Briseles forumā, kas notiks marta nogalē, esat nolēmis runāt par Latvijas ekonomisko attīstību un mūsu valsti globālajā un reģionālajā ekonomiskās drošības sistēmā. Lūdzu, ieskicējiet galvenās tēzes!
Runājot par Briseles forumu, būtu jānodala divas lietas. Pirmā ir mana personīgā dalība diskusijā par ekonomikas jautājumiem. Latvija ar savu pieredzi ir interesanta daudziem – gan politiķiem, gan ekonomistiem, gan drošības speciālistiem. Tieši šobrīd ir ļoti svarīgi parādīt, ka Latvijas ekonomikas atveseļošanas plāns strādā. Tam jau ir pirmie rezultāti ar konkrētiem skaitļiem, pozitīvu statistiku. Taču mums ir jāiet tālāk. Daudzi noteikti gribēs dzirdēt manu vīziju par to, ko mēs darīsim šajā gadā, kā tiks nodrošināts politisks un arī sabiedrības atbalsts šim plānam.
Aktuāls noteikti ir jautājums: kā Latvija ar savu padomu var palīdzēt Grieķijai? Tas man daudzkārt tika jautāts Pasaules ekonomikas formā Davosā. Mana atbilde - politiķiem ir jārunā ar sabiedrību. To mēs šeit Latvijā mācāmies jau vairākus gadus pēc kārtas – ekonomikas plānu realizācijā ir nepieciešama sabiedrības uzticēšanās.
Faktiski šis ir brīdis, kad pasaules finanšu tirgos starptautiskajiem investoriem ir jādod signāls, ka šeit tiek kontrolēta situācija, ir politiskā stabilitāte un atveseļošanās notiek.
Runājot par sabiedrības atbalstu ekonomikas atveseļošanas pasākumiem Latvijā, nevar pilnībā apgalvot, ka tas būtu tik viennozīmīgi pozitīvs. Turklāt tautas mentalitātes atšķirības starp Latvijas sabiedrību un grieķiem jau tagad, pie pirmajiem krīzes diktētajiem samazinājumiem, liek runāt par visai atšķirīgu reakciju.
Jā, tieši šis ir tas gadījums, kad mēs varam būt lepni ar savu mentalitāti, kas mums krīzes pārvarēšanā ir palīdzējusi. Domāju, ka šajā ziņā mēs varam būt paraugs grieķiem, nevis otrādi.
Otrs virziens Briseles sarunās ir par drošības situāciju gan pasaulē, gan mūsu reģionā – kur mēs redzam savu vietu šajā sistēmā. Kā Latvijas pārstāvis norādīšu, ka esam uzticami sadarbības partneri, kuri, neraugoties uz mūsu ekonomiskajām grūtībām, pilda to, ko esam apņēmušies gan NATO, gan Eiropas Savienības ietvaros.
"Faktiski šis ir brīdis, kad pasaules finanšu tirgos starptautiskajiem investoriem ir jādod signāls, ka šeit tiek kontrolēta situācija, ir politiskā stabilitāte un atveseļošanās notiek."
Šīs divas lielās organizācijas ir tās, uz kurām, dodot savu ieguldījumu, esam nolēmuši balstīt savu nākotni. Vienlaikus apliecināšu, ka mēs vienmēr iestāsimies par ciešākām, dziļākām attiecībām starp Eiropas Savienību un ASV. Vēsture rāda, ka, tiklīdz transatlantiskās attiecības kļūst vājākas, arī Eiropā mēs nonākam pie satricinājumiem.
Jūs esat vienīgais no Baltijas valstu prezidentiem, kas paudis gatavību 9. maijā doties uz Maskavu. Ko jūs domājat par Baltijas vienotību ārpolitikā? Skeptiķi ne gluži bez pamata saka, ka tā vairāk pastāv runās, ne darbos.
Varbūt mēs reizēm no šīs vienotības pārāk daudz ceram sagaidīt. Baltijas vienotība nenozīmē, ka ir viena Baltijas valsts. Ir trīs kaimiņvalstis, kuras, neraugoties uz zināmām viedokļu atšķirībām, visos būtiskajos jautājumos tomēr spēj vienoties par kopīgu pozīciju.
Mēs esam dalībvalstis vienās un tajās pašās starptautiskajās organizācijās. Latvija kā ģeogrāfiski centrālā Baltijas valsts ir visvairāk ieinteresēta Baltijas vienotībā. Lietuva un Igaunija ir ne tikai mūsu politiskie un militārie sabiedrotie, bet arī mūsu lielākie tirdzniecības partneri. Trešdaļu no mūsu importa un eksporta apgrozījuma veido tieši sadarbība ar Lietuvu un Igauniju. Mēs kopā sākām savu vēstures ceļu gan pagājušā gadsimta sākumā, gan tā beigās. Un, domāju, arī turpināsim.
Praktiskā sadarbība, piemēram, ministriju līmenī, mums ir daudz ciešāka nekā starp daudzām citām valstīm. Savu rīcību nepārtraukti koordinējam. Un arī tagad, 11. martā, ar Igaunijas prezidentu Ilvesu kopā dodamies uz Viļņu, lai piedalītos Lietuvas neatkarības atjaunošanas svētkos. Tur mēs ne tikai konsultēsimies, bet arī parādīsim savu vienotību.
Baltijas valstu sadarbība vienmēr būs aktuāla, un Latvija būs tās virzītājspēks. Jā, Latvijai pirmajai krītot ekonomiskajā krīzē, bija novērojama kaimiņu piesardzīga reakcija. Taču, redziet, ir pagājis gads, un mēs turam augstu Baltijas vienotības karogu.
Jūsu vizīte Maskavā 9. maijā ir izraisījusi plašu viedokļu apmaiņu par tās pamatotību. Tagad, uzzinot, ka Maskavā šo svētku laikā, iespējams, izkārs Staļina attēlus, aktuāls ir jautājums – vai jūs Latvijas tautai tik traģiskā datumā būsiet ar mieru stāvēt zem šīm ģīmetnēm?
Pirmkārt, tas ir Krievijas iekšpolitikas jautājums, kas jau izraisījis diskusijas. Man visiem tomēr ir jāatgādina, ka Staļina kultu Padomju Savienības Komunistiskā partija nosodīja jau savā 20. kongresā 1956. gadā. Tātad Staļina personība jau ir tikusi kritiski novērtēta no viņa paša partijas politiskās elites. Tagad par to Krievijā atkal pacēlušās diskusijas un šai idejai nav vērojams viennozīmīgs atbalsts. Noraidošu attieksmi ir pauduši lielākās kaimiņvalsts varas partijas pārstāvji. Nespēju iedomāties, ka šīs ģīmetnes varētu parādīties 9. maijā Sarkanajā laukumā.
Otrkārt, mēs ar domu, lai tas nekad neatkārtotos, pieminam pēdējā pasaules kara beigas, kurš ir skāris arī Latvijas zemi. Krievija šajā karā zaudēja vairāk nekā 20 miljonus cilvēku. Tie bija diktatori, kas šo karu izraisīja, nevis vienkāršie karavīri. Vēsturi pārrakstīt nav iespējams. Tā ir jāsaprot un ar to ir jāsadzīvo.
Tomēr jāatzīmē, ka atšķirībā no prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas brauciena uz Maskavu pirms pieciem gadiem jūsu vizīte notiks laikā, kad Krievijai visā pasaulē pārmet staļinisma reabilitāciju.
Protams, ka laiks ir ienesis zināmas korekcijas. Taču vēlreiz uzsvēršu: mēs pieminam Otrā pasaules kara beigas. Arī Latvijā pie Brīvības pieminekļa un Brāļu kapos godina kritušos. Krievija to dara 9. maijā jau visus šos sešdesmit piecus gadus.
Rit jau 21. gadsimta otrā desmitgade; ir jādomā par nākotnes attiecībām ar kaimiņiem, lai nepieļautu pagātnes kļūdas un traģēdijas.
Februārī, atklājot virsprokuroru sanāksmi, jūs paudāt, ka tiesiskuma un tiesu varas neatkarības nostiprināšana arī turpmāk būs viena no prezidenta prioritātēm. Ko konkrēti ar to esat domājis?
Vispirmām kārtām tā ir mana attieksme pret tieslietu neatkarību kopumā. Jebkurš Latvijas pilsonis ir ieinteresēts neatkarīgā un spēcīgā tiesu varā, lai mēs savā valstī justos droši pasargāti, ka likums visiem ir vienāds. Jebkuras likumdošanas izmaņas, kas ir vērstas uz to, ir pozitīvi vērtējamas.
Šobrīd, kad izvēlamies ģenerālprokuroru nākamajam termiņam, ir svarīgi saprast, ka tas nav postenis, kas varētu būt saistīts ar politisku ietekmi, ka šis ir augstas klases profesionalitātes postenis. Likums nosaka procedūru, kādā ar profesionālu personu – prokuroru un tiesnešu – līdzdalību mēs izvēlamies ģenerālprokuroru, kurš nostiprinās sabiedrības uzticību prokuratūrai kā neatkarīgai iestādei.
"Baltijas valstu sadarbība vienmēr būs aktuāla, un Latvija būs tās virzītājspēks."
Pats par sevi tas ir vienkāršs process, kuru gan sabiedrība uztver ļoti jutīgi. Joprojām mēs mācāmies demokrātiju un ar katru gadu labāk saprotam, ka neatkarīga, spēcīga tiesu vara ir nepieciešama katram pilsonim. To esam sākuši apzināties. Domāju, ka to sākuši apzināties arī politiskie spēki.
Vai, jūsuprāt, esošā kārtība, ka ģenerālprokurora amata kandidatūru izvirza tikai viena persona – Augstākās tiesas priekšsēdētājs – un to tālāk virza apstiprināšanai Saeimā slēgtajā balsojumā Latvijas situācijā ir labākais tiesiskais risinājums? Katrā gadījumā, Maizīša izredzēm tā pašlaik diezin vai nāk par labu.
Šobrīd tāda kārtība ir noteikta likumā. Es neskrietu notikumiem pa priekšu un nevērtētu to, ko mēs vēl nezinām – kāds būs kandidāts un kāds būs balsojums. Šim procesam ir jāļauj notikt pilnīgi brīvi, bez jebkādas ažiotāžas un ietekmes no ārpuses.
Nevērtējot konkrētas kandidatūras, bet ģenerālprokurora iecelšanas procedūru kopumā – vai, jūsuprāt, šī prakse ir absolūti apmierinoša?
Es vēlreiz atkārtošu – likumi nav rakstīti konkrētam cilvēkam. Vienīgais, ko likums pašlaik nenosaka, kā notiek Augstākās tiesas priekšsēdētāja izvēle. Taču tā, vienalga, vienmēr būs Augstākās tiesas priekšsēdētāja subjektīva izvēle, kas balstīta uz analīzi un kompetenci. Zināmi kritēriji, kuriem ģenerālprokurora amata kandidātam jāatbilst, likumā ir aprakstīti. Domāju, ka procedūra ir pietiekami skaidra.
Kā vērtējat pēdējā laikā kritiku izraisījušo Tiesībsarga darbu, ņemot vērā, ka Tiesībsarga biroja izveide ir iepriekšējās prezidentes galvenā likumdošanas iniciatīva?
Tiesībsargs ir ļoti nepieciešama institūcija – ir jābūt vietai, kur cilvēks var nākt ar savu problēmu, sevišķi, ja vienīgā atlikusī iespēja ir vērsties tiesā. Tiesībsargam jābūt tam, kas šīs problēmas palīdz risināt. Tā ir institūcija, kam jācīnās pret varas patvaļu pār indivīdu. Un šis ir tas gadījums, kad ļoti daudz kas ir atkarīgs no šīs institūcijas vadītāja personības. Varbūt ir jāmaina Tiesībsarga iecelšanas kārtība.
Valsts kontrolē un citās neatkarīgajās institūcijās, pretstatā ģenerālprokurora iecelšanas kārtībai, šis kandidāts tiek virzīts, teiksim, no kādas partijas un nonāk Saeimā uz nobalsošanu. Varbūt šīs tiesības izvēlēties kandidātu, runājot arī par Tiesībsargu, vajadzētu uzticēt nozares profesionāļiem vai politiski neitrālai amatpersonai, nevis politiķiem. Varbūt Valsts prezidentam.
Viena no galvenajām valsts attīstības problēmām ir dažāda līmeņa korupcija. Eksperti ir norādījuši, ka KNAB darbība kopš Alekseja Loskutova aiziešanas ir kļuvusi mērenāka. Kāds ir jūsu viedoklis par KNAB darbību?
Esmu saņēmis pārskatu par KNAB darbību 2009. gada otrajā pusgadā. Esmu ar to rūpīgi iepazinies un redzu, kā notiek pretkorupcijas darbs, kas ir viena no manām būtiskākajām prioritātēm. Pret korupciju ir jācīnās, tā ir sērga. Korupcijas vide un koruptīvie nodarījumi mainās līdzi pašai sabiedrībai un ekonomiskajai situācijai valstī.
Taču, manuprāt, nav tik svarīgi, cik skaļi tas tiek darīts, bet gan – lai būtu sabiedrībai saprotams rezultāts. Un varbūt, lai izvērtētu KNAB darbību, jāskatās, kā noslēgsies KNAB uzsāktais kriminālprocess Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas korupcijas lietā. Vai vainīgie tiks atrasti un sodīti? Tā varētu būt atbilde uz jautājumu, vai birojs strādā efektīvi vai mazāk efektīvi.
Ir bijušas diskusijas par KNAB juridisko statusu un neatkarības pakāpi. Vai, jūsuprāt, to vajadzētu pastiprināt?
Esmu lūdzis Konstitucionālo tiesību komisijai sagatavot viedokli, kā būtu nosakāms neatkarīgo iestāžu statuss Satversmē.
Kādēļ prezidenta izveidotā Konstitucionālo tiesību komisija ir tik pasīva - tai bijuši tikai divi atzinumi divu gadu laikā?
Mans sākotnējais uzdevums komisijai, starp citu, bija viens atzinums gada laikā. Konstitucionālo tiesību komisijas loceklim tas ir goda amats. Un, lai sagatavotu kvalitatīvu, visai sabiedrībai nozīmīgu atzinumu, ir nepieciešams zināms laiks. Tomēr vēlos norādīt, ka tieši Konstitucionālo tiesību komisija pēc Ministru prezidenta lūguma ļoti īsā laikā izstrādāja viedokli par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību liela apjoma aizņēmumu saņemšanai pēc Satversmes tiesas lēmuma pensiju samazināšanas jautājumā.
Pēc jūsu ierosinājuma valsts tiesību aktos ir nostiprinātas tautas tiesības atlaist Saeimu. Taču referendumu kā mērenāku tautas sociālpolitiskās aktivitātes un gribas izpausmes formu ir izteikti smagnēji iedarbināt. Varbūt jums kā prezidentam, kas sev izvirzījis mērķi kļūt par tautas prezidentu, būtu jānāk klajā ar prezidenta likumdošanas iniciatīvu referendumu sarīkošanas procesa vienkāršošanā?
Vērsīšu uzmanību uz divām lietām. Pirmkārt, Satversmes tiesa pērn ir vērtējusi referenduma ierosināšanas kārtību un atzinusi likuma „Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” regulējuma atbilstību Satversmei. Tātad, ja pilsoņiem ir šāda vēlme, valsts iesaistās un nodrošina referenduma procesu. Šis ir smagnējs mehānisms, bet tas ir atbilstošs tam, lai referendumi notiktu tikai par būtiskām lietām.
Otra liela. Balstoties uz Konstitucionālo tiesību komisijas atzinumu, esmu iesniedzis Saeimā likumdošanas iniciatīvu gan par tautas tiesībām rosināt pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas; otrais – par tiesībām to izdarīt prezidentam.
"Šobrīd, kad izvēlamies ģenerālprokuroru nākamajam termiņam, ir svarīgi saprast, ka tas nav postenis, kas varētu būt saistīts ar politisku ietekmi."
Taču Saeimā nav pieņemta Valsts prezidenta Satversmes grozījumu iniciatīvas nozīmīgākā daļa - kas, balstoties uz citu Eiropas parlamentāro valstu praksi, paredz, ka Valsts prezidentam parlamentāras krīzes situācijās (piemēram, ja Saeima ilgstoši nevar pieņemt gadskārtējo budžetu, apstiprināt valdību, nespēj sanākt uz pilntiesīgām Saeimas sēdēm, kā arī situācijā, kad nepieciešams, lai Saeima saņemtu tiešu tautas atbalstu īpaši svarīgā jautājumā) ir noteiktas patstāvīgas tiesības atlaist Saeimu un izsludināt jaunas Saeimas vēlēšanas, kas sarīkojamas ne vēlāk kā divu mēnešu laikā. Šis ir tas ātrais mehānisms, lai būtu iespēja aktīvi rīkoties, kad valstī tiešām ir parlamentārā krīze.
Kā jūs vērtējat Saeimas darba likumdošanas kvalitāti kopš jūsu ultimāta pagājušā gada martā?
Es negribētu savu vērtējumu saistīt ar Saeimas pieņemtajiem likumiem. Likumdošanas procesā likumprojekti tiek vētīti Ministru kabinetā, Saeimas komisijās, trīs lasījumos Saeimas sēdēs. Vēl ir prezidenta iespēja pieņemtos likumus nosūtīt otrreizējai caurlūkošanai. Likumu atgriešanu otrreizējai caurlūkošanai ir izmantojuši visi prezidenti. Gada laikā divi trīs, dažkārt vairāk, likumi atgriežas Saeimā. Tā ir daļa no likuma radīšanas procesa, ko nevajadzētu vienmēr saistīt ar Saeimas darba vērtēšanu par labu vai sliktu esam.
Apzinoties iepriekšējo bēdīgo vēlēšanu pieredzi gan partiju finansēšanas, gan priekšvēlēšanu aģitācijas jomā, kas, jūsuprāt, būtu vēl jāatrisina pirms šīm vēlēšanām?
Laba prakse tomēr nosaka, ka pēdējos 12 mēnešos pirms vēlēšanām, nerunājot nemaz par pēdējiem septiņiem, šie likumi nebūtu jāmaina. Partijas jau ir sākušas vēlēšanu kampaņas. Partijas velta visus spēkus vēlēšanu cīņai, tam, kā uzlabot ekonomisko situāciju, kā uzlabot sabiedrības labklājību, mazināt bezdarbu. Ir pietiekami daudz nopietnu jautājumu, par kuriem šobrīd diskutēt.
Bieži man jautā par Centrālās vēlēšanu komisijas priekšlikumiem arī Saeimas vēlēšanas rīkot, balstoties uz vēlētāju reģistru. Tā ir tehniska lieta, kur varētu ņemt vērā komisijas ieteikumus.
"Esmu lūdzis Konstitucionālo tiesību komisijai sagatavot viedokli, kā būtu nosakāms neatkarīgo iestāžu statuss Satversmē."
Latvijā ir raksturīgi nelabot kļūdas uzreiz pēc vēlēšanām, bet gan sasteigt uzlabojumus īsi pirms nākamajām vēlēšanām. Tas nekad nav labi. Domāju, ka pēc šīm vēlēšanām mēs visi būsim aktīvāki – piefiksēsim to, kas nav apmierinājis vēlētājus, un labosim to uzreiz, kamēr ir svaiga pieredze.
Kā vērtējat ierosmi samazināt Saeimas pilnvaru termiņu līdz trim gadiem?
Kādreiz Saeima ir vēlēta uz trim gadiem. Tomēr lielākā daļa pasaules valstu savus parlamentus ievēlē uz četru gadu termiņu. Tam par labu ir savi argumenti: efektīvāka valsts pārvaldīšana, kam trīs gadi var būt par īsu, jo ir vēlēšanu kampaņas laiks un valdības un budžeta sastādīšanas periods pēc vēlēšanām, kas saīsina Saeimas produktīvas darbības posmu. Eksperti var diskutēt par šo jautājumu, taču mans viedoklis ir, ka četri gadi ir labāks risinājums.
