Lai koncepciju (patiesībā – reformu) īstenotu, nepieciešami grozījumi vairākos desmitos Krimināllikuma pantu. Daļu grozījumu 10. Saeima akceptēja, bet lielākā daļa ir iestrēgusi Ministru kabinetā, tagad jau ar pamatojumu – par tik nozīmīgām, kompleksām pārmaiņām pienākas lemt nākamajam parlamentam un valdībai.
Tomēr, kā uzsver TM valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina, nevar apgalvot, ka nekas netiktu darīts, lai jau pašlaik ieslodzījuma vietās uzlabotu tiesisko vidi. Ar grozījumiem Latvijas Sodu izpildes kodeksā (LSIK), kas līdz ar izmaiņām Apcietinājumā turēšanas kārtības likumā un Prokuratūras likumā stājās spēkā šā gada 11. augustā, panākts jūtams progress gan notiesāto resocializācijas procesā, gan kriminālsoda izpildes normu pilnveidošanā, nodrošinot pakāpenisku pāreju uz soda izciešanas režīma divpakāpju sistēmu, un citos jautājumos.
Vēl mazliet agrāk – 7. jūlijā – stājās spēkā grozījumi LSIK, kas detalizēti regulē notiesātā nodarbinātības veidus, darba līgumiskās attiecības un citus jautājumus. Izstrādāti grozījumi arī citos likumos, kas nodoti izskatīšanai Saeimā.
Cik daudz ir ieslodzīto, un ko viņi dara
Pēdējos gados ieslodzījuma vietās kopumā atrodas gandrīz nemainīgs cilvēku skaits – no sešiem līdz septiņiem tūkstošiem personu, no kurām aptuveni pieci tūkstoši ir notiesāto.
Kā liecina TM Ieslodzījuma vietu pārvaldes dati, augusta sākumā ieslodzījuma vietās atradās 4775 notiesātie. Vienpadsmit ieslodzījuma vietās tiek īstenotas 37 resocializācijas programmas, kurās piedalās 2528 ieslodzītie.
Pagājušajā mācību gadā izglītības programmās bija iesaistīti 1233 ieslodzītie, bet strādāja 1189 notiesātie (no tiem saimnieciskajā apkalpē - 579, komersantu izveidotajās darba vietās – 610).
Šie un citi skaitļi rāda – notiesātie Latvijas cietumos maz strādā un maz arī mācās. Tas savukārt nozīmē, ka šie ļaudis lielāko daļu laika (izņemot vienu pastaigai atvēlēto stundu) pavada kamerās, tādējādi neapgūstot vai zaudējot arī iespēju iejusties normālā sociālā vidē.
"Ieslodzījuma vietās kopumā atrodas gandrīz nemainīgs cilvēku skaits – no sešiem līdz septiņiem tūkstošiem personu."
Tā kā finansējuma trūkuma dēļ ir novājināts arī TM pakļautībā esošais Probācijas dienests, pēc atbrīvošanas no cietuma bijušajiem ieslodzītajiem ne vienmēr ir pietiekama uzraudzība un pieejama arī palīdzība problēmsituācijās.
Izveidojies paradokss: valsts budžeta taupīšanas dēļ ieslodzījuma vietām un ar šo jomu saistītajiem dienestiem netiek piešķirts vajadzīgais finansējums, bet, no otras puses, valsts arvien vilcinās samazināt brīvības atņemšanas soda (visdārgākā no sodu veidiem) īpatsvaru, aizstājot to ar brīvības atņemšanai alternatīviem soda veidiem. Latvijā vidējais ieslodzījuma laiks ir gandrīz seši gadi, bet citās Eiropas valstīs – trīsreiz īsāks.
Latvijā nepatīkams ir vēl viens skaitlis – aptuveni puse notiesāto pēc soda izciešanas atkārtoti izdara noziegumus un atgriežas ieslodzījuma vietās. Tas liecina, ka ne tuvu nav sasniegts brīvības atņemšanas soda pamata uzdevums – panākt, lai cilvēks ieslodzījumā nevis vienkārši pavada laiku, bet resocializācijas pasākumu rezultātā pēc iznākšanas pa cietuma vārtiem sāktu godīgu dzīvi.
Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas koncepcijā iekļautas šādas aplēses (2008. gada dati): resocializācijas rezultātā par 10% samazinot to personu skaitu, kas atkārtoti izcieš sodu brīvības atņemšanas iestādē, ieslodzīto uzturēšanai gadā būtu nepieciešams par 5,6 milj. latu mazāk, un šos līdzekļus būtu iespējams novirzīt citām ieslodzījuma vietu vajadzībām.
Ieslodzījuma vietās atklāti pārkāpumi
Ieslodzījuma vietu sistēmai pašlaik nav labākie laiki. Jūnijā uz Valsts kontroles atzinuma pamata tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs no amata atstādināja Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšnieku Visvaldi Puķīti. Kopš tā laika V. Puķīte slimo, viņa pienākumus pilda līdzšinējais vietnieks Leonīds Jefremovs.
Augusta vidū nāca otrs satricinājums: tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs izdeva rezolūciju, kurā pieprasīts IeVP nekavējoties izvērtēt Iļģuciema sieviešu cietuma un Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem vadības darbu un nomainīt abu iestāžu vadītājus Svetlanu Grīnbergu un Valdi Kukaini.
"Mums ir ziņas, ka šobrīd ir apdraudēta cilvēktiesībām atbilstoša brīvības atņemšanas soda izpilde Iļģuciema sieviešu cietumā. Šovasar tur notikušas divas pašnāvības un viens pašnāvības mēģinājums un vairākkārt pielietoti speciālie līdzekļi. Līdz tam vienpadsmit gadu šajā ieslodzījuma vietā nav bijis neviena pašnāvības mēģinājuma," savu lēmumu pamatoja A. Štokenbergs.
Savukārt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) jau atkārtoti norādījusi uz pārkāpumiem Cēsu audzināšanas iestādē, un visi šie fakti liecina par abu ieslodzījuma vietu priekšnieku nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem, sacīja ministrs.
Kas notiek Iļģuciemā
Pašlaik Iļģuciema sieviešu cietumā atrodas ap 400 ieslodzīto, no kurām apcietināto statusā ir 137, notiesāto – 264 sievietes. Daļēji slēgtajā cietumā atrodas 256 ieslodzītās, atklātajā cietumā – divas, bet audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem nodaļā – sešas. Ieslodzījuma vietā nodarbināti 163 cilvēki.
Cietums ir vecs: lielākā daļa ēku muižas "Kremerti" vajadzībām Rīgas nomalē būvēta 20. gadsimta sākumā. Kopš 1946. gada šeit atrodas notiesāto sieviešu kolonija, bet deviņdesmito gadu sākumā Iļģuciemā atvēra nodaļu notiesātajām nepilngadīgajām meitenēm un nodaļu izmeklēšanā esošajām sievietēm.
Kopš 1994. gada Iļģuciema cietums ir daļēji slēgtā tipa cietums, kur atrodas visu kategoriju ieslodzītās sievietes. Cietuma teritorijā ir arī bērnu nodaļa, kurā dzīvo ieslodzīto bērni līdz četru gadu vecumam. 2004. gadā tika izveidota atklātā cietuma nodaļa.
Sadarbojoties ar Rīgas 1. vakara (maiņu) vidusskolu un 34. arodvidusskolu, ieslodzītajām ir radīta iespēja iegūt vispārējo un profesionālo izglītību. Vispārējo izglītību apgūst 23 sievietes, 56 šuvējas un frizieres – profesionālo izglītību. Plānots atvērt arī pavāru palīgu apmācību grupas. Cietumā ir organizēti latviešu valodas kursi, ar nevalstisko organizāciju finansiālo atbalstu ieslodzītās iesaistītas dažādās sociālās rehabilitācijas programmās. Nodarbinātas ir 216 notiesātās jeb 80% no darbspējīgo skaita.
Sadarbība ar Hinsebergas sieviešu cietumu Zviedrijā ļāvusi labiekārtot nepilngadīgo notiesāto nodaļu, īstenot rehabilitācijas programmu un nodrošināt ieslodzītās ar apģērbu.
"Notiesātie Latvijas cietumos maz strādā un maz arī mācās."
Tiktāl viss šķiet iespējami labi. Tad kāpēc pašnāvības un sūdzības parādās tieši pēdējā laikā?
Iļģuciema cietumā situācija saasinājās ļoti īsā laika periodā – pēc ilggadējās cietuma priekšnieces Natālijas Trosjukas došanās pensijā, skaidro L. Medina. "Līdz tam ministrija no šī cietuma nebija saņēmusi nevienu sūdzību. Bet par to, kas cietumā notiek, lielākoties uzzinām tieši no ieslodzīto sūdzībām. Jā, daļa ieslodzīto sūdzības raksta tādēļ, ka viņiem patīk to darīt, bet tik un tā šīs sūdzības liecina par noteiktām tendencēm.
Iepriekš apmeklējot šo cietumu, varēja sajust, ka tur valdīja iejūtīga attieksme, iestādes vadībai bija svarīga katra ieslodzītā sieviete, tika rīkoti kultūras pasākumi, meklētas iespējas nodrošināt vispusīgu izglītību. Īpaši labvēlīga attieksme cietumā bija pret jaunajām meitenēm, kurām iepriekš nereti bijuši sarežģīti likteņi, ļoti smagi dzīves apstākļi. Cietuma priekšniece domāja, kā šīs sievietes ietekmēt tā, lai viņas pēc tam spētu dzīvot, nepārkāpjot likumu. Tas būtībā arī ir galvenais mērķis, kādēļ tiek piemērots sods.
Jaunā priekšniece savā amatā nebija pārāk ilgi, kad sākās problēmas. Tas liecina, ka attieksmes maiņa pret ieslodzītajām bija tik krasa, ka nesa sev līdzi arī depresijas vilni. Acīmredzot darba stils, kas S. Grīnbergai iepriekš derēja, strādājot Ceļu policijā, ieslodzījuma vietā ir nepieļaujams. Šajā gadījumā rīcība bija tūlītēja: pēc dažiem aizrādījumiem ministrs pieņēma šo 12. augusta lēmumu."
Ēka jauna, trūkumi - vecie
Cēsīs vismaz no infrastruktūras viedokļa situācija ir gluži citāda: 30. aprīlī Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, pateicoties Norvēģijas valdības dāvinājumam, tika atklāti divi korpusi - viens rekonstruēts, otrs uzbūvēts no jauna. Puiši tagad mīt labiekārtotās divvietīgās dzīvojamās telpās, starptautiskajiem standartiem atbilst visa ieslodzījuma vietas infrastruktūra. Iestāde nav arī pārslogota: kaut arī tur iespējams izvietot vairāk nekā 170 personu, augusta sākumā Cēsīs bija 57 ieslodzītie, to skaitā 41 notiesātais (no 26 līdz 18 gadu vecumam) un 16 apcietinātie.
Kā liecina atskaite no ieslodzījuma vietas, visi nepilngadīgie ir iesaistīti mācību procesā un resocializācijas programmās. Apcietināto un notiesāto izglītību nodrošina Cēsu 2. vakara (maiņu) vidusskola, īstenojot divas pamatizglītības un divas vidējās izglītības programmas. Iestādē strādā 66 amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm (brīvas trīs amata vienības) un vēl 28 darbinieki (brīvas sešas amata vienības). Tādējādi iznāk, ka personāla ir vairāk nekā uzraugāmo, un problēmām ar audzināšanu un uzraudzīšanu nevajadzētu būt.
"Problēmām ieslodzījuma vietās ir vairāki iemesli, un viens no tiem - ļoti ierobežotie finanšu resursi."
Tomēr Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa 12. augustā sacīja: "Mēs jau trešo gadu esam nobažījušies par to, ka situācija Cēsīs pakāpeniski pasliktinās. Laiks, kas tiek pavadīts ieslodzījuma vietā, netiek izmantots lietderīgi. Gluži pretēji, jaunieši šajā laikā apgūst cietumam raksturīgu kultūru, kas rada bažas, ka, atstājot iestādi, nekas viņu dzīvē nemainīsies uz labo pusi. Mēs pārbaudām ne tikai Cēsu nepilngadīgo iestādi; inspekcijas pārstāvji bijuši arī citās līdzīgās iestādēs, taču situācija nekur nav tik slikta kā Cēsīs."
Turklāt uzraugi izmanto jauniešus savu problēmu risināšanai, stāstīja inspekcijas vadītāja. Ja kāds nav pietiekami disciplinēts, uzraugi nevis pilda savus pienākumus, bet manipulē ar pašiem jauniešiem – tātad tie, kuri ir līderi, kuri ir stiprāki, izrēķinās ar vājākajiem. "Ja iestādē, kurā ir pietiekami daudz profesionālu cilvēku, var turpināties vardarbība, tas liecina, ka kaut kas nav kārtībā ar darba organizāciju."
VBTAI priekšniece norādīja: iznākot no audzināšanas iestādes, liela daļa jauniešu guvuši pārliecību, ka pasaulē nav taisnības, uzticēties nevienam nevar, uzvarēs tas, kurš stiprākais. Tas, protams, ir pretēji tam, ko jauniešiem vajadzētu uzzināt uzturēšanās laikā iestādē.
"Jau pērn IeVP lūdzām izvērtēt iestādes vadītāja atbilstību amatam, taču attieksme bija tāda – būs jaunais korpuss, visas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Jaunais korpuss atrisina sadzīviskās problēmas, bet cits nekas jūtami nav mainījies." Inspekcija vēl secinājusi: lai gan finansējums ir neliels, tomēr tas netiek izmantots efektīvi.
Ne visa vērtība ir naudā
"To, ka Cēsīs ir problēmas, ministrijā zinājām jau labu laiku, un Puķītes kungam (kad viņš vēl bija amatā) uzdevām novērst problēmas, uz kurām norādīja VBTAI un kuras bijām konstatējuši arī paši," skaidro L. Medina. "Pavasarī notika Kukaiņa kunga speciāla darba vērtēšana, viņam tika uzdoti konkrēti uzdevumi, kas jāizdara. Viens no iemesliem, kādēļ situācija ievilkās, bija viņa aizbildinājums, ka jārūpējas par jaunā cietuma korpusa būvniecību un neatliek pietiekami daudz laika iestādes darba uzraudzīšanai.
Tagad skaidri redzams, ka problēmas pamatā nebija sliktie sadzīves apstākļi, bet gan darba metodes. Kā liecina ieslodzīto sūdzības, vienīgā "saliņa", kas spēja dot pozitīvus impulsus, bija vispārizglītojošās skolas filiāle, kas darbojas ieslodzījuma vietas teritorijā un kuras direktorei ir ļoti iejūtīga, individuāla attieksme pret katru no jauniešiem.
Ministrijas skatījumā, jo īpaši Cēsīs atrodas ieslodzītie, par kuriem ir vislielākā cerība, ka varam viņiem palīdzēt, iemācīt dzīvot tā, lai tie nekad vairs neatgrieztos cietumu sistēmā. Tieši tādēļ arī valstij grūtos finansiālos apstākļos pirmām kārtām tika īstenots šis būvniecības projekts tieši Cēsīs."
L. Medina atzīst, ka minētajām problēmām ieslodzījuma vietās ir vairāki iemesli, un viens no tiem - ļoti ierobežotie finanšu resursi. "Darbinieku algas ir ļoti mazas, un konkursa kārtībā nav iespējams izvēlēties labākos no labākajiem. Līdz ar to ļoti daudz atkarīgs no cilvēka, kurš vada konkrēto cietumu – kāda ir viņa attieksme pret savu darbu, kā viņš spēj motivēt darbiniekus censties. Bet šādi cilvēki mums ir!
Jautājums ir par uzsvariem: ir jāprot līdzsvarot it kā divas nesavienojamas lietas – no vienas puses, stingru kārtību un disciplīnu, režīma ievērošanu, no otras puses – smalku psiholoģisku darbu, lai ietekmētu cilvēka prātu un emocijas, pārliecinātu, ka nepieciešams mācīties, strādāt, ka ir iespējams dzīvot, nepārkāpjot likumu."
Tieslietu ministrs savā rezolūcijā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka pienākumu izpildītājam L. Jefremovam uzdeva līdz 20. augustam ziņot TM par darba uzlabošanas pasākumiem abās minētajās ieslodzījuma vietās, kā arī par jaunām to vadītāju kandidatūrām. Lēmums par abu cietumu priekšnieku nomaiņu noteiktajā laikā tika pieņemts, un ar izvēlētajiem kandidātiem ir iepazīstināta TM ministrijas vadība.
Kā LV portālu informēja L. Jefremovs, no 26. augusta Iļģuciema cietuma priekšniece ir Valentīna Maļcāne, kas līdz šim atradās Brasas cietuma priekšnieka vietnieces amatā, bet pirms tam ir strādājusi arī Iļģuciema cietumā. Tātad viņai ir pazīstama vieta, vide un apstākļi. V. Maļcānes pirmie un galvenie uzdevumi būs saistīti ar situācijas stabilizēšanu cietumā gan personāla, gan notiesāto vidū.
Savukārt Cēsu audzināšanas iestādi nepilngadīgajiem turpmāk vadīs Andris Bašķis, kas līdz šim strādāja par Valmieras cietuma priekšnieka vietnieku. A. Bašķim ir augstākā juridiskā izglītība, viņš beidzis Latvijas Policijas akadēmiju un Iekšlietu un tieslietu sistēmā strādā kopš 1993. gada; bijis Valmieras cietuma Uzraudzības daļas uzraugs, Sociālās rehabilitācijas daļas vienības priekšnieks, kā arī Valmieras cietuma Dežūrdaļas priekšnieks.
Līdzšinējā Iļģuciema cietuma priekšniece Svetlana Grīnberga pārcelta darbā uz Rīgas Centrālcietumu par Dežūrdaļas priekšnieci, bet Cēsu audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem bijušais priekšnieks Valts Kukainis – par Valmieras cietuma priekšnieka vietnieku.
