VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
28. jūnijā, 2010
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Eiropas Savienība
5
5

Lieģis: Esam cieši klāt pie nozīmīgāko lēmumu pieņemšanas

LV portālam: IMANTS LIEĢIS, aizsardzības ministrs

Imants Lieģis: „Latvija ir kolektīvās aizsardzības sistēmas sastāvdaļa. Varbūt nebija sīki izstrādāta aizsardzības plāna jau pirmajā dienā, taču NATO ir mūsu sabiedrotie un ir uzņēmusies atbildību par mūsu aizsardzību kopš Latvijas uzņemšanas aliansē. Bez šaubām, mēs esam nodrošināti.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Latvijas ārējā drošība, NATO un Krievijas attiecības, jaunumi Baltijas reģiona aizsardzībā un Latvijas prioritātes ierobežota finansējuma apstākļos. Par šīm un citām aktuālām tēmām laikā starp NATO Parlamentārās asamblejas Rīgas sesiju un alianses jaunās Stratēģiskās koncepcijas pieņemšanu intervijā LV.LV stāsta aizsardzības ministrs IMANTS LIEĢIS.

Medijos izskanējuši apgalvojumi, ka mācības „Baltops 2010” ir pretreakcija uz pērn notikušajiem Krievijas un Baltkrievijas militārajiem manevriem „Zapad 2009”. Jūs to noliedzat. Taču uz kādiem potenciālajiem apdraudējumiem, vērtējot militāros riskus Latvijas teritorijā, šīs vērienīgās mācības ar ASV bruņoto spēku līdzdalību ir orientētas?

Šo mācību pamatuzdevums ir saistīts ar mūsu spējām savā teritorijā uzņemt sabiedroto militāro tehniku, plānot šīs darbības. Darbību plānošana ar drošību saistītos jautājumos ir ļoti svarīgs elements. Uzsvars bija likts uz mūsu spējām uzņemt tehniku, kontrolēt tās pārvietošanos pa valsts teritoriju, novērtēt, kā šajās funkcijās iekļaujas Latvijas infrastruktūra.     

Tomēr, vai šie manevri bija saistīti ar konkrētiem scenārijiem militāru apdraudējumu gadījumā no trešo valstu, teiksim, Krievijas puses?

Nē! Bet, protams, jebkuras mācības jebkuras NATO dalībvalsts teritorijā ir saistītas ar NATO valstu aizsardzību. Šajā gadījumā – ar Latvijas kā NATO valsts aizsardzības spējām. Nebija nekādu scenāriju par kādu uzbrukumu. Atgādināšu, ka ikvienas valsts uzdevums ir regulāri pārbaudīt savas aizsardzības spējas. Un šis bija tāds gadījums.

Kā jūs komentētu faktu, ka Krievija dienās, kad notika minētās mācības, izmantoja savas tiesības EDSO vienošanās ietvaros veikt novērojumus Latvijas gaisa telpā?

Neko sliktu tajā nesaskatu. Mēs iespēju robežās apliecinājām, ka mums nav ko slēpt. Tāda būtu jebkuras NATO valsts reakcija, reaģējot uz Krievijas tiesībām EDSO ietvaros veikt pārlidojumus.

Jaunajai NATO koncepcijai būs jāsavieno divi uzdevumi – jānodrošina valstu paļāvība kolektīvās drošības principam un jāpadziļina Krievijas iesaistīšana NATO procesos? Kā, jūsuprāt, tas būs īstenojams, ņemot vērā, ka Austrumeiropā Krievija joprojām tiek uzlūkota kā potenciālais agresors numur viens?

Es nepiekristu formulējumam, ka būtu jārisina Krievijas iekļaušana NATO procesos. Te ir runa par sadarbību ar vienu ļoti svarīgu NATO partneri. Krievija ir kodolvalsts, tā ir ANO Drošības padomes locekle un kaimiņš reģionā. Tādējādi arī reģionālā sadarbība starp NATO un Krieviju ir ļoti svarīga. Nedomāju, ka minētie divi NATO mērķi satur pretrunu.

"Nebija nekādu scenāriju par kādu uzbrukumu. Atgādināšu, ka ikvienas valsts uzdevums ir regulāri pārbaudīt savas aizsardzības spējas."

Jautājums par NATO pamatuzdevumiem un attiecībām ar Krieviju, kuras šajā laikā ir piedzīvojušas gan kāpumus, gan kritumus, ir bijis aktuāls vismaz pēdējos desmit gadus un ilgāk.

Kādā fāzē, jūsuprāt, šīs attiecības ir pašlaik?

Manuprāt, atkal ir pavēries ceļš uz sadarbības uzlabošanu. Kā redzējām, 2008. gadā nācās piedzīvot saspīlējumu saistībā ar Krievijas militāru uzbrukumu vienai suverēnai valstij, izmantojot ieganstus, ka Krievija aizstāv savus tautiešus Gruzijā. Tas bija pirmais šāds gadījums kopš aukstā kara beigām.

Iebrukums Gruzijā aktualizēja jautājumu par NATO plānu Baltijas valstu aizsardzībai Krievijas agresijas gadījumā. Kā tas ir pavirzījies?

Vispirms atcerēsimies, ka Gruzija nav NATO dalībvalsts, un tā ir liela atšķirība. Kopš brīža, kad iestājāmies NATO, Latvija ir kolektīvās aizsardzības sistēmas sastāvdaļa. Varbūt nebija sīki izstrādāta aizsardzības plāna jau pirmajā dienā, taču NATO ir mūsu sabiedrotie un ir uzņēmusies atbildību par mūsu aizsardzību kopš Latvijas uzņemšanas aliansē. Bez šaubām, mēs esam nodrošināti.

Varbūt varat informēt, kādā stadijā NATO ir iniciatīva par aizsardzības plānu Baltijas valstīm?

NATO kā organizācija un tās dalībvalstis ir vienojušās publiskajā telpā nestāstīt par saviem militārajiem plāniem. Taču varu apgalvot, ka tas, kas attiecībā uz mūsu drošību pašlaik notiek NATO, ir pilnīgi pietiekami. Tas, ka NATO ir sākusi pievērsties mūsu reģionam, iekļaujot tajā arī Poliju, ir neapšaubāmi.

Lai gan ASV Obamas administrācijas laikā centusies „pārstartēt” attiecības ar Krieviju, tās pretimnākšana nav vērtējama kā pārāk atsaucīga. Krievija ir pret NATO paplašināšanu, un tai ir visai atturīga attieksme pret NATO mērķiem. Kā šādos apstākļos iespējams izvērst sadarbību ar Krieviju?

Mums tik un tā ir jāuztur dialogs ar Krieviju. Pēc zināmas pauzes saistībā ar notikumiem Gruzijā tas atkal notiek. Pozitīvs pavērsiens ir ASV un Krievijas vienošanās par START līgumu. Tajā pašā laikā no Krievijas puses ir vērojamas arī negatīvas tendences, kas saistītas, piemēram, ar tās doktrīnām. Proti, Krievija NATO joprojām uzskata par draudu un ienaidnieku. Tāpēc dialogs ir jāturpina.

Kā šajā kontekstā vērtējat faktu, ka Krievija uz NATO Parlamentārās asamblejas sesiju Rīgā bija deleģējusi pārstāvjus – Rogozinu un Žirinovski, no kuriem vienu pieņemts uzskatīt par krievu šovinistu, otru par politisku klaunu?

Krievijai ir tiesības piedalīties NATO Parlamentārās asamblejas sesijās un nosūtīt uz to tādus pārstāvjus, kādus tā uzskata par vajadzīgu. Šī sesija bija ārkārtīgi veiksmīga no ārpolitikas un drošības politikas viedokļa. Esmu saņēmis tikai atzinīgas atsauksmes no NATO partneriem.

Rogozina kungs ir Krievijas vēstnieks NATO. Un, protams, tas dod signālu par to, kādas attiecības Krievija ar NATO vēlas.

Jaunā Krievijas ārpolitiskā stratēģija attiecībā uz Baltijas valstīm paredz izmantot visas iespējas - ekonomiku, infrastruktūru, dzelzceļu, ostas - savas ietekmes nostiprināšanai un Eiropas ietekmes mazināšanai. Kā attiecību uzlabošanās kontekstā vērtējat šo dokumentu?

Bez šaubām, jautājums par ekonomisko sadarbību starp Krieviju un Baltijas valstīm, starp Krieviju un Latviju ir divpusējo attiecību jautājums. Mēs paši nosakām to, cik lielā mērā iesaistīties ekonomiskajos kontekstos ar Krieviju. Protams, uz šo doktrīnu, ja tāda tā ir, jālūkojas ar piesardzību. To, ka Krievija vēlas šeit palielināt ekonomisko ietekmi, neuzlūkoju kā pozitīvu parādību. Krievija ir mūsu ekonomiskās sadarbības partneris, bet mums, protams, ir jāskatās, vai tas netiek izmantots pretēji Latvijas interesēm.

Kā šajā situācijā vērtējat faktu, ka Latvijā konsolidējas politiskie spēki, kurus raksturo saikne ar Krievijas ekonomiskajām un valstiski ekonomiskajām struktūrām?   

Tur ir jāskatās uz katru gadījumu atsevišķi. Taču ir jāvērtē, cik lielā mērā veidojas atkarība enerģētikas jomā. Uz drošību enerģētikas jomā raugās arī NATO.

Baltijas valstu ārējai drošībai ļoti svarīgi ir būt informētām un iesaistītām starptautiskajos lēmumu pieņemšanas procesos. Cik lielā mērā, jūsuprāt, NATO lielvalstis savstarpēji vai sarunās ar Krieviju ir gatavas to nodrošināt?

Mēs varam būt ļoti gandarīti par to, ka Latvijas pārstāvis, tagadējais ārlietu ministrs Aivis Ronis, bija iekļauts ekspertu grupā, kas ASV bijušās valsts sekretāres vadībā izstrādā ļoti nopietnas rekomendācijas un analīzi NATO stratēģiskajai koncepcijai. Viņš ir vienīgais, kas pārstāvēja vienlaikus trīs NATO dalībvalstis: Latviju, Lietuvu un Igauniju. Otrkārt, viņš bija viens no tikai diviem tā dēvēto jauno dalībvalstu pārstāvjiem. Tas vien apliecina, ka esam cieši klāt pie nozīmīgāko lēmumu pieņemšanas. 

Nesen satraukumu Austrumeiropas valstīs izraisīja Francijas lēmums pārdot Krievijai aviācijas bāzes kuģi „Mistral”. Vai, jūsuprāt, sagaidāmi vēl kādi darījumi starp NATO valstīm un Krieviju par militāro tehnoloģiju pārdošanu tai?

Šis nav jautājums par NATO un Krieviju. Tas ir jautājums par individuālu NATO dalībvalstu lēmumiem saistībā ar darījumiem militārās rūpniecības jomā ar trešajām valstīm. Krievijai par kuģa iepirkumu bija sarunas arī ar Spāniju un Nīderlandi. Taču darījumam tā izvēlējās Franciju.

Šis jautājums principiāli attiecas gan uz Eiropas Savienību, gan NATO. Esmu par to runājis vairākkārt, gan neformāli tiekoties ar ES ministriem, gan NATO ietvaros. Protams, gadījumos, kad šādi darījumi var atstāt iespaidu uz reģionālo drošību, svarīgi, lai lēmumi NATO dalībvalstu ietvaros tiktu pieņemti, balstoties uz solidaritātes un konsultāciju principiem. Te varam minēt Vašingtonas līguma 4. pantu, kas paver konsultāciju paplašināšanas iespējas.

"Tas, ka NATO ir sākusi pievērsties mūsu reģionam, iekļaujot tajā arī Poliju, ir neapšaubāmi."

Iepriecinoši, ka NATO ģenerālsekretārs, kurš ir iepazinies ar ekspertu priekšlikumiem jaunajai alianses koncepcijai, atzinis, ka ieteikumi par konsultāciju paplašināšanu ir vērā ņemami un tos varēs izmantot arī attiecībā uz enerģētikas drošības jautājumiem. Esmu ģenerālsekretāru uzrunājis, rosinot 4. panta ietvaros to attiecināt uz visiem dalībvalstu darījumiem ar trešajām valstīm, ja tas var ietekmēt citu partneru drošību. Diemžēl šāds mehānisms vēl nepastāv. Lielās dalībvalstis, kurām ir attīstīta militārā rūpniecība, pagaidām uz to raugās piesardzīgi, jo nevēlas ierobežot savas tirdzniecības iespējas. Neformāli mūsu raizes esmu paudis arī Francijas aizsardzības ministram. Viņa viedoklis bija, ka mums ir jāizmanto iespējas uzlabot savas attiecības ar Krieviju, ka aukstais karš ir beidzies.

Domāju, ka īstenot savas ekonomiskās intereses uz citu valstu rēķina nav koleģiāli. Atcerēsimies, ka nesen kāds Krievijas ģenerālis izteicās: ja mums būtu šāds kuģis Gruzijas kara laikā, mēs to būtu uzvarējuši 40 minūtēs.

Kad varētu būt skaidrība par Vašingtonas līguma 4. panta darbības paplašināšanas konkrētiem aspektiem?

4. panta darbība tiks apspriesta jaunās NATO koncepcijas ietvaros. Esmu starp tiem aizsardzības ministriem, kas nesen notikušajā sanāksmē Briselē aicināja NATO ģenerālsekretāru koncepcijas projektu dalībvalstīm iesniegt septembra sākumā, nevis septembra beigās, kā bija plānots. Tad paliktu vairāk laika apspriešanai.

Kādas tendences pašlaik ir novērojamas Baltijas jūras reģiona drošības jomā?

Attīstība ir ļoti pozitīva. Sevišķi, runājot par gaisa telpas aizsardzību. Mēs, trīs Baltijas valstu aizsardzības ministri, nupat esam vienojušies aicināt mūsu NATO partnerus arī turpmāk patrulēt Baltijas valstu gaisa telpā, kas mums ļautu pašiem nepirkt miljoniem latu dārgas lidmašīnas šīs funkcijas nodrošināšanai. NATO ģenerālsekretārs jau paudis atbalstu šādam risinājumam līdz 2018. gadam.

Reģionālās aizsardzības epicentrs ir Baltijas valstu sadarbība, kas pēdējos gados sevi ir apliecinājusi kā ļoti veiksmīgs modelis. Nupat atzīmējām desmit gadus, kopš veicam kopīgu gaisa telpas novērošanu, mums ir kopīga ūdenslīdēju skola, Baltijas Aizsardzības koledža, cenšamies sadarboties militāro līdzekļu iegādes jautājumos. Pašlaik plānojam, kā attīstīt līdzīgu sadarbību ar ziemeļvalstīm.

"No Krievijas puses ir vērojamas arī negatīvas tendences, kas saistītas, piemēram, ar tās doktrīnām. Proti, Krievija NATO joprojām uzskata par draudu un ienaidnieku."

Jaunums šajā jomā ir tas, ka nupat jaunais Lielbritānijas aizsardzības ministrs Laiems Fokss pēc savas iniciatīvas rosinājis ziemeļvalstu, Polijas un Baltijas valstu aizsardzības ministru tikšanos, lai izskatītu jautājumu par ciešāku sadarbību ar šo reģionu. Divpusējās tikšanās laikā Fokss man apliecināja, ka šī ir politikas maiņa Lielbritānijā. Par turpmākajiem soļiem šajā jomā acīmredzot lemsim ministru tikšanās laikā rudenī Oslo.  

Arī Zviedrija pirms apmēram pusgada paziņoja par militārās klātbūtnes palielināšanu Baltijas jūras reģionā. Kā jūs komentētu šo žestu? Kādas aktivitātes šajā ziņā notiek?

Zviedrija nav NATO dalībvalsts, bet drošības jomā tā ir nopietns spēlētājs, un šai valstij mūsu reģionā neapšaubāmi ir savas drošības intereses. Taču domāju, ka šis paziņojums bija vairāk saistīts ar Zviedrijas prezidēšanu ES tobrīd, akcentējot Zviedrijas un Baltijas valstu sadarbības attīstību. Šī Skandināvijas valsts ļoti labi izprot reģionālās drošības nozīmi un sper attiecīgus soļus. 

Nesen norādījāt, ka pērn algas un aizsardzības sektorā strādājošo skaits ir samazināts par 20 procentiem, un teicāt, ka tas var izsaukt uguni uz mums pašiem. Ko īsti ar to domājat?

Es vēlējos pateikt, ka mēs nevaram iet tālāk, samazinot aizsardzības budžetu. NATO ģenerālsekretārs aizsardzības ministru sanāksmē, novērtējot valstu ekonomiskās situācijas diktētos finanšu ierobežojumus aliansē, teica – nogriežot taukus, nedrīkst skart arī muskuļus. Tas tiešā veidā attiecināms arī uz Latviju. Mūsu aizsardzības, tajā skaitā Nacionālo bruņoto spēku (NBS), budžets, salīdzinot ar 2008. gadu, samazināts par 50 procentiem.

NBS komandieris Juris Maklakovs NATO Parlamentārās asamblejas Rīgas sesijas laikā šo faktu raksturoja kā dramatisku... 

Situācija ļoti dramatiska bija pērn, kad valsts atradās bankrota priekšā un aizsardzības sistēma, tāpat kā citas jomas, bija pieradusi pie labajos laikos pieejamajām iespējām. Pateicoties premjera politikai, esam veiksmīgi pārvarējuši galvenās grūtības. Ceru, ka spēsim izturēt pašreizējo budžetu un pildīt arī ilgtermiņa saistības, kuras Aizsardzības ministrijai ir izdevies atvirzīt uz tālāku laiku.

Tomēr nākamajā gadā mums būs jāveic nopietni maksājumi – ap 20 miljoniem. Tas nozīmē, ka aizsardzības budžetam vajadzētu būt ap 1,3% no valsts kopprodukta, nevis 1,14%, kā tas ir šogad. Taču es arī apzinos, ka nākamā gada valsts budžetā ir paredzēta konsolidācija par 400 miljoniem. 

Vai Aizsardzības ministrijai, rēķinoties, ka arī turpmākajos gados nebūs spožs budžeta stāvoklis, ir plāns NBS attīstībai ierobežota finansējuma apstākļos?  

Protams – Aizsardzības ministrija izstrādā plānus. Mēs tagad strādāsim pie vidējā termiņa plāna. Esmu izvirzījis prioritātes. Pirmā ir saglabāt mūsu līdzšinējo skaitlisko sastāvu Afganistānā, jo tas saskan arī ar NATO prioritātēm. Otrkārt, darīsim visu, lai uzturētu mūsu vienīgo NATO investīciju – Lielvārdes lidlauka attīstību. Centīsimies arī nodrošināt svarīgākās mācības – tas ir veids, kā mēs īstenojam sadarbību ar sabiedrotajiem un mūsu bruņotie spēki uztur savu formu, lai atbilstošā līmenī spētu piedalīties NATO operācijās.

Kādu iespaidu uz Latvijas plānotajām aktivitātēm NATO ietvaros varētu atstāt alianses kopīgā budžeta samazinājums par apmēram miljardu latu?   

Ņemot vērā, ka Latvijas finansiālā izteiksmē uz NATO kopējā fona nav liela, sabiedrotie mūsu galvenās rūpes, kas saistītas ar mācību un citu nodrošinājumu, ir uzklausījuši.

Kādas mācības NATO ietvaros ir plānotas turpmāk? Kādus riskus un to novēršanas scenārijus tās varētu iekļaut?

Es, protams, nevēlētos runāt detaļās, bet varu teikt, ka svarīgs ir Polijas faktors. Polija spēlē arvien nozīmīgāku lomu reģionālajā drošībā. Šī valsts ir apliecinājusi, ka tai ir interese pēc diviem trim gadiem rīkot savā teritorijā lielākas mācības, iekļaujot tajās arī Baltijas valstis.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU