Prezidents Valdis Zatlers ir aicināts uz Uzvaras dienas svinībām Maskavā. Kāpēc, jūsuprāt, nav oficiāla ielūguma?
Grūti pateikt, kāpēc ir izvēlēta šāda diplomātiskā forma, jo ir acīm redzams, ka prezidents nebrauc kā privātpersona – pēc paša iniciatīvas. Nostāja, kas pamatojusi šādu izvēli, acīmredzot ir: ja jūs esat draugi, tad brauciet – formalitātes nav svarīgas. Neformāls ielūgums – tā to varētu interpretēt. Domāju, ka nav pamata meklēt kādus zemtekstus, kamēr oficiālus ielūgumus nav saņēmušas citas valstis.
Kā vērtējama Latvijas iekšpolitiskā reakcija uz šo ielūgumu?
Tas, ka notiek diskusijas, ir dabiski. Savukārt tas, ka publiskajā telpā par šo tēmu notiek cīņa starp divām valsts iestādēm – Ārlietu ministriju un Valsts prezidenta kanceleju – gan nav īpaši patīkami. Šis ir sabiedrībai jutīgs jautājums, un, jo saskaņotāka ir oficiālā nostāja, jo labāk – mazāk iespēju situāciju interpretēt. Taču arī jāatzīst: Krievija diplomātiskajās attiecībās nav tas vieglākais partneris.
Eksprezidente V.Vīķe-Freiberga pirms pieciem gadiem uz Uzvaras svētkiem Maskavā brauca, uzsverot īpašo misiju – Latvijas pozīcijas skaidrojumu par Otrā pasaules kara iznākumu. Vai arī V.Zatleram būtu jābrauc ar kādu īpašu vēsti?
Domāju, ka vizītes konteksts varētu būt cits. Ne tāpēc, ka mainījies Latvijas viedoklis par Otrā pasaules kara sekām. Bet attiecības ar Krieviju pašlaik normalizējas. Otrkārt, domājams, mūsu ārpolitikas aprindās vairs neuzskata, ka brauciens uz svinībām ir piemērotākais brīdis, lai stāstītu par savu taisnību.
"Diplomātijā svarīgi ir ne tikai parakstītie dokumenti, bet arī attieksme un gaisotne."
Atceros, 2005. gadā, vērtējot Latvijas reakciju saistībā ar ielūgumu uz Uzvaras svētkiem, Krievijā sprieda: ja brauc šitā, tad labāk, lai nebrauc vispār. Pašlaik nekas tāds no Krievijas puses nav izskanējis. Tāpēc, manuprāt, šoreiz Latvijas prezidentam ir iespēja mierīgi aizbraukt uz Maskavu un izrādīt kaimiņu tautai cieņu tās svētku dienā.
Arī tagad izskan viedokļi, ka prezidenta vizītei jābūt ar taustāmu saturu – konkrētiem līgumiem, vienošanām...
Es nezinu, vai tas būtu jādara 9. maijā. Taču V.Zatleram ir iespēja veidot apstākļus, lai nākamajā braucienā praktiskos jautājumus būtu risināt vieglāk. Diplomātijā svarīgi ir ne tikai parakstītie dokumenti, bet arī attieksme un gaisotne.
Uzvaras svētki Maskavā vienlaikus ļauj testējoši paraudzīties uz to, cik vienota ir Baltijas valstu ārpolitika. Lietuva ir uzaicinājusi Krievijas prezidentu D.Medvedevu uz neatkarības svinībām. Ja viņš neieradīsies, visticamāk, Lietuvas prezidente uz Uzvaras svētkiem nebrauks. Igaunijas un Latvijas prezidenti pret Maskavas apmeklējumu 9. maijā līdz šim vairāk pauduši pozitīvu attieksmi.
Baltijas valstīm ir labas savstarpējās attiecības, daudzās jomās esam sabiedrotie. Bet attiecībās ar Krieviju tomēr katra vispirmām kārtām rīkojas atbilstoši savām interesēm. Arī 2005. gadā, kā atceramies, vienotu viedokli par braucienu uz Maskavu Baltijas valstīm rast bija grūti – katrā valstī diskusijas risinājās līdz pēdējam brīdim. Tā politiku nevar veidot, pozīcija ir jāsaskaņo savlaicīgi. Ja tas vairs nav iespējams, tad, protams, labākā rīcība ir darīt to, kas ir mūsu interesēs, ko uzskatām par pareizāku.
Notikumus saistībā ar neatkarības dienas svinībām Lietuvā mēs prognozēt nevaram. Lai gan Igaunija pēdējā laikā savu pozīciju orientē uz attiecību normalizēšanu ar Krieviju, par to, ko galu galā izlems Igaunijas prezidents, mēs nevaram būt droši. Tāpēc mums jārīkojas tā, kā paši uzskatām par pareizu.
Kā vērtējama Baltijas valstu sadarbība Rietumu virzienā?
Mums tur ir daudz kopīgu interešu kā reģionam. Taču netrūkst arī atšķirīgā. Domāju, ka to nevajag dramatizēt. Arī par vienotu uzskatītajā Skandināvijā šo valstu intereses ne vienmēr sakrīt, un viņi to arī neslēpj. Būtiski ir uzturēt to principiālo nostāju, ka, neraugoties uz atšķirīgo, mēs cenšamies pēc iespējas vairāk darboties kopā.
Jau kopš neatkarības Baltijā ir novērojama centrbēdze – Lietuva orientējas uz Poliju, Igaunija – uz Ziemeļvalstīm. Kā šīs tendences varētu attīstīties turpmāk?
Lietuva jau vēsturiski ir bijusi saistīta ar Poliju, Igaunija orientējusies uz attīstīto kaimiņvalsti – Somiju. Tas ir gluži dabiski. Latvijā ir bijusi gan vācu, gan poļu, gan zviedru, gan krievu ietekme. Līdz ar to mums nav vēsturiskas piesaistes pie kādas vienas valsts. Paldies dievam, tie laiki, kad Latvijai bija jāorientējas tikai uz Krieviju vai Vāciju, ir pagājuši. Mums ir jāorientējas uz visu Eiropas Savienību, kas pašlaik mums sniedz lielu ekonomisko atbalstu.
Daudz par mazspēju ir kritizēta Baltijas asambleja, kuras vadība šogad pāriet Latvijas rokās. 2010. gadā asambleja apņēmusies fokusēties uz pavisam konkrētiem sadarbības projektiem, veidojot Baltijas valstu reģionālo sadarbību ekonomikā, sociālajā, izglītības, zinātnes jomā. Kā vērtējat šīs sadarbības iespējas?
Neesmu lietpratējs šajās jomās, taču jāatzīmē, ka sadarbība, piemēram, enerģētikā, Baltijas valstīm vienmēr ir bijusi ļoti problemātiska. Deklarācijas ir laba lieta, bet, nonākot līdz konkrētai darbībai, mūsu viedokļi bieži vien vairs nesakrīt.
"Deklarācijas ir laba lieta, bet, nonākot līdz konkrētai darbībai, mūsu viedokļi bieži vien vairs nesakrīt."
Eiropas Savienība šo reģionālo sadarbību tagad cenšas pacelt pavisam citā līmenī, izvēršot Baltijas jūras valstu kopējo stratēģiju, kur gan tiek sakārtotas prioritātes, gan noteikta katras valsts atbildība par rezultātiem. Tās būs pilnīgi jaunas iespējas. Taču ir jārēķinās ar Krievijas viedokli, kas ir šī reģiona lielvalsts.
Krievijas prezidents Medvedevs pērn decembrī Eiropas un Āzijas mediju forumā Maskavā aicināja pārvarēt „ideoloģisko stereotipu” rāmjus attiecībās ar Baltijas valstīm, jo dialogs būtu vislabākais risinājums. Nupat sākusies Latvijas un Krievijas saimniecisko attiecību uzlabošanās. Kā vērtējams un cik noturīgs, jūsuprāt, ir šis Krievijas atmaigums?
Jāsāk ar to, ka Baltija nav Krievijas ārpolitikas prioritāte. Tāpēc, domāju, nav nekādas konkrētas attiecību stratēģijas – ne pozitīvas, ne negatīvas. Nav ne stratēģijas, lai ievilktu savā ietekmes zonā, ne arī lai īpaši uzlabotu attiecības. Ceru, ka šis Krievijas atmaigums signalizē par jaunu izpratni attiecībās – ķildošanās ir bezjēdzīga un nevienai pusei neko pozitīvu nenes.
Taču attiecībā uz vēstures interpretāciju konflikts saglabāsies. Krievija vienmēr būs pret to, ka kāds apšauba tās lomu Otrā pasaules kara iznākumā.
Baltijas valstīs 9. maija svinību kontekstā galvenokārt pauž atšķirīgu viedokli par kara sekām, nevis apšauba Krievijas lomu nacisma sagrāvē. Un tā ir liela starpība.
Pilnīgi piekrītu. Taču Krievijā diemžēl joprojām ir izplatīts viedoklis, ka Baltijā apšauba tieši tās nozīmi nacisma sagrāvē. Arī jautājumā par to, kā jāvērtē padomju karaspēka loma Latvijā 1944. gadā, ļoti dalās uzskati latviešu un krievu vidū.
Krievija pēdējā laikā ir likusi manīt savu militāro klātbūtni Baltijas reģionā. Likumdošanas izmaiņas Krievijā paredz tās tiesības izmantot bruņotos spēkus ārpus valsts robežām. Prezidents Medvedevs ir pieprasījis, lai viņam piešķir tiesības bez parlamenta lēmuma nekavējoties nosūtīt Krievijas karaspēku militāru uzdevumu veikšanai ārzemēs. Kādas kopīgas tendences šajā kontekstā, runājot par Austrumeiropu, vērojamas Krievijas ārpolitikā?
Droši vien te plašāk būtu ko teikt militārajiem speciālistiem. Dabūt Krievijas parlamenta akceptu nebūtu nekas sarežģīts jebkurā gadījumā. Tāpēc, manuprāt, minētā Medvedeva prasība ir vairāk simboliska, lai apliecinātu, ka Krievija ir gatava pavisam noteikti rīkoties, lai aizstāvētu savas intereses. Taču nedomāju, ka Krievija reāli ir gatava atkārtot militāru iebrukumu citā valstī, kā to darīja 2008. gada rudenī Gruzijā.
Krievija nekādi nevēlas atzīt, ka šī militārā iejaukšanās bija kļūdaina. Taču varas pārstāvji labi saprot, ka Gruzijas operācija ir nesusi lielus zaudējumus ne tikai ekonomiski, bet arī politiski – Krievija ir iedragājusi savu starptautisko prestižu, zaudējot jebkādu savu kaimiņu uzticību.
"Krievija nekādā gadījumā negrib atzīt, ka šī militārā iejaukšanās bija kļūdaina."
Krievija tagad reāli izprot savas varas ierobežojumu ne tikai saistībā ar Gruzijas konfliktu, bet arī saistībā ar izmaiņām globālajā ekonomikā – Krievija vairs nevar visas problēmas atrisināt ar naftas rubļiem vai gāzes dolāriem, tai ir tieši spēka un ietekmes ierobežojumi. Lai gan Krievija ik pa laikam var uzrūkt, ar Eiropas Savienību tā ir noskaņota uzturēt labākas attiecības.
Attiecībā uz militārajām mācībām Baltkrievijā, pie mums to galvenokārt uzlūko kā draudu demonstrāciju Baltijai. Taču, manuprāt, Krievija ar to drīzāk vēlējās atgādināt, ka Baltkrievija joprojām ir tās tuvākais sabiedrotais.
Krievija vienmēr ir ļoti asi reaģējusi uz militārām aktivitātēm tās robežu tuvumā. Pērn Zviedrija oficiāli darīja zināmu, ka viena no tās ārpolitikas prioritātēm būs militārās klātbūtnes pastiprināšana Baltijas jūras reģionā. Kā tas būtu vērtējams pašreizējo Krievijas un Baltijas attiecību kontekstā?
Militāri stratēģiskā ziņā Baltijas jūras reģionam atšķirībā no aukstā kara laika vairs nav nekādas nozīmes. Neviens nerēķinās, ka Baltijas jūrā varētu norisināties kāda karadarbība. Taču lielākas vai mazākas militāras domstarpības un savstarpēja militāra kontrole šajā reģionā droši vien saglabāsies. Taču nedomāju, ka militārais konteksts ir svarīgākais, kas nosaka minēto valstu attiecības.
Pēdējos mēnešos Medvedevs bieži piemin valsts modernizāciju. Viņa izveidotā analītiķu grupa rosina Krievijā veikt radikālas pārmaiņas: ievēlēt reģionu gubernatorus, izformēt Iekšlietu ministriju un izveidot pilnvērtīgu daudzpartiju sistēmu. Savukārt skeptiķi norāda, ka Medvedeva ambīcijām ir mazas izredzes, jo reālā vara valstī joprojām pieder premjerministram V.Putinam. Kā jūs vērtējat valsts modernizācijas, režīma liberalizācijas iespējas Krievijā?
Jābūt ļoti zinošam, lai kaut ko paredzētu – Krievija nav īpaši prognozējama valsts. Ap Medvedevu sanākuši cilvēki, kas vēlas Krieviju modernizēt gan ekonomiski, gan politiski. Taču Medvedeva potenciālo reformu atbalsta grupas ir diezgan šauras – galvenokārt liberālā birokrātija, liberālā inteliģence un uzņēmēji. Viņi labi saprot, ka savus plānus ir iespējams īstenoti tikai sadarbībā ar reālo varu, kas vairāk ir Putina rokās.
Jāņem vērā, ka Putina vara Krievijā tomēr nav absolūta – Kremlī ir vairākas varas grupas. Turklāt nav tā, ka tikai Medvedevs ir par reformām, bet Putins – tikai pret tām. Šaubos, vai šie cilvēki vērtē tā – demokrātija ir laba vai slikta. Viņiem ir savas intereses, kurās ir svarīgi saglabāt varas kontinuitāti un stabilitāti valstī.
"Medvedevs, protams, vēlas atstāt savas pēdas vēsturē, bet viņš nekādā gadījumā nav par esošā režīma sagrāvi."
Medvedevs, protams, vēlas atstāt savas pēdas vēsturē, bet viņš nekādā gadījumā nav par esošā režīma sagrāvi. Varas aprindās, protams, ir arī tādi, kam valsts liktenis nerūp vispār, taču Medvedevam un viņa atbalstītājiem ir svarīgi, kas ar Krieviju notiks pēc pieciem gadiem, un viņi redz, ka jau šodien ir jāsāk kaut kas mainīt.
Analītiķi nu jau gandrīz vienprātīgi atzīst, ka Putins 2012. gadā atgriezīsies prezidenta postenī, turklāt, ļoti iespējams, uz diviem termiņiem – līdz 2024. gadam. Kādus secinājumus par Krievijas iekšpolitisko un ārpolitisko virzību tas ļauj izdarīt?
Putina atgriešanās uz diviem termiņiem, protams, nav neiespējama. Taču ir jautājums, vai viņš to gribēs, vai viņš vēlēsies vēl 14 gadus vilkt šo tomēr smago amatu. Ja Putins un viņa sabiedrotie atradīs veidu, kā, neesot pie varas, nodrošināt savu neaizskaramību un ekonomiskās intereses, atrašanās pie formālās varas nebūt nav obligāta.
Pēdējā laika notikumi Latvijā apliecina Maskavas un Rīgas attiecību tuvināšanos. Kāda perspektīva šai attīstībai varētu būt, ņemot vērā Saeimas vēlēšanu tuvumu un tā dēvēto promaskavisko spēku izredzes nostiprināt savas pozīcijas?
Runājot par politiskajām partijām, jāuzsver: „Saskaņas centrs” apstrīd apzīmējumu – promaskaviskie. Pirmkārt, vēlreiz gribu uzsvērt, ka Krievijai pašlaik nav konsekventa nolūka ievilkt Latviju atpakaļ savā ietekmes sfērā. Bet tai, protams, ir vēlme atbalstīt sev izdevīgus politiskos spēkus. Tas ir mūsu pašu ziņā, vai vēlamies atbalstīt politisko spēku, kas, mūsuprāt, pārāk orientējas uz Maskavas viedokli. Man personiski tas nepatīk, bet citi, iespējams, tajā nekādu lielu ļaunumu nesaskata.
Kas ir būtiski – Krievijas ekonomisko ietekmi mēs bieži uzlūkojam kā apdraudējumu. Taču tā var būt drauds tikai divos gadījumos: ja mēs vairs nekontrolējam valstij svarīgus stratēģiskus objektus vai ja mēs pārstātu saprast, kādas politiskas intereses var stāvēt aiz noteiktām ekonomiskajām aktivitātēm. Kad politisko lēmumu pieņemšana kļūst necaurskatāma, rodas apdraudējums.
Pašlaik Latvijā tieši ir bažas par ietekmīgu politiķu necaurskatāmu saistību ar Krievijas energobiznesu, kas tur ir cieši saistīts ar varas vertikāli.
Būtisks ir nevis jautājums, vai tas ir izdevīgi Krievijai, bet gan – vai tas ir izdevīgi Latvijai. Par to mūsu valstī ir jānotiek nopietnai un caurskatāmai politiskai diskusijai. Ja sadarbība kādā ekonomikas jomā ir izdevīga gan Latvijai, gan Krievijai, tad lai tā attīstās. Protams, ir jāskatās, lai tas nenotiek atsevišķu uzņēmēju interesēs uz Latvijas valsts rēķina.
