VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
25. februārī, 2010
Lasīšanai: 7 minūtes
RUBRIKA: LV portāls jautā
TĒMA: Politika
3
3

Kas un ko spēlē Latvijas ārpolitikā?

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Februārī vairāki notikumi likuši runāt par problēmām vienotas Latvijas ārpolitikas uzturēšanā. Lai arī pašlaik šie sarežģījumi tiek skaidroti vairāk kā atsevišķu personu savstarpējo nesaskaņu rezultāts, vienalga paliek jautājums: Ja valsts ārpolitiku spēj iespaidot šaurā personu lokā notiekošais, tad cik gan stabila un leģitīma tā vispār ir?

Kā jau ziņots, februāra sākumā plašāku skanējumu guva ārpus diplomātijā pieņemamiem rāmjiem izgājušās viedokļu atšķirības starp Valsts prezidentu un ārlietu ministru jautājumā par mūsu valsts pirmās amatpersonas eventuālo ierašanos uz 9. maija svinībām Maskavā. Proti, vai Ārlietu ministrija uzsvēra, ka bez oficiāla ielūguma neiesaka Valdim Zatleram apmeklēt šo pasākumu. Savukārt prezidents, nolēmis rīkoties pretēji, faktiski ieteica ministram Mārim Riekstiņam paklusēt. Uz šo notikumu fona Rīgas vicemērs Ainārs Šlesers paziņoja par savu gaidāmo braucienu uz ASV, kur, iespējams, tiksies ar Ņujorkas mēru, citām amatpersonām un uzņēmējiem. Līdztekus, pastiprinot runas par Rīgas centieniem veidot savu uz Austrumiem orientētu ārpolitiku, A.Šlesers darīja zināmu nodomu šovasar sadarbībā ar Maskavu Latvijas galvaspilsētā sarīkot Krievijas, NVS un Eiropas valstu lielo pilsētu mēru samitu.

Spēlētāju Latvijas aktuālās ārpolitikas veidošanā nav sevišķi daudz, un to loks ir visai ierobežots. Oficiālajā līmenī tā ir Saeimas Ārlietu komisija, Ārlietu ministrija (ĀM), Valsts prezidents. Konsultatīva loma ir ĀM paspārnē strādājošajai Ārlietu padomei, kurā pārstāvēti nozares eksperti, Latvijas Ārpolitikas institūtam, kā arī vairākām citām nevalstiskajām organizācijām (NVO). Februāra sākumā ārlietu ministrs Māris Riekstiņš parakstīja sadarbības protokolu Eiropas Savienības jautājumos ar Latvijas Pilsonisko aliansi, Eiropas kustību Latvijā, klubu „Māja - jaunatne vienotai Eiropai”, sabiedriskās politikas centru „Providus”, Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienību, Latvijas Platformu attīstības sadarbībai, biedrību „ACC Tautskolas Eiropai” par viedokļu un informācijas apmaiņu, kā arī par sadarbību sabiedrības informēšanā ES jautājumos.

Ņemot vērā, ka 2010.gada beigās beidzas termiņš līdzšinējai ĀM Attīstības sadarbības politikas programmai, ministrijā izstrādā jaunu vidēja termiņa politikas plānošanas dokumentu, ziņo aģentūra LETA. Plānots, ka jaunais dokuments apvienos līdzšinējos divus - pamatnostādnes un programmu, nosakot Latvijas īstenotās attīstības sadarbības politikas mērķus un principus.

Lai sekmētu sabiedrības pārstāvju līdzdalību pamatnostādņu tapšanā, tuvākajā laikā priekšlikumu izteikšanai jaunais politikas plānošanas dokuments tiks publicēts Valsts kancelejas un ĀM mājaslapā.

LV.LV jautā:

Kā vērtējat Latvijas oficiālās ārpolitikas vienotību un leģitimitāti?

Foto: Inga Kundziņa, A.F.I
Toms Rostoks, politologs, Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks:

Latvijas ārpolitikas galvenās prioritātes, kas saistītas ar tālāku integrāciju Eiropas un transatlantiskajās struktūrās, notiek faktiski pašas par sevi. Savukārt attiecībā uz Krieviju Latvijas ārpolitikā trūkst vienotības. Tomēr, kamēr nav lielu atšķirību starp valsts ārpolitikas koncepciju un reālo ārpolitiku, nevar runāt par būtisku valsts ārpolitiskā kursa nestabilitāti.

Mūsdienās tā ir diezgan izplatīta un normāla tendence, ka Ārlietu ministrija nav vienīgais aktieris valsts ārpolitikā. Arī lielajām pašvaldībām var būt savas ārējās attiecības.

Pilsoniskā sabiedrība arī demokrātiskā valstī ārpolitikā nespēlē lielu lomu un arī par to sevišķi neinteresējas. Ar to nodarbojas pilsoņu ievēlētie politiķi.

Foto: Boriss Koļesņikovs, LV
Pēteris Viņķelis, ārlietu eksperts:

Domstarpības starp Valsts prezidentu un ārlietu ministru bija galvenokārt iekšpolitiska rakstura. Domājams, to pamatā bija V.Zatlera antipātijas pret Tautas partiju kā ne visai konstruktīvu valdības partneri. Tomēr prezidentam bija jāsagaida Ārlietu ministrijas rekomendācijas, jo parlamentārā republikā tā nosaka ārlietu politiku.

Ārpolitikas kontinuitāte ir politiskās kultūras sastāvdaļa. Tā tiek nodrošināta tik ilgi, cik jauna valdība saglabā iepriekšējās starptautiskās saistības. Ja vēlētāji nolemj, ka vajadzīga cita ārpolitika, to jau realizē cita valdība. Ārpolitiskā koncepcija ir vērtīgs dokuments, taču galu galā viss tomēr balstās uz vēlētāju izvēli. Tātad valsts ārpolitika ir arī vēlētāju politiskā brieduma jautājums.

Ārpolitika – tā nav tikai deklaratīva lieta, bet lielā mērā arī ekonomiska. Ja runājam par praktiskām lietām, jāatzīmē, ka tauta nav pilnīga muļķe, jo redz, kas mums palīdz rāpties no krīzes bedres. Ja tā ir Eiropas Savienība, Rietumi, tad vēlēšanās sabiedrība to arī novērtēs. Ja būtu izredzes pārvarēt krīzi kopā ar Krieviju vai Arābiju, tad tāda arī būtu ārpolitiskā izvēle vēlēšanās.

Savukārt tas, ka Rīgas mērs un vicemērs braukā pa ārzemēm, nav problēma – viņiem nav mandāta runāt valsts vārdā.

Foto: Māris Kaparkalējs, LV
Andris Gobiņš, Eiropas kustības Latvijā prezidents:

Pilsoniskās sabiedrības resurss valsts ārpolitikā netiek pietiekami izmantots, lai gan krīzes laikā tas var izrādīties sevišķi nozīmīgs. To atzīst arī ārlietu ministrs Māris Riekstiņš. Nevalstiskais sektors līdz šim savas rekomendācijas Latvijas ārpolitiskās pozīcijas izveidei ir varējis izteikt galvenokārt tikai divreiz gadā – saistībā ar kārtējo prezidentūras maiņu Eiropas Savienībā. Arī valsts ārpolitikas pamatnostādnēs komunikācija ar sabiedrību līdz šim nebija ietverta. To izdarīja tagad – pēc NVO īpaša pieprasījuma. Tomēr jāatzīmē: koncepcija var būt kolosāla, bet tas, cik kvalitatīvi to īsteno reālajā dzīvē, allaž ir atkarīgs no konkrētiem politiķiem, kuru rīcība un spējas var būt visai atšķirīgas. Tādēļ te ar politiķiem vien ir par maz, ārpolitikas veidošanā ir nepieciešams iesaistīt darba devējus, darba ņēmējus, nevalstiskās organizācijas – kā tas jau notiek Eiropas Savienības līmenī.

Tā ir mūžīga diskusija – cik leģitīma ir reprezentatīvā politika; cik lielā mērā politiķis, kas ievēlēts uz četriem gadiem, 21. gadsimtā ir tiesīgs pieņemt lēmumus, nekonsultējoties ar sabiedrību. Jāatzīmē, ka pašlaik, informācijas tehnoloģiju laikmetā, noteikti netrūkst komunikācijas iespēju.

Latvijā NVO pārstāvjiem ir iespēja piedalīties valsts sekretāru sanāksmēs. Tas ir sasniegums demokrātiskas politikas veidošanas jomā, kura daudzās valstīs joprojām nav. Taču vajadzētu iet dziļāk – iesaistīt sabiedrības pārstāvjus arī darba grupās. Un vēl - bieži vien ir labas iestrādnes, taču Saeima no Ministru kabineta saņem likumprojektus ar ierobežotu informatīvo materiālu daudzumu, kas neatspoguļo visus ierosinājumus, tajā skaitā NVO priekšlikumus, kuri radušies likumprojekta izstrādes gaitā. Tas savukārt liedz pieņemt iespējami kvalitatīvāko lēmumu.

Šobrīd dažādu labu iniciatīvu pieņemšanai varas gaiteņos ir atslēgas mirklis – politiķi pirms vēlēšanām vairāk ieklausās sabiedrības viedoklī un vairāk nekā citkārt ir spējīgi pieņemt arī lēmumus, kas uzlabotu komunikāciju ar sabiedrību.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU