Jaunās nostādnes kriminālsodu politikā. Spēkā no 1.aprīļa

Jaunais likums stāsies spēkā 1.aprīlī, un no šī datuma sāksies reālas darbības, lai praksē piemērotu jaunās tiesiskās normas, kas balstītas uz Kriminālsodu politikas koncepciju – dokumentu, kas reformai bruģējis pamatu.

Par jaunumiem, kas gaidāmi līdz ar Krimināllikuma grozījumiem, intervijā LV portālam stāsta Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore INDRA GRATKOVSKA.

Kriminālsodu politikas koncepciju Ministru kabinets apstiprināja 2009.gada 9.janvārī. Vai trīs gadus briedinātie Krimināllikuma (KL) grozījumi ir balstīti uz koncepcijas uzstādījumiem?

Jā, 99 procenti likuma grozījumu ir saistīti ar koncepcijas ieviešanu. Taču jāņem vērā, ka šo dokumentu sākām rakstīt 2006.gada beigās un prakse laika gaitā ir mainījusies, radušās jaunas nostādnes ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā un pasaulē. Tādēļ ne viss, kas minēts koncepcijā, ir ietverts grozījumos. Savukārt ir tādi uzstādījumi, kas koncepcijā nebija paredzēti, bet likuma izstrādes laikā ir nākuši klāt. Tāpēc var teikt, ka koncepcija un likuma grozījumi tomēr nav uztverami proporcijā viens pret vienu.

Nevar teikt, ka jaunumi būtu īpaši lieli, tomēr tie ir svarīgi. Piemēram, koncepcijā nekas nav minēts par dubultās sodīšanas nepieļaujamības principu. Tas gan ir definēts Kriminālprocesa likumā, bet KL grozījumu izstrādes darba grupā Latvijas Universitātes profesors Uldis Krastiņš norādīja, ka tas ir materiālo tiesību princips un daudzās valstīs Eiropā tas ir definēts Krimināllikumā. Ņemot vērā arī dažus Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, tapa priekšlikums, ka šis princips ir definējams KL 1.pantā.

Tas nozīmē, ka par vienu noziedzīgu nodarījumu nevar tiesāt un sodīt divas reizes??

Tieši tā. Rakstot likumu, bija arī skaidrs, ka arests kā atsevišķs soda veids Latvijā ir noteikts, bet piemērots netiek, jo tā izpilde paredzēta īpašā infrastruktūrā, kuras faktiski nav. Lai to izveidotu, nepieciešams finansējums, kas kopumā izvērstos pietiekami komplicēti.

Likumprojekta izstrādes laikā kļuva skaidrs: nav jāsarežģī jautājums – arests ir tā pati brīvības atņemšana, vien ar nelielām izpildes niansēm. Tādēļ atteicāmies no atsevišķa soda veida, šo īso brīvības atņemšanu klasificējot kā īslaicīgu brīvības atņemšanu un nosakot, ka izpilde notiek esošās infrastruktūras ietvaros.

Tas nozīmē, ka pēc 1.aprīļa, kad stāsies spēkā likums, brīvības atņemšanas sodu no 15 dienām līdz trim mēnešiem varēs piemērot uzreiz. Šī īslaicīgā brīvības atņemšana nosacīti uzskatāma par brīvības atņemšanas soda paveidu.

Kāda kopumā ir šo KL grozījumu jēga un būtība?

Ar KL grozījumiem tiek samazinātas gan maksimālās, gan minimālās soda sankcijas. Nereti minimālā soda robeža vispār vairs nav noteikta, un ir samazināts maksimālais iespējamais sods. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijā līdz šim pastāvošā sodu sistēma bija ārkārtīgi barga. Varam droši apgalvot: tā bija pārmantotā padomju soda tiesību sistēma, kas izcēlās ar ļoti augstiem brīvības atņemšanas sodiem. Galvenais soda veids pamatā bija brīvības atņemšana, turklāt ar pietiekami bargām sankcijām. Esam viena no Eiropas Savienības dalībvalstīm, un mums jāskatās uz šo valstu kriminālsodu sistēmas regulējumu.

Eiropā vidējais brīvības atņemšanas soda ilgums šobrīd ir divi gadi, bet Latvijā – seši. Ar likuma grozījumiem šis rādītājs samazināts uz četriem gadiem, kas vēl joprojām nosacīti būs bargāk nekā caurmērā Eiropā. Šim līmenim tuvināmies pakāpeniski. Soda sankcijas samazināt straujāk arī nebūtu īsti pareizi.

Šobrīd ar likuma grozījumiem sodu ilgums ir samazināts par aptuveni 30 procentiem. Ir noziedzīgu nodarījumu veidi, uz kuriem reforma nav attiecināta, piemēram, noziedzīgi nodarījumi pret dzīvību, veselību un dzimumneaizskaramību. Savukārt vērā ņemams brīvības atņemšanas sodu samazinājums ir skāris tieši mantiskos noziedzīgos nodarījumus.

Kas ir mantiskie noziedzīgie nodarījumi? Laupīšana, krāpšana?

Jā, bet ne tikai. Tie ir arī noziedzīgi nodarījumi, kas vērsti pret īpašumu tautsaimniecībā, un tamlīdzīgi.

Daudzi lasītāji mums jautā – vai ir mainīta noziedzīgo nodarījumu klasifikācija?

Jā, diezgan būtiski reformēts ir KL 7.pants. Brīvības atņemšanas sodi, kas bija ietverti šajā regulējumā, ir samazināti. Tātad ir pazemināti sliekšņi, no kuriem mēs skaitām, ka noziedzīgs nodarījums ir kriminālpārkāpums, smags vai sevišķi smags noziedzīgs nodarījums. To nevarēja nedarīt.

Ja brīvības atņemšanas sodu sankcijas tika mazinātas likuma sevišķajā daļā, tad, šos kritērijus nemazinot 7.pantā, rastos situācija, ka daudzi noziedzīgi nodarījumi no sevišķi smaga pārtaptu par smagu, no smaga – par mazāk smagu, kas pavelk līdzi ļoti daudzus kriminālprocesuālus nosacījumus un termiņus: daudzas lietas kriminālprocesā ir piesaistītas tieši klasifikācijai. Tādēļ bija tikai loģiski, ka 7.pants un šīs robežas tika pārskatītas. Piemēram, turpmāk kriminālpārkāpums vairs nebūs tas, kas saistīts ar sodu par brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem (kā ir līdz šim), brīvības atņemšana būs tikai īslaicīgā, no 15 dienām līdz trim mēnešiem, vai arī tiks piemērots vieglāks soda veids.

Tad var būt tā, ka par pārkāpumiem, par kuriem iepriekš bija brīvības atņemšanas sods, tāda vairs nebūs un sods vispār tiks atcelts?

Būs dažādi. Es nevaru tagad simtprocentīgi apgalvot, ka tā būs attiecībā uz visiem kriminālpārkāpumiem vai mazāk smagiem nodarījumiem. Reformas gaitā tika vērtēts katrs sevišķās daļas pants; katrs noziedzīgais nodarījums ir vērtēts kontekstā ar visu sevišķās daļas sistēmu kopumā.

Jāsaka godīgi - pēdējos desmit gados gan likumprojekta izstrādātājs, gan likumdevējs, reaģējot uz kādu sabiedrībā aktuālu, īpašu notikumu, nereti ierosināja izmaiņas kādā konkrētā KL pantā, sevišķi neiedziļinoties un nevērtējot, kā šīs piedāvātās sankcijas sistēmiski sasaucas ar jau esošo regulējumu.

Tādējādi praksē radās dīvainie gadījumi, ka dažkārt par tādu nodarījumu, kas nav saistīts, piemēram, ar veselību, ar vardarbību, sankcija bija noteikta bargāka nekā, piemēram, par cietsirdīgu izturēšanos pret bērnu. Tika radīti nesamērojami, pat neizprotami sodi.

Likuma grozījumi ieviesuši arī tādu jauninājumu kā atkārtotības principa izslēgšana.

Līdz šim, ja cilvēks izdarīja daudzus viena veida noziedzīgus nodarījumus, var teikt, "specializējās" viena konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, piemēram, zādzībās, izdarot desmitiem zādzību, tās visas tika kvalificētas kā viena atkārtoti izdarīta zādzība. Šajos gadījumos parasti tika piemērota attiecīgā panta otrā daļa, kur soda sankcija bija mazliet bargāka nekā pirmajā daļā par vienu noziedzīgu nodarījumu. Tādējādi cilvēkam bija izdevīgi izdarīt daudzus līdzīgus noziedzīgus nodarījumus, jo sods, piemēram, par 50 zādzībām bija daudz mazāks nekā, piemēram, par vienu zādzību un vienu cilvēktirdzniecības gadījumu.

Bija ļoti daudz argumentu, lai atteiktos no noziedzīgu nodarījumu atkārtotības principa, jo pēc būtības katrs noziedzīgais nodarījums tādējādi netika novērtēts ar sodu. Katrā zādzībā ir cietušais, un viņš vēlas redzēt taisnīgu likuma regulējumu attiecībā uz sev nodarīto noziedzīgo nodarījumu. Bet, visu nosacīti saliekot kopā "vienā katlā", katrs atsevišķais noziedzīgais nodarījums kaut kur pazuda.

Kā būs turpmāk?

Būs tā, ka katrs izdarītais noziedzīgais nodarījums neatkarīgi no kopskaita ir jākvalificē atsevišķi un sods jānosaka par katru atsevišķi. Protams, saskaitīšanas rezultātā sods nevar izvērsties nesamērīgi liels.

Kā, piemēram, ASV, kur mēdz piespriest brīvības atņemšanas sodu pat uz simt gadiem...

Tas nav raksturīgi mūsu sodu sistēmai, bet sods neapšaubāmi būs lielāks nekā par vienu izdarītu zādzību. Taču likumā ir iezīmēta arī galējā iespējamā soda robeža. Šī tēma faktiski ir viena no tām, par ko mēs ar juristiem, kuri praksē piemēro attiecīgās likuma normas, jeb, kā sakām, praktiķiem, ļoti daudz lauzām šķēpus.

Praktiķiem bija samērā grūti izprast, kā turpmāk rakstīt apsūdzības, kā apzīmēt daudzās zādzības, kā tiesneši rakstīs spriedumus. Bet tas tomēr ir tehnisks un praktisks sīkums, kas nebūtu nostādāms pretstatā soda individualizācijas principam.

Rodas jautājums – kā tiesneši un prokurori spēs grozījumiem piemēroties, ja tie ir tik plaši, vairākos simtos? Vai notiks kādas mācības?

Mēs jau likuma grozījumu izstrādes laikā par plānotajām izmaiņām diezgan daudz esam stāstījuši gan tiesnešiem, gan citām mērķauditorijām. Taču Tieslietu ministrijai ir plānots līdz 1.aprīlim organizēt dažādus informatīvus pasākumus, lai praksē strādājošiem juristiem vēlreiz atgādinātu, kas būs jādara citādāk.

Vai tas ir viens no iemesliem, kādēļ KL grozījumi nestājās spēkā 1.janvārī?

Ne teorētiski, ne praktiski nebija iespējams, ka parlaments 13.decembrī pieņem likumu, kurā paredzētas tik plašas un sarežģītas izmaiņas, un 1.janvārī tas stājas spēkā. Tas arī nebūtu godīgi ne pret tiesnešiem, ne prokuroriem, ne advokātiem.

Noteikto datumu - 1.aprīli - nosacīti var uzskatīt par kompromisa risinājumu, jo sākotnēji bija doma, likums varētu stāties spēkā 1.septembrī. Taču, tā kā Saeimā likumprojektam piesaistīja otru likumprojektu, kas paredz Cilvēktirdzniecības direktīvas ieviešanu (un aprīlī direktīvai ir jābūt pārņemtai), cits spēkā stāšanās datums nebija iespējams.

Kā KL grozījumi atsauksies uz personām, kuras ir izdarījušas noziedzīgu nodarījumu pirms likuma grozījumu stāšanās spēkā un ir notiesātas pēc esošajām KL normām? Un uz personām, kuras ir iesniegušas pārsūdzības soda sankciju pārskatīšanai un kuru lietas atrodas tiesvedības procesā?

Pirmām kārtām jāskatās, par ko persona ir notiesāta. Ir atsevišķi panti, kuri tiek dekriminalizēti vispār. Tad persona ir atbrīvojama no soda izciešanas jebkurā gadījumā. Tie gan ir panti, kas praksē faktiski netiek piemēroti, – 288., 339., 343., 351. un vēl daži. Esam pārlūkojuši statistiku, un katrā ziņā personu, uz kurām šie grozījumi varētu attiekties, būs ļoti, ļoti maz.

Nākamais jautājums ir par personām, kas notiesātas par nodarījumiem, kur brīvības atņemšanas soda sankcijas tiek samazinātas. Tādu gadījumu būs visvairāk. Piemēram, laupīšana, Krimināllikuma 176.panta trešā daļa. Pašlaik minimālā brīvības atņemšana ir paredzēta no astoņiem līdz 15 gadiem. Tiesa pārsvarā ir piemērojusi minimālo sankciju – astoņus gadus. Ja minimālie astoņi gadi ar grozījumiem tiek nomainīti uz trim, bet maksimālais termiņš tāpat paliek 12 vai 10 gadi, tad piespriestais brīvības atņemšanas termiņš - astoņi gadi - ietilpst pa vidu un nav pamata šīs personas lietu virzīt uz tiesu soda samazināšanai. Tas, ka iepriekš astoņi gadi tika piemēroti kā minimālais sods, nav vērtējams pēc jauno sankciju mērauklas. Tad vispār būtu jāpārskata noteiktais sods pēc būtības, kas nav likuma grozījumu mērķis.

Mērķis ir samazināt tos piemērotos brīvības atņemšanas sodu termiņus, kas pārsniedz jauno maksimālo robežu, kādu par attiecīgo nodarījumu varēs piemērot pēc grozījumu spēkā stāšanās. Tātad – ja tiesa ir piemērojusi maksimālo sodu – brīvības atņemšanu 15 gadu garumā, bet turpmāk maksimālais sods noteikts 12 gadi, tad personai tas tiks samazināts līdz 12 gadiem.

Arī šādu lietu nebūs tik ļoti daudz, kā sākotnēji varētu domāt. Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniekiem būs jāapseko visas personu lietas, jāanalizē piemērotie brīvības atņemšanas sodi kontekstā ar jauno sankciju un jāatlasa tās lietas, kuras virzīt tālāk uz tiesu.

Pārejas noteikumi kopumā paredz maksimāli iespējami realizēt KL 5.panta otrajā daļā paredzēto labvēlības principu. (Jo labvēlības princips, pat ja nebūtu neviena teikuma KL grozījumu Pārejas noteikumos, darbotos tik un tā. Un šis princips ir jāpiemēro.) Kāpēc vispār likuma grozījumos ir iekļauti tik gari Pārejas noteikumi? Tāpēc, lai praktiķiem būtu vieglāk saprast, kā kurā gadījumā ir jārīkojas.

Tātad katrā ieslodzījuma vietā administrācija sijās visas lietas, atlasot tās, uz kurām attiecas likuma grozījumi, un ieslodzītajiem pašiem nekas nav jādara?

Tieši tā.

Un kādi būs nākamie soļi?

Tā kā likums stājas spēkā 1.aprīlī, mēneša laikā ieslodzījuma vietu darbinieki izdara savu "mājasdarbu" un līdz 1.maijam nosūta savus iesniegumus tiesai. Savukārt tiesām trīs mēnešu laikā šīs lietas rakstveida procesā (lai viss notiktu ātrāk) būs jāizskata. Ieslodzītajiem atliek vien gaidīt sev labvēlīgu lēmumu.

Redakcija saņēmusi lasītāju jautājumus – vai taisnība, ka pēc 1.aprīļa uz pusi samazinās brīvības atņemšanas sodu tiem, kuri notiesāti pirmo reizi?

Kā jau minēju, likuma grozījumi uz jau notiesātajām personām attiecas tik lielā mērā, kā norādīts Pārejas noteikumos. Šādā skatījumā grozījumi nav paredzēti. Bet, ja cilvēks ir izdarījis, piemēram, mazāk smagu noziedzīgu nodarījumu vai kriminālpārkāpumu, tad tas nosacīti varbūt varētu attiekties uz šo jautājumu: 46.pantā "Soda noteikšanas vispārīgie principi" ir iekļauta jauna daļa, kas nosaka: gadījumos, kad kriminālpārkāpums ir mazāk smags, brīvības atņemšana ir nosakāma tikai tad, ja soda mērķi nevar sasniegt ar citiem, vieglākiem soda veidiem.

Tas ir signāls praktiķim: lūdzu, šādos gadījumos sākotnēji skatāmies uz vieglākiem, alternatīviem brīvības atņemšanai soda veidiem, kā piespiedu darbs, naudas sods. Tikai tad, ja skaidri redzams, ka šādi mērķis nav sasniedzams, ir piemērojams brīvības atņemšanas sods. Līdz šim domāšana vairāk bijusi vērsta un arī sankcijas formulētas tādā veidā, ka vispirms sāk ar brīvības atņemšanu un tikai tad apsver pārējos iespējamos soda veidus. Bet likuma grozījumu ideja ir tāda – brīvības atņemšana ir galējais līdzeklis.  

Likuma grozījumi, protams, nenozīmē amnestiju, taču cilvēki varētu kļūt bažīgi – ja nu šovasar no ieslodzījuma vietām vienlaikus atbrīvo cilvēkus, kuriem tomēr bijis liels maksimālais ieslodzījuma termiņš? Acīmredzot valstīs, kur soda termiņi īsi, laika gaitā ir izveidots efektīvs mehānisms likumpārkāpēju uzraudzībai arī brīvībā?

Kā liecina citu valstu, kur arī savulaik īstenotas līdzīgas reformas, ekspertu pieredze - nav apstiprinājies apgalvojums, ka pēkšņi strauji paaugstinātos noziedzības līmenis. Turklāt tie cilvēki, kuri brīvībā atgriezīsies mazliet ātrāk, no cietuma tiktu ārā jebkurā gadījumā. Šiem pāris mēnešiem vai pāris gadiem lielas nozīmes nav, jo ir jāņem vērā, ka jebkurā gadījumā soda izpildes iestādes, arī Valsts probācijas dienests, kontekstā ar pirmstermiņa atbrīvošanu veic savu darbu. Turklāt veic pietiekami kvalitatīvi un pašaizliedzīgi, tālab bažām, ka sabiedrībā varētu paaugstināties noziedzības līmenis, nevajadzētu būt.

Kā jau iepriekš minēju, mēs jau arī nerunājam par tādu personu ātrāku atbrīvošanu, kas izdarījušas sevišķi smagus noziegumus - šīm KL nodaļām sankcijas nav samazinātas.

Protams, noziedzības līmeņa samazināšanā varam darīt vēl daudz. Tuvojas nobeigumam Preventīvo piespiedu līdzekļu koncepcijas izstrāde. Veidosim sistēmu, kur dažādu jau šobrīd eksistējošu pašvaldības un valsts institūciju kopdarbā mazināsim personu dažādu veidu radītos riskus un apdraudējumus. Pirmām kārtām tas attieksies uz personām, kas izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, ir izcietušas sodu, bet kaut kādu iemeslu dēļ šis apdraudējums, ko viņas rada, pastāv un ir pietiekami augsts.

Otra kategorija varētu būt personas, kas neko nosodāmu pagaidām nav izdarījušas, bet viņu uzvedība, dzīves stils un izpratne par lietām liecina, ka agrāk vai vēlāk pie tā var nonākt. Darbības grupas, kurās kopīgi strādātu bāriņtiesu, sociālo dienestu un tiesībsargājošo iestāžu speciālisti, minētās personu kategorijas paturētu savā redzeslokā un ar dažādiem piespiedu līdzekļiem ar tām strādātu. Tādējādi mēs spēsim aizsargāt gan šos cilvēkus pašus, gan apkārtējo sabiedrību.