Par to, kādēļ nepieciešami tik vērienīgi Krimināllikuma grozījumi, LV.LV saruna ar Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietnieci tiesību politikas jautājumos Lailu Medinu.
Latvijā – visvairāk un visgarākie sodi ieslodzījumā
Kā vērtējat Latvijas kriminālsodu izciešanas sistēmu salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm?
Pie mums brīvības atņemšanas sodi ir ievērojami garāki nekā citviet Eiropas Savienībā. Turklāt ne tikai garāki, bet Latvijā likumpārkāpēji ir ieslodzīti cietumos vai notiesāti ar brīvības atņemšanu arī tādos gadījumos, kad persona nerada reālu sabiedrības drošības apdraudējumu. Ļoti bargi ir sodi par mantiskajiem noziegumiem – zagšanu, krāpšanu, tātad par tādiem noziegumiem, kas rada apdraudējumu cilvēka mantai, īpašumam, bet ne dzīvībai un veselībai, ko citur pasaulē uzskata par patiešām nozīmīgiem. Vidējais ieslodzījuma laiks ir mazliet zem sešiem gadiem. Citās valstīs šis rādītājs ir aptuveni divi gadi.
Salīdzinoši augsts rādītājs mums ir arī tas, cik daudz uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju atrodas cietumā iepriekšējā izmeklēšanā vai tajā izcieš sodu. Šajā ziņā starp 48 Eiropas valstīm esam otrajā, trešajā vietā.
Brīvības atņemšanas sods valstij ir visdārgākais no visiem soda veidiem. Šī tendence ir saglabājusies vēl no Padomju Savienības laikiem, kad brīvības atņemšanai bija nozīmīgākā loma starp visiem kriminālsodiem, un līdz šim laikam tas nav gājis īpaši mazumā.
Nopietns pagrieziena punkts situācijas maiņai bija 2009. gadā, kad Ministru kabinets apstiprināja Tieslietu ministrijas izstrādāto Kriminālsodu politikas koncepciju. Tajā pirmo reizi bija iekļauti piedāvājumi par jomām, kurās šos sodus samazināt vai kurās var piedāvāt brīvības atņemšanai alternatīvus sodus. Šobrīd attiecīgi grozījumi Krimināllikumā ir izstrādāti un pieņemti Ministru kabineta komitejā. Vēl palicis pāris precizējamu lietu, kas jāsaskaņo ar Ģenerālprokuratūru, un tad jau jaunā Saeima šos grozījumus likumā arī varētu vērtēt un pieņemt.
Pirmām kārtām vēlos uzsvērt, ka tiek samazinātas sodu maksimālās un minimālās robežas, īpaši mantiskajiem noziegumiem. Bargi sodi pagaidām būtu saglabājami noziegumiem, kas saistīti ar cilvēka veselības un dzīvības apdraudējumu, narkotikām, dzimumnoziegumiem - tādiem pārkāpumiem, kuri var radīt reālus draudus sabiedrībai arī turpmāk.
Koncepcijā un attiecīgi likuma grozījumos esam iekļāvuši pietiekami daudz iespēju palielināt naudas sodu un piespiedu darba īpatsvaru, tādējādi samazinot brīvības atņemšanu. Tad, mūsuprāt, cilvēks arī jutīsies sodīts un nevēlēsies nākotnē vairs izdarīt jaunus noziegumus. Sabiedrībā izciešamie sodi ir pietiekami efektīvi, naudas sodi pietiekami lieli, un valstij šo sodu īstenošana būtu stipri lētāka. Esam paredzējuši, ka par mantiskajiem noziegumiem sodu samazinās vidēji par 40 procentiem. Tas ļaus tālākā nākotnē samazināt arī ieslodzīto skaitu.
Ja cietumā ilgāk par diviem gadiem – zūd iemaņas pilnvērtīgai dzīvei
Cik tāla šī nākotne varētu būt?
Kā jau minēju, likuma grozījumus Saeima varētu pieņemt samērā ātri. Bet izmaiņas attieksies uz tiem cilvēkiem, kuri noziegumu būs izdarījuši pēc šā likuma grozījumu spēkā stāšanās. Tādēļ līdz laikam, kad mēs varētu reāli sagaidīt šo soda ilguma samazinājumu, var paiet vairāki, pat pieci, seši gadi.
Kā šajā kontekstā izprast, ka vairāk nekā 70 procentu ieslodzīto ir notiesāti par smagiem vai sevišķi smagiem noziegumiem?
Šī klasifikācija tiek noteikta atkarībā no tā, kāda soda sankcija ir paredzēta. Tā kā šīs sankcijas likumprojektā tiek piedāvāts samazināt, tad vairs nebūs arī tik daudz smago un sevišķi smago noziegumu. Radīsies iespēja piemērot brīvības atņemšanai alternatīvos sodus, efektīvāk veikt audzināšanas darbu. Ja cilvēks ir notiesāts par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, viņam brīvības atņemšana sākas zemākajā ieslodzījuma režīma pakāpē. Tas nozīmē, ka notiesātie ir ieslodzīti kamerā 23 stundas diennaktī, jo vienu stundu ir pastaiga. Tas nedod nekādu iespēju ar šiem ļaudīm īsti strādāt, un var jau saprast, kas notiek ar cilvēku, ja viņš desmit gadus sēž un skatās griestos, turklāt ne sevišķi labā sabiedrībā.
"Pie mums brīvības atņemšanas sodi ir ievērojami garāki nekā citviet Eiropas Savienībā."
Citās valstīs veiktie pētījumi un praktiskie novērojumi liecina – ja cilvēks sodīts ar brīvības atņemšanu ilgāk par diviem gadiem, viņš zaudē iemaņas normāli dzīvot, strādāt, sevi uzturēt. Tādēļ arī visās valstīs izplatīta nostādne, ka ilgs brīvības atņemšanas sods ir tikai tiem, kuri reāli apdraud sabiedrību. Mantiskajiem noziegumiem pilnīgi pietiek ar samērā īsu brīvības atņemšanas sodu, un daudz lielāku efektu dod sabiedrībā izciešamie sodi – piespiedu darbs, uzraudzības programmas un tamlīdzīgi. Jau patlaban šādi soda veidi ar katru gadu aizvien lielāku popularitāti un atzinību iegūst gan prokuroru, gan tiesnešu vidū, un Valsts probācijas dienesta darba pieredze arī liecina, ka atkārtotu noziegumu skaits, ja ar sodītajiem kārtīgi strādā, ir ļoti mazs. Tie cilvēki, kuriem ir piemēroti probācijas pasākumi - vai tie ir piespiedu darbi, vai dažādas programmas ,- tomēr vairāk spēj nostāties uz likumpaklausīga ceļa. Šis pozitīvais efekts jau ir pierādīts, tāpēc mēs arī piedāvājam likuma grozījumu ietvaros daudzos jaunos pantos iekļaut brīvības atņemšanai alternatīvā soda iespējas, kur tiesa var nodarījumu izvērtēt un sodu individualizēt.
Brīvības atņemšanas sodu par mazāk smaga nozieguma izdarīšanu būtu jāpiemēro, ja soda mērķis nav sasniedzams, nosakot kādu no panta sankcijā paredzētiem vieglākiem soda veidiem. Tas nozīmē, ka pamatā par mazāk smagu noziegumu jāpiemēro piespiedu darbs, naudas sods, arests, bet tikai īpašos gadījumos – brīvības atņemšana.
Izmaiņām bija jānobriest
Kāpēc tik garus gadus esam gaidījuši, un šāda reforma tiek gatavota tikai tagad?
Sabiedrība tam vienkārši nebija gatava. Arī speciālistiem bija iekšēji jānobriest tādām izmaiņām.
Bet nozares vadošie darbinieki mēdz apmeklēt citas valstis, viņi taču redzēja, kas tur notiek šajā laukā?
Tie, kuri ir bagātinājušies ar šo pieredzi, arī ir pārliecinājušies, ka iepriekšējā bagāža tiešām nav īsti derīga. Bet šādas pārmaiņas nav iespējams veikt ātri. Koncepciju vien izstrādājām aptuveni divus gadus. Pirms tam tika veikti vairāki pētījumi, kuros analizēja sodu sistēmu - kur sankcijas ir pamatotas, kur nepamatotas, kā notiek citās valstīs, kādi varētu būt iespējamie risinājumi. Darbs ar koncepciju un likumiem, šķiet, kopumā aizņēma gadus četrus. Tas ir milzīgs darbs ne tikai ministrijas ierēdņiem, bet arī mūsu ekspertiem – zinātniekiem, praktiķiem. Bet vispirms vajadzēja sevī atrast spēku nākt ar šādu piedāvājumu, jo sabiedrībā atsevišķos gadījumos pret to var būt arī negatīva nostāja. Mēs vairāk cerētu, ka tā nebūs vienaldzīga, bet ar vēlmi pašiem iesaistīties situācijas uzlabošanā. Citur Eiropā, piemēram, ir ļoti attīstīta brīvprātīgo kustība, kas iesaistās probācijas procesā.
No vienas puses, jūs ejat virzienā, lai samazinātu notiesāto uzturēšanās laiku ieslodzījuma vietās, bet tajā pašā laikā, cik zināms, taupības pasākumu dēļ ir novājināts Valsts probācijas dienests, kura nozīme tad jo īpaši pieaugtu.
Protams, nav pārāk iepriecinoši, ka Valsts probācijas dienesta finansējums ir samazināts gandrīz uz pusi – no nepilniem sešiem miljoniem uz gandrīz trim (arī Ieslodzījuma vietu pārvaldei finansējums sarucis gandrīz uz pusi). Taču esam ļoti rūpīgi izsvēruši, kur nauda tiek noņemta. No dažām probācijas funkcijām bijām spiesti atteikties, bet arī tikai uz laiku. Likumā esam noteikuši pārejas posmu līdz 2012. gada 31. decembrim. Tie ir tie probācijas uzdevumi, kas bija vērsti uz mazāk bīstamiem nodarījumiem, bet svarīgākās pienākumu sadaļas ir saglabātas.
Probācijas dienests varbūt mazāk spēj ieguldīt naudu attīstībā, bet esošo funkciju veikšana ir iespējama. Tiesa, situācija ir mazliet pasliktinājusies, atkārtotu noziegumu līmenis paaugstinājies: sākotnēji recidīva īpatsvars bija viens procents, tagad – četri. Bet Probācijas dienests ar pilnu jaudu darbojas tikai četrus gadus; tā vēsture nav tik ilga, lai varētu noteikti secināt, kas ir šīs statistikas pamatā.
Pirmkārt, pakāpeniski ir pieaudzis dienesta klientu skaits, otrkārt, daļēja ietekme var būt arī ekonomiskajai krīzei, jo kriminogēnā situācija ir pasliktinājusies visā valstī. Tā ka nevar skaidri pateikt – cik liela vaina ir tajā, ka samazinājušās Probācijas dienesta iespējas. Probācijas dienests daudz padara arī šobrīd, un bez šiem speciālistiem vispār nebūtu iespējams pāriet uz brīvības atņemšanai alternatīvo sodu lielāku īpatsvaru, ietekmi un nozīmīgumu.
Nākamreiz budžetu mazinot, šajā laukā faktiski vairs nebūtu, ko cirpt?
Tieslietu ministrijas kopējā budžetā lielāko daļu veido tiesu budžets un Ieslodzījuma vietu pārvaldes budžets. Ja pieskaita Probācijas dienestu, gandrīz nekas vairs pāri nepaliek. Ja mums uzdos budžetu samazināt vēl, būs ārkārtīgi grūta izvēle. Šobrīd taupības robeža, kas attiecas uz kriminālsodu izpildi, būtībā ir sasniegta, tur kaut ko vēl ietaupīt ir praktiski neiespējami. Kad zināsim konkrētus skaitļus, būs jādomā, ko darīt. Šie abi dienesti gādā par sabiedrības drošību, un vienā brīdī ir jāsaprot – vēl samazinot finansējumu, mēs kopumā apdraudam visu sabiedrību.
Kaut vai tādējādi, ka tad, ja cietumsargu ir par maz, noziedznieki var vieglāk izbēgt?
Cietumu ēkas Latvijā ir vecas, un pārāk daudz cilvēku resursu ir jānovirza to sargāšanai. Tādēļ pietiekami daudz nevaram atvēlēt darbam ar ieslodzītajiem. Līdzsvarot resursus šajos budžeta apstākļos ir ārkārtīgi grūti, jo nestrādāt ar ieslodzītajiem, neveikt audzināšanas darbu ir sevis mānīšana, ka sabiedrībai tā būs labāk.
Jo (ar nelieliem izņēmumiem) tomēr pienāk tā diena, kad viņi aiz sevis aizver cietuma vārtus...
Ja par notiesāto veselību, izglītību un nodarbinātību nerūpējas, ja viņiem neattīsta jaunas prasmes, pēc iziešanas brīvībā viņi ar visām savām slimībām, atkarībām un noziedzīgajām tieksmēm brauks vienā tramvajā ar mums un ies līdzās pa ielu. Tāpēc ir tik svarīgi tad, kad pārkāpēji nonāk cietumā, maksimāli ar viņiem strādāt. Protams, vienmēr būs tādi, kam noziedzība būs profesija, bet vismaz tiem, kuriem tas interesē, ir jādod iespējas izglītoties, būt sociāli noderīgiem, apgūt darba prasmes.
Izglītības sistēma ieslodzījuma vietās ir izveidota, problēma drīzāk ir finansējumā. Mums ir laba sadarbība ar profesionālās izglītības iestādēm, ārvalstu projektu ietvaros esam adaptējuši un izstrādājuši īpašas programmas, kā pieaugušiem cilvēkiem mācīt to, ko māca, piemēram, bērnam sākumskolā. Tās ir divas dažādas lietas. Bet sadarbība ar skolām patiešām ir auglīga, un liels paldies jāsaka tieši skolotājiem par viņu pašaizliedzību un ticību labajam.
Kā nodrošināt notiesāto nodarbinātību
Tagad, kad cilvēkiem nav darba, nav naudas, šķiet uzkrītoši daudz kriminālnoziegumu, par kuru vaininiekiem policija komentē – iepriekšējas sodāmības nav bijis. Tas vērojams gan saistībā ar automašīnu zādzībām, dzīvokļu zādzībām un citiem līdzīgiem noziegumiem.
Protams, šāda rīcība ir sodāma. Bet, mūsuprāt, sodu šādos gadījumos vajadzētu piemērot tādu, lai cilvēks novērstos no noziedzības ceļa, nevis tur paliktu. Diemžēl mūsu pieredze ar garajiem cietumsodiem liecina, ka recidīva īpatsvars ir ļoti augsts.
Ja precīzāk - cietumos atgriežas aptuveni puse bijušo ieslodzīto...
Viens no iemesliem ir tīri psiholoģiski paradumi: iznākot no cietuma, cilvēks brīvībā vairs nemāk dzīvot. Cietumā viņu vienā laikā pamodina, norīko, kas jādara, noteiktā laikā ir garantētas ēdienreizes. Ja ieslodzītais ir vieglāk ietekmējams, arī viņa morāles kritēriji ir pavisam sašķobīti, un viņš vairs neredz atšķirību starp labu un ļaunu.
Kas notiek ar nodarbinātību ieslodzījuma vietās?
Ir grūtāk, jo komersantiem nav viegli laiki, un ražotņu veidošanā ieslodzījuma vietās viņi vairs nav tik ieinteresēti kā, piemēram, pirms pāris gadiem, kad bija liels darbaroku trūkums. Lai veicinātu komersantu piesaisti, Tieslietu ministrija ir izstrādājusi Ar brīvības atņemšanu notiesāto nodarbinātības koncepciju, kura tika atbalstīta Ministru kabinetā šā gada jūlijā. Koncepcijā paredzēts, ka, izstrādājot jaunu regulējumu, ir jāveido sistēma, ka komersantam, nomājot brīvības atņemšanas iestādes telpas, ēkas un zemi, ja tas nepieciešams notiesāto nodarbināšanas organizēšanai cietumā, tiek samazināta nomas maksa atkarībā no uzņēmēja ieguldījumiem un viņa izveidotajās ražotnēs nodarbināto skaita. Šā ierosinājuma īstenošanai nepieciešami grozījumi šobrīd Finanšu ministrijas izstrādātajos jaunajos Ministru kabineta noteikumos par kārtību, kādā aprēķināma nomas maksa par nedzīvojamo telpu izmantošanu ministriju un citu valsts institūciju valdījumā esošajās ēkās.
Un vēl. Līdz 2009. gada 16. jūlijam spēkā esošā Publisko iepirkumu likuma 5. panta 4. punktā bija noteikts, ka pasūtītājs nepiemēro šajā likumā noteiktās iepirkuma procedūras, ja līgumcena ir mazāka par 70 tūkstošiem latu un līgums tiek slēgts par preču un pakalpojumu iepirkumu no brīvības atņemšanas iestādēm, kuras par darbaspēku izmanto notiesātos, attiecīgās iestādes pašas vai citu brīvības atņemšanas iestāžu vajadzībām. Pēc minētā datuma punkts tika izslēgts no likuma, lai arī likumprojekta pieņemšanas procesā tajā bija ietverts TM priekšlikums par izņēmuma noteikšanu iepirkuma procedūrās komersantiem, kas brīvības atņemšanas iestādes teritorijā nodarbina vismaz 20 notiesātos.
"Nopietns pagrieziena punkts situācijas maiņai bija 2009. gadā, kad Ministru kabinets apstiprināja Tieslietu ministrijas izstrādāto Kriminālsodu politikas koncepciju."
Likumprojektā bija ietverts atvieglojums – iepirkumu procedūras nepiemērošana, ja tiek slēgts līgums ar komersantu, kurš nodarbina vismaz 20 ieslodzītos ieslodzījuma vietā, par tādu preču piegādi, kas tiek ražotas ieslodzījuma vietā, vienlaikus pastāvot vairākiem kritērijiem. Tomēr likuma grozījumu redakcijā, kas stājās spēkā 2009. gada 16. jūlijā, šāda grozījuma vairs nebija.
Ņemot vērā notiesāto resocializācijas nozīmi likumpaklausīgas dzīves nodrošināšanā pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas iestādes, izvērtējot riskus, ka, nepastāvot papildu atbalsta sistēmai, komersantiem piedāvājums iesaistīties notiesāto resocializācijā var nešķist pietiekami pievilcīgs, kā arī izvērtējot riskus, ar kuriem sastapsies komersants šādas iesaistes laikā, ir nepieciešams nodrošināt īpašu valsts atbalstu tiem uzņēmējiem, kuri sniedz nozīmīgu ieguldījumu notiesāto resocializācijas nodrošināšanā, līdz ar to veicinot sabiedrības drošību kopumā. Tāpēc nepieciešams atkārtoti virzīt minētos grozījumus Publisko iepirkumu likumā.
Šī un citu likumu grozījumi, kas nepieciešami koncepcijas ieviešanai, jau ir izsludināti Valsts sekretāru sanāksmē, notiek saskaņošana, un ceram, ka līdz gada beigām valdība tos varētu apstiprināt un nākamajā gadā Saeima pieņemt. Tas ir tas, ko no savas puses varam darīt. Tas varētu vairāk motivēt komersantus nodarbināt ieslodzītos cietumā, bet jāsaprot arī tas, ka ne jau visus spēsim iesaistīt algotā darbā. Ne visi gribēs, ne visi varēs. Citās valstīs, piemēram, ir ieviesta valsts finansēta ieslodzīto nodarbināšana, viņiem par strādāšanu maksā dienasnaudu, un pati ražošana nav domāta kā komercdarbība. Bet tas ir ļoti dārgi, un esam sapratuši, ka mūsu apstākļos to nav iespējams izdarīt. Mūsu prioritātes ir tās, ko valsts var finansēt, un tā ir jauna ieslodzījumu vietu infrastruktūra, izglītība.
Cik liela ir sabiedrības atbildība
Vai tomēr nav tā, ka arī sabiedrībai jāuzņemas lielāka sociālā atbildība par to, kā bērni aug, izglītojas, cik pilnvērtīgi sabiedrības locekļi no viņiem izveidojas? Kā mūsdienās cilvēks var vispār neapmeklēt skolu un neiemācīties kaut vai rakstīt un lasīt?
Mēs saņemam jau gatavu produktu, par ko uzņemamies atbildību. Bet, kā veidojusies šo cilvēku dzīve iepriekš, jau no bērnības... Ja runājam par iestādēm – tās droši vien visvairāk būtu pašvaldības, to sociālie dienesti. Noteikti arī policija, kam jāuzrauga vispārējā kārtība. Lielā pilsētā varbūt ir grūtāk, bet es pieņemu, ka mazākās pašvaldībās vietējiem policistiem pret pirmajiem bērna vai pusaudža pārkāpumiem būtu jāizturas ar tikpat lielu nopietnību kā pret nopietnu noziegumu.
Nākamais, par sabiedrības atbildību runājot, dažādām nevalstiskajām organizācijām būtu pamazām jāveido sabiedrības attieksme, sabiedriskā doma, ka nevar tā vienkārši pagriezt problēmām muguru. Pieļauju, ka pēdējos gados esam bijuši aizņemti katrs pats ar savu labumu, un tas altruistiskais varbūt nāks ar laiku, kad mūsu labklājība būs stabilizējusies.
"Ja par notiesāto veselību, izglītību un nodarbinātību nerūpējas, ja viņiem neattīsta jaunas prasmes, pēc iziešanas brīvībā viņi ar visām slimībām, atkarībām un noziedzīgajām tieksmēm brauks vienā tramvajā ar mums un ies līdzās pa ielu."
Ir vairāk jādomā par ētiskām vērtībām. Skatos uz saviem bērniem: skolēnus ļoti ietekmē kopīgais viedoklis par to, kas ir labi un kas - slikti. Ja šajos kritērijos sākas noslīdējumi, tie ļoti ietekmē arī bērnu, pēc tam jau pusaudžu morālās īpašības un priekšstatu par dzīves pamatvērtībām un pieļaujamo rīcības robežu.
Bet tas, kas ir mūsu kompetences robežās, kas ir mūsu prioritāte – darbs ar nepilngadīgajiem, arī Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestādē, jo tur vēl var pagūt cilvēkus izglābt. Pirmais jaunais cietuma korpuss, ko pēc trīsdesmit gadiem būvējam, ir tieši Cēsīs. Lai kamerās būtu pa vienam, diviem bērniem un lai tas, ko viņi pa dienu iemācījušies skolā, viss gaišais, ko dienā ieguvuši, vakara un nakts stundās neizdzistu vietējā tumšajā mikrovidē.
Jauni cietumi būs. Bet patālā nākotnē
Remontēšana un jaunu cietumu būve citviet pašlaik izpaliek. Vai par to netiek domāts?
Sešos cietumos bija rekonstrukcijas darbi, bet tie bija saistīti tieši ar izglītību: tika izveidotas mūsdienu prasībām atbilstošas mācību klases, un šis darbs turpinās. Bet ir izstrādāta Ieslodzījuma vietu infrastruktūras koncepcija par to, kā varētu būvēt jaunos cietumus. Mēs piedāvājam publiskās un privātās partnerības modeli (PPP). Norvēģijas valdības finanšu instrumenta ietvaros mēs virzām divus projektus – viens ir juridiskās dokumentācijas izstrādāšana, lai PPP varētu attīstīt (to veidojam uz Olaines cietuma bāzes). Otrs ir finanšu ekonomiskie pamatojumi un divu cietumu skiču projekti. Viens ir ideālā cietuma modelis, kurš būtu unificēts visā Latvijā, un otrs ir aresta nams, kur izciestu īstermiņa sodus. Šādu risinājumu piedāvā arī Kriminālsodu politikas koncepcija. Par šīm divām ieslodzījuma vietām būs ekonomiskie aprēķini, cik tās izmaksās, kā tās izskatīsies, un šobrīd ir izsludināts publiskā iepirkuma konkurss.
Bet starptautiskie aizdevēji pašlaik ir aizlieguši PPP projektus?
Mūsu doma ir tāda: kamēr ekonomiskā situācija nostabilizēsies un aizdevēji šo ierobežojumu atcels, mēs jau savu mājasdarbu būsim paveikuši. Šajā darbā jāiegulda milzīgas pūles: pirmkārt, PPP projekti jau pēc savas būtības ir ļoti sarežģīti (tie ir ilgtermiņa sadarbības projekti uz trīsdesmit gadiem ar daudzām niansēm), otrkārt, mums tas ir jaunums. Tādēļ gan ministrijas, gan Ieslodzījuma vietu pārvaldes speciālistiem tika rīkotas plašas apmācības par PPP projektiem, kas arī bija ļoti noderīgi. Ideja ir tāda, ka privātais partneris cietumu uzbūvētu, nodrošinātu tā apsaimniekošanu, ieslodzīto ēdināšanu un citus pakalpojumus, savukārt valsts maksātu tā dēvēto pieejamības maksājumu. Bet vīzija ir, lai kamerā nebūtu vairāk par diviem cilvēkiem un noslēgtā korpusā jeb blokā – vairāk par četrdesmit, kur viņi varētu savā starpā komunicēt. Tā varētu ieslodzītos sagrupēt, lai novērstu savstarpējo ietekmēšanos. To citas valstis jau ir izdarījušas, tai skaitā arī Igaunija. Mums tā ir patāla nākotne, bet nākamajā gadā tomēr varētu valdībā raidīt pirmo signālu, ka esam gatavi sākt strādāt arī šajā jomā.
