Pārmetumus par līdzdalību Hitlera armijā izvirza gan Latvijas valstij, kura tolaik vispār nepastāvēja, gan tās iedzīvotājiem, kurus leģionā okupācijas vara mobilizēja piespiedu kārtā, pārkāpjot Hāgas konvencijā noteikto aizliegumu iesaistīt bruņotos formējumos okupēto valstu iedzīvotājus.
Otrā pasaules kara faktu skaidrošana nav spējusi apturēt spekulatīvas Latvijas vēstures interpretācijas ne vien pašmājās, bet arī aiz valsts robežām, un eksperti šo spekulāciju izbeigšanos pārskatāmā nākotnē neprognozē. Arī Vācija, kliedējot neobjektīvas vēstures interpretācijas saistībā ar 16. martu, savu oficiālu viedokli par tā dēvēto Latviešu SS brīvprātīgo leģionu līdz šim nav paudusi.
2006. gada 25. janvārī Eiropas Parlamentārā asambleja pieņēma pēc baltiešu iniciatīvas tapušo rezolūciju par totalitārā komunisma noziegumu nosodījumu. Varbūt pašlaik, sekojot šim piemēram, ir pienācis laiks rosināt Eiropas Savienības līmenī oficiāli atzīt, ka ne tikai Latvija, ne arī abas pārējās Baltijas valstis nevar būt atbildīgas par nacisma politikas īstenošanu vācu okupācijas periodā?
Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete:
„Pārmetumus Latvijas valstij par 16. martu ir izsacījuši, izsaka un izteiks indivīdi, politiskie un valstiskie spēki, kuriem tas ir izdevīgi. Arī tiem ir labi zināma Latvijas vēsture, arī leģiona vēsture, tomēr tie izmanto vēstures patiesības un šodienas notikumu sagrozīšanu vai interpretēšanu savās politiskajās vai ideoloģiskajās interesēs.
Pateicoties tālredzīgam un mērķtiecīgam politiskam un diplomātiskam darbam, pēdējo sešu gadu laikā Latvijai 16. martu nepārmet neviena Eiropas vai NATO valsts valdība. Tiesa, leģionāru traģēdiju politiskajā cīņā izmanto, piemēram, valdošā britu leiboristu partija.
Tāda ir politiskās un ideoloģiskās cīņas realitāte. Es personīgi uzskatu, ka mums ir jāturpina veiksmīgi uzsāktais darbs, lai panāktu totalitārā komunisma noziegumu starptautisku nosodījumu, to pielīdzināšanu nacisma noziegumiem, un pašiem korekti jāatspoguļo leģiona traģēdija. Jo vairāk eiropieši apzināsies komunisma noziegumu patieso mērogu, jo skaidrāk viņi sapratīs nacistu mobilizēto latviešu leģionāru un 900 000 dažādu citu tautību karavīru traģēdiju. Šis jautājums pieder pie Eiropas vēstures noklusētajām lappusēm, un vienlīdz liela atbildība par šo noklusēšanu ir jāuzņemas gan Vācijai, gan uzvarētājām - sabiedrotajām valstīm.
Starptautisku deklarāciju būtu pelnījuši visi okupēto valstu karavīri, kurus nacistiskā Vācija, pretēji Hāgas konvencijai, mobilizēja dažādās militārās vienībās.
Tikmēr Latvijas diplomātijai ir konsekventi un principiāli jāvēršas pie ārvalstu amatpersonām, kuras nekorekti izmanto Latvijas vēstures traģēdijas savu iekšpolitisko mērķu sasniegšanai, un jānorāda, ka šāda rīcība kaitē Latvijas un attiecīgo valstu attiecībām.”
