VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
24. februārī, 2014
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
3
9
3
9

Austrumu partnerība Ukrainā – starp vērtībām un ģeopolitiku

LV portālam: ANDIS KUDORS, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes loceklis un izpilddirektors
Publicēts pirms 7 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Andis Kudors: „Te ir zināma pretruna – no vienas puses, mēs pieprasām, lūk, ES ir ātri jārīkojas, ko mēs te guļam? Ukrainā līst asinis un mēs neko nedarām! No otras puses – vai esam gatavi, ka ES Ārlietu dienests Katrīnas Eštones vadībā ātri pieņem lēmumus mūsu vietā?”

FOTO: Kalvis Kalsers

„Eiropas Savienībai ir jārīkojas!” – tas ir viens no visbiežāk dzirdētajiem lozungiem attiecībā uz notikumiem Ukrainā, kuri ar mainīgu aktualitāti ir pasaules sabiedrības uzmanības centrā jau vairākus mēnešus. Kā sākuma punktu min 21.novembri jeb „Melno ceturtdienu”, kā to sauc paši ukraiņi, kad Valsts prezidents Viktors Janukovičs paziņoja - sarunas par asociācijas līguma noslēgšanu ar Eiropas Savienību (ES) tiek pārtrauktas. Līguma parakstīšana bija tuvu – vēl nedēļu pirms Viļņas Austrumu partnerības samita novembra beigās varēja cerēt, ka tas izdosies. Asociācijas līgums būtu bijis liels Austrumu partnerības politikas sasniegums un paredzēja paplašināt Ukrainas sadarbību ar ES, ieviest brīvu tirdzniecības zonu. Taču nu ir citādi - Ukrainas valdošās elites lēmums izraisīja plašus protestus un sadursmes, kas prasījušas daudzu cilvēku dzīvības.

Polijas ārlietu ministrs Radislavs Sikorskis par stāvokli Ukrainā sacīja: tā arī neko neesam mācījušies no 1990.gadiem un joprojām esam bezpalīdzīgi, kad perifērijā izceļas karš. Bezpalīdzības sajūta – tā varētu raksturot arī noskaņojumu Latvijā.

Lai pārrunātu situāciju Ukrainā, Austrumu partnerības politikas nākotni un Latvijas lomu tajā, LV portāls uz sarunu aicināja Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes locekli un izpilddirektoru ANDI KUDORU. Jāatzīmē, ka saruna notika pirms traģiskajiem notikumiem Kijevā, kad naktī no 19. uz 20.februāri un turpmākās dienas garumā ciniskā un prātam neaptveramā vardarbības eskalācijā bojā gājušo skaits mērāms vairākos desmitos.

Nav noslēpums, daudzi uzskata, ka Ukrainas lēmumu ir iespaidojusi Krievija, kas lēnām kā tāds Leviatāns audzē taustekļus, radot vājām ekonomikām un demokrātijām tās perifērijā problēmas, kuras pati arī piedāvā risināt ar aicinājumu iestāties Muitas Savienībā – Krievijas prezidenta Vladimira Putina projektā, kurš visticamāk tuvākajā laikā pāraugs Eirāzijas Ekonomikas Savienībā. Tepat acu priekšā notiek neslēpta politiskā šantāža. Ko Eiropas Savienība var darīt, lai nedotu Putinam tik brīvas rokas darboties šādā manierē?

Ja mēs vēlamies, lai ES ir ātrs lēmumu pieņēmējs kopējā ārpolitikā, tad mums ir jāiet uz federālāku Eiropu. Vai mēs to gribam? Lielākā daļa Latvijā tā īsti nē. Te ir zināma pretruna – no vienas puses, mēs pieprasām, lūk, ES ir ātri jārīkojas, ko mēs te guļam? Ukrainā līst asinis un mēs neko nedarām! No otras puses – vai esam gatavi, ka ES Ārlietu dienests Katrīnas Eštones vadībā ātri pieņem lēmumus mūsu vietā?  Par radikālu rīcību ir jārod vienošanās starp 28 ES dalībvalstīm. Un tad mēs nonākam pie Francijas, Spānijas, Itālijas, kurām sevišķi nerūp tas, kas notiek aiz Eiropas Austrumu robežām. Līdzīgi kā mums visai maz rūp, kas notiek Tunisijā, Alžīrijā, Lībijā un Ēģiptē. Līdz ar to, ja mēs gribam, lai šīs valstis ir ieinteresētas ES aktīvākā darbībā Austrumu partnerības valstīs, mums ir jāizrāda gatavība domāt par Ziemeļāfriku. Tā būtu vienošanās. Tikai – kā to skaidrot plašākai sabiedrībai? Sevišķi, ja nejūtamies pietiekami ekonomiski atspērušies, runāt par tādu Latvijas globālu līdzdalību nemaz nav tik vienkārši.

Eiropas Savienība nemaz nevar tā uzreiz īpaši mainīt savu ārpolitikas raksturu. Tāpēc varam konstatēt, ka stratēģiskajā spēlē pašreizējā brīdī Eiropas Savienība zināmā mērā zaudē Krievijai. Ar ko nodarbojas Krievija Austrumu partnerības valstīs? Ar manipulācijām, "smadzeņu skalošanu", lietām, ko Eiropas Savienībai nevajag pārņemt. Līdz Austrumu partnerības samitam Viļņā Eiropas Savienībā nebija pietiekami nopietna attieksme pret to, kas notiek Ukrainā, pret sabiedrības sašķeltību, pret to, ko Krievija dara ar sabiedrisko mediju palīdzību, ar saviem ekonomiskajiem piedāvājumiem.

Kaut kāda kustība sākās tikai tad, kad Ukraina pēkšņi paziņoja, ka neparakstīs līgumu. Janukovičs rīkojās kā bēgošā līgava, sakaitinot kāzu viesus. Tikmēr Krievija bija stratēģiski strādājusi jau gadiem, lai Ukrainu nelaistu prom no savas ietekmes zonas. Putins nebeidz runāt dažādos pasākumos gan par kopīgo valodu, gan šo divu tautu vēsturisko kopību un tamlīdzīgi. Savukārt pēdējo mēnešu izteikumi no Eiropas un ASV pārstāvjiem par situāciju Ukrainā, manuprāt, bija visai neveikli.

Vai nav tā, ka Eiropa ar Austrumu kaimiņu politiku pati sevi grūž zaudētāja lomas virzienā, labprātīgi iedalot Putina rokās labas kārtis, kas ļauj viņam brīvi spēlēties, paraustīt ES aiz ūsām, konstatēt, ka nekas jau par to nebūs, un domāt, ko varētu vēl atļauties? Taču nākamie soļi varētu būt vēl radikālāki. 

Krievijas ārpolitikas raksturs ir tāds – viņi taustās un mēģina virzīties tik tālu, cik viņiem to ļauj.  Austrumpartnerības valstis – Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju, Baltkrieviju, Azerbaidžānu – Krievija uzskata par savu ekskluzīvo interešu teritoriju, ietekmes sfēru. Kā jau teicu, galvenā problēma ir tā, ka Eiropas Savienībai, neskaitot dažas valstis, kas būtu Zviedrija, Polija, Baltijas valstis, kaut kādā mērā arī Vācija, ir vāja interese par šo reģionu. Svarīgākais, ko ES vajadzētu, veidojot dialogu ar Krieviju, nepieļaut, ka par Ukrainu runā trīspusējā dimensijā, kā to pieprasa Krievija, proti, no vienas puses – ES, no otras – Krievija, bet pa vidu Ukraina. Ukrainas likteni nevar lemt citi, un Krievijai tur nav teikšana. ES ir jāiestājas par to, lai Krievija nenozog Ukrainas ārpolitikas izvēles brīvību. Bet minētais neizslēdz iespēju un nepieciešamību runāt par Ukrainu divpusējā ES un Krievijas dialogā.

Ko Latvija varētu šajā situācijā darīt? Ir jaušamas sabiedrības gaidas, ka Latvijai ir tomēr kaut kas vairāk jādara, nevis tikai jāpauž nosodījums.

[Smaga nopūta.] Pēdējā brīdī vispār maz ko var darīt. Gan Latvijai, gan citām ES valstīm ir mērķtiecīgi kopā jāstrādā ar šīm Austrumu partnerības valstīm, ja mēs gribam, lai tās iet demokrātisko ceļu. Bez šaubām, Austrumu partnerības politika ir Latvijas interesēs. Tas ir dabiski, ka mēs vēlamies, lai kaimiņos ir drošas, demokrātiskas valstis, kurās darbojas tirgus principi un likuma vara, kur tiek ievērotas cilvēktiesības. Tā ir galvenā Austrumu partnerības ideja – nepieļaut jaunu "dzelzs robežu" izveidi starp Rietumiem un Austrumiem.

Pēdējā brīdī es neredzu, ko sevišķu mēs varam darīt. Neredzu arī, ko Ārlietu ministrija varēja darīt citādi. Ja mēs gribam būt efektīvāki, mums ir jāpārskata sistēma, kā funkcionē ES. Var jau kritizēt, ka vajadzētu kaut ko darīt. Bet jārēķinās, ka mūs apsūdzētu par iejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Nevar aizskriet un pateikt – Ukraina tagad ir ar Eiropu. Gan Ukraina pati, gan Krievijas varas elite teiks – jā, protams, ka ir! Spēle ir sarežģītāka, un tā ir ilgtermiņa spēle. Ir jādomā ilgtermiņā. Otrkārt, mums ir reālāk  kaut vai Moldovai palīdzēt, Gruzijai.

Kā vērtēt, ka tagad Latvija piedāvā medicīnisko palīdzību?

Tas ir ļoti labs solidaritātes signāls. Ļoti atbalstāma iniciatīva. Tādā ziņā Lietuva nodemonstrēja, kā sniegt simbolisku atbalstu. Praktiski tie cilvēki šeit drošībā var ārstēties, neuztraucoties, ka kāds atnāks pakaļ.

Cik ir korekti, ka mēs atbalstām opozīciju? Janukovičs tomēr ir likumīgi ievēlēts Ukrainas prezidents.

Ir jābūt uzmanīgiem. Latvija līdz šim nav pārkāpusi pieļaujamās robežas. Mēs darbojamies diplomātijas pieņemtās prakses ietvarā. Medicīniskais atbalsts – tā ir humānā palīdzība, tas netiks vērtēts slikti ne no vienas puses. Turklāt Latvija bija gatava uzņemt jebkurus no cietušajiem, vienalga, no kuras barikāžu puses viņi ir.

Runājot par Moldovu – izskatās, ka Moldova varētu jau šogad parakstīt asociācijas līgumu ar ES. Taču Moldovas prezidents Nikolajs Timofti diezgan daudz runā par to, ka Krievijas provokācijas pieaug. Šīs valsts ekonomika ir ļoti vāja, tā ir ļoti atkarīga no naudas pārvedumiem, kas nāk no Krievijas. Varbūt vismaz Moldovas gadījumā kaut ko var darīt, lai nepieļautu Ukrainas scenārija atkārtošanos?

Par to tiek domāts. Taču nevajag Latvijas spējas pārvērtēt. Latvija var strādāt ilgtermiņā - atbalstīt pieredzes apmaiņu, attīstības sadarbību politiku, veidot kontaktus. Mēs varam dalīties ar Eiropas integrācijas pieredzi, tādējādi procesus Latvija var ietekmēt ilgtermiņā. Savukārt īstermiņā ietekmēt vairāk var lielie spēlētāji – Vācija, piemēram. Mēs varam tikai paust savu nostāju un atbalstu. Latvija var aktīvi pa diplomātiskiem kanāliem skaidrot Rietumos, kas notiek Ukrainā, Moldovā. Bet Krieviju ietekmēt un apturēt var tikai lielie spēlētāji. Tā ir realitāte.

Tas, ka Krievija neļaus vai centīsies neļaut Moldovai virzīties Eiropas integrācijas virzienā, pavisam skaidrs kļuva pēc Krievijas vicepremjera Dmitrija Rogozina ciemošanās 9.maijā Kišiņevā. Viņš ir Moldovas un Krievijas starpvaldību komisijas līdzpriekšsēdētājs. Viņa izteikumi bija nepārprotami. Novēlējums nenosalt ziemā un nezaudēt Piedņestru Eiropas integrācijas līkločos bija skaidrs mājiens, ka ar enerģētiku var rasties problēmas, tāpat ar Piedņestru un Gagūziju.

Taču Latvijas divpusējās sadarbības plāni attiecībā uz Moldovu un Gruziju saglabājas un būs aktīvi. Par Ukrainu – tie būs tādi, cik pati Ukraina būs gatava kaut ko darīt. Protams, ka atbalsts no Latvijas būs visu laiku. Taču es gribu arī teikt: jā, atskan balsis, ka mums jāizrāda solidaritāte Austrumpartnerības valstīm. Arī es gribu, lai tām viss izdodas. Bet no otras puses, izskan arī tādi viedokļi, ka vajag piebremzēt, nevajag kaitināt Krieviju ar to Austrumu partnerību, ka ieguvumi neatsvērs zaudēto.

Mēs daudz runājam par demokrātiju, brīvību šajās Austrumu partnerības valstīs. Tai pašā laikā mūsu prezidents sadarbojas ar Azerbaidžānas prezidentu Ilhamu Alijevu. Cik tas ir pieņemami?

Ir redzams, ka prezidenta ārpolitiskās prioritātes ir vairāk vērstas uz Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstīm nekā uz Rietumiem vai Ziemeļiem. Mūsu ārpolitikas "ekonomizācija" protams ir jāturpina. Ja mēs varam sadarboties ar NVS valstīm ekonomiski, tas nav slikti. Taču Austrumpartnerību, kas ir ES kopējā ārpolitika, nevajadzētu tādēļ pazemināt. Šo vērtību dimensiju nevajag zaudēt.  Uzskatu, ka Latvijai jāiet zelta vidusceļš.

Tad nu sanāk, ka pašreizējā situācijā Austrumu partnerības politikas ietvaros īstenotās palīdzības programmas varētu būt viens no lietderīgākajiem ilgtermiņa ES instrumentiem, lai veicinātu pilsoniskas sabiedrības attīstību šajā reģionā?

Jā, turklāt Latvijas ārpolitikā Austrumu partnerība ir prioritāte ārpolitikā Eiropas Savienības prezidentūras laikā.

Tā ir vērtīga lieta. Austrumu partnerība ir ietvars, kurā mēs varam palīdzēt šīm valstīm veikt reformas, iet savu, no Maskavas neatkarīgu ceļu. Kāda ir galvenā ideja? Tad, ka ES 2004.gadā paplašinājās, parādījās jaunas robežas. Pastāvēja bažas, ka tehniskās robežas var izveidoties par idejiskām vērtību robežām. Austrumu partnerības mērķis bija raudzīt, lai pie ES robežās neveidojas autoritāri režīmi, lai tās ir ekonomiski attīstītas, drošas valstis. Austrumu partnerība tapa kā turpinājums ES kaimiņu politikai. Otrs - tā bija tāda kā nomierināšana, jo daļa šo valstu domāja par pievienošanos ES. Bet ES bija nogurusi no paplašināšanās, bija jāstrādā pie jauno dalībvalstu integrācijas. Līdz ar to tā bija nomierināšana, sadarbības piedāvājums, lai dotu signālu, ka runa nav par iestāšanos ES.

Objektīvi gribam, lai aiz robežām ir mums līdzīgas valstis. Piemēram, Baltkrievija – es gribētu, lai tā ir attīstīta, atvērta kaimiņvalsts. Jā, it kā ekonomiskie kontakti Latvijai ar Baltkrieviju ir, bet uzskatu: ja tā būtu demokrātiska Rietumu tipa valsts, uzņēmējdarbības līmenī sadarbība būtu daudz plašāka.

Taču ES darbojas kā normatīvais ārpolitikas spēlētājs. Tā ir lielākā atšķirība no Krievijas vai Ķīnas ārpolitikas, kur nekādi nosacījumi netiek uzstādīti, galvenais, ka jūs esat mums lojāli. Ķīnas gadījumā  galvenais ir, ka sadarbojaties ekonomiski. ES ir citāda. ES tādās kategorijās par lojalitāti nespriež, bet skatās – jā, mēs jums sniegsim finansējumu, bet īstenojiet, lūdzu, tādas un tādas reformas. Šī ir normatīva ārpolitika, kura aicina īstenot demokrātijas, fundamentālo brīvību un likuma varas nodrošināšanu, cilvēktiesību ievērošanu.

Nekas nenotiek par velti. Vai Latvijai, ņemot vērā visu minēto, vajadzētu palielināt finansējumu divpusīgās attīstības sadarbībai? Šobrīd tie ir 200 tūkstoši eiro.

Vajadzētu palielināt. Taču ir ļoti grūti to izskaidrot sabiedrībai. Īpaši krīzes gados – tie bija 50 tūkstoši latu gadā. Ja ir problēmas izmaksāt pensijas, pabalstus, kāpēc jādod nauda kaut kādiem grantu projektiem Moldovai un Gruzijai? To ir sabiedrībai grūti izskaidrot. Taču tā nauda pārsvarā netiek iztērēta  mērķa valstīs. Patiesībā tā tiek tērēta šeit. Attīstības sadarbības ietvaros tiek atdota mūsu pieredze un zināšanas. Tie ir pasākumi, semināri. Šī ir tāda Latvijas solidaritātes izrādīšana, kas ilgtermiņā mums atmaksāsies ne tikai politiski, bet arī ar labiem kontaktiem un attiecībām, kas noderēs uzņēmējdarbības veicināšanai.

Tātad Austrumu partnerība ir vairāk vērtību politika. Vai tas nerada risku, ka veidojas abpusēja neizpratne starp Austrumu partnerības valstīm un Eiropu? Ir skaidrs, ka viņi sapņo par Eiropas labklājības līmeni, bet Eiropa tikai atkārto – demokrātija, cilvēktiesības. Tādā ziņā Krievija jūt labāk, kas ir šo valstu vājās vietas, un tās arī izmanto, runā viņiem saprotamā valodā, ar to nedomāju krievu valodu, bet ekonomisku palīdzību.

Jā, Moldova ir nabadzīga valsts, Ukrainā ir problēmas. Tagad viņiem runāt par šīm vērtībām, nesniedzot daudz lielāku palīdzību ekonomikā, būs grūti konkurēt ar Krievijas īstermiņa piedāvājumu.

Sapratnes tiešām nav. Ir vairāk jāieklausās, ko šīs valstis un sabiedrība vēlas. Pirms nesākās vardarbība Ukrainā, Euromaidans demonstrācijās daudz runāja par iestāšanos ES. Cilvēki bija pārpratuši, kas ir asociācijas līgums. Austrumpartnerība tika īstenota pārāk birokrātiskā līmenī, nerīkojoties stratēģiski, neinformējot, neizpētot visus sabiedrības slāņus. Tad nav brīnums, ka ir tāds haoss.

Bet Krievija ir gatava lojalitāti pirkt, piedāvājot īstermiņa ieguvumus, kā tas ir Ukrainas gadījumā. Putins gan nesen runāja, ka tomēr esot bijuši nosacījumi par strukturālām reformām, bet tā bija tāda neveikla taisnošanās. Patiesībā tā nauda ir par režīma lojalitāti un nekā citādi. Kas ir Krievijas trumpis šajā sacensībā? Putinam nav svarīgi, cik Ukraina ir politiski stabila un ekonomiski augšupejoša. Krievijai vissvarīgākā ir politiska lojalitāte. Viņi spriež šādās ģeopolitiskās kategorijās par interešu sfērām u.tml. Savukārt Janukovičam vispār nav nekādas stingras ideoloģiskas nostājas. Viņš domā par savu politisko kapitālu, par savas ģimenes ekonomiskajiem ieguvumiem. Viņa atbalstītājiem – oligarhiem – arī ir jāpelna. Ja asociācijas līgums var palīdzēt, labi, ja vairāk var nopelnīt draugos ar Maskavu – arī labi. Janukovičs idejiski neredz sevi nedz ES, nedz Muitas Savienībā. Viņš sevi redz Ukrainas prezidenta krēslā. Tas ir galvenais kritērijs.

Tātad no Eiropas sagaida ekonomiskos labumus. Bet nevar taču teikt, ka ES nav nekādu ekonomisko interešu šajā reģionā. Tas ir tirgus ar 79 miljoniem iedzīvotāju. Kas tad, jūsuprāt, dominē? Demokrātiskās vērtības jeb ekonomiskās intereses?

Gan tā, gan tā. Pārsvarā es, protams, teiktu, ka tās ir demokrātijas vērtības. Vienlaikus runa ir par politisku asociāciju un ekonomisku integrāciju. Bet Eiropa politiski var būt asociēta ar tādu partneri, kuram ir līdzīgi valsts uzbūves principi, attieksme pret demokrātiju, cilvēktiesībām, likuma varu. Lai varētu notikt ekonomiska integrācija, ekonomikai līdzīgi jāfunkcionē - brīviem tirgus principiem ir vairāk vai mazāk jāstrādā, valsts loma jāsamazina. Bet te ir vēl viena lieta, kas netika ņemta vērā no ES puses, virzot asociācijas līgumu ar Ukrainu. Labi, tiek atvērtas iespējas Ukrainai tirgoties ES. Izklausās labi, bet tajā pašā laikā rūpniecība tur ir neefektīva un diezin vai ir konkurētspējīga Eiropā. Nebija jau nopietnas analīzes, kādas sekas būs īstermiņa Ukrainas ekonomikai, parakstot asociācijas līgumu.

To, protams, atkal izmantoja Krievija, skaidrojot – rēķinieties, ka jums bankrotēs rūpnīcas. Protams, tāpat šīs ražotnes ir jāreformē. Ir daudzas nozares, kas Ukrainā ir neefektīvas. Piemēram, metalurģija, kurā izmanto pārāk daudz gāzes, kuru iepērk, protams, no Krievijas. Daļa no šo rūpnīcu īpašniekiem ir Janukoviča atbalstītāji. Ukraina ir uz ekonomiskā kritiena robežas, un viņiem ir nepieciešama finanšu palīdzība, tāpat kā mums tāda bija vajadzīga krīzes laikā. 

Latvijas ārpolitikas ziņojumā ir rakstīts, ka šo valstu demokrātiska brīvā tirgus attīstība ir arī Krievijas interesēs. Kāpēc Krievija tā pretojas?

No mūsu perspektīvas krieviem būtu izdevīgāk, ja šīs valstis būtu demokrātiskas, ar normālu tirgus ekonomiku, pēc iespējas mazu korupciju. Bet Krievijas elite jau nespriež tā. Viņi velk ģeopolitiskās līnijas. Krievijā arī runā par vienotu Eiropu, par kopīgu ekonomisko telpu no Lisabonas līdz Vladivostokai. Bet tā viņu ideja ir, ka vispirms ap Maskavu integrēsies Eirāzijas Ekonomiskā savienība un tad šī savienība tuvināsies Eiropas Savienībai, bet ar Maskavu kā centru. Viņi nespēj noticēt šai Eiropas idejai, kurā dominē win-win stratēģija, visi var vienoties un ir daudz maz apmierināti. Viņi dzīvo pēc principa, ka uzvarētājs var būt tikai viens.

Runas par ģeopolitiskajām ietekmes sfērām ļoti atgādina "aukstā kara" laika retoriku ...

"Aukstā kara" pazīmes ir. Nav gluži tas pats, kas bija, bet diemžēl Rietumi ļoti vēlu sāka attapties, ka nav tik nevainīga tā Krievijas mediju aktīvā darbība.

Nesen Drošības policijas vadītājs Jānis Reiniks nāca klajā ar paziņojumu, ka pieaug Krievijas t.s. maigās varas aktivitātes Latvijā, un tās pastiprināsies, kad Latvija būs prezidējošā valsts. Vai Latvija tomēr virzot Austrumu partnerību kā vienu no savām prioritātēm, neizsauc pret sevi nevajadzīgu Krievijas pretdarbību?

Krievija maigās varas konceptu ir pieminējusi savā 2013.gada ārpolitikas koncepcijā. Tas ir oficiālās politikas līmenis. Taču Latvijā diskusija par maigo varu iet galējībās – vai nu tiek paziņots, ka vispār nav nekādas maigās varas, jo Krievija tikai manipulē, uzpērk un dezinformē. Vai arī otra galējība ir, ka par maigo varu sauc jebko. Latvija jau arī īsteno maigo varu. Tā ar savu pievilcību ietekmē citu valstu ārpolitiku un varbūt iekšpolitiku. 

Jautājums Krievijas gadījumā ir – kā tiek veidota šī Krievijas pievilcība un vērtības, ko tā var eksportēt? Vai tās ir demokrātijas vērtības? Nē. Vārda brīvības vērtības? Nē. Reliģijas brīvības vērtības? Nē. Mediju brīvības vērtība? Nē. Jautājums – kas ir tās vērtības? Maigā vara ir saistīta ar noteiktu vērtību izplatīšanu. Ar šo vērtību palīdzību tiek aizrauti cilvēki cerībā, ka viņi kādu politisko izvēli izdarīs par labu Krievijai. Un te mēs redzam problēmas, izveidojas tāda vērtību pretstāvēšana.

Putina laikā, sevišķi viņa trešās prezidentūras termiņā, iezīmējās tradicionālo un konservatīvo vērtību līnija. Tā ir stratēģija, kā viņš redz valsts attīstību. Tas gan neiet kopā ar procesiem pašā Krievijā. Bet jāpiekrīt, ka Krievija velk tādu aizsardzības līniju vērtību ziņā. Diemžēl daudzējādā ziņā tā it kā kultūras un vērtību aizsargāšanas līniju nevelk tur, kur ir Latvijas un Krievijas robeža. Krievija to velk cauri Latvijai un Baltijas valstīm. Krievijas nacionālās drošības stratēģijā līdz 2020.gadam ir sadaļa par kultūru, kurā rakstīts, ka ir jāveido kopēja informatīvā telpa NVS un kaimiņu reģionos. Tātad pie mums arī.

Daļa no šīm darbībām, sevišķi tās, kas saistītas arī ar noteiktu vēstures izpratnes izplatīšanu ārvalstīs, var uzskatīt arī par maigo varu. 9.maijs ir simbols Krievijas valsts varenībai, šīs idejas izplatīšanu  var uzskatīt par maigās varas īstenošanu. Tur nebūs pretruna ar Džozefu Naiju, kas ir maigās varas koncepta ideju pamatlicējs. Tomēr šeit rodas problēma -  specifiskais vēstures traktējums par Krievijas un Latvijas vēsturi, par mūsu attiecību vēsturi sašķeļ sabiedrību. Varam teikt, ka daļa no Krievijas maigās varas un stratēģiskās komunikācijas šeit ir nelabvēlīga normālai Latvijas attīstībai.

Ja daļai Latvijas sabiedrības Krievijas tautiešu politikas dažādos semināros tiek skaidrots, ka 1940.gadā nenotika okupācija un deportācijas bija nepieciešamas, ja stāsta, ka padomju laiki bija viennozīmīgi pozitīva lieta, tas sašķeļ sabiedrību. Un šādā ziņā Krievija viennozīmīgi to turpinās. Šie maigās varas un stratēģiskās komunikācijas instrumenti mazumā neies, un Latvijas prezidēšanas ES Padomē laikā, iespējams, tiksim līdzīgi sodīti kā Lietuva par šīs Austrumu partnerības tēmas aktualizāciju.

Mums tam ir jābūt gataviem.

Jā, tieši tā.

Labs saturs
9
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU