Kaut gan noziedzīga nodarījuma recidīva novēršana ir viens no galvenajiem soda mērķiem, tikai ar krimināltiesību normu grozījumiem vien nav iespējams garantēt, ka persona pēc soda izciešanas neizdarīs jaunu noziegumu. Sodu sistēma ir efektīva tad, ja dod iespēju tiesas noteiktajā laikā un veidā resocializēt personu, iekļaut to pilnvērtīgā dzīvē sabiedrībā.
Pirmām kārtām mūsu valstij šodien nav un rīt nebūs tādu resursu, lai mēs varētu atļauties gan dārgus sodus, gan tādus sodus, kas kropļo notiesātos cilvēkus, t.i., viņiem tiek piemērotas stingrākas sankcijas, nekā pēc būtības būtu vajadzīgs attiecīgajos gadījumos. Šāda tendence mūsu valstī ir bijusi pietiekami ilgu laika periodu.
Bet ir skaidrs, ka par mazāk bīstamiem noziedzīgiem nodarījumiem patiešām ne tik bieži ir piemērojams sods ar brīvības atņemšanu un ilgstošu uzturēšanos ieslodzījuma vietās. Arī brīvības atņemšana var būt piemērojama uz īsāku laiku un elastīgāk, piemēram, aizstājot to ar piespiedu darbiem.
Jāņem vērā, ka, strādājot šajā virzienā, arvien palielināsies Valsts probācijas dienesta (VPD) loma. To nevar mērīt tikai naudas izteiksmē, cik daudz naudas dienestam ir samazināts taupības dēļ, jo valsts budžeta finansējums ir sarucis visām valsts iestādēm, tai skaitā arī ieslodzījuma vietām. Ir sašaurinātas VPD veicamās funkcijas, bet tāpat ir jāņem vērā, ka tā politika, uz ko mēs patlaban virzāmies gan ar Kriminālsodu politikas koncepciju, gan ar Tieslietu ministrijas izstrādātajiem un valdības tikko akceptētajiem grozījumiem Krimināllikumā, Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, Latvijas Sodu izpildes kodeksā un Kriminālprocesa likumā, norāda, ka nākotnē probācija Latvijas kriminālpolitikā būs ļoti svarīgs institūts.
"Krimināltiesību reforma Latvijā ir ļoti nepieciešama."
Ja cilvēki vairs netiks turēti cietumos masveidā, Latvijā būs daudz personu, kuras ieslodzījuma vietās nonāks īslaicīgi, tiks no tām atbrīvotas un nonāks probācijas institūciju rīcībā.
Līdz ar to es domāju, ka nākamajai valdībai un arī politiķiem būtu nopietni jāpārdomā, lai VPD atjaunotu postpenitenciārās palīdzības un citas funkcijas. Tā ir palīdzība personām, kuras atbrīvotas no brīvības atņemšanas iestādēm pēc pilna soda termiņa beigām, lai tās spētu pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā, nejustos sociāli atstumtas un turpmāk neizdarītu jaunus likumpārkāpumus, neradītu draudus sabiedrības drošībai ar savām kaitīgajām rīcībām.
Šī nav vienīgā VPD funkcija, kas būtu pārskatāma saistībā ar nākotnes plāniem, un domāju, ka vajadzīgs komplekss risinājums: būtu vienkopus jānoliek visi likuma grozījumi, kas skar šo dienestu, un tiešām ir jāspēj godīgi atbildēt uz jautājumu – vai tieši šī struktūrvienība ir tā, uz kuru nākotnē galvenokārt balstīsies kriminālpolitika Latvijā? Ja tie būs cietumi, tad, veidojot jauno politiku, mēs būsim sev melojuši.
Turklāt cietumos ir ļoti, ļoti daudz problēmu. Tās radījusi neizpratne par to, ka cietumi nav tikai plikas, apsargātas sienas. Cietumi ir darbavietas cilvēkiem, kuriem jāprot tur strādāt un jāsaprot, kāpēc viņi to dara. Bet to zina tikai diemžēl neliela daļa no ieslodzījuma vietu darbiniekiem.
Esam palaiduši garām laiku, kad vajadzēja izveidot ieslodzījuma vietu darbinieku apmācības sistēmu (šeit es nedomāju uzraugu "dresēšanu", kuri stāv posteņos pie durvīm un slēdz tās vaļā vai ciet). Tagad plūcam šīs neizdarības rūgtos augļus: situācija ar vidējā un augstākā komandējošā sastāva darbinieku profesionālo līmeni valstī pašlaik ir katastrofāla.
Šā iemesla dēļ nesen bija jāmaina divi cietumu priekšnieki, kuru darbība parādīja sapratnes trūkumu, kā šāda iestāde vispār ir vadāma. Tas nodara praktisku kaitējumu arī ieslodzījuma vietu sistēmas tālākai attīstībai. Piemēram, to, ka sistēmu pārvalda neprofesionāli cilvēki, redz arī ārvalstu sadarbības partneri, kuri apmeklē Latviju saistībā ar EEZ un Norvēģijas finanšu instrumenta grantiem, ar kuru palīdzību cietumos vispār varam kaut ko uzbūvēt un izremontēt. Ja šobrīd nesapratīsim to, ka sistēma ir jāvada profesionāļiem, cilvēkiem, kuriem ir redzējums par tās attīstību ilgtermiņā un kuri zina, ko darīt šodien, rīt un parīt, šo norvēģu naudu drīzumā varam vairs neredzēt.
Spilgts piemērs ir Cēsu nepilngadīgo audzināšanas iestāde. Tur uzbūvēja jaunas sienas, kas iestādes iekšējā audzināšanas darbā neuzlaboja neko. Tagad iestādes vadītājs nomainīts pret labāko, kāds pašlaik sistēmā bija, un ziņas no Cēsīm liecina, ka jaunajam vadītājam klājas grūti: mantojums ir ļoti smags, ar ielaistām problēmām, turklāt viņam pietrūkst zināšanu, kā strādāt ar nepilngadīgajiem. Iestādes priekšnieks ir jauns cilvēks, atvērts jaunām zināšanām, gatavs mācīties, un pēc zināma laika viņš ar visām grūtībām visticamāk tiks galā.
"Nākamajai valdībai un arī politiķiem būtu nopietni jādomā, lai VPD atjaunotu postpenitenciārās palīdzības un citas funkcijas."
Bet lielās bažas paliek – kā jau minēju, ir skaidri redzams, ka divdesmit aizvadītajos valsts neatkarības gados ieslodzījuma vietu sistēmai pietiekamā daudzumā nav izaudzināti speciālisti, kuri spētu nomainīt amatos gan vidējā, gan augstākā līmeņa ierēdņus, kuri raduši strādāt ar gluži citām metodēm. Cietumu vadība ir ne mazāk atbildīga kā lidmašīnu pilotēšana, tomēr amatos joprojām nonāk tādi cilvēki, kuri neprot šīs lidmašīnas vadīt, un varam tikai lūgt Dievu, lai tās nenokrīt.
Bet – kā Cēsu nepilngadīgo iestādes vadītāja un Iļģuciema Sieviešu cietuma priekšnieces gadījumā, "lidmašīnas" dažreiz krīt, jo neprofesionālas vadības, personāla neprofesionāla darba dēļ cilvēki iet bojā. Ne vienmēr (kaut arī) fiziski, bet arī psiholoģiski. Tas valstij ir liels zaudējums, jo katrs cilvēks šai valstij ir pirmā un svarīgākā vērtība, ko nedrīkstam zaudēt nolaidības dēļ.
Piemēram, ja Cēsu iestādē ir vairāk nekā simts darbinieku, kuru pārziņā ir 40 vai 50 uzraugāmie bērni, un ar šo resursu nav iespējams nodrošināt, lai katrs no viņiem zinātu, ko darīt katru dienu un ik stundu, lai jēgpilni pavadītu laiku; ja nav iespējams vismaz pāris reižu dienā atrast laiku ar šiem bērniem aprunāties, saprast viņus; ja Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija savās aptaujās ir konstatējusi, ka ieslodzītie bērni masveidā domā par pašnāvībām un tajā pašā laikā cietuma administrācija neko nedara, tad ir jautājums – ko valsts amatpersonas vispār tur dara? Vai viņi domā, ka šie bērni tikai traucē mierīgi dzīvot un saņemt algu? Vai viņi tiešām saprot, ka strādā audzināšanas iestādē tāpēc, ka tur ir šie bērni? Patlaban vēl esam ceļā uz izpratni šajos jautājumos.
Grozījumu projektā Kriminālprocesa likumā paredzēti jauni termiņi apcietinājumam pirmstiesas procesā. Jau šobrīd mūsu valstī apcietināto skaits ir ļoti samazinājies: 17.oktobrī Latvijas ieslodzījuma vietās bija 6544 cilvēki. Tik mazs ieslodzīto skaits Latvijā pēc 1991.gada vēl nekad nav bijis. Tātad jau iesāktās reformas liecina, ka kopumā ceļš ir pareizs.
Cilvēku skaitu ieslodzījuma vietās veido atsevišķi katrs tiesnesis, katrs prokurors ar saviem lēmumiem, iepriekš pieņemtie grozījumi normatīvajos aktos, un tālāk to veidos izmaiņas likumos, kas virzīs krimināltiesību reformu turpmākajos gados.
Tas ir komplekss darbs, sarežģīta un cieši saistīta sistēma. Pats dārgākais risinājums valstij ir tas, ka cilvēks jau pēc izciesta soda izdara jaunus likumpārkāpumus un atgriežas ieslodzījuma vietā atkārtoti – tajā brīdī mēs maksājam atkārtoti par savu iepriekš līdz galam nepaveikto darbu vai pieņemto lēmumu.
