Par augsti skolotiem namu pārvaldniekiem un saprātīgumu

Profesionālās kvalifikācijas līmeņi un pārvaldniekiem izvirzītās dažādās prasības daudziem nav skaidras. Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 13. pants noteic: ja pārvaldnieks sāk darboties pēc 2010. gada 1.janvāra, viņam ir nepieciešama šāda izglītība – ja dzīvokļu īpašnieki pārvalda savu māju, ir jābūt 3. profesionālās kvalifikācijas līmeņa pārvaldnieka izglītībai; ja biznesā darbojošies cilvēki apsaimnieko svešu dzīvojamo māju, viņiem ir vajadzīgs 4. profesionālās kvalifikācijas līmenis. Tiem, kas par pārvaldniekiem sākuši strādāt pirms šī datuma, bija noteikts pārejas posms līdz 2012. gada 1. janvārim.

V.Peipiņš, uzskatot, ka valsts nerīkojas godīgi, griezās Satversmes tiesā.

Kāda bija jūsu sūdzības būtība?

Saskaņā ar likumu „Par reglamentētajām profesijām un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu” pārvaldnieka specialitāte nav iekļauta profesionālo profesiju reglamentētajā sarakstā, tātad valsts nedrīkstēja iejaukties šajā uzņēmējdarbībā un izvirzīt kādas papildu prasības. Es iesniedzu konstitucionālo sūdzību, jo uzskatu, ka Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā tika pārkāpti divi Satversmes panti – 91. un 106. pants.

Satversmes 106. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. Ja cilvēkam ir pieredze un profesionālās zināšanas, tad ar likuma normām nedrīkst ierobežot cilvēka darbību kādā noteiktā jomā. Attiecībā uz mani šis likums izveidoja paradoksu. Kad stāstu par šo situāciju, visi smejas.

1987. gadā sāku strādāt ar pirmajiem kooperatīviem, 1994. gadā sāku nodarboties ar namu pārvaldīšanu un apsaimniekošanu. Augstskola pieaicina mani par pasniedzēju, piešķir docenta akadēmisko grādu, es gatavoju koledžas studentus 4. profesionālajam kvalifikācijas līmenim. Man ir praktiskā pieredze.

Tagad pēc jaunā likuma iznāk – Peipiņ, tu vairāk nevari pārvaldīt māju, jo tev ir vajadzīgs tāds diploms, kādu saņem studenti, ko tu gatavo šim darbam. Nu es ar savu darba pieredzi nevaru vairs strādāt, bet tie, kurus esmu apmācījis, ir labāki pārvaldīšanas jomā nekā es. Likums aizskāra manas intereses.

Satversmes 91. pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Šajā likumā ir diskriminācija, jo ir nevienāda attieksme pret dažādiem vienas profesijas pārstāvjiem. Ir noteikti divi profesionālie līmeņi, kas nepieciešami pārvaldot un apsaimniekojot māju. Teiksim, ir divas vienādas dzīvojamās mājas - vienu māju apsaimnieko firma A, otru - dzīvokļu īpašnieki. Kas mainās šo māju apsaimniekošanas procesā? Nekas.

Kā vienā, tā otrā mājā ir jāveic noteiktas darbības, un, lai to darītu, ir nepieciešams noteikts zināšanu līmenis. Bet no šī likuma viedokļa izrādās, ka ne. Tajā mājā, ko apsaimnieko firma A, cilvēkam ir vajadzīgs 4. profesionālās kvalifikācijas līmenis, tā ir divu gadu koledžas izglītība, bet tur, kur dzīvokļu īpašnieki paši pārvalda un apsaimnieko, nepieciešams 3. profesionālās kvalifikācijas līmenis, tas ir 960 stundu mācību kurss.

"Ja ir parāds par komunālajiem pakalpojumiem, problēma ir parāds, nevis cilvēks."

Nākamais diskriminācijas aspekts šajā likumā ir izglītības attiecināšana uz apsaimniekojamo māju platību. Lai būtu saprotamāk, piemērs no dzīves. Divas vienādas 103. sērijas dzīvojamās mājas, vienai ir piecas sekcijas un 3000 kv.m platība, otrai – divas sekcijas un 1400 kv.m. Likumā ir noteikta robeža - 1500 kv.m. Ja mājas platība ir mazāka, apsaimniekotājam un pārvaldniekam izglītība nav vajadzīga - kā māk, tā darbojas. Ja mājas platība ir lielāka par 1500 kv.m, īpašniekiem, apsaimniekojot savu māju, nepieciešams 3. profesionālās kvalifikācijas līmenis, firmai savukārt 4. profesionālās kvalifikācijas līmenis. Atkal jājautā – kas mainās šajās divās mājās?

Ja skatāmies no pārvaldīšanas un apsaimniekošanas procesa viedokļa, nekas nemainās, tikai datorā maksājumu failā vienai mājai ir 30, otrai – 50 dzīvokļi. Bet pēc likuma sanāk: lai apsaimniekotu māju, kur ir 30 dzīvokļi, izglītība nav vajadzīga, bet to, kur ir 50 dzīvokļi, ir vajadzīga. Man nav arī skaidrs, kā ir radies kritērijs 1500 kv.m? Tas nesakrīt ar pārējiem likumdošanas aktiem, kur minimālais atoms, kas sīkāk nedalās, ir viena vesela māja, nevis kvadrātmetrs.

Kāpēc šī norma tika ieviesta Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā?

Satversmē nav uzlikts pienākums šo izglītību iegūt. Taču valsts mēģina ar šo likumu piespiedu kārtā radīt klientus atsevišķām institūcijām un piespiedu kārtā dzīt pārvaldniekus mācīties un maksāt. Es uzskatu, ka tas nav pareizi.

Es sekoju visam, kas ir saistīts ar namu pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, arī jautājumam par pārvaldnieku izglītību. Šeit ir sistēmas problēma. Diemžēl Latvijā valsts iestādēs strādā daudz cilvēku, kas nodarbojas ar lobismu. Strādājot valsts iestādē, cilvēkam tiek piešķirta kaut kāda neliela vara, un viņš to izmanto savtīguma apmierināšanai, izpalīdzot radiem, draugiem, paziņām, veido apstākļus, kad viņiem uz paplātes tiek pasniegti klienti.

Izvērtējot pārvaldnieku izglītības jautājumu, nākas secināt, ka arī šeit nav iztikts bez "izpalīdzēšanas". Esmu novērojis, ka dažādās ministriju darba grupās tiek aicināti cilvēki, kas ir lojāli ministrijām un valsts iestādēm. Daudziem cilvēkiem ir svarīgi būt šajās darba grupās, to uztver kā kaut ko pagodinošu. Ja šāds cilvēks tiek pie balsošanas, viņš balso par to, kas ir nepieciešams ministrijai. Ministrija pēc tam var pateikt, ka bija sabiedrības pārstāvji, asociācijas un uzņēmēji.

Runājot par Pārvaldīšanas likumu un to izglītības normu, Mājokļu aģentūras darbinieki ielika likumā šo normu, balsoja par šo obligāto nepieciešamo izglītību, un tagad Rīgas Tehniskajā universitātē apmāca pārvaldniekus, respektīvi, ar likuma palīdzību šī programma ir nodrošināta ar studentiem.

Protams, tas ir mans subjektīvais viedoklis, uzvārdus es nesaukšu, lai mani par goda un cieņas aizskaršanu neiesūdz tiesā. Bet vajag tikai papētīt šīs lietas, kas un kur ir darbojies, un tad jau redz kopainu. Šādu precedentu diemžēl ir daudz.

Varbūt pārvaldnieku obligātā izglītošana uzlabotu viņu darbu?

Ar pārvaldnieku darbu visi ir neapmierināti, bet, objektīvi vērtējot, pārvaldnieka sliktais darbs nav saistīts ar izglītības trūkumu. Namu pārvaldīšanā un apsaimniekošanā ir vajadzīgs plašs zināšanu loks, un dzīvē ir tā, ja cilvēkam ir zināšanas, viņš labāk vai sliktāk strādā par pārvaldnieku, bet, ja zināšanu nav, šajā sfērā nemaz nelien iekšā.

Problēmas rada divas lietas – pirmā ir nesakārtotā juridiskā un uzņēmējdarbības vide. Piemēram, ir kāds likumdošanas akts, bet tas nav skaidri izteikts, tiek dažādi traktēts vai arī likumā ir pateikts, ka ir jāpilda kaut kāda norma, bet nav atgriezeniskās normas, kas būs, ja šī likuma norma netiks pildīta. Piemēram, likumā ir noteikts: ja dzīvokļu īpašnieki pieņem lēmumu paši pārvaldīt un apsaimniekot māju un iesniedz dokumentus, valsts un pašvaldības iestādēm divu mēnešu laikā ir jānodod māja. Ko tikai pašvaldības neizdomā, lai šīs mājas nenodotu, bet sankcijas par šī likuma neievērošanu nav noteiktas.

Būtisks ir arī cilvēciskais faktors. Pārvaldniekam var būs divas augstākās izglītības, bet, ja viņš ir tendēts uz krāpšanu un ja viņam primārās nav savstarpējās attiecības ar cilvēkiem, tad šādi pārvaldnieki vienmēr radīs problēmas un metīs ēnu uz visiem pārvaldniekiem.

"Pārvaldnieka darbam nav vajadzīgi pieci līmeņi, pārvaldnieks vai nu strādā, vai nestrādā."

Es vienmēr studentiem mācu, ka skaidri jāformulē, kas ir problēma. Piemēram, ja ir parāds par komunālajiem pakalpojumiem, problēma ir parāds, nevis cilvēks. Cilvēks nomaksā parādu, un nekādu pretenziju vairs nav. Esmu piedalījies tiesas procesos un, gaidot, kad izskatīs manu lietu, esmu novērojis, ka diemžēl ļoti daudzi pārvaldnieki kā problēmu formulē cilvēku. Iemesls parasti ir vēlēšanās izlikt šo īrnieku, lai izīrētu telpas ar izdevīgākiem noteikumiem. Tiesas laikā pārvaldnieks cenšas dabūt cilvēku ārā no dzīvokļa, pat ja parāds jau pirms tiesas ir nomaksāts. Tā ir slikta un nekorekta rīcība un parāda šī pārvaldnieka būtību, ar kādām metodēm viņš strādā.

Taču savā sešpadsmit gadu ilgajā pārvaldnieka un apsaimniekotāja praksē neatceros gadījumu, kad cilvēkam nav speciālas pārvaldnieka izglītības un tas radītu problēmas.

Kāda ir pieejamās pārvaldnieka izglītības kvalitāte?

Izglītības sistēmā pārvaldnieku sagatavošanā ir iestājies stagnācijas periods. Izglītības sistēma privātajās mācību iestādēs ir ārpus jebkādas kritikas, Izglītības un zinātnes ministrija vispār nekontrolē šo situāciju. Privātajās izglītības iestādēs pasniedzēji nolasa lekcijas, klients, tātad students, par formālu pieeju samaksā, un iestāde izsniedz formālu dokumentu.

Darba devējs, saņēmis šādu jauno darbinieku, ir šokā, jo šāds jaunizceptais augstskolas absolvents nezina neko, kas attiecīgajā jomā būtu jāzina. Satversmes tiesas sprieduma sakarā es izteicu savu viedokli, IZM pārstāvji, protams, nepiekrita un apgalvoja, ka šajā sistēmā viss ir kārtībā.

Piemēram, īsumā par privāto mācību iestāžu darbu. Ir komercgrupa, teiksim, 20 cilvēki. Tiek sarēķināts kopējais ienākums diviem mācību gadiem, piesaistīti pasniedzēji, noteiktas algas. Pēc pirmās sesijas atbirst pieci cilvēki, paliek 15, attiecīgi arī par mācībām maksā vairs ne 20, bet 15 cilvēki. Lekcijas jānolasa visiem, naudas mazāk, algas sarūk. Un tad eksāmena laikā pasniedzējam blakus stāv kurators un skatās, lai visi studenti nokārto eksāmenu, pat ja neko nezina.

Šajās mācību iestādēs cilvēki, nenokārtojot mācību kursa prasības, eksāmenus un kursa darbus, tiek pielaisti pie valsts eksāmenam un saņem diplomus. Es atteicos šādus diplomus parakstīt. Šādas lietas mācību iestādes var darīt, bet bez manis, jo esmu principiāls cilvēks. Es piekritu lasīt lekcijas, lai nodotu savas zināšanas.

Izglītības un zinātnes ministrija saka, ka tā nenotiek, jo valsts komisijās ir cilvēki, profesionāļi. Bet ministrija "neievēro", ka viņi visi saņem naudu, bet, ja kādu studentu izmetīs, naudas būs mazāk un alga mazāka, bet algu grib viņi. Šāda kārtība ir izveidojusies, jo nav valsts pasūtījuma namu pārvaldniekiem. Pārvaldnieki strādā privātajā sektorā, tā ir privātā nozare - ja tev vajag zināšanas, tās ir jāapgūst pašmācības ceļā.

"Diemžēl Latvijā valsts iestādēs strādā daudz cilvēku, kas nodarbojas ar lobismu."

Nav koncepcijas par pārvaldnieka izglītības prasībām, šajā jomā ir haoss. Dokumentus, kas ir saistīti ar pārvaldnieka specialitāti un apmācības ciklu, izstrādā cilvēki, kuri ir diezgan tālu no šīs profesijas un neizprot pārvaldnieka darba specifikas būtību. Pārvaldnieka sagatavošanas jautājumam ir pieiets ļoti formāli un ne pēc būtības.

IZM ir izstrādājusi sarežģītu izglītības standartu ar pieciem kvalifikācijas līmeņiem. Pirmajam līmenim ir 480 stundas, otrajam – 640 stundas, trešajam līmenim 960 stundas. Trešajam līmenim ir apstiprināts kvalifikācijas standarts - namu pārzinis. Ceturtais kvalifikācijas līmenis – namu pārvaldnieks - atbilst koledžas divgadīgam mācību kursam, tātad bakalaura grāds. Piektais kvalifikācijas līmenis ir namu īpašumu ekonomists, maģistrantūra. Šajā standartā ir uzrādīti priekšmeti, kas ir jāapgūst, kādos ir jāiegūst priekšstats, kādos iemaņas.

Ir vēl cita pārvaldnieku apmācības sistēma, ko ir izstrādājusi Mājokļu aģentūra. Tajā ir trīs dažādas mācību programmas. Pamatlīmeņa izglītība - 194 stundas; vidējā līmeņa izglītība - 274 stundas; augstākā līmeņa izglītība - 380 stundas. Man nav skaidrs, kā šī sistēma un šis stundu skaits sasaucas ar minēto Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādāto standartu!

Pārvaldnieka darbam nav vajadzīgi pieci līmeņi, pārvaldnieks vai nu strādā, vai nestrādā. Un standartam ir jābūt vienam, vienai mācību programmai, kuru apgūstot var strādāt.

Kā savienot darbā nepieciešamās zināšanas ar IZM prasībām?

Esmu strādājis pie koledžas programmām, bet neredzu tām jēgu. Mācību programmas tiek izstrādātas pēc trijiem kritērijiem: pirmkārt, zināšanu bloks – kādas zināšanas reāli ir nepieciešamas pārvaldniekam; otrkārt, prasību līmenis no IZM. Kad šie divi tiek salikti kopā, zināšanas, kas ir vajadzīgas pārvaldniekam, tiek izmestas, jo ministrijas prasībām ir jābūt izpildītām, lai mācību programma iegūtu kvalifikācijas apliecību. Ministrija prasa apgūt Eiropas Savienības prasības, statistiku, lietišķo latviešu valodu, arhitektoniku, ekoloģijas vadīšanu. Normāli būtu, ja, izglītību iegūstot, apgūtu zināšanas, kas nepieciešamas turpmākajā darbā, nevis dabūtu ķeksīti par IZM pieprasītā priekšmeta nokārtošanu. Trešais kritērijs ir finanses. Var uztaisīt perfektu programmu, bet realizēt tādu ir ļoti dārgi.

Vadoties pēc šiem trim kritērijiem, grūti ir vienlaikus nosēdēt uz diviem krēsliem, tas ir, dabūt kvalitatīvu papīru un iegūt kvalitatīvas zināšanas. Tās ir nesavienojamas lietas.

Iegūstot izglītības dokumentu, ir jāsaprot, ka izglītības programmā ir saliktas ministrijas prasības un zināšanas ir formālas. Diemžēl šīs izglītības programmas nesniedz tās zināšanas, kas ir nepieciešamas ikdienas darbā, tās katram nāksies apgūt pašam. Esmu apguvis visu nepieciešamo un sekoju līdzi aktualitātēm, man nav papīra, bet man ir zināšanas.

IZM man raksta, ka augstāko profesionālo izglītību nevar iegūt pašmācības ceļā. Es prasu, kāpēc nevar iegūt? Esmu pierādījis ar savu piemēru, ka var. Man nav mākslinieka izglītības, bet es ar saviem darbiem esmu pierādījis, ka esmu profesionāls dizainers, es uztaisu izstādi un mani uzņem Dizaineru savienībā. Man nav jurista izglītības, bet man tiesas procesus zaudē zvērināti advokāti. Un arī šis Satversmes tiesas spriedums pierāda, ka cilvēks bez papīra par juridisko izglītību var pierādīt sava viedokļa pareizību pret Izglītības un zinātnes un Ekonomikas ministrijām.

Kādas zināšanas pārvaldniekam ir nepieciešamas darbā?

Vienkāršojot, ir nepieciešami četri zināšanu bloki. Pirmais bloks ir tehniskās zināšanas, subjektīvi vērtējot, tie ir apmēram 20 procenti. Dzīvojamā mājā ir ļoti daudz konstruktīvo elementu, inženierkomunikācijas, viss darbojas kā vienota sistēma. Var rasties daudz dažādu defektu, vajag mācēt šos defektus identificēt un novērst.

Otrais un vissmagākais ir juridiskais bloks, zināšanu kopumā tam jābūt kādiem 30 procentiem. Māja atrodas noteiktā administratīvā teritorijā, ko sauc par Latviju, un valsts reglamentē, ko drīkst un ko nedrīkst. Grāmatvedības uzskaite, tiesvedības procesi, tehnisko jautājumu risināšana, savstarpējās attiecības, uzņēmējdarbības jautājumi - visa pamatā ir kāds likums vai normatīvais dokuments.

Trešais bloks ir mazā uzņēmējdarbība, arī tie ir apmēram 30 procenti. Daudzi domā, ka izveidos kooperatīvu vai biedrību, acumirklī visur ieslēgsies zaļā gaisma, namu pārvaldē parādīs, kā jāapsaimnieko, viss notiks. Nē, tā nav brīnumnūjiņa. Tas ir smags darbs, ir jāzina pamatprincipi, jāmāk sabalansēt ieņēmumi ar izdevumiem, jāmāk izstrādāt biznesa plāns, ieraudzīt riskus. Paļauties var tikai uz sevi, tas ir uzņēmējdarbības princips. Jo labāk pārzināsi šo jomu, jo veiksmīgāk varēsi darboties. Šajā vilcienā nevar ielekt un visu uzreiz zināt. Ja tev pārvaldīšanas un apsaimniekošanas jomā iet grūti, nevajag uzreiz iet un meklēt citur, kur ir labi, vajag izturēt un visu laiku atrasties šajā nišā, tad tu perfekti zināsi šo darbu un tevi uzskatīs par labu speciālistu.

Ceturtais bloks ir psiholoģija, kopējā zināšanu blokā es tai piešķirtu 20 procentus. Dzīvojamās mājās ir daudz cilvēku, nomnieki, īrnieki, ģimenes, un pārvaldniekam ir jāveido savstarpējās attiecības. Labs pārvaldnieks nerada sev problēmas, slikts pārvaldnieks ar nepareiziem lēmumiem rada konflikta situācijas, rezultātā pašam konflikti ir jārisina, tā zaudējot laiku un reputāciju. Visas šīs lietas ir jāiemācās.

Ko darīt, kamēr Satversmes tiesas lēmums nav stājies spēkā?

Satversmes tiesa ir spriedusi, ka uz personām, kam ir praktiskā pieredze un iemaņas vai arī kaut kāda profesionālā pārvaldnieka izglītība, neattiecas Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 13. panta prasības. Šis spriedums stājas spēkā 2010. gada 1. jūlijā. Līdz tam laikam valdībai ir dots laiks visu sakārtot un noteikt kritērijus, kā izvērtēt darba pieredzi.

Grūti teikt, ko ministrijā izdomās. Visās ministrijās strādā pārsvarā jauni darbinieki, es saprotu, es arī biju jauns, bet diemžēl jaunība un profesionālās iemaņas brīžiem neiet kopā, tam ir nepieciešama pieredze. Turklāt lielai daļai šo darbinieku ministrija vienkārši ir vieta, kur atsperties, lai saņemtu labāku darbu. Mans viedoklis ir, ka pārejas noteikumos likumā par dzīvojamo māju pārvaldīšanu ir jāmaina 6. punkts un jānosaka, ka izglītības kritērijs neattiecas uz pārvaldniekiem, kas sāka darboties pirms 2010. gada 1. janvāra uz līguma, pilnvaras vai kāda cita likumīga pamata. Noderētu tas pats pieņemšanas-nodošanas akts, kas apliecina, ka dzīvokļu īpašnieki ir pārņēmuši mājas pārvaldīšanu.

Saskaņā ar šo likumu tiks veidots Pārvaldnieku reģistrs, un, manuprāt, būtu noderīgi, ja reģistrējoties pārvaldniekam būtu jāuzrāda dokumenti, kas apstiprina, ka viņš jau ir strādājis šajā jomā. Bet kā tas būs, to ir grūti pateikt.