērtīgu partneri, un mēs to pašu sagaidām no Krievijas. Domāju, ka arī citām NATO dalībvalstīm nav problēmu redzēt Krieviju kā līdzvērtīgu sarunu partneri starptautiskajā arēnā. Krievija ir pietiekami cienījama un spēcīga valsts. Un neraugoties uz to, pret ikkatru valsti jāizturas ar pienācīgu cieņu. Tas, ko saprotam ar šo restartēšanu, ir, ka tajās jomās, kur mums ir kopīgas intereses un nav pretrunu, varam iet uz priekšu. Tur, kur pretrunas paliek, mēs neiesim uz priekšu.
Daudzām NATO dalībvalstīm un arī kandidātvalstīm varētu būt bažas par to, cik turpmāk liels būs Krievijas iespaids uz alianses lēmumu pieņemšanu.
Krievija nav NATO dalībvalsts, un šī stratēģija vēlreiz uzsver to, ka alianse saglabā neatkarīgu lēmumu pieņemšanu. Tas nozīmē, ka NATO iekšienē lēmumus pieņem dalībvalstis, nevis kāds cits. Tas gan nenozīmē, ka atsevišķos gadījumos, kad mums ir interese, mēs nevaram vai negribam konsultēties. Taču lēmumus pieņemsim tikai mēs paši. Tāda ir gan mūsu, gan kopīgā NATO nostāja.
Krievija maina savu Eiropas politiku. Nesen – oktobrī – Dovilā, pārrunājot arī militārās drošības jautājumus, tikās Krievijas, Francijas un Vācijas vadītāji, faktiski apejot ES ārpolitikas resoru. Ir paustas bažas par Vācijas un Francijas mēģinājumu iesaistīt Krieviju NATO lēmumu pieņemšanā un Krievijas centieniem iedzīt ķīli Eiropas drošības arhitektūrā. Kā jūs to komentētu?
Mēs nevaram aizliegt atsevišķām valstīm uzturēt arī divpusējas attiecības. Mēs paši tā darām, un tas ir normāli. Bet par jūsu minēto tikšanos teikšu tā: neesmu pārāk priecīgs. Jo, ja runājam par lietām, kas skar daudzpusējus jautājumus, sevišķi, kas attiecas uz ļoti nozīmīgām Eiropas Savienības tēmām, būtu daudz prātīgāk to darīt plašākā lokā. Nebūtu pieļaujama tāda prakse kā savulaik vienošanās par gāzesvadu starp Šrēderu un Putinu (vienošanās starp bijušo Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu un toreizējo Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu par gāzesvada būvi Baltijas jūrā starp Krieviju un Vāciju, ko parakstīja 2005. gada septembrī – aut.), pret kuru biju ļoti kritisks. Uzskatu, ka no Šrēdera puses tas nebija pietiekami koleģiāli. Un arī tagad pie tā palieku.
"Ja kāds no potenciālajiem agresoriem nespēj sasniegt kādu NATO dalībvalsti šogad, tad kur gan ir garantija, ka tā to nespēs arī pēc gada vai diviem?"
NATO aktivitātes šodien lielā mērā pamatojas uz Vašingtonas līguma 4. pantu, kurš paredz, ka dalībvalstis apspriedīsies „jebkurā brīdī, kad vien, pēc jebkuras Puses uzskatiem, būs apdraudēta jebkuras Puses teritoriāla integritāte, politiskā neatkarība vai drošība”. Viena no Latvijas un mazo valstu interesēm kopumā pirms Lisabonas samita, sevišķi runājot par satraukumu, ko izraisīja Francijas lēmums pārdot Krievijai „Mistral” militāro kuģi, bija savstarpējo konsultāciju lomas palielināšana lēmumu pieņemšanā aliansē. Kādi ir rezultāti un perspektīvas šajā jomā?
Man šķiet, ka arī attiecībā uz 4. pantu esam panākuši maksimāli iespējamo. Šis jautājums ir daudz skaidrāks NATO ietvaros. Protams, vienmēr paliek jautājums, cik lielā mērā kādas dalībvalsts rīcība, tās detaļas attiecas uz 4. pantu, cik – ne. Runājot par „Mistral” lietu, es domāju, ka mēs šo kuģa pārdošanas lietu Krievijai esam nedaudz pārspīlējuši. Mēs šai lietai sekojam, esam to pārrunājuši ar Franciju. Tā saprot mūsu bažas. Domāju, ka šis jautājums mūsu starpā ir atrisināts.
Vai Latvija turpinās iestāties par konsultāciju lomas nostiprināšanu attiecībā uz lēmumu pieņemšanu NATO?
Protams. Paldies Dievam, esam NATO dalībvalsts, kas dod mums tiesības sēdēt pie kopīgā apspriežu galda. Taču tas nav jautājums tikai par NATO; tas ir jautājums arī par mūsu iespējām konsultēties Eiropas Savienības iekšienē. Tādēļ kā viena no manām personīgajām iniciatīvām jau pirms divām nedēļām pirmajā ārzemju vizīte Oslo, kur tikās Ziemeļvalstu, Baltijas valstu, Lielbritānijas, Vācijas un Polijas pārstāvji, bija panākt regulāras konsultācijas aizsardzības ministru līmenī. Pirmā tikšanās būs jau 8. decembrī Briselē. Tātad akcents ir uz lielāku reģionālo sadarbību.
Jaunizveidotajā Eiropas Savienības ārlietu resorā Latvijas pārstāvi nav izdevies iekļaut. To var vērtēt arī kā Ahilleja papēdi Latvijas interešu aizstāvībā Eiropas Savienības kopējās ārpolitikas ietvaros.
Latvija nav vienīgā, kuras pārstāvja šajā institūcijā pagaidām nav. Taču esmu pārliecināts, ka būs. Es domāju, ka esam pietiekami veiksmīgi Eštones kundzei šo vēsti novadījuši. Ir skaidrs, ka mūsu pārstāvim tur ir jābūt, taču tas nav vienīgais veids, kā savas intereses varam pārstāvēt. Mums ir ļoti rūpīgi jāstrādā pie mana otrā darba valdībā – Eiropas Savienības prezidentūras veidošanas. To jau esam sākuši. Lai gan Latvijas prezidentūra ir tikai 2015. gadā, mums jau tagad ir ļoti jāpārdomā, kādas būs mūsu prioritātes, skatot tās kopā ar prioritātēm ne vien Eiropas Savienībā, bet arī NATO, ANO un citās starptautiskajās institūcijās. Tas ir ļoti nopietns darbs, kura pamati būs jāieliek tieši 2011. gada laikā.
Kāda ir jūsu attieksme pret kopīgas Eiropas Savienības armijas veidošanu? Kopš stājies spēkā Lisabonas līgums, pirmo reizi juridiski Eiropas līmenī pateikts, ka Eiropas Savienībai ir sava aizsardzības politika.
Mans viedoklis ir, ka mums šeit ir jābūt lielākai koordinācijai un lielākai efektivitātei. Pašlaik Eiropas Savienības dalībvalstis kopumā tērē ļoti daudz līdzekļu militārajā jomā, bet efektivitāte nav tāda, kā, piemēram, ASV. Līdz ar to viens no mērķiem būtu tērēt mazāk, bet ar lielāku devumu Eiropas Savienības, NATO un pasaules drošības jautājumu ietvaros.
"Patlaban Eiropas Savienība globāli cīnās par savu ietekmi pasaulē."
Eiropas Savienība patlaban pasaulē globāli cīnās par savu ietekmi. Mēs nevaram aprobežoties tikai ar naudas maksāšanu visiem par visu. Mums ir jābūt spējīgiem pašiem aizsargāties. Kaut vai pret Somālijas pirātiem.
Vai Eiropas Savienības bruņotie spēki kaut kādos līmeņos nedisharmonēs ar NATO?
Domāju, ka drīzāk tas ir jautājums par komandstruktūrām. Sākotnējā skepse, kas bija 90. gados, šķiet, ir pārvarēta. Domāju, ka cilvēki, kas strādā pie plānošanas, saprot, ka šeit īsti nav pretrunu, visu ir iespējams savietot. Protams, ka Eiropas Savienības bruņoto spēku tālākā izveide nevar notikt uz NATO rēķina.
Kādai, jūsuprāt, vajadzētu būt Baltijas reģiona drošības politikas turpmākajai attīstībai? Polijai ir priekšlikums izveidot speciālas bruņoto spēku daļas, kas ir orientētas uz Baltijas un Polijas aizstāvību. Jūs esat rosinājis veidot neformālu NATO un Eiropas Savienības militāro sarunu procesu ar Ziemeļvalstīm. Savukārt Zviedrija nesen paziņoja par savas militārās klātbūtnes palielināšanu Baltijas jūras reģionā.
Mēs ejam pareizā virzienā. Šīs lietas lielā mērā iet roku rokā. Piemēram, ja Eiropas Savienībā runājam par Baltijas jūras stratēģiju, tajā ir ne tikai civilie, bet arī militārie aspekti. Arī mūsu partneri šajā reģionā runā par lielāku militāro sadarbību. Skaidrs, ka viss nenotiks uzreiz, taču ir svarīgi tagad ielikt reģionālajai sadarbībai pareizus pamatus.
"Vislielākais samazinājums tiks īstenots veiksmīgu diplomātisko sarunu rezultātā, pārstrukturējot savus starptautiskos maksājumus."
Esat atzinis, ka Latvija joprojām nepilda tās apņemšanās NATO, kas saistās ar mūsu aizsardzības budžetu. Proti, aizsardzībai tiek atvēlēta apmēram tikai puse no optimālā apmēra – 2% no IKP. Nākamgad aizsardzības budžets būs jāsamazina vēl par 5,4 miljoniem latu. Kādas būs jūsu prioritātes, rēķinoties ar saspringto nākamā gada budžeta situāciju? Kurām jomām valsts aizsardzībā paredzami finansējuma vai citu resursu samazinājumi?
Pirmkārt, vislielākais samazinājums tiks īstenots veiksmīgu diplomātisko sarunu rezultātā, pārstrukturējot savus starptautiskos maksājumus. Visvairāk man pašam šajā situācijā rūp nepietiekami novērtētais Latvijas karavīrs un virsnieks. Tas nozīmē, ka visus iespējamos ietaupījumus virzīsim, lai viņus, cik vien var, atbalstītu.
Kā nepietiekamais budžets ietekmēs Latvijas saistības NATO? Vai nav sagaidāmas katastrofālas sekas?
Nē, katastrofālu seku nebūs, taču jāpatur prātā, ka šo saistību izpildīšana nākotnē būs jānodrošina. Ja mēs ejam zem šiem 2%, ir grūti runāt par ilgtspējīgu aizsardzības politiku. Tas ir apstāklis, uz ko jāvērš uzmanība sabiedrībai – vai mēs vēlamies sevi pienācīgi aizsargāt, sākot ar civilajiem apdraudējumiem un beidzot ar militārajiem?
