Ko nozīmē NATO līguma 5. pants?

Latviju kā NATO (North Atlantic Treaty Organization) dalībvalsti, kas alianses sastāvā ir no 2004.gada 29.marta, pret ārēju iebrukumu nodrošina Ziemeļatlantijas līguma 5.pants: kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā pastāvīgi atkārto gan mūsu valsts augstākā līmeņa politiķi, gan viņu aizrobežu kolēģi. Minētais pants patiešām nosaka: puses vienojas, ka bruņotu uzbrukumu vienai vai vairākām no tām Eiropā vai Ziemeļamerikā uzskatīs par uzbrukumu visām dalībvalstīm. Taču turpat seko piebilde: līguma dalībvalstis šāda uzbrukuma gadījumā veic "pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka pielietošanu, lai atjaunotu un saglabātu Ziemeļatlantijas reģiona drošību". Tas savukārt, iespējams, rada pamatu uzskatīt, ka līgums neparedz automātisku militāru palīdzību iebrukuma upurim, jo tas ir tikai viens no palīdzības veidiem, ko NATO valstis, katra atsevišķi izvērtējot situāciju, var izvēlēties kā līguma ietvaros sniedzamo atbalstu.     

LV portāls jautā: Kā saprotama NATO līguma 5.pantā noteiktā savstarpējās palīdzības sniegšana uzbrukuma gadījumā? Kā šo pantu var interpretēt? 

Ainars Latkovskis, Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs:

NATO līgums nekādā gadījumā nav neviennozīmīgi interpretējams. Ir jāsaprot, ka nevienā līgumā nav iespējams precīzi noteikt, ka valstis uzbrukuma gadījumā piedalās ar tik un tik lidmašīnām, kuģiem vai tankiem. NATO ir dibināta tieši kā militāra kolektīvās aizsardzības organizācija, un savstarpējā palīdzība starp tās dalībvalstīm ir militāra un nekāda cita. Militārās palīdzības apjoms un veids, ko agresijas upurim sniedz partnervalstis, protams, var būt atšķirīgi – atkarībā no tā, ko prasa konkrētā situācija.

Pēdējā laikā par to pastiprināti esmu interesējies, ņemot vērā, ka tieši patlaban Krievijas propaganda cenšas sēt šaubas par 5.pantu, lai diskreditētu to. Mums mēģina iestāstīt, ka starp mums un NATO ir apšaubāms līgums, ka ir dalībvalstis un NATO kā atsevišķi jēdzieni. Taču tā nav – mēs paši esam Ziemeļatlantijas līguma organizācija. Šķiet, daudzi Latvijā jau kļuvuši par šīs propagandas upuriem.

NATO ir spēcīgākā militārā organizācija pasaulē. Ja līguma 5.pants patiešām būtu apšaubāms, to jau sen kāds būtu mēģinājis testēt ar uzbrukumu. Ja līdz šim neviens nav uzdrošinājies to darīt, tātad līgums ir drošs, un to ar iebrukumu kādā NATO dalībvalstī nemēģinās pārbaudīt ne Krievija, ne kāds cits. Taču, protams, tas nenozīmē, ka varam neveltīt savai aizsardzībai pietiekami daudz pūļu un līdzekļu.

Latvijas aizsardzības budžets ir nepilns procents no IKP, lai gan, kā paredz līgums, tam vajadzētu būt divreiz lielākam. Nepietiekamais finansējums aizsardzībai pirmskrīzes gados bija bezatbildīgas, oligarhu kontrolētas politikas rezultāts; pēc tam – krīzes diktēta nepieciešamība, jo budžeta prioritātēm vajadzēja nodrošināt, lai valstī nerodas apdraudējums sociālu nemieru dēļ. Arī tas valsts drošībai bija ļoti svarīgi. Tagad ir panākta politiska vienošanās par aizsardzības budžeta palielināšanu līdz diviem procentiem no IKP 2020.gadā. Aizsardzības ministrija patlaban gatavo Aizsardzības finansējuma likuma projektu, kurā būs noteikts turpmāk ik gadu aizsardzībai atvēlamā budžeta pieauguma apjoms.

Artis Pabriks, bijušais ārlietu un aizsardzības ministrs, Saeimas deputāts, politologs:

Protams, līgumus mēdz interpretēt dažādi. Taču mums pašiem ir jāgādā, lai tos nevarētu traktēt neviennozīmīgi, - tā, kā kādam varbūt gribētos. Sevišķi, ja zinām, ka arī Eiropas Savienībā ir Krievijai īpaši draudzīgas valstis, kuras, iespējams, varētu apšaubīt palīdzības pamatotību valstij, kas nepilda savas saistības līguma ietvaros. Ja apliecināsim, ka spējam pienācīgi rūpēties par savu drošību paši, arī no NATO partneriem saņemsim tādu palīdzību, kāda konkrētajā brīdī būs vajadzīga. Ja NATO uzbrukuma brīdī novērstos no savas dalībvalsts, kas pilda līguma nosacījumus, šai organizācijai pienāktu gals. Ar to rēķinās gan Rietumos, gan Austrumos.

Kārlis Daukšts, vēsturnieks un politologs:

5.pants ir ļoti divējāds. Lai gan uzbrukums vienai valstij nozīmē uzbrukumu visām, līgums nosaka: valstis savu darbību šī panta ietvaros izvēlas, vadoties pēc saviem ieskatiem. 5.pants nenozīmē, ka visas valsis automātiski nāk palīgā. Uz to savulaik norādīja bijušais ASV diplomāts un prezidenta padomnieks nacionālās drošības jautājumos Henrijs Kisindžers, paužot, ka minētā atruna no līguma jāizņem, lai tas tomēr darbotos neapšaubāmi un automātiski.

Ja 5.pants netiktu iedarbināts tā, kā mums ārējas agresijas gadījumā gribētos, organizācija tomēr nezaudētu jēgu, jo tās dalībvalstīm paliktu iespēja vērsties pret agresoru ar ekonomiskiem, diplomātiskiem, politiskiem, kosmiskiem, tehnoloģiskiem un citiem līdzekļiem. Ir citas iespējas pirms pēdējās - atomieroču izmantošanas. Ja NATO valstis būs pietiekami vienotas stingrā reakcijā pret Krieviju, pirms tā uzbrukusi kādai no dalībvalstīm, ja tā dos skaidru signālu par milzīgiem ekonomiskiem zaudējumiem, kas uzbrucēju neizbēgami sagaida, visticamāk, šāds uzbrukums nenotiks. Un tas jādara jau tagad.

Andris Sprūds, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors:

NATO līguma interpretācijas ir cieši saistītas ar starptautiskās politikas realitātēm. Politiķi, protams, nekad neteiks, ka līguma darbība nav droša. Tāds arī ir viņu uzdevums, jo līguma apšaubīšana, ja noraidošie viedokļi pārsniedz kādu kritisko robežu, var raisīt negatīvas sekas.

Iespējams, visprecīzāk būtu teikt, ka Ziemeļatlantijas līguma 5.pants ir zināmā mērā elastīgs. Un līdz galam tas nekad nebūs īsti skaidrs. NATO tika dibināta 1949.gadā, kad Rietumu un PSRS konfrontācijas apstākļos organizācijas izveidošanas svarīgākais aspekts neapšaubāmi bija tieši dalībvalstu militārā drošība. Nav šaubu, ka tolaik Padomju Savienības uzbrukuma gadījumā interpretācijas iespēju nebūtu daudz. Tagad situācija ir mainījusies.

Krievijas iebrukums Krimā parādījis, ka stāvoklis, ko var definēt kā uzbrukumu, kļuvis neskaidrāks. Potenciālais agresors, kā redzams, kaimiņvalsts teritorijā situācijas destabilizēšanai var iesūtīt savus civiliedzīvotājus, ugunsdzēsējus vai citu civilu dienestu vienības, lai it kā nodrošinātu kārtību, var iesūtīt pat karavīrus bez atpazīšanas zīmēm utt. Tātad redzam, ka ir iespējami vairāki agresijas līmeņi. Piemēram, kad Igaunija piedzīvoja kiberuzbrukumu, vai šajā apdraudējuma līmenī partnervalstīm bija jāsteidz palīgā? Visticamāk, ka tomēr nē.

Vai NATO bija jānāk palīgā savai dalībvalstij Turcijai, kad Persijas līča kara sākumā Irāka uz to izšāva vairākas raķetes? Varbūt. Un ko darīt, ja notiktu uzreiz neidentificējama karaspēka invāzija? Un vai visām dalībvalstīm jāiesaistās tiešās militārās operācijās pret agresoru? Kā redzam no jau bijušiem precedentiem, piemēram, Lībijā, to darīja tikai tās valstis, kurām ir atbilstoša militārā kapacitāte. NATO rīcībai, novērtējot situāciju, vajadzētu būt adekvātai draudu pakāpei katrā konkrētā gadījumā.

Vai NATO partneres būtu gatavas Baltijas valstu militārai aizsardzībai potenciāla Krievijas uzbrukuma gadījumā? Tas, ka šeit tik īsā laikā bijušas vairākas ļoti augstas Rietumu lielvaru amatpersonas un šīs valstis jau tūlīt bija gatavas sniegt reālu atbalstu, palielinot savu gaisa spēku klātbūtni Baltijā, liecina par gatavību tās aizstāvēt arī militāri, ja reālā situācija to prasītu. Kopumā var teikt, ka 5.pants mainās un dalībvalstīm katru dienu tas jāstiprina no jauna.