AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
19. martā, 2015
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
3
11
3
11

Iebrukums nevar notikt pēkšņi

LV portālam: TĀLAVS JUNDZIS, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Baltijas Stratēģisko pētījumu centra direktors

Tālavs Jundzis: „Ekspertu vidū gan valda diezgan liela vienprātība, ka, kopumā ņemot, Putinam patiesībā nav nekādas skaidras rīcības stratēģijas un viņš ir nonācis strupceļā - zaudējis gan savu sākotnējo mērķi pievērst Ukrainu Krievijai, gan pamatīgi sabojājis attiecības ar Rietumiem un padarījis bažīgas arī savas līdz šim lojālās kaimiņvalstis.”

FOTO: Māris Kaparkalējs

Rietumvalstu politiķi, kuri līdz šim Baltijas bažas saistībā ar Krieviju uzskatīja par pārspīlētām, beidzot tiešām ir ieraudzījuši Krievijas patieso seju, sarunā par starptautisko drošību un Latvijas militārajām spējām skaidro Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, Baltijas Stratēģisko pētījumu centra direktors un kādreizējais Latvijas aizsardzības ministrs TĀLAVS JUNDZIS.

Šonedēļ Krievija sarīkoja plašas nepieteiktas militāras mācības Ziemeļu un Rietumu kara apgabalā. Ir viedoklis, ka Baltijas valstīm vairāk draud nevis pakāpenisks un lēns hibrīdkarš kā Ukrainā, bet masīvs, straujš iebrukums, ko Krievija varētu veikt tieši kārtējo militāro mācību laikā. Cik ticams, jūsuprāt, ir šāds scenārijs?

Mazticams. Pasaulē tiešu militāru iebrukumu, kad vienas valsts karaspēks pāri robežai ieiet citas valsts teritorijā, kā tas 1940.gadā notika Latvijā, pēdējās desmitgadēs kļūst arvien mazāk. Lielvalstis vairs par šādu soli neizšķiras. Krievija rēķinās, ka tai ar pārējo pasauli ir jāspēj kaut kā sadzīvot, kas pēc tieša iebrukuma kādā kaimiņvalstī būtu ļoti sarežģīti.

Pēdējā laikā gan bijušais NATO ģenerālsekretārs Rasmusens, gan vairāki ievērojami rietumvalstu politiķi izteikušies, ka Baltijas valstis ir nopietni apdraudētas. Tai pašā laikā Latvijas politiķi mūs mierina, apdraudējumu vērtējot kā zemu. Līdz šim ir bijis tieši pretēji. Par ko, jūsuprāt, tas liecina?

Tā notiek tāpēc, ka rietumvalstu politiķi, kuri līdz šim mūsu bažas saistībā ar Krieviju uzskatīja par pārspīlētām, beidzot tiešām ir ieraudzījuši Krievijas patieso seju. Tas, ko Krievija ir izdarījusi Ukrainā, pretēji visiem starptautiskajiem līgumiem atņemot neatkarīgai valstij tās teritoriju, Rietumiem ir licis šausmās atvērt acis. Mūsu nesenā vēsture to visu jau ir pieredzējusi un mūsu tauta to ir pārdzīvojusi, tādēļ arī Latvijas politiķu reakcija ir salīdzinoši mērenāka, jo daudziem Baltijas valstīs tas vairs nav pārsteigums.

Baltijas valstīm, pirmkārt, ir jāsatraucas par saviem iedzīvotājiem, bet NATO lielvarām, jo sevišķi ASV, kuru militārais potenciāls veido 80% no alianses spējām, jāuztraucas par visu šo organizāciju. Ja NATO nenosargās Baltiju - pat savas mazās dalībvalstis -, tas radīs nopietnas šaubas par visas alianses turpmākas pastāvēšanas jēgu. Tādēļ NATO jau sper vairāk nekā iespaidīgus aizsardzības soļus, izvietojot Baltijas valstīs bruņutehniku, karavīrus, štābus. Tas neapšaubāmi liecina par ļoti nopietnu attieksmi.

Vairāki prominenti eksperti, ieskaitot Zbigņevu Bzežinski, ir norādījuši: lai atturētu Krieviju no iebrukuma, Baltijas valstīs ir jāizvieto NATO bāzes.

Tas faktiski jau ir izdarīts. Diplomātiskajās sarunās lieto jēdzienus "štāba elements", "mācības". Bet būtībā štāba elements ir tas pats štābs. Pastāvīgas mācības, kādās šeit uzturas mūsu NATO sabiedroto karavīri, varam nesaukt par bāzi, bet faktiski NATO spēku klātbūtne šajā situācijā Baltijā jau ir pastāvīga.

Nav šaubu, ka Krievijā to saprot un izdara atbilstošus secinājumus. Publiski jau paziņots, ka nepieciešamības gadījumā 48 stundu laikā šeit ieradīsies NATO ātrās reaģēšanas spēki. Patlaban to sastāvā paredzēti 5000 labi sagatavotu vīru, bet tuvākajos gados šo skaitu palielinās līdz 30 000. Tas jau ir tuvu pietiekamām drošības garantijām.    

Patlaban ir pamats domāt, ka masīva uzbrukuma gadījumā Baltijas valstis šīs 48 stundas jeb divas diennaktis varētu nenoturēties. NATO ātrās reaģēšanas spēki netiks izveidoti agrāk kā līdz 2016.gadam. Tas ļauj domāt, ka vēl gadu NATO 5.pants lielākoties pastāvēs tikai uz papīra.

Šāds iebrukums nevar notikt pēkšņi – tāpēc strādā izlūkošana, notiek situācijas kontrole gan no zemes, gan gaisa un kosmosa, gan no zemūdenēm, potenciālais iebrucējs tiek pastāvīgi novērots. Tiek novērtēts sabiedrības noskaņojums noteiktos aspektos. Tiklīdz rastos riski kādos parametros saasināsies, šeit nekavējoties ieradīsies NATO spēki, pirms kādas akcijas būs sākušās.  Šai ziņā esam krietni drošākā situācijā nekā pirms gada Krima.

Krievijas pastāvīgās militārās aktivitātes rietumu pierobežā, ieskaitot nepieteiktas mācības, ir iespējams uzlūkot kā Rietumu pieradināšanu pie pastāvīgas agresijas klātbūtnes, lai tādējādi iemidzinātu potenciālā pretinieka modrību pirms patiesa iebrukuma.

Kā zināms, arī Baltijā pastāvīgi norisinās mācības, un reizēm nav iespējams pateikt, kurš uz ko reaģē - vai Krievija uz NATO aktivitātēm vai otrādi. Taču mācības ir viens no riska faktoriem, ar kuru NATO rēķinās. Ja Putins patlaban izsludinājis kaujas gatavību Rietumu kara apgabalā, tad pilnīgi adekvāta reakcija būtu reaģēt tieši ar to pašu – izsludināt pilnu kaujas gatavību Baltijā, bet tas jau ir mūsu ministru kompetencē.

Kāpēc Putins šādi rīkojas? Pirmkārt, tā ir iebaidīšanas politika, kura, kā jau teicu, mieru mīlošajos Rietumos rada stresu un viena otra nepārdomāta lēmuma pieņemšanu. Ar to patlaban domāju arī Lietuvas nodomu ieviest obligāto militāro dienestu. Ekspertu vidū gan valda diezgan liela vienprātība, ka, kopumā ņemot, Putinam patiesībā nav nekādas skaidras rīcības stratēģijas un viņš ir nonācis strupceļā - zaudējis gan savu sākotnējo mērķi pievērst Ukrainu Krievijai, gan pamatīgi sabojājis attiecības ar Rietumiem un padarījis bažīgas arī savas līdz šim lojālās kaimiņvalstis.

Krima gan ir iegūta. Bet ko tas dod? Turklāt par šādu cenu. Līgums par karabāzi Krimā Krievijai ar Ukrainu jau bija noslēgts līdz 2042.gadam. Tagad ekonomiski atpalikusī pussala Krievijai būs jāapgādā. Turklāt, meklējot iespējas, kā to vispār izdarīt, ņemot vērā, ka tai pieejas pa sauszemi nav. Iekšpolitiski Krimas pievienošana uz vienu brīdi palīdzēja režīmam konsolidēt ap sevi tautu, bet šī ieguvuma efekts neturpināsies bezgalīgi un drīz izsīks. Pat pacietīgā krievu sabiedrība pēc kāda laika sāks prasīt: kur tad ir ieguvumi? To vietā vieni vienīgi zaudējumi un ierobežojumi, kas saistīti ar Rietumu pretreakciju uz Krimas sagrābšanu. Ja atceramies, kā tas notika Latvijā: atgūstot neatkarību 1991.gada rudenī, pirmajā brīdī bijām gatavi staigāt pastalās kaut visu mūžu, ka tik brīvi. Taču jau 1992. gada vasarā sākās dziļākā psiholoģiskā krīze, kāda jebkad Latvijas vēsturē, manuprāt, vispār ir bijusi.

Ja Putinam labvēlīgais iekšpolitiskais stāvoklis, iespējams, tuvojas beigām, turklāt rietumvalstis sākušas konsolidēties un pastiprināt aizsardzību, jājautā - vai šis brīdis nav pēdējais, lai Krievija vēl mēģinātu izspēlēt kādu ārēju uzbrukumu?   

Tas ir ļoti pamatots jautājums. Ievainots zvērs vienmēr var izdarīt ko tādu, ko normālā situācijā nekad nedarītu. Šī ir tā sliktā ziņa. Labā savukārt vēsta: no veselā saprāta viedokļa raugoties, Putinam tomēr vajadzētu apzināties, ka Krievija nav gatava globālam konfliktam ar Rietumiem. Kaut vai ekonomiski. Krievijas ekonomika ar visiem milzīgajiem derīgo izrakteņu krājumiem veido tikai divus trīs procentus no pasaules ekonomikas, kas ir tikpat, cik nelielā Itālija. Salīdzinājumam - Eiropas Savienības un ASV ekonomika veido attiecīgi 15 un 25 procentus no globālās ekonomikas. Krievijas militārais budžets ir sešas septiņas reizes mazāks nekā ik gadu tam atvēl ASV. Bruņojuma jomā Krievija no rietumvalstīm atpaliek par 25–30 gadiem.       

Kodolieroči tomēr katrai valstij, kurai tie ir, paver iespējas gūt neproporcionāli lielu ģeopolitisko iespaidu. 

Kodolieroči nenoliedzami ir trumpis. Taču bez modernām raķetēm to nogādāšanai mērķī un adekvātas pretraķešu sistēmas, kodolieroči zaudē lielāko daļu savas reālas nozīmes. ASV šajā ziņā ir gājušas daudz tālāk par Krieviju. Savienotās Valstis patlaban strauji tuvojas situācijai, kad tās spēs notriekt jebkuru no Krievijas izšautu ballistisko raķeti jau pirmajās lidojuma minūtēs. Amerika kodolieroču un to atvairīšanas spēju jomā gūst arvien ievērojamāku pārsvaru pār Krieviju, kas, starp citu,  arī ir viens no Krievijas un Rietumu konflikta saasināšanās iemesliem.

Vai Putina mērķis, kā to norādījis krievu politologs Belkovskis, varētu būt jaunas Jaltas sarīkošana, kurā Krievija un Rietumu lielvalstis atkal vienotos par ietekmes sfēru sadalījumu Eiropā?       

Es domāju, ka tas nav reāli. Pirmkārt, Rietumi kam tādam vairs nepiekristu principiāli. Otrkārt, tiem vairs nav nekādas ticības Putinam. Treškārt, militāri un ekonomiski nesalīdzināmi spēcīgākajiem Rietumiem nav nekādas vajadzības par kaut ko vienoties ar Krieviju pēc tās ieskatiem. 

Igaunijā obligātais militārais dienests jau ir, Lietuva uz to patlaban virzās, bet Latvija šādu soli spert neplāno – aizsardzības jomas eksperti to neuzskata par lietderīgu. Ar ko šajā ziņā Latvija atšķiras no abām pārējām Baltijas valstīm?

Eiropā ir tikai dažas valstis, kur pastāv obligātais militārais dienests – Igaunija, Somija, savas vēsturiskās pieredzes dēļ – Dānija un Norvēģija. Modernajos konfliktos karo tehnika, augstākās tehnoloģijas, kuru apgūšana vien prasa vairākus gadus. Obligātais dienests vairs nav pamatojams ne militāri, ne arī politiski. Kāpēc gan dzejniekam vai māksliniekam jāņem rokā ierocis? Tā taču ir vardarbība.

Otrkārt, obligātais dienests būtu neracionāla resursu tērēšana. Nepilna gada vai gada laikā, cik parasti ilgst šāds dienests, neko daudz vairāk par viselementārākajām kājnieku prasmēm rekrūtim nevar iemācīt. Turklāt militārā joma, ieroči pilnveidojas tik strauji, ka obligātā dienesta kareivju zināšanas nāktos atjaunot ik pa dažiem gadiem. Jārēķinās, ka iesaukšana attiektos uz tūkstošiem cilvēku, kuri dzīvo un strādā ārzemēs. Tātad būtu jādomā, kā un par kādiem līdzekļiem nodrošināt viņu ierašanos Latvijā uz medicīniskajām pārbaudēm un pašu dienestu. Daudzi, protams, no tā izvairītos. Izvirzītos jautājums: kāpēc vieni tiek pakļauti dienestam, bet citi ne. Situāciju sarežģīs arī dubultpilsonības straujā izplatība.

Aptaujas liecina, ka 28 procenti Latvijas iedzīvotāji pauž atbalstu Krimas aneksijai. Obligātais dienests nozīmētu, ka Latvija apmācītu karot arī cilvēkus, par kuriem nevar zināt, uz kuru pusi viņi krīzes situācijā vērsīs ieroci.

Vai jums ir kāda nojausma, cik no Latvijas vīriešiem vēlētos karot par Latviju?

Ar varu mīļš nekļūsi. Nekur nav teikts, ka cilvēks, kurš krīzes situācijā atteiktos ņemt rokās ieroci, nav patriots. Patriotisms var izpausties dažādos veidos, ne tikai kā militārais dienests.

Latvijā ir salīdzinoši unikāls veidojums – Zemessardze –, kāda, piemēram, Lietuvā nav.  Šie cilvēki gan ir motivēti aizstāvēt savu valsti, taču bieži vien viņiem pietrūkst atbilstoša aprīkojuma. Lūk, šis ir virziens, kādā drīzāk būtu izlietojami obligātajam dienestam potenciāli atvēlamie līdzekļi.

Aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis janvārī rosināja līdz 2018.gadam palielināt Nacionālo bruņoto spēku rindas par 2000 vīru. Kā, jūsuprāt, vērtējams šis priekšlikums? Cik racionāls tas ir?

Ministrs Vējonis līdz šim ir apliecinājis ļoti saprātīgu pieeju aizsardzības politikai, taču minētais priekšlikums tomēr šķiet līdz galam nepārdomāts. Ja mērķis ir iespējami ātrāka valsts militāro spēju palielināšana, manuprāt, obligātais dienests ir vissliktākais risinājums. Runājot par profesionālo armiju, šim mērķim vairāk atbilstu nevis tās kvantitatīva palielināšana, bet kaujas spēju pavairošana, apmācot un apgādājot ar visu nepieciešamo jau esošo sastāvu. Ja arī palielina karavīru skaitu, to vajadzētu darīt lēnāk, paturot prātā prioritātes, kā arī iespējami ātrāku un lielāku ieguvuma efektu.

Kā, jūsuprāt, vērtējama Latvijas politiskās un militārās vadības gatavība reaģēt tik dažādu iespējamo apdraudējumu situācijā?  

Pēc publiski pieejamās informācijas var spriest, ka tas ir vājš punkts. Noteikti vājāks par mūsu militāro gatavību. Taču daudz vairāk būtu jāuztraucas par mūsu civilo gatavību – medicīnisko aprūpi, rezervēm, transportu krīzes situācijā. Jā, un arī par tiesisko nodrošinājumu - ko, piemēram, drīkstēs darīt uz kara laiku Valsts prezidenta saskaņā ar Satversmes 42.pantu ieceltais virspavēlnieks? Kas un kad noteiks šīs svarīgās amatpersonas pilnvaras? Ir arī citas nepilnības. Satversmes 44.pantā teikts, ka Valsts prezidents ir tiesīgs spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja kāda cita valsts Latvijai pieteikusi karu vai ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām. Par kara pasludināšanu lemj Saeima, kuru prezidents nekavējoties sasauc. Te saskatāmas vairākas problēmas.

Pirmā – prezidents ir tiesīgs, bet viņam nav pienākuma spert minētos aizsardzības soļus. Taču svarīgākais ir jautājums par ienaidnieku pie valsts robežām. Mūsdienu hibrīdkara apstākļos militārs uzbrukums nenozīmē tikai ienaidnieka karaspēku pie valsts robežām. Tas var notikt tieši no gaisa vai vēl citos veidos, kas nav saistīti ar tiešas frontes līnijas esamību, piemēram, ar ārēji izprovocētu iekšēju nemieru izraisīšanu. Tas, manuprāt, ļoti ierobežo prezidenta iespējas rīkoties pat, ja viņš savas tiesības gribētu izmantot. Vēlāk, ja lieta nonāktu kādā tiesā, prezidentam jārēķinās, ka viņam var nākties atbildēt par prettiesisku darbību, jo demokrātiskajā pasaulē armijas spēkus iekšēju nemieru gadījumā – demonstrāciju un protestu apspiešanā - nedrīkst izmantot. To nepieļauj Latvijas Satversme un likumi arī tagad. Tam bruņotie spēki nav arī sagatavoti.

Tātad būtu nepieciešams plašāk interpretēt valsts apdraudējumu, kas dod prezidentam tiesības un pienākumu spert militāras aizsardzības soļus. Iespējams, to var formulēt kā valsts neatkarības apdraudējumu, kas ir starptautiski atpazīstams jēdziens. Ir ANO starptautiskās tiesas konsultatīvs lēmums, saskaņā ar kuru netiek izslēgta pat kodolieroču pielietošana, ja ir apdraudēta valsts neatkarība.

Vēl viena problēma saistībā ar Satversmes 44.pantu ir – kas notiek, ja nav iespējams sasaukt Saeimu? Kas tādā gadījumā lemj par kara pasludināšanu un dod prezidentam tiesības rīkoties? Satversmes 81.pants, kurš deva tiesības valdībai pieņemt lēmumus Saeimas prombūtnes laikā, tagad ir atcelts. Manuprāt, mūsu konstitūcijas 44.pants ir novecojis un maināms.

Eiropas Komisijas vadītājs Žans Klods Junkers šomēnes aicinājis izveidot Eiropas armiju. Kādas perspektīvas, jūsuprāt, ir šai idejai?

Pati ideja ir izcila un ārkārtīgi nozīmīga, sevišķi mazām valstīm, jo īpaši Baltijas valstīm. Šīs ieceres īstenošana arī krietni atvieglotu un padarītu racionālāku ES valstu miera spēku nosūtīšanu uz dažādiem karstajiem punktiem, ko tagad katra valsts dara atsevišķi. Diemžēl praktiski ieceri par Eiropas armiju pārskatāmā nākotnē īstenot neizdosies atšķirīgo ES valstu interešu un uzskatu par suverenitāti dēļ. Faktiski NATO ātrās reaģēšanas spēki Eiropā, kas jau top, varētu arī būt nākotnes Eiropas armijas pamats, kas ļautu valstīm mazināt savus bruņotos spēkus un varbūt kādreiz arī atteikties no tiem.  

Kā vērtējamas ES kopējās ārējās un aizsardzības politikas perspektīvas?

Eiropai ir kopēja ārējā un drošības politika, kas ietver arī aizsardzības politiku. Lisabonas līgums, starp citu, paredz arī solidaritāti aizsardzības jomā, bet tajā ir atruna, ka militāra konflikta gadījumos valstis var rīkoties atbilstoši NATO līgumam, taču vairākas ES valstis nav NATO locekles. Ir jau atzīts, ka pašreizējos apstākļos minētais Lisabonas līguma punkts nav piemērojams. ES aizsardzības jomā raugās uz NATO, tā arī diemžēl nespējot vienoties par kopēju reālu Savienības aizsardzības politiku.

Kādas izredzes patlaban ir Baltijas reģionālajai aizsardzības aliansei, kādu savulaik plānoja Zviedrijas virsvadībā?

Diemžēl Somiju un Zviedriju, kuras nav NATO locekles, tagad nebūtu iespējams piespiest iestāties kādā Baltijas aizsardzības aliansē. Tas būtu tikpat nereāli, kā izveidot kopēju Eiropas armiju, lai gan pati ideja ir visnotaļ saprātīga. Taču, ja Eiropas armija nav īstenojama, var mēģināt izveidot Baltijas armiju. Tiesa, tas prasītu diezgan lielu vienprātību un savstarpējo uzticēšanos, ko patlaban arī varētu apšaubīt kā problemātisku. 

Kādam vajadzētu būt NBS attīstības modelim modernā kara apstākļos un šajā ģeopolitiskajā situācijā? Varbūt situācijā, kad apdraudējuma veidi ir tik dažādi, aizsardzības stratēģiju vispār vairs nav iespējams kaut cik adekvāti noorientēt?

Šajā ziņā varam vien paļauties uz NATO milzīgo pieredzi, saskaņā ar kuru notiek atsevišķu alianses valstu nacionālo bruņoto spēku attīstība. Katrai valstij NATO ietvaros ir arī sava militārā specializācija, ko nosaka kolektīvās aizsardzības principi.

ASV vēsturē bijuši arī izolētības periodi. Cik lielā mērā Savienotās Valstis patlaban  ir ieinteresētas turpināt NATO uzturēšanu?

ASV ir nepieciešams nodrošināt savas intereses pasaulē, ko varbūt daudzos gadījumos tīri militāri Savienotās Valstis spētu izdarīt arī vienas pašas, taču politiski tām nepieciešams starptautisks atbalsts, ko nodrošina plašāks partnervalstu loks.

Labs saturs
11
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU