Kā pašlaik, pierimstot Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes emocionālajam fonam, vērtējat tās nozīmību?
Manuprāt, šī vizīte patlaban ir nozīmīga ne tikai divu valstu attiecībās, bet tā ir ienesusi un ienesīs Latvijā daudzas jaunas iekšpolitiskas vēsmas, kuras būs jārisina un kuras jau tiek risinātas. Latvijai būs jārīkojas to nosacījumu gaismā, kurus V. Zatlers ir veidojis, sēžot pie sarunu galda ar Krievijas līderiem.
Manuprāt, būtiski ir vairāki aspekti. Piemēram, kā tiks risināti ekonomiskie jautājumi. Jau tagad gan Krievijai, gan Latvijai ir jāveido sava stratēģija šo uzdevumu īstenošanai, kur jāiesaistās daudziem politiskajiem un ekonomiskajiem spēkiem, arī sabiedriskajai domai.
Runājot par abu valstu attiecību politiskajiem aspektiem, pastāv viedoklis, ka Latvijai, lai gan attiecības ar Krieviju bijušas allaž aktuālas, pietrūcis skaidru politisku mērķu...
Par to man ir grūti spriest. Taču V. Zatlera vizītes gatavošanas gaitā ir darīts ļoti daudz, lai parādītu, ka Latvijai ir sava vieta Eiropā, savas intereses, ka Latvija ir gatava sadarboties kopā ar Krieviju šo savu interešu un arī Eiropas interešu īstenošanā.
Latvijai, manuprāt, tomēr ir viena politiska nepilnība – Ārlietu ministrijas darbība austrumu virzienā ir vāja. Un patlaban ministrijai darbību šajā virzienā risināt ir institucionāli sarežģīti. Lielu lomu šajā ziņā ir uzņēmusies Valsts prezidenta kanceleja. Es ļoti augsti vērtēju kancelejas vadītāja Edgara Rinkeviča darbību, kurš, pēc manām domām, gatavojot tāda ranga vizīti, ir uzņēmies daudz ko tādu, ko būtu jāveic Ārlietu ministrijai.
Kā zināms, Ārlietu ministrijas un Valsts prezidenta kancelejas sākotnējie viedokļi par prezidenta vizīti Maskavā bija krasi atšķirīgi. Kādu iespaidu tas varētu atstāt uz turpmāko vizītes mērķu sasniegšanu?
Jā, tas ir negatīvi Latvijas interešu kontekstā. Turklāt Ārlietu ministrijas darbības laukā ir daudzu vizītes laikā starp Latviju un Krieviju saskaņoto iniciatīvu praktiskā realizācija un virzīšana. Sāncensības momenta parādīšanās te būtu galīgi nevietā. Būtu vajadzīga zināma pieejas maiņa.
Ministrija Ģirta Valda Kristovska vadībā, šķiet, patlaban akcentē tieši tos strīdīgākos aspektus Latvijas un Krievijas attiecībās. Savukārt prezidenta kanceleja gluži pretēji – tiecoties pēc diplomātiskas saskaņas, cenšas šos attiecību negludumus nolīdzināt. Lai arī daudzi Latvijas ārpolitikas mērķi, tajā skaitā nacionālie, ir pareizi, to akcentēšana ideoloģiski ļoti emocionāli, apsūdzoši ne vienmēr sniedz labāko rezultātu.
Kā šīs atšķirīgās pieejas, jūsuprāt, Latvijas ārpolitikā patlaban tiek uztvertas Krievijā?
Manuprāt, mums ir jāatgriežas pie pašas smagākās – vēstures problēmas, kuru risināt pašlaik ir uzticēts Krievijas un Latvijas vēsturnieku komisijai. Taču man liekas, ka te ir vieta skepsei – šīs vēstures problēmas ir tik sarežģītas, ka tās netiks risinātas nedz Krievijai, nedz Latvijai pieņemamā stilā un gaismā.
"Latvijai būs jārīkojas to nosacījumu gaismā, kurus V. Zatlers ir veidojis, sēžot pie sarunu galda ar Krievijas līderiem."
Sagaidāms, ka vēsturnieku komisijas izveidošana sastapsies ar lielām grūtībām. Vispirms jau tādēļ, ka komisijai jau iepriekš politiski ir noteiktas dažādas sarkanās līnijas, un tas nav sevišķi racionāls ceļš. To ir jāveido pašai vēstures loģikai un dokumentiem, kas tagad varētu būt pieejami.
Tādā gadījumā var teikt, ka pretēji Dmitrija Medvedeva paustajam par abu valstu tuvināšanos, ko sekmēs vēsturnieku komisijas darbs, notiks pretējais – atkal saasināsies konfrontācija uz atšķirīgo vēstures interpretāciju fona?
Konfrontācijas varbūt nebūs, taču daudz kas būs atkarīgs no tā, kādi vēsturnieki pārstāvēs Krieviju šajā komisijā un kādus uzdevumus tā saņems. Kaimiņvalsts vēsturnieki ir sašķēlušies divās nometnēs. Pirmā ir nosacīti liberāli rietumnieciska, kuras virziens ir Eiropas Krievija, otrā – Eirāzija, kas Krieviju saista nevis ar Eiropu, bet galvenokārt ar Āziju. Un impēriskais tonis, kas ir populārs arī liberālajos slāņos, ir diezgan spēcīgs. Ir ārkārtīgi svarīgi, kurš no šiem virzieniem komisijā dominēs.
Līdzšinējā pieredze liecina, ka šādu jautājumu izlemšana parasti ir Kremļa rokās...
Jā, patlaban spiediens ir no visām pusēm. Komisijai var, protams, uzdot impērisko virzienu. Taču tas arī atklās konfrontāciju.
Viedokļi par impēriskā skatījuma dominanci ir ļoti pretrunīgi un sarežģīti arī Krievijas ārpolitikas veidošanā. Impēriskās reintegrācijas projekti virzās uz to, ka Maskavai patlaban ir jāveido Eirāzijas savienība kā aizmetnis impērijas kodolam nākotnē. Tādējādi nebūs pārsteigums, ka parādīsies uzdevums arī vēsturiski pamatot šos impēriskās reintegrācijas konceptus.
Domāju, ka Kremlis vēsturnieku komisijā liks cilvēkus, kas atbalsta minētos reintegrācijas uzstādījumus. Krievija šo virzienu, visticamāk, uzturēs arī sarunās ar eiropeiskajām, tagad no impērijas atdalījušajām Baltijas valstīm.
Otrkārt. Visa vēstures problemātikas virzība būs atkarīga no procesiem, kas noris starp Poliju un Krieviju tā dēvētajā vēstures politikā, kas saistībā ar Katiņas un tagad – Smoļenskas traģēdijas notikumu šķetināšanu Polijā kļuvis ļoti populārs termins. Tādējādi mums ļoti uzmanīgi ir jāraugās, kā Polija veido savas attiecības ar Krieviju vēstures politikā. Tur atklājas zināmas līdzības metodēs un risinājumos.
"Nevienam indivīdam, nevienai nevalstiskajai organizācijai Latvijā nav dots mandāts uz Krievijas politikas interpretāciju un spekulācijām ar Krievijas vārdu. "
Krievija, un tas jāņem vērā arī vēsturnieku komisijai, dozēti nodod atklātībai tos dokumentus, kas nav tik sprādzienbīstami. Kas notiek ar Katiņas slaktiņa dokumentiem? Tie patlaban ir atslepenoti tikai līdz vispārējam līmenim, politbiroja lēmumiem un tamlīdzīgi. Taču Polijai nav atdotas visas krimināllietas, informācija par noziegumu izpildītāju vārdiem, uzvārdiem – tas, kas interesē arī Latvijas vēsturniekus. Krievijas rīcību nosaka bailes no atklātības sekām – kompensāciju pieprasīšanas, juridiskām pretenzijām, reabilitāciju jautājuma, plašas atbildības uzņemšanās.
Turklāt jārēķinās, ka plašāks solis atklātības virzienā, kas skartu gan vēsturiskajos notikumos iesaistītās vēl dzīvās personas, gan viņu pēcnācējus, radīs lielu saspīlējumu sabiedrībā – kā Krievijā, tā Latvijā. Vēsturnieku komisiju gaida smagi procesi. Iespējamais komisijas līdzpriekšsēdētājs Inesis Feldmanis jau novilka sarkanās līnijas, ka Latvijas okupācijas fakta atzīšana ir tā robeža, par kuru pagaidām tālāk neiesim, lai vēsturnieku darbs nenonāktu strupceļā.
Krievija tagad ir parādījusi labvēlīgu žestu Latvijai, mainījusi retoriku attiecībā uz jutīgajiem nepilsoņu un vēstures jautājumiem. Ko Krievija tagad sagaida no Latvijas, un kā mūsu valstij vajadzētu reaģēt?
Ja D. Medvedeva un V. Putina izteicienus analizējam tādā politoloģiskā, nevis emocionāli subjektīvā plāksnē, var saskatīt vairākas līnijas. Viens ir pozitīvais signāls visai Latvijas sabiedrībai par attiecību uzlabošanos, bet pastāv vēl otrs, kas arī ir pieņemams – ka nevienam indivīdam, nevienai nevalstiskajai organizācijai šeit Latvijā nav dots mandāts uz Krievijas politikas interpretāciju un spekulācijām ar Krievijas vārdu. D. Medvedevs būtībā atzina: mēs runājam tikai ar Latvijas valsti.
"Uzmanīgi jāraugās, kā Polija veido savas attiecības ar Krieviju vēstures politikā. Tur atklājas zināmas līdzības metodēs un risinājumos. "
Tas, ko Krievija sagaida no Latvijas, arī ir iekšēja retorikas maiņa, piemēram, attiecībā uz krievvalodīgajiem. D. Medvedevs no viņiem neatsakās, bet tikai pārnesa akcentus – nevis šeit dzīvojošie veidos Krievijas politiku attiecībā pret Latviju, bet mēs kopā ar augstākajām Latvijas varas iestādēm. Vienlaikus tiem spēkiem, kas Latvijā mēģina uzturēt etnisko konfrontāciju starp latviešiem un krievvalodīgajiem, prezidents faktiski ir devis mājienu: mīļie, jūs tomēr runājiet paši ar to valsti, kurā dzīvojat, noregulējiet paši savas attiecības ar oficiāli atzītu Eiropas valsti.
Ko konkrētāk nozīmē D. Medvedeva teiktais, ka „nepilsoņu jautājums jārisina Latvijai pašai”?
Tas, kā jau teicu, nozīmē tiešu mājienu tiem krievu kopienas vadītājiem un profesionālajiem antilatviešiem, kas šeit runā par latviešu etnisko kundzību, ka Latvijā ir jādzīvo kā eiropeiskā valstī, ievērojot tās likumus. Ka krievvalodīgo un nepilsoņu jautājums ir Latvijas iekšējā lieta.
Arī D. Medvedeva piekrišanā apmeklēt Latviju ir viens mājiens: tas notiks tad, ja mūsu dialogs arī turpmāk noritēs šādā, no Latvijas puses labvēlīgā tonalitātē. Sadarbības nosacījums Latvijas pusei faktiski ir antikrieviskās tonalitātes maiņa.
V. Zatlera vizīte arī liecina par to, ka Krievija valstiskā līmenī, gan ne sabiedriski mentālajā, vēsturiskajā, ir atteikusies uzskatīt Latviju un Baltiju kopumā par bijušās impērijas atlūzu. Tas ir apliecinājums, ka Krievija Latviju uzskata par pilnvērtīgu Eiropas un NATO sastāvdaļu, ģeopolitiski piederīgu Eiropai, nevis Eirāzijai. Tātad Krievija atzīst, ka tai Eiropas politika jāveido, ietverot tajā arī Latviju. Tas, manuprāt, ir V. Zatlera vizītes nozīmīguma galvenais punkts.
Cik stabila ir Krievijas pozīcija, ierindojot Latviju Eiropas valstu kategorijā?
To noteiks kopējā stratēģiskā situācija pasaulē, virzība Krievijas un ASV attiecībās, Krievijas stratēģisko interešu sekmes Afganistānā, Vidusāzijā, NATO stratēģija Kaspijas reģionā, Irānas problemātika, kas ir ļoti būtiska gan Krievijai un ASV, līdzsvara jautājums, pieaugot Ķīnas un Indijas ģeopolitiskajam svaram. Ja Krievija šajā pasaulē atradīs savu vietu, tad tai būs labvēlīgāka attieksme arī pret ASV ietekmes klātbūtni Austrumeiropā.
Ko Krievija sagaida no Latvijas kā Eiropas un NATO sastāvdaļas?
Krievija vēlas, lai Latvija kļūst tai par savā ziņā psiholoģisku, vēsturisku tiltu sakaros ar Eiropas Savienību. Tādējādi arī mīkstinot Austrumeiropas negatīvo politisko nostāju pret Krieviju. Šī nostāja līdz šim Krievijai ir traucējusi attiecībās ar tā dēvēto veco Eiropu, tajā skaitā neformālo Dovilas trijnieku, kuru veido Krievija kopā ar Vāciju un Franciju.
Krieviju ļoti interesē bezvīzu režīms ar ES. Cik liela šajā kontekstā ir Latvijas loma, atbalstot minēto Krievijas vēlmi?
Iespējams, šis bija visslidenākais jautājums V. Zatlera vizītes laikā. Apzinos, ka izteikšos ļoti subjektīvi, taču domāju, ka šis bezvīzu režīma jautājuma komplekss bija Latvijas īpaši izstrādāts, redzot to, cik lielu uzsvaru Krievija liek uz to sarunās ar Centrāleiropu un Dovilas partneriem. Tādējādi Latvija centās palielināt Krievijas atsaucību vizītes sarunās, vienlaikus apliecinot, ka mēs esam Eiropas Savienības un Šengenas zonas valsts, kas var dot savu ieguldījumu bezvīzu režīma jautājuma virzīšanā.
"Krievija vēlas, lai Latvija kļūst tai par savā ziņā psiholoģisku, vēsturisku tiltu sakaros ar Eiropas Savienību."
Lai gan Latvijas atbalsts bezvīzu režīma ieviešanā starp Eiropas Savienību un Krieviju pašlaik ir vairāk simbolisks, tas noteikti D. Medvedevam bija patīkams signāls, īpaši ņemot vērā to, ka A. Merkele un N. Sarkozī, nemaz nerunājot par van Rompeju, par konkrētiem soļiem šajā ziņā pagaidām negrib runāt.
Bezvīzu režīms patlaban ir ļoti nozīmīgs jautājums Krievijai, jo līdz ar tā virzību šai valstij pozitīvā virzienā tiktu apstiprināta prezidenta Medvedeva liberāli eiropeiskās politikas efektivitāte.
