Iepriekš saskaņojot ar zemes īpašnieku, Latvijas teritorijā ir iespējams lasīt akmeņus savām vajadzībām, izņemot normatīvajos aktos noteiktajās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās.   

Latvijas tiesību aktos noteiktajā kārtībā ir izveidotas 682 īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) (neskaitot aizsargājamos kokus (dižkokus) un aizsargājamos akmeņus) – katra atbilstoši savam izveides un aizsardzības mērķim atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām. Tās ir: nacionālais parks, biosfēras rezervāts, dabas parks, aizsargājamo ainavu apvidus, dabas liegums, dabas rezervāts, dabas piemineklis un aizsargājama jūras teritorija. 

Vairāk par darbībām īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās var lasīt LV portāla skaidrojumā “Ko drīkst un ko nedrīkst darīt īpaši aizsargājamās dabas teritorijās”.

Ministru kabineta noteikumi Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” paredz ierobežojumus, kas attiecināmi uz visām aizsargājamajām teritorijām. Vairākām teritorijām, balstoties uz dabas aizsardzības plānu, ir izstrādāti un apstiprināti savi īpaši individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi. 

Piemēram, dabas lieguma “Vidzemes akmeņainā jūrmala” individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi paredz, ka dabas lieguma pludmales teritorijā aizliegts bojāt, sadalīt un pārvietot akmeņus, kā arī izvest no pludmales akmeņus un smiltis (13. punkts).  

Par īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, to raksturojumu un izvietojumu lasīt šeit.  

Līdz ar to, lai noskaidrotu, vai publiskajā ārtelpā var lasīt akmeņus, jāizpēta konkrētā teritorija (attiecināms uz īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām) un jāsaņem piekrišana no zemes īpašnieka.