NATO vadītāji atzinuši: ir skaidri saskatāms risks, ka Krievijas nākamais mērķis ir Ukrainas austrumu provinces. Kāds, jūsuprāt, ir patiesais Putina mērķis – visa Ukraina, postpadomju telpa vai varbūt pat vairāk?
Ir divi aspekti – tas, ko Putins reāli var izdarīt, un tas, ko viņš domā vai plāno. Diemžēl Krievijas pēdējā laika politika nav prognozējama, par mērauklu ņemot Rietumu standartus. Rietumu domāšanas veids neļauj izprast Kremļa rīcības argumentāciju, loģiku un situāciju, kuru veido Putins kā Krievijas ārpolitikas noteicējs.
Te ir gan taktiskās, gan stratēģiskās problēmas. Manuprāt, Krima nav galvenais stratēģiskais Krievijas mērķis. Krimas kampaņa ir emocionāli un patriotiski tendēta iekšpolitiska darbība ar nolūku stiprināt Putina autoritāti Krievijā un viest sabiedrībā pārliecību par valsts atdzimšanu vēsturiskajās pozīcijās Putina vadībā.
Jāņem vērā, ka jau pirms Krimas kampaņas Krievijas vicepremjers Rogozins, kurš atbild par valsts militāro rūpniecību, tīši vai netīši ir izteicies, ka Krievijas militārās pārapbruņošanas programmā, kas izstrādāta līdz 2020.gadam, tiks ieguldīti 20 triljoni rubļu, taču šo programmu nebūšot iespējams īstenot bez Austrumukrainas militāri rūpnieciskā kompleksa, kas ražo daudzas pašlaik aktuālas Krievijas militārās tehnoloģijas. Tātad Krievija, visticamāk, darīs visu, lai pārņemtu šos Ukrainas reģionus.
Mūsu masu medijiem es silti ieteiktu pārpublicēt Putina trešdienas (19.marta) runu, kuru viņš teica saistībā ar Krimas pārņemšanu. Izklāstot savus mērķus, viņš paziņoja, ka šīs ir vēsturiskās Krievijas teritorijas, kuras tai ir jāatgūst. Vēsturiskās teritorijas, kā to saprot Putins, ir Krievija 1914.gada robežās, ieskaitot arī Baltiju un daļu Polijas. Ideoloģiskā bāze impērijas atjaunošanai tika sagatavota jau pērn septembrī Valdaja samitā, kur Putins izvirzīja doktrīnu, ka ir jāizveido Krievijas civilizācija.
Cik, jūsuprāt, Krievijas iebrukums Baltijā, sevišķi Latvijā, ir reāls? Uz šādu iespēju nupat norādījis gan ietekmīgais ASV republikāņu senators Makeins, gan bijusī valsts sekretāre, viena no demokrātu kandidātēm uz Savienoto Valstu prezidenta amatu Hilarija Klintone.
Tas ir loģisks secinājums, zinot lielo krievu kopienu, kas šeit dzīvo. Taču viss būs atkarīgs no tā, kā Krievijai sekmēsies turpmākie plāni Austrumukrainā. Putins patlaban pārbauda Rietumu spējas un iespējas. Krima ir tests nevis Krievijai, bet Rietumiem – cik konsolidēti un spējīgi aizstāvēt savu pozīciju tie ir.
Patlaban Rietumi nav vienoti, taču konfrontācija ar Krieviju, iespējams, tos konsolidēs līdzīgi, kā sākoties aukstajam karam, kad radās nepieciešamība veidot bloku pret Padomju Savienības ekspansiju. Putina runu Valdaja konferencē var pielīdzināt aukstā kara pieteikumam Rietumiem. Čērčils savā Fultonas runā1 norādīja uz pārbaudījumu Rietumu civilizācijai, tai nonākot konfrontācijā ar Padomju Savienību. Valdaja doktrīnā Putins no savas puses saka faktiski to pašu: Krievija ir atsevišķa civilizācija, kura apvieno visus spēkus pret sapuvušajiem liberālajiem Rietumiem.
Rietumos patlaban diskutē par sankcijām pret Krieviju. Kāds signāls vai rīcība, jūsuprāt, liktu Putinam apstāties?
Sankciju jautājumu Rietumi pašlaik mētā kā karstu kartupeli. Tas izgaismo vairākas problēmas. Pirmkārt, sankcijas nozīmē abpusējus ekonomiskos zaudējumus, kurus neviens nevēlas. Taču Eiropa apliecina ļoti merkantilu attieksmi un nespēju domāt stratēģiski. Faktiski tā nākotnei nozīmīgu stratēģisku mērķu vārdā nespēj ziedot pat grašiem pielīdzināmu naudu. Iedomājieties, Eiropas Savienības kopprodukts ir 40 triljoni - grandioza summa. Taču, kad ir runa par dažiem miljardiem, kas nepieciešami Ukrainas atbalstam, Eiropā redzam milzu nepatiku tos ziedot šim it kā taču tik nozīmīgajam mērķim.
Patlaban Rietumu izvirzītajām sankcijām – vīzu liegumam otrā ranga Krievijas ierēdņiem, kuri taču faktiski ir tikai izpildītāji, – Kremļa acīs ir nulles vērtība, par to tur tikai pasmejas. Es, atklāti sakot, nesaprotu, kāpēc Rietumi neliek ciest Abramovičam un citiem milzīgajiem oligarhiem. Krievijā ir 131 dolāru miljardieris - Krievijas globokleptokrātija, kurai saikņu zaudēšana ar Rietumiem radītu milzīgu personisku triecienu, jo tai tur ir īpašumi, izklaides, banku konti, bērni, kas mācās Rietumu augstskolās utt. Sankcijām ir jāsit tieši pa šīm aprindām, jo tikai tās, izjūtot savu merkantilo interešu apdraudējumu, var likt mainīt Kremļa ārpolitiku.
Saistībā ar sankcijām Eiropā patlaban figurē viedoklis, ka tām nevajadzētu būt radikālām, lai atstātu Putinam "telpu manevram", iespēju atkāpties, saglabājot "savu seju".
Putins par savu seju pat nedomā. Patlaban Eiropai ir jādomā, kā saglabāt savu seju. Piekrītu teicienam, ka ienaidnieks ir jātur sev tuvumā, viņu nedrīkst izlaist no rokām. Krieviju nevajadzētu atstumt tik ļoti, lai tā kļūtu pavisam agresīva.
Cik lielā mērā iebrukumu Ukrainā atbalsta Krievijas sabiedrība? Daudzus pašlaik pārsteidz fakts, ka Krievijā, šķiet, dominē viedoklis, ka Kijevā ir noticis valsts apvērsums, kura rezultātā pie varas Ukrainā nākuši nacisti un fašisti.
Krievijas mentalitātei ir raksturīga ielenktā cietokšņa psiholoģija, ārējā ienaidnieka tēla uzturēšana, lai konsolidētu sabiedrību. Putina ekonomiskā politika un iekšpolitika ir vāja, tāpēc patlaban tas tiek kompensēts ar agresīvu ārpolitiku.
Man tomēr nav skaidrs, kā tik īsā laikā Krievijā par brāļu tautu uzskatītie ukraiņi pēkšņi kļuvuši par "fašistiem" un "bandītiem". Ukrainā ārkārtīgi šovinistiskais noskaņojums, kāds pašlaik valda Krievijas sabiedrībā, ir izraisījis īstu šoku. Tik agresīvs nacionālisms, kāds tagad vērojams Krievijā, man kā vēsturniekam ļoti atgādina sabiedrības nacionāli radikālo noskaņojumu Krievijas impērijā un Vācijā īsi pirms Pirmā pasaules kara. Ukraiņi kā slāvu brāļu tauta tagad uz gadu desmitiem ir zuduši Putina iecerētajai Krievu pasaulei.
Krievijas sabiedrība nav interneta, bet televīzijas sabiedrība. Kremļa kontrolētās televīzijas gigantiskais spiediens, nemitīgi skandinot fašisma draudus, ir darījis savu – Krievijas sabiedrībā fašisma jēdziens gandrīz ģenētiski ir saistīts ar Otrā pasaules kara šausmu pieredzi un tiek uztverts ļoti emocionāli. Šī konstrukcija, balstoties uz selektīvi piemeklētiem incidentiem Maidanā un nepārtraukti vēstot, ka Ukraina pārtop par fašistiski nacistisku valsti, ietekmē ļoti lielu mietpilsonisko Krievijas sabiedrības daļu, pensionārus. Negatīvs noskaņojums Krievijā šajā kontekstā ir arī pret Rietumiem kā Ukrainas atbalstītājiem. Informatīvo karu Krievijā Kremlis ir uzvarējis. Taču jādara viss, lai tas nenotiek Latvijā un lai viedoklis par Latviju kā fašistus atbalstošu valsti nenostiprinās Rietumos.
Atkal tuvojas 9.maijs. Latviešu politiķi spertu milzīgu soli sabiedrības saliedēšanā un izsistu līdzšinējos trumpjus no rokām tiem, kas mums piekarina fašistu birku, ja aizietu un svinīgi noliktu ziedus pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā 8.maijā, kad visā pasaulē atzīmē uzvaru pār nacistisko Vāciju, un pateiktos krievu tautai par tās milzīgajiem upuriem karā, vienlaikus pasakot, ka pēc tam Staļins mūs visus ierāva savā impērijā. Tas būtu īsteni gudrs solis, taču man diemžēl nav pamata domāt, ka latviešu politiķi uz ko tādu patlaban ir spējīgi.
Cik pamatots ir viedoklis, ka iebrukums Ukrainā izraisīs Maidanu arī Krievijā?
Šādam viedoklim ir pamats. Uzskatu, ka Putina runa par Krimu liecina par to, ka ir uzvarējusi GKČP 2. Būtībā šī runa atkārto to pašu – uzsver lielvalsts saglabāšanu, nepieciešamību pēc tās vienotības utt. Bet kas tolaik izglāba Baltiju un sekmēja Padomju Savienības iziršanu? Krievu cilvēku protesti Maskavā. Patlaban daudzējādā ziņā Krievijā atkārtojas PSRS beigu periods.
Kā Krievijas sabiedrība reaģēs, izgaistot Krimas pievienošanas eiforijai un sastopoties ar tās ekonomiskajām un starptautiskajām sekām?
Krima līdz šim ir bijis dotējams apgabals ar milzīgu pensionāru skaitu, kurš neko neražo, un tāds tas būs arī turpmāk. Putins gan sola tur pacelt pensijas līdz Krievijas līmenim, taču tas notiks uz visas federācijas rēķina. Kā tiks kompensēti zaudējumi Krimas mazajam un vidējam biznesam, tūrisma industrijai? Krimas un Krievijas iedzīvotāji visai drīz saskarsies ar pussalas pievienošanas sociālekonomiskajām blaknēm, kas kopā ar sankcijām, ko varētu ieviest Rietumi, sitīs pa valsts budžetu un, protams, vairos sabiedrības neapmierinātību arī Krievijā, kuras sašutums uzvirmoja jau saistībā ar Soču olimpiādes astronomiskajiem izdevumiem. Tiesa, Ukrainas rūpnieciskie austrumu apgabali, kurus Krievija varētu atšķelt no pārējās valsts, ir pelnoši.
Kāpēc Krievijā tik maz uzdod jautājumu: ja jau mūsu valsts ir resursiem bagātākā un lielākā pasaulē, kādēļ dzīvojam tik trūcīgi? Vai Krievijas sabiedrība kritiski nesaista šo jautājumu ar Kremļa saimniekiem un pastāvošo politisko sistēmu?
Nē, nesaista. To nosaka vēsturiski apstākļi, kas iespaidojuši cilvēku domāšanu. Milzīgie Krievijas plašumi deva iespēju nolīst līdumu, to dažos gados noplicināt un bez liela darba iet tālāk, atkārtojot to pašu vēl un vēl, nevis noņemties ar smagiem zemes uzlabošanas darbiem, kādus ir spiests veikt, piemēram, japānis. Krievam vajadzēja tikai plašumu un aizsardzību. Kas to deva? Cars. Krievu cilvēkam ir militāra domāšana, viņam ir vajadzīgs vadonis, kas aizstāv viņa īpašumu. Viņam nevajadzēja ieguldīt lielu darbu vai ievērot tiesības kā Eiropā.
No kā radās tiesības Eiropā? No telpas šaurības: kad eiropietis atvēra savas durvis, tur priekšā jau bija kaimiņš, ar kuru vajadzēja vienoties. Attieksme, ka var iet un vienkārši visu paņemt no zemes – zeltu, naftu, gāzi –, nosaka domāšanu Krievijā arī tagad un ir pamatā fenomenam, ka tur daudz nedomā par tehnoloģiskiem un sabiedriskiem uzlabojumiem.
Jauns aukstais karš Rietumiem un Austrumiem vērtību atšķirību dēļ tagad šķiet neizbēgams un daudziem – pat vēlams.
Jā, bet tad atliek tikai viens - jauna Berlīnes mūra uzsliešana. Taču arī tas nevar pastāvēt mūžīgi. Turklāt jauns aukstais karš, ļoti iespējams, galu galā sagrautu Krieviju tādu pašu iemeslu dēļ, kā tas sagrāva PSRS.
Krievijas sabrukums daudziem varētu likties risinājums.
Ļoti iespējams, tas nozīmētu haosu ar kodolieročiem bruņotā daudzmiljonu valstī. Sekas būtu neprognozējamas. Faktiski Putina atgriešanās pie agresīvās PSRS politikas pašlaik izjauc līdz šim iedibināto un diezgan stabilo pasaules stratēģisko kārtību. Krievijas izmešana no starptautiskās aprites jauna aukstā kara gadījumā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Ļoti iespējams, šajā valstī izveidoties nacistiska, šovinistiska diktatūra. Tendences uz to ir redzamas jau tagad, bet, krasi pasliktinoties valsts ekonomiskajai situācijai, tās izpaustos vēl krietni asāk.
Krievijas liberālās partijas "Jabloko" līderis jau ir izteicies, ka iebrukums Ukrainā novedīs pie Krievijas ekonomiska un politiska sabrukuma. Taču pret šādu viedokļu paudējiem Krievijā ir izveidojusies milzīga nacionālšovinistiska fronte, kas jebkuru liberālu vai demokrātisku kustību klasificē kā nodevējus. Arī Staļina represijas atbalstīja milzīga iedzīvotāju masa. Šī vēsturiskās tendence, kas tagad atkārtojas, Krievijai ir liela nacionāla nelaime.
Krimas eksperimentam, kā es to sauktu, piemīt liels bumeranga efekts. Etniskā jautājuma saasināšana un tā izvirzīšana par ārpolitikas pamatni ir ļoti bīstama pašai Krievijai, tās struktūrai un tās lolotajai iecerei par Eirāzijas savienību. Ne tikai Ukraina, bet arī Kaukāzs, Čečenija, Baškortostāna, Tatarstāna, Kazahstāna – tajās visās krievu aizstāvības politika var izraisīt plašus etniskus konfliktus.
Padomju Savienības taktika bija pieturēties pie principa: cik tālu ir aizgājis mūsu karaspēks, tik tālu tas arī paliek. Vai Krievija tagad cer uz to pašu?
Jā, tā ir notikuša fakta taktika. Staļins jau Teherānas konferencē 1943.gadā Čērčilam pateica: cik tālu aizies mani tanki, tik tālu būs mana sfēra. Tagad, ja netiks dots pienācīgs pretspars, Putins spēlēs to pašu. Turklāt šajā situācijā viņš apzinās, ka var rīkoties diezgan brīvi, jo militāra sadursme ar Rietumiem draud ar kodolkaru. Ko militārā ziņā pašlaik var izdarīt ASV? Neko.
Šis jautājums patlaban ir sevišķi aktuāls Baltijā. Vai, jūsuprāt, Rietumi, NATO dos militāru prettriecienu, ja mūsu robežas šķērsos Krievijas karaspēks?
Nē! Ticiet man – nē. Tas, ko patlaban skandina mūsu medijos, ka Latvijas drošībai pietiek ar NATO līguma 5.piekto punktu, ir pilnīgas muļķības. Tā iedarbināšana būtu Latvijas valsts un tautas pilnīga bojāeja, jo atrašanās frontes priekšējā līnijā nozīmētu Latvijas teritorijas pārvēršanu izdegušā līdzenumā. Jā, ir labi, ka Rietumi palielinās NATO patruļas mūsu gaisa telpā, ir labi, ka viņi mūs mudina vairāk pašiem domāt par savu aizsardzību utt., taču reāla iebrukuma situācijā mēs varbūt varētu kaut ko izdarīt vienīgi tad, ja būsim milzīgi konsolidēta sabiedrība, kas ir gatava iet nāvē.
Ir viedoklis, ka gadījumā, ja NATO kaut reizi atkāptos no principa, kas noteikts līguma 5.pantā, tas sagrauto šo organizāciju, jo zustu tās pastāvēšanas jēga.
Nevisai tam piekristu. 5.pants ir ļoti divējāds. Tajā ir pausts, ka uzbrukums vienai organizācijas valstij tiek uztverts kā uzbrukums visām. Taču šajā punktā ir arī atruna, ka dalībvalstis uzbrukuma gadījumā veic pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem. Tātad NATO valstis izvēlas savu darbību 5.punkta ietvaros, vadoties pēc saviem ieskatiem. 5.punkts nenozīmē, ka visas valsis automātiski nāk palīgā. Henrijs Kisindžers, pievēršoties šim jautājumam, savulaik teica, ka minētā atruna no līguma ir jāizņem, lai tas tomēr darbotos automātiski.
Ja 5.pants netiktu iedarbināts tā, kā mums ārējas agresijas gadījumā gribētos, organizācija tomēr nezaudētu jēgu, jo tās dalībvalstīm paliktu iespēja vērsties pret agresoru ar ekonomiskiem, diplomātiskiem, politiskiem, kosmiskiem, tehnoloģiskiem un citiem līdzekļiem. Ir taču milzums citu iespēju pirms pēdējās iespējas - atomieroču izmantošanas. Ja NATO valstis būs pietiekami vienotas stingrā reakcijā pret Krieviju, pirms tā uzbrukusi kādai no dalībvalstīm, ja tā dos skaidru signālu par milzīgiem ekonomiskiem zaudējumiem, kas uzbrucēju neizbēgami sagaida, tad, visticamāk, šāds uzbrukums nenotiks. Un tas jādara jau tagad. Labs piemērs jau ir - Vācijas kompānija Rheinmetall, zaudējot 100 miljonu eiro, nupat pārtrauca sadarbību ar Krieviju par militāra kompleksa izbūvi pie Ņižņijnovgorodas.
Ļoti daudz šajā ziņā būs atkarīgs tieši no Vācijas, kurai ar Krieviju ir visplašākās ekonomiskās saiknes – cik vācieši būs spējīgi paciest zaudējumus. Te gan vēlreiz jāuzsver: eiropieši ir ārkārtīgi skopi. Eiropas Savienības ārējā tirdzniecībā Krievija aizņem tikai vienu procentu. Savukārt Krievijas tirdzniecībā Eiropa aizņem veselus 15 procentus. Krievija ir vairāk atkarīga no Eiropas, nekā Eiropa no Krievijas. Eiropa burtiski dažu mēnešu laikā spētu Krieviju novest līdz bankrotam. Tikai ir jautājums, vai eiropieši sava skopuma dēļ šo priekšrocību spēs izmantot. Vai spēs saprast, ka nelieli zaudējumi tagad palīdzēs izvairīties no daudz lielākiem nākotnē?
Mēdz norādīt uz to, ka Eiropa ir atkarīga no Krievijas gāzes. Taču tiek piemirsts, ka Krievija nespēj iztikt bez eiropiešu naudas, ko saņem par gāzi. Vācijai ir gāzes uzkrājumi vismaz pusgadam, savukārt Krievija, nesaņemot gāzes naudu, situācijas pasliktināšanos izjutīs jau tūlīt, jo gāzes un naftas tirdzniecība veido lauvas tiesu šīs valsts budžeta ieņēmumu. Krievijas nedrošību par savām finansēm jau ilustrē fakts, ka, saasinoties konfrontācijai ar Rietumiem, tā no 150 miljardiem dolāru, ko turēja ASV, pēkšņi pirms nedēļas izņēma 102 miljardus.
Rietumiem nav stratēģiskā plāna, ko darīt ar Krieviju. Meklējumi notiek trīs virzienos. Pirmais no tiem – atsākt auksto karu. Daudzi patlaban runā par Trumena doktrīnas atjaunošanu. Taču Trumena doktrīna vienlaikus prasa arī Māršala plānu3. Taču Rietumi vismaz pagaidām nav gatavi plašāk atvērt maku. Otrs virziens, ko pārstāv arī bijušas Vācijas kanclers Šrēders, ir sadalīt Ukrainu ietekmes sfērās, par to vienojoties Krievijai un Eiropas spēcīgākajai valstij Vācijai, kura pērn paziņoja par savas ārpolitikas doktrīnas maiņu un atgriešanos globālajā politikā. Ukrainas austrumi pēc šāda scenārija tiktu Krievijai, bet Rietumi - Eiropas Savienībai. Taču tas būtu jauns Molotova-Ribentropa pakts – jaunu dalījuma līniju novilkšana Eiropā Staļina un Hitlera stilā.
Trešais virziens, kuru izvirza bijušais ASV sūtnis, liels Latvijas aizstāvis Džeks Metloks, ir Ukrainas finladizācija – padarīšana par politiski neitrālu teritoriju starp Rietumiem un Krieviju, kāda aukstā kara laikā bija Somija, kura pakļāvās Padomju Savienības ekonomiskajam un diplomātiskajam spiedienam, tomēr guva no tās ekonomiskus labumus un nezaudēja neatkarību. Visreālākā no šīm trim iespējām šķiet vienošanās starp Vāciju un Krieviju, tām sēžoties pie sarunu galda un mēģinot atrast pieņemu risinājumu.
ASV diplomāts Džordžs Kenans savā "garajā telegrammā"4 jau 1946.gadā norāda, ka Krievija un Rietumi būtībā nav savienojami, jo Maskava, baidoties no labāk organizētām un pārvaldītām sabiedrībām, tos uzlūko nevis kā partneri, bet permanentu ienaidnieku. Tādēļ ir jautājums: vai Rietumu un Krievijas turpmākās attiecības nav lemtas ilgstošam sasalumam ar nelieliem atkušņa periodiem, kādu savulaik iezīmēja Jeļcina ēras sākums?
90.gados, kad sabruka PSRS, Rietumi uzskatīja, ka Krievija turpmāk attīstīsies pa demokrātijas ceļu, atbalstīja šo procesu finansiāli un politiski. Iznāca vilties. Patlaban nostiprinās doma, ka šādu kļūdu vairs nedrīkst pieļaut un sadarbība ar Krieviju turpmāk jāveido tikai uz ģeopolitiskiem principiem, neiejaucoties ideoloģiski. Proti, ar Krieviju vajag rīkoties stingri, ģeopolitiski un merkantili, novelkot tai nepārkāpjamas sarkanās līnijas.
Starp citu, Kenans savas "garās telegrammas" beigās uzsver, ka vislielākās briesmas Rietumiem draud nevis no PSRS, bet no tā, ka mēs paši varam kļūt par komunistiem. Ka Rietumu demokrātija var zaudēt savas vērtības un kļūt totalitāra, uz ko tagad, iespējams, var paraudzīties Eiropas Savienības federalizācijas kontekstā. Kenans saka, ka Rietumiem draud iekšējās briesmas – multikulturālisms, pārspīlēta tolerance, ko redzam, piemēram, kā homoseksuāļu laulību legalizāciju, ģimenes iziršana un citu Eiropas tradicionālo vērtību degradēšana.
11946.gada 5.martā Fultonā, ASV, Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils teica runu, kurā brīdināja par draudiem, kas nāk no PSRS, pirmo reizi pieminot vēlāk plaši lietoto jēdzienu "dzelzs priekškars".
2Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja (Госудaрственный комитет по чрезвычaйному положению (ГКЧП)) –pašpasludināta augstu stāvošu PSRS kompartijas, armijas un drošības dienestu darbinieku grupa, kas, vēršoties pret prezidenta Mihaila Gorbačova reformām Padomju Savienībā, 1991.gada augustā veica valsts apvērsuma mēģinājumu.
31947.gadā ASV prezidents Harijs Trumens, lai ierobežotu komunisma ekspansiju, paziņoja, ka Savienotās Valstis atbalstīs "brīvās tautas, kas pretojas bruņota mazākuma mēģinājumiem tās pakļaut vai arī ārējam spiedienam". Šo politiku, kas ievadīja aukstā kara sākumu, mēdz dēvēt arī par komunisma iegrožošanu. To sekmējot, saskaņā ar ASV valsts sekretāra Džordža Māršala ieceri Savienotās Valstis īstenoja finansiālās palīdzības programmu pēckara Eiropas atjaunošanai.
41946.gada februārī ASV vēstniecības pārstāvis Maskavā Džordžs F. Kenans uz Savienotajām Valstīm nosūta vēsturisku dokumentu – "garo telegrammu", kurā izklāstīja PSRS ekspansionistiskās tieksmes un norādīja, ka tās var apturēt vienīgi pienācīgs pretspars, nevis piekāpšanās.
