Ir paredzēts, ka līdz ar koncepcijas īstenošanu cietumu infrastruktūras uzturēšana kļūs efektīvāka, ieslodzīto dzīves apstākļi tiks uzlaboti atbilstoši Eiropas Savienības prasībām un cilvēktiesību normām, turklāt ieslodzījuma vietu būs mazāk.
Igaunijā jauni cietumi un mazāk noziegumu
Pirms koncepcijas izskatīšanas Ministru kabinetā tieslietu ministrs Jānis Bordāns sacīja: "Modernā sabiedrībā arvien attīstās dažādi veidi, kā samazināt noziegumus preventīvi un ietekmēt jau notiesātos, lai brīvības atņemšanas procesā viņi mainītu savu uzvedības modeli. Padomju periodā vienīgais darbs ar notiesātajiem bija ieslodzījums, norobežošana no sabiedrības; pat viduslaikos bija vairāk metožu, kā strādāt ar noziedzniekiem."
Ministrs uzsvēra, ka koncepcijas būtība ir radīt šodienas vajadzībām atbilstošus apstākļus soda izpildei – tādai soda izpildes sistēmai, kuras rīcībā ir pietiekami moderni un efektīvi instrumenti, lai panāktu būtiskas izmaiņas notiesāto personu uzvedībā, kas arī garantē tālāko sabiedrības drošību.
"Sabiedrības drošību nerada augstas betona sētas – šāda pieeja Eiropā, tai skaitā Latvijā, ir pagātne. Svarīgi ir radīt tādu vidi, kurā, profesionāli augstā līmenī strādājot ar notiesātajiem, iespējams panākt izmaiņas ieslodzīto domāšanā. Lai tas notiktu, ir nepieciešama piemērota fiziskā vide, profesionāls ieslodzījuma vietu personāls un attīstīta resocializācijas sistēma," norādīja ministrs.
"Sabiedrības drošību nerada augstas betona sētas – šāda pieeja gan Eiropā, tai skaitā Latvijā, ir pagātne."
Viņš minēja Igaunijas piemēru – reorganizējot ieslodzījuma vietu sistēmu un uzbūvējot jaunus cietumus, kaimiņvalstī ir izdevies ievērojami samazināt cietuma apsardzei un ieslodzīto uzraudzībai nepieciešamo personālu, vienlaikus palielinot to speciālistu skaitu, kas iesaistīti resocializācijas pasākumu īstenošanā. Tādējādi jau dažu gadu laikā, kopš tiek īstenota jaunā ieslodzījuma vietu koncepcija un attīstīta cietumu infrastruktūra, krasi ir izmainījusies kriminogēnā situācija kaimiņvalstī.
"Ilgtermiņā to varēs aprēķināt arī naudas izteiksmē," piebilda J.Bordāns. "Jau pēc diviem mēnešiem stāsies spēkā grozījumi Krimināllikumā, kas paredz mazināt brīvības atņemšanas sodus. Tas gan nenozīmē, ka noziedznieki nekritiski tiks laisti brīvībā vai netiesāti, bet gan to, ka sodu sistēma būs salāgota ar nodarījumu, ar soda piemērošanu ieslodzījuma vietās atbilstoši tiesību principiem. Valstij ir svarīgi, lai tie līdzekļi, ko sabiedrība ziedo šīm vajadzībām, būtu izmantoti efektīvi."
Diemžēl pašlaik soda izpildes sistēma ieslodzījuma vietās faktiski nedarbojas, un tas ir galvenokārt nepiemērotas infrastruktūras dēļ, secināja ministrs.
Ieslodzījuma vietu sistēmas un ieslodzītie
Ieslodzījuma vietu izvietojums valstī ir radies vēsturiski, un tas nav vienmērīgs: Vidzemē un Latgalē ir vairāki cietumi, Rīgā - četri, bet Kurzemē tikai viens neliels cietums. Daļa ieslodzījuma vietu ēku būvētas 19.gadsimtā (vecākā ēka - 1833.gadā), bet daļa - padomju laikā un gadu gaitā piemērotas ieslodzījuma vietu vajadzībām. Cietumu vēsturiskais izvietojums un to infrastruktūras tehniskais stāvoklis rada virkni problēmu, piemēram, ieslodzījuma vietas iekšējais plānojums bieži ir nepraktisks, jo ēkas būvētas citiem mērķiem, ir problēmas ar efektīvu infrastruktūras izmantošanu. Padomju laikos ir uzcelti milzīgi angāri, bet ir nepieciešami kameru korpusi vai nelielas telpas notiesāto nodarbinātības organizēšanai; ir lielas dzīvojamās telpas ieslodzīto izvietošanai, bet normatīvajos aktos ir noteikta prasība ieslodzītos izvietot kamerās u.tml.
Infrastruktūras dēļ arī ieslodzīto plūsmas ieslodzījuma vietās ir neefektīvas un prasa lielus personāla resursus ieslodzīto apsargāšanai un uzraudzībai, ko varētu novērst, veidojot jaunu cietumu infrastruktūru.
Uzkrātie dati apliecina, ka ieslodzīto skaits pēdējos desmit gados samazinās, un ilgtermiņā tas ir saistāms gan ar jauna Kriminālprocesa likuma ieviešanu, gan to, ka pieaug tendence piespriest citus ar brīvības atņemšanu nesaistītus sodus, tostarp piespiedu darbu, kura izpildi organizē Valsts probācijas dienests. Ievērojamas izmaiņas ieslodzīto skaita samazinājumā nesīs grozījumi likumos saistībā ar Kriminālsodu politikas koncepcijas ieviešanu, un šis process turpināsies. Līdz ar to, Tieslietu ministrijas ieskatā, līdz 2020.gadam (ja vien nenotiks kardinālas sodu politikas izmaiņas pretējā virzienā) ieslodzīto skaits samazināsies par 30% un būs aptuveni 4500 ieslodzīto (šogad februārī – 6007 ieslodzītie).
Ne septiņdesmit, bet divi cilvēki vienā telpā
Taču optimisms attiecībā uz notiesāto kontingenta sociālām izmaiņām līdz ar jauno sodu politiku un cietumu infrastruktūras projektu iecerēm nav visaptverošs. Koncepcijā vienlīdz ir teikts: "Neskatoties uz pozitīvajām ieslodzīto kopskaita samazināšanās tendencēm, diemžēl aizvien lielāks ir to notiesāto īpatsvars, kuri izcieš brīvības atņemšanas sodu par smagiem un sevišķi smagiem noziegumiem:
- 2011.gadā – 76,9%;
- 2010.gadā – 76,9%;
- 2009.gadā – 75,6%;
- 2008.gadā – 75,8%;
- 2007.gadā – 75,3%;
- 2006.gadā – 73,2%;
- 2005.gadā – 72%.
Šādi ieslodzītie ir jāizvieto kamerās, lai novērstu apdraudējumu, ko tie rada gan pārējiem notiesātajiem, gan ieslodzījuma vietu darbiniekiem, taču kameru katastrofāli pietrūkst un liels notiesāto skaits mitinās kopmītņu tipa telpās. Turklāt vairāk nekā puse no notiesātajiem sodu brīvības atņemšanas iestādē izcieš atkārtoti, kas arī liecina par viņu bīstamību. Izveidot notiesāto resocializācijai piemērotu ieslodzījuma vietu infrastruktūru ir ļoti nepieciešams."
Vajadzību problēmas risināt rosina arī pēdējos gados aktualizējies jautājums par Latvijai saistošajām starptautiskajām prasībām attiecībā uz apiešanos ar ieslodzītajiem, ieslodzījuma apstākļiem, spīdzināšanas aizlieguma ievērošanu u.tml.
"Ieslodzījuma vietu izvietojums valstī ir izveidojies vēsturiski, un tas nav vienmērīgs."
Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks Visvaldis Puķīte informē, ka no 12 Latvijas ieslodzījuma vietām tikai viena - Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestāde - pēdējos gados ir sakārtota un atbilst mūsdienu prasībām. "Ir svarīgi, kādi būs jaunieši, atbrīvojoties no šīs iestādes. Viņi ir jāmāca, jānodarbina gan garīgi, gan fiziski, un Cēsu modelis parāda, ka līdzīgi jāstrādā arī pieaugušo iestādēs. Bez tam daudziem ieslodzītajiem nav ne izglītības, ne profesijas."
Patlaban ieslodzījuma vietās valda "brigāžu režīms", jo cietumos ir kopmītņu tipa telpas, kurās atrodas desmit, divdesmit, nereti pat septiņdesmit cilvēku, stāsta V.Puķīte. Ja ir šādi apstākļi, par resocializāciju grūti runāt, jo dienā paveiktais audzināšanas darbs izplēn vakaros un naktīs, kad ieslodzītie savā starpā veido dažādas noziedzīgas saites, mēģina izplānot vai pat veic jaunus noziegumus.
TM valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina atzīmē, ka koncepcijā ir iekļauti četri pamatprincipi, kas jāievēro, būvējot jaunus cietumus:
- tiem jābūt vienmērīgi izvietotiem visā valsts teritorijā, lai notiesātie atrastos iespējami tuvu savai dzīvesvietai un ģimenes locekļiem;
- personu nepārvieto no cietuma uz cietumu, kā tas ir pašlaik, jo katrā ieslodzījuma vietā ir noteikts savs režīms (persona, pārejot no smagāka režīma uz vieglāku, tiek pārvietota no viena cietuma uz otru, līdz ar to mainās arī darbs ar notiesāto, kā dēļ nav sasniegti vēlamie rezultāti);
- kamerām ir jābūt divvietīgām, un nevar saglabāties sistēma, ka vienā telpā uzturas daudz cilvēku;
- ir jābūt piemērotām telpām gan resocializācijai, gan nodarbinātībai.
Jaunie cietumi plānoti kā multifunkcionālas iestādes, kurās spēs nodrošināt atbilstošu režīmu notiesātajiem par vissmagākajiem pārkāpumiem līdz pat atklātā režīma nodaļai.
Cietumu skaits nākotnē - uz pusi mazāk
Pirmais multifunkcionālais cietums, kurā būs 1200 vietu, tiks būvēts Olainē, līdzās jau esošajai Cietumu slimnīcai. Pēc tam paredzēts veidot šā modeļa "kopiju" Kurzemē, un pēdējais projekts arī ar 1200 vietām būs Daugavpilī. Saglabāsies nepilngadīgo ieslodzījuma vieta Cēsīs, savukārt Rīgā Centrālcietums tiks pārveidots par vienīgo izmeklēšanas cietumu valstī. Kā sestā ieslodzījuma vieta saglabāsies Vecumnieku atklātā tipa cietums, kas jau šobrīd ir renovēts un atbilst Eiropas Savienības prasībām.
Koncepcijā izvērtēti arī dažādi ieslodzījuma vietu celtniecības finansēšanas modeļi, minot gan iespēju izmantot publisko un privāto partnerību, gan būvēt par valsts budžeta līdzekļiem. "Izsverot visus aspektus un ārvalstu pieredzi, Tieslietu ministrija Ministru kabinetam piedāvā atbalstīt otro modeli, kur ministrija darbotos kā pasūtītājs," informē L.Medina.
Ministrija piedāvā cietumu būvēt, izmantojot valsts finansējumu, jo tas perspektīvā varētu izmaksāt lētāk nekā publiskās un privātās partnerības finansējums. Tomēr J.Bordāns pieļāva, ka nākotnē, iespējams, varētu piesaistīt arī privāto finansējumu. Jaunā Olaines cietuma būvniecības sākšanai šajā gadā paredzēts finansējums 165,6 tūkst. latu, 2014.gadā – 2,6 milj. latu, 2015.gadā – 54 tūkst. latu apmērā. Diemžēl valstij nav pieredzes šādu objektu būvniecībā.
"Infrastruktūras dēļ ieslodzīto plūsmas ieslodzījuma vietās nav efektīvas un prasa lielus personāla resursus ieslodzīto apsargāšanai un uzraudzībai."
Kopumā Olaines cietuma projektēšanas un būvniecības izmaksas novērtētas 55,5 milj. latu apmērā. Tā būvniecību plānots sākt 2016.gadā.
Tieslietu ministra padomniece Ilona Kronberga uzsver: valdības apstiprinātā Ieslodzījuma vietu infrastruktūras attīstības koncepcija ir ilgu gadu darba rezultāts. "Par pirmo ieslodzījuma vietu attīstības modeļa nepieciešamību diskusijas sākās 2004.gadā. Pēc gada tika apstiprināta pirmā koncepcija, kas palika kā iecere līdzekļu trūkuma dēļ, jo tuvojās krīze. Šajā laikposmā sistēmā strādājošiem speciālistiem bija iespēja pārvērtēt situāciju un mācīties no kļūdām, ko pieļāvušas citas valstis.
Rietumeiropas valstīs, piemēram, Francijā un Lielbritānijā, privātie cietumi ir cietuši samērā lielas neveiksmes. Privātais cietums tomēr ir privāts biznesa plāns, kura peļņas gūšanas prioritāte ne vienmēr sakrīt ar valsts politiku: biznesa mērķis ir maksimāli piepildīti cietumi, kuru iemītnieki nodrošina tajos izvietoto ražotņu darbību, savukārt ieslodzījuma vietu prioritāte ir personu drošība un resocializācija.
Jebkurā gadījumā sabiedrības drošība ir iespējama tikai tad, ja resocializācijas process ir veiksmīgs. Ja izdodas panākt, ka notiesātās personas neatkārto iepriekš nodarītos pārkāpumus. Pirmā grupa nepilngadīgie, otra – sievietes, un tā būs prioritāte jaunajā cietumā, kur tiks nodrošināti labāki soda izpildes apstākļi un līdz ar to arī efektīvāks resocializācijas process."
