VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
05. oktobrī, 2011
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
2
2
2
2

Viņiem ir problēmas

LV portālam: KĀRLIS DAUKŠTS, politologs, vēsturnieks

Kārlis Daukšts: „Tiek prognozēts, ka Putina autoritārais režīms pakāpeniski kļūs par senilas demokrātijas režīmu. Salīdzinot ar notikumiem Austrumu zemēs – vispirms par Mubaraka tipa režīmu, bet pēc tam – par Kadāfi. Proti, Putina sistēmas nosargāšanai ar laiku nāksies piemērot arvien skarbākas metodes.”

FOTO: A.F.I

Vladimirs Putins atgriežas pie varas Kremlī. „Saskaņas centrs” tuvojas varai Latvijā. Ko nozīmē politiskās konjunktūras maiņas abpus Zilupei? LV portāla saruna ar politologu un vēsturnieku KĀRLI DAUKŠTU.

Putins, kā tas bija sagaidāms, mainoties vietām ar Medvedevu, nolēmis atgriezties Krievijas prezidenta postenī. Vai sapnis par demokrātisku Krieviju, kā raksta "Wall Street Journal", ir izsapņots?

Jāsāk ar to, ka patlaban nav īsti skaidrs, kāpēc Vladimirs Putins tik nervozi un sasteigti rīkojas, paziņojot par izmaiņām augstākajos varas ešelonos. Acīmredzot ir noticis kaut kas tāds, par ko mēs nezinām un varam izteikt tikai pieņēmumus. Proti, pēkšņi tika izdarīts absolūti neloģisks solis. Vajadzēja sagaidīt Krievijas Valsts domes vēlēšanas decembrī un to rezultātus, kur Putina "Vienotajai Krievijai" (VK) ir garantēti rezultāti, un tikai tad nākt klajā ar šādu paziņojumu. Taču tagadējā situācijā visai pasaulei ir parādīts, ka vēlēšanas Krievijā faktiski neko nenozīmē, ka amati jau ir sadalīti, pirms sabiedrība ir izteikusi savu viedokli. 

Viena no versijām, kas varētu izskaidrot šādu rīcību, ir – Putinam ir bažas, ka VK ar visu "Viskrievijas Tautas fronti" sāk iet uz leju. Iespējams, tam par pamatu ir ar paša Putina un Kremļa līdzdalību acīmredzami atbalstītais Prohorova projekts (Krievijas miljardiera Mihaila Prohorova vadītā partija "Taisnā lieta", kas atbalsta Dmitrija Medvedeva balotēšanos otram prezidentūras termiņam, bet kas nav pārstāvēta Krievijas Valsts domē. M.Prohorovs pēc asas Kremļa amatpersonu kritikas un viedokļu nesaskaņām partijā septembrī atkāpies no tās priekšsēdētāja amata – aut.), kam vajadzēja dot Kremlim iespēju kontrolēt labējo spēku aktivitātes.

Taču nu ir izrādījies, ka šī spēka popularitāte pieaug un tajā atbalstu sev ir saskatījuši arī vidējā un augstākā ranga uzņēmēji, cerot uz aizsardzību pret esošo patvaļīgo un korumpēto sistēmu. Bet Krievijas korumpēto elišu garants un darbības koordinators ir pats Putins...

Ja nu VK vēlēšanās tomēr neuzvarētu, kam gan es neticu, Putinam būtu daudz grūtāk pasludināt sevi par Valsts prezidentu. Tagad, ja VK zaudētu daļu atbalsta, tad, ieceļot Medvedevu par tās vadītāju, atbildību par neveiksmi varētu novelt uz viņu. 

Visa Medvedeva prezidentūra no sākuma līdz beigām bija teātris Putina otrās atnākšanas nodrošināšanai, vai varbūt tomēr bija arī reāli konkurences un konfrontācijas momenti starp abiem?

Domāju, ka bija duāli. Lai gan Medvedevs formāli bija Krievijas ārpolitikas noteicējs, tā nebija viņa politika. No otras puses, personīgi Medvedevs nodibināja labas attiecības ar Obamu, postenis viņam deva iespēju sākt attiecību atjaunošanas politiku, noslēgt raķešu ierobežojuma līgumu. Tādējādi Medvedevs, atšķirībā no Putina, pasaulē ieguva liberāli noskaņota, uz sadarbību vērsta, ne tik militāri orientēta līdera reputāciju.

"Man tīri subjektīvi liekas, ka Medvedevs ir līdzīgs mūsu Zatleram, kurš negrib būt premjerministrs."

Medvedevs asi vērsās pret to, ka Krievija sēž uz naftas un gāzes adatas. Viņš bija par to, lai pārējā rūpniecība par šiem līdzekļiem tiktu modernizēta, nevis tikai patērētu tos. Prezidents, radot zinātnes atbalstītāja un modernizētāja iespaidu, guva popularitāti zinātnes aprindās. Protams, ne viss no iepriekšminētā bija pretrunā ar Putina plāniem, un novilkt krasu līniju, kur bija un kur nebija savstarpējā konkurence, ir ļoti grūti. Kad bažās par tā dēvētā arābu pavasara notikumiem Putins vēlējās ierobežot internetu Krievijā, Medvedevs bija pret. Tai pašā laikā Medvedevs ir konsekventi vērsies pret kustībām, kas apdraudēja varas pozīcijas, viņš aizstāvēja Mihaila Hodorkovska notiesāšanu. Putina nospraustās sarkanās līnijas Medvedevs ir respektējis. Ne tik daudz Medvedevs pats, cik sabiedrības vēlme viņa rīcībā un vārdos saskatīt pārmaiņas piešķīra viņam liberāļa un reformatora reputāciju.

Mani mulsina Medvedeva mantojuma straujā degradācija. Tūliņ tiks likvidēta Mihaila Fedotova vadītā destaļinizācijas komisija, no kuras gaidījām vēstures jautājumu pārskatīšanu, Staļina mantojuma revidēšanu, kas palīdzētu Krievijā attālināties arī no domāšanas staļinisma kategorijās. Un te, vērtējot plašāk, varbūt pat nav vainīgs ne Medvedevs, ne Putins, bet Krievijas elite, kas, jūtot gaidāmo konjunktūras maiņu, jau laikus pati sāk pielāgoties nākamā līdera vēlmēm.  

Cik reāls ir Medvedevs kā nākamais Krievijas premjers?

Man tīri subjektīvi liekas, ka Medvedevs ir līdzīgs mūsu Zatleram, kurš negrib būt premjerministrs. Medvedevs nav premjera tipa cilvēks. Premjeram ir jāprot vadīt un kontrolēt visas komplicētās varas sviras. Iespējams, ka Medvedevs cer kādu gadu pastrādāt un pēc tam no šī amata aiziet. Domāju, ka viņa kā tipiska jurista sapnis ir kļūt par Krievijas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāju, kas nodrošinātu arī citas vajadzības. 

Tiek lēsts, ka Putins varu teorētiski varētu saglabāt līdz pat 2024.gadam. Vai tas izdosies?

Ar Krieviju nekad neko nevar zināt. Tiek prognozēts, ka Putina autoritārais režīms pakāpeniski kļūs par senilas demokrātijas režīmu. Salīdzinot ar notikumiem Austrumu zemēs – vispirms par Mubaraka tipa režīmu, bet pēc tam – par Kadāfi. Proti, Putina sistēmas nosargāšanai ar laiku nāksies piemērot arvien skarbākas metodes. Modernizācija Krievijā līdz šim ir bijusi nevis varas sistēmas modernizācija, bet tehniska modernizācija.

Putina pirmās prezidentūras laikā Krievijā bija nodrošināta stabilitāte un pat dzīves līmeņa pieaugums. Krievijas ekonomiskā situācija Putina varas otrajā periodā to, visticamāk, vairs neļaus nodrošināt. Ja Putins novērsīsies no reformām, tad riskē ar sava režīma krahu. Taču patiesas reformas nav savienojamas ar pašreizējo varas sistēmu. Uz ko, jūsuprāt, cer Putins, vēloties atkārtoti ieņemt prezidenta posteni?

Patlaban Krievija ir situācijā, kuru var nosaukt par interregnum – starpvaru periodu. Un Putins līdz prezidenta vēlēšanām nākamā gada 4.martā, būdams pretendents uz šo amatu, iespējams, ne tik daudz rūpēsies par līdzšinējās sistēmas pamatu stiprināšanu, bet meklēs jaunas idejas. Viņš mēģinās taustīties sakaros ar ASV, ar Eiropas Savienību, Rietumiem, ar savu eliti. Taču interesantākais ir tas, kas sekos pēc tam.

Pašlaik nav īsti skaidrs, kas notiks ar Kudrinu – Dobelē dzimušo un pasaulē augstu novērtēto Krievijas finanšu ministru, bez kura nākamajam Kremļa saimniekam būs grūti iztikt. (Krievijas vicepremjers un finanšu ministrs Aleksejs Kudrins, kurš šajā amatā bija no 2000.gada, septembrī demisionēja, iebilstot pret Medvedeva ekonomikas politiku. Kudrins paziņojis, ka nestrādās valdībā, kuras vadītājs ir Medvedevs – aut.). Kudrins Krievijas elites acīs ir ieguvis duālu slavu. Viņš uzstāja gan uz to, lai Krievija darbojas pēc visā pasaulē pieņemtiem nosacījumiem, uzturētu labas attiecības ar ASV, gan pieprasīja ievērot taupības režīmu, izveidoja finanšu uzkrājumu spilvenu. Tāpēc viņš daudziem bija nepatīkams. Arī Medvedevam un Putinam, kuri pēc savas būtības ir populisti un vēlējās pēc iespējas vairāk naudas novirzīt sociālajām vajadzībām, armijai.  

"ASV, pašām saglabājot politisko kontroli Baltijā, nebūs spēcīgu iebildumu, ja Krievijai šeit būs īpašas ekonomiskās intereses."

Man šķiet, ka Kudrina aiziešana līdz galam nav pabeigta. Pēc manām domām, pēc Prohorova aiziešanas Kudrinu, kurš ir Putina draugs kopš Sanktpēterburgas laikiem, mēģinās padarīt par liberālās ekonomikas simbolu Krievijā.

Putins ir ļoti nepatīkamā situācijā, zinot, ka var nākt vēl viens globālās krīzes vilnis. Un viņam nav neviena labāka finanšu speciālista par Kudrinu. Jau uzreiz pēc viņa demisijas sākās biržas indeksu straujš kritums un spēcīga kapitāla aizplūšana. Nedēļas laikā pēc demisijas no Krievijas aizplūda seši miljardi. Biznesa un finanšu aprindās valda noskaņa, ka no Krievijas ir jābēg. Tas, iespējams, ir izdevīgi arī Latvijai kā ES investīciju vides daļai. Cik tas ir pozitīvi tālākā perspektīvā, jau ir cits jautājums.

Pirms nepilna gada pieļāvāt domu, ka Krievijā draud izveidoties iekšpolitiskā situācija, kāda tā bija 20.gadsimta 30.gados Vācijā, kad uz plašas sabiedrības neapmierinātības fona pie varas nokļuva nacisti. Cik liels ir šis risks patlaban ar vai bez Putina pie varas?

Manuprāt, šī riska pakāpi ir iezīmējis pats Putins – ksenofobijas uzliesmojumi Krievijā un citas pazīmes liecina, ka viņš tur rezervē krievu nacionālisma kārti. Vienlaikus tomēr Putins baidās izlaist džinu no pudeles, jo tur var parādīties spēki, kurus viņš var nespēt sadzīt atpakaļ.

Satrauc, ka arī krievu inteliģence kļūst arvien nacionālāk noskaņota. Virzība uz krievu etnisku dominanti, krievu pasaules un krievu valodas paplašināšanu postpadomju telpā top par arvien redzamāku līniju Krievijas politikā.

Kādas konsekvences tas varētu viest attiecībā uz Latviju?

Krievu sabiedrība Latvijā līdz pat viņu pārstāvjiem "Saskaņas centrā" un PCTVL tomēr ir iekšēji sašķelta. Viena daļa sevi neuzskata par atsevišķu un dominējošu etnisku grupu, bet par Latvijas sabiedrības sastāvdaļu, taču citi domā, ka šeit ir jādominē krievu valodai, krievu kultūrai un saiknēm ar Krieviju. Ne velti organizācijas, kas sakās pārstāvam tā dēvētos krievvalodīgos, ir iestājušās "Viskrievijas Tautas frontē", ir oficiāli tās locekļi. Tātad nosliece uz postpadomju integrāciju veidojas gan no augšas, gan apakšas. Paša Putina nostāju apliecina viņa postulāti. Piemēram, ka PSRS sabrukšana bija 20.gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa un ka tās sekas ir jālabo.

"Kā latviešus, tā krievus pārstāvošajiem politiskajiem spēkiem ir jāspēj vēlētājus atturēt no radikalizēšanās un piespiest to pašu izdarīt politiskajiem pretiniekiem."

Lielākās bažas, ko tas rada gan Rietumos, gan arī Latvijā, ir fakts, ka Putins Krievijas energoresursus izmanto politisku mērķu sasniegšanai. Ukrainai pilnīgi atklāti tika pateikts: jums gāzes cena tiks samazināta tikai tad, ja iesaistīsieties muitas savienībā ar Krieviju. Tas pats attiecībā uz Baltkrieviju. Putins skaidri pateicis: jā, mēs Baltkrieviju uzskatām par savu sastāvdaļu. Tā ir spēcīga integratīva līnija, ko proponē Putins.

Kā šajā kontekstā raudzīties uz "Saskaņas centru", kas pretendē uz vietu koalīcijā un kam ir sadarbības līgums ar "Vienoto Krieviju"?

Ar "Saskaņas centru" (SC), protams, ir problēmas. Taču, kā jau teicu, šis spēks ir iekšēji sašķelts. SC ir arī cilvēki, kuri nav par Latvijas nonākšanu Krievijas politiskās ietekmes sfērā.

Man šķiet, mēs esam ieraduši uz šiem jautājumiem skatīties no mūsu iekšējām pozīcijām. Taču vajadzētu paraudzīties arī no globālāka skatu punkta. Izskatās, ka starp ASV un Krieviju ir noslēgts kompromiss attiecībā uz Baltijas valstīm. Proti, ASV, pašām saglabājot politisko kontroli šeit, nebūs spēcīgu iebildumu, ja Krievijai Baltijā ir īpašas ekonomiskās intereses.

No ekonomiskās varas faktiski izriet arī politiskā.

Domāju, ka ASV vēlas iesaistīt Krieviju daudzu ekonomikas jautājumu risināšanā, tai skaitā ES kontekstā, un Latvija, iespējams, varētu būt vieta, kur to pārbaudīt praksē. Nav izslēgts, ka ASV vēlas nostiprināt taktiku, lai neļautu Krievijai ar ekonomiskiem paņēmieniem iejaukties politikā, un parādīt, ka politika stāv pāri ekonomikai.

Mans viedoklis ir, ka SC nosacītā uzvara vēlēšanās ir jātransformē par ieguvumu. Te varētu būt iespēja spert pirmo soli no sašķeltas divkopienu sabiedrības uz politisku nāciju Latvijā.

Tātad "Saskaņas centrs" būtu jāņem koalīcijā?

 Apzinos, ka pret to plaši iebilstu nacionāli noskaņotās inteliģences aprindās. Pragmatisko spēku un uzņēmēju aprindās, runājot par kapitāla pieplūdumu ekonomiskās krīzes apstākļos, SC ieiešana koalīcijā tiktu vērtēta kā ieguvums. Taču, neraugoties uz SC ambīcijām nokļūt pie varas, šim politiskajam spēkam acīmredzami ir ļoti īss reālo darītāju rezerves soliņš. Tas nozīmē, ka patlaban SC nevar piedāvāt reālistisku politiku un tam ir jāiet "Vienotības" pavadā.

Es teikšu tā: ja jums ir liels ienaidnieks, labāk ir turēt viņu apkampienos. SC atstumšana rada lielu iespējamību, ka tad apvienosies visi Latvijai nelojālie spēki un savos uzskatos radikalizēsies liela daļa krievvalodīgās sabiedrības. Protams, ka, laižot SC pie varas, nedrīkst būt nekādas atkāpšanās lielajos jautājumos – par vēsturi, valsts valodu, naturalizācijas nosacījumu pārskatīšanu.

Politisko partiju loma divkopienu valstī, kāda faktiski ir Latvija, ir kompromisa meklējumi. Tas būs arī svarīgākais uzdevums jaunajai koalīcijai. Kā latviešus, tā krievus pārstāvošajiem politiskajiem spēkiem ir jāspēj savus vēlētājus gan atturēt no radikalizēšanās, gan piespiest to pašu izdarīt arī politiskajiem pretiniekiem.

Vai "Saskaņas centrs" to spētu?

Ja koalīcijā paņemtu to SC daļu, kas ir ar mieru respektēt Latvijas valsti, latviešu mentalitāti un valodu. Atsakoties no Rubika sociālistiem, SC iegūtu lielākas iespējas iesaistīties valsts līmeņa politikā. Jāpiebilst, ka daudzi šajā apvienībā jau sen Rubiku uzskata par traucēkli SC politiskajai darbībai.

Kādu iespaidu uz "Saskaņas centra" politiku atstās Rubika grupas atstumšana, un kā tas atsauksies uz SC vēlētāju attieksmi?

Daļa apvienības vēlētāju turpmāk varētu pieslieties PCTVL, bet SC politisko kursu tas daudz neietekmēs.

Iznāk, ka no galvenajiem solījumiem, ko SC ir devis saviem vēlētājiem, paliek vien pensiju indeksācija.

Jā, lai viņi to dara. Jādod iespēja viņiem sevi parādīt. SC, kurš savu uzvaru vēlēšanās vēlas pasniegt kā vienas etniskas grupas uzvaru, cenšas parādīt, ka ekonomiskajās grūtībās ir vainojami latvieši, kuri nemācēja un nemāk saimniekot. Kad Francijas prezidents 80.gadu sākumā valdībā iekļāva komunistus, viņš tiem iedeva dažas problemātiskas nozares. Taču, nespēdami tās vadīt, komunisti drīz vien no valdības aizgāja paši. Jau Sokrāta "Apoloģijā" teikts, ka katrs labs kurpnieks savus panākums zābaku taisīšanā spēj reducēt viedoklī, ka šīs iemaņas dod viņam iespēju vadīt arī polisu, pilsētu.

Kā raugāties uz iekšlietu jomas nodošanu SC, uz ko tas pretendē?

Uz to jāraugās piesardzīgi. Domāju, ka spēka struktūras ir jāatstāj "Vienotībai", kurai noteikti atradīsies piemēroti kandidāti šim postenim.

Runājot par varas maiņu Maskavā, vēlos uzsvērt, ka prokrieviskās organizācijas Latvijā to sagaida ar lielām cerībām. Medvedevu, kurš nepilsoņu jautājumu nosauca par Latvijas iekšējo lietu, viņi uzskata par nodevēju. Pretstatā tam Putins, kurš kā vienu no galvenajiem uzdevumiem paudis krievvalodīgo interešu aizstāvību visā postpadomju telpā, minētajās aprindās tiek sagaidīts ar lielu pacilātību.

Domāju, ka jau drīzumā Krievijas presē parādīsies Latvijai naidīga retorika, ar vienu mērķi – atraut to no Eiropas. Sāks parādīties materiāli, ka līdzdalība ES Latvijai neko nav devusi, ka grūst eirozona, ka Eiropa Latvijai diktē neizdevīgus noteikumus. Šī kampaņa sevišķi pastiprināsies, ja SC neiekļaus koalīcijā. 

Vai virzības apsīkums Latvijas un Krievijas Vēsturnieku komisijas darbībā, saistībā ar kuru Latvijas puse cerēja uz Medvedeva solīto Krievijas arhīvu atvēršanu, arī jau uzskatāms par konjunktūras maiņas liecinieku?

Pret Medvedeva Vēsturnieku komisijas principiem noskaņotie spēki jau uzreiz komisijā prasīja iekļaut nevis Fedotova destaļinizācijas virziena piekritējus, bet gan Krievijas lielvalstnieciskā kursa antilatviski noskaņotus cilvēkus – Djukovu, Naračņitskaju un citus. Manuprāt, drīzumā tiks pieprasīts šādi noskaņotus cilvēkus iekļaut komisijas sastāvā arī no Latvijas puses, tādus kā Gušķins, Gusevs un citi. Domāju, ka arī Krievijas arhīvi Latvijas vēsturniekiem paliks slēgti.

"Politiķu un vēsturnieku uzdevums ir parādīt, ka nevis krievi ir vainojami okupācijas problēmā, bet Staļins un staļinisms."

Krievijas interesēs, runājot par vēstures interpretācijām, ir nostiprināt viedokli, ka Baltija vēsturiski nav piederīga Eiropai, bet gan Krievijai. Pieļauju, ka būs vēl mēģinājumi pārskatīt 1917., 1918.gada vēsturi, lai parādītu latviešu zvērības Krievijā, latviešu līdzdalību Ļeņina un Staļina noziegumos līdz pat latviešu vainošanu noziegumos pret cilvēci. Ir runa par mēģinājumiem pateikt, ka latvieši ir zvēri pēc savas dabas.

Lielais Tēvijas karš ir Krievijas leģitimizācijas un ideoloģizācijas svarīgākais posms, un Latvijas politiķi, vēsturnieki, manuprāt, pieļauj kļūdu – mums ir jāparāda, ka mēs cienām krievu tautas ieguldījumu fašisma sagrāvē un mēs neidentificējam Staļinu ar krievu tautu. Politiķu un vēsturnieku uzdevums ir parādīt, ka nevis krievs ir vainojams okupācijas problēmā, bet Staļins un staļinisms.

Laikā kad Rietumi samazina savus bruņotos spēkus, Krievija būtiski palielinājusi savu militāro klātbūtni valsts rietumu pierobežā, bruņoto spēku rietumu grupējumā šovasar notikušas vairākas lielas mācības. Brīdī kad pasaulē joprojām valda neziņa par ekonomikas attīstības nākotni, Krievija gatavojas ievērojami palielināt izdevumus bruņotajiem spēkiem. Par ko tas, jūsuprāt, liecina?

Es domāju, ka Krievijas militārais komplekss cenšas spēlēt savu lomu Kremlī notiekošajās varas spēlēs. Viņiem ir problēmas ar militāro pasūtījumu, pārapbruņošanos. Militārais resors mēģina akcentēt savu nozīmīgumu, uzsverot arī to, ka rietumu virziens, kur pašlaik ASV veido Eiropas pretraķešu sistēmu, ir jānodrošina pret potenciālu agresiju. Tas ir signāls arī amerikāņiem un austrumeiropiešiem – mēs nekur neesam aizgājuši, esam modri un spējam nostiprināt savas pozīcijas arī šajā interregnum periodā. Domāju, ka šīs aktivitātes reālu apdraudējumu Krievijas rietumu kaimiņvalstīm nerada.

Krievija lēmusi ievērojami palielināt savu militāro budžetu turpmākajiem gadiem, neraugoties uz lielu naudas trūkumu citām nozarēm.

Tas liecina tikai par vienu – Putina politika ir vērsta uz Krievijas lielvaras statusa atjaunošanu starptautiskajā arēnā. Krievijas armija daudzējādā ziņā ir atpalikusi. Tādējādi, visticamāk, visi spēki tiks veltīti tās modernizēšanai, nevis skaitliskā sastāva palielināšanai. Armija tiek veidota par spēcīgu ieroci gan nacionālo, gan globālo Krievijas interešu nodrošināšanai.

Īsi pēc Zatlera vizītes Maskavā pagājušā gada nogalē tika prognozēta gan politiskā dialoga uzlabošanās ar Krieviju, gan ekonomiskās sadarbības strauja izaugsme. Kas no tā ir iznācis?

Vizīte Maskavā arī nākotnē neapšaubāmi tiks vērtēta kā Zatlera prezidentūras viens no lielākajiem sasniegumiem. Taču, runājot par konkrētiem praktiskiem rezultātiem, cerētais pamazām ir izčākstējis. Daudzi līgumi un vienošanās tā arī nav parakstīti. 

Vai Valsts prezidents Andris Bērziņš, sakot, ka vēlētos iespējami plašāku koalīciju, ir paudis atbalstu "Saskaņas centra" uzņemšanai koalīcijā?

Domāju, ka prezidentam kā kārtīgam baņķierim nav svarīga jūsu matu krāsa, kaklasaite un citas nianses, bet gan tas, ko jūs spējat reāli izdarīt. Visticamāk, ka prezidentam jau sen ir noriebusies partiju nespēja vienoties par turpmāko sadarbību.
Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU