Sākoties ekonomiskajai krīzei, tika prognozēts ievērojams noziedzības pieaugums. Taču, izvērtējot gada statistiku, redzam, ka kopējais noziedzīgo nodarījumu skaits, salīdzinot ar 2008. gadu, pat nedaudz samazinājies. Kā to izskaidrot – vai tiešām noziegumu kļuvis mazāk, vai varbūt vienkārši policija tos reģistrē mazāk?
Kriminologi tomēr atzīst, ka ne vienmēr ekonomiskā krīze aiz sevis velk arī noziedzības uzliesmojumu. Noziedzīgo nodarījumu skaits faktiski ir palicis 2008. gada līmenī, kad gada pirmā puse tautsaimniecībā vēl bija salīdzinoši laba. Reģistrēto noziegumu skaits uz mūsu atalgojumu neattiecas. Tāpēc teikt, ka policija ir kaut ko slēpusi par 2009. gadu, nav nekāda pamata. Šogad janvārī, salīdzinot ar pagājušā gada janvāri, noziedzīgo nodarījumu skaits ir samazinājies par 17%. Policijas uzsākto kriminālprocesu skaits ar apmēram par tikpat mazāks.
Te jāņem vērā arī, ka Latvijā ir samazinājies iedzīvotāju skaits. Otrkārt, krīzes laikā cilvēku gaitas lielā mērā aprobežojas ar maršrutu darbs – veikals – mājas, mazāk ir publisko pasākumu apmeklējumu. Taču jāsaka: noziedzīgo nodarījumu skaitam nav tendences samazināties visās jomās – vairāk kļuvis ir sīko zādzību no tirdzniecības objektiem, dzīvokļiem. Palielinājies ir viensētu apzagšanu skaits lauku rajonos, laupīšanu skaits, izmantojot ieročiem līdzīgus priekšmetus. Tātad nevaram sacīt, ka viss ir labi. Domāju, ka ievērojami ir palielinājies latento noziegumu skaits zādzību jomā, par kuriem policijai neziņo. Procentuāls pieaugums bijis arī ar narkotikām saistīto nodarījumu jomā. Ir nelāga tendence, ka Latvijas pilsoņi par salīdzinoši nelielu samaksu ir gatavi kļūt par narkokurjeriem.
Pagājušā gada statistika liecina, ka arvien vairāk noziegumu izdara agrāk policijas uzmanības lokā nebijušas personas. Kādiem noziedzības veidiem tās pievēršas?
Dažādi – atkarībā no iemaņu un saprašanas līmeņa. Pieaudzis ir krāpšanas gadījumu skaits. Aktuāla ir personas datu nelikumīga izmatošana. Un nebūt ne saistībā ar to iegūšanu no VID. Vienkāršākais variants – noskatīties tos, vērojot pie bankas automāta, mēģināt izzagt karti. Izplatīti ir mēģinājumi dabūt kredītu ar svešiem dokumentiem; organizētākā mērogā – krāpšanās ar banku dokumentiem un tamlīdzīgi. Un mums nav pamata domāt, ka tas varētu iet mazumā.
"Noziedzīgo nodarījumu skaits faktiski ir palicis 2008. gada līmenī."
Lielākoties šī noziedzība, kurā iesaistās mūsu uzmanības lokā agrāk nebijušas personas, ir saistīta ar ievērojamu atalgojuma samazināšanos, bezdarbu – cilvēkus noziedzībai pievērš parādsaistības, vajadzība nomaksāt kredītu, nokārtot mājokļa maksājumus un tamlīdzīgi.
Pērn ir samazinājies sevišķi smago noziegumu skaits, bet vairāk kļuvis smago noziegumu. Kas tie pārsvarā ir par noziegumiem?
Zādzības lielā apmērā, noziegumi, kas saistīti ar mantiskā labuma iegūšanu.
Pieaudzis laupīšanu skaits. Pret ko tās lielākoties bijušas vērstas?
Izplatītākā kategorija – laupīšana uz ielas, mobilā tālruņa atņemšana. Otrs – tirdzniecības vietas, kur ir skaidras naudas aprite. Daudzviet sākuši taupīt uz inkasācijas pakalpojumiem. Iekrājas lielākas naudas summas vienuviet. Gan esošie, gan bijušie darbinieki par to kādam pastāsta, informācijas noplūde... Nupat noticis jau trešais gadījums, kad uzņēmuma darbinieku izseko, uzbrūk viņam pie mājas, aizved atpakaļ uz tirdzniecības vietu un liek atslēgt durvis, noņemt signalizāciju. Agrāk šādas shēmas nebija tik izplatītas.
Kad sākās krīze, sevišķi lielas bažas bija par viensētu aplaupīšanu.
Jā, nomaļi esošās viensētās – tur ir laupīšanu pieaugums. Taču laupītāju ieguvums šādās vietās lielākoties ir ļoti mazs, jo parasti tur nav nekādu lielu materiālu vērtību. Diemžēl ir bīstama tendence – nemotivētas vardarbības pieaugums, vardarbība pārdesmit latu vērta ieguvuma dēļ.
Cilvēki, šķiet, ir nobijušies. Pērn Latvijā pieaudzis izsniegto šaujamieroča nēsāšanas atļauju skaits. Vairāk kļuvis arī neatļautas šaujamieroču izgatavošanas gadījumu, audzis ieroču zādzību skaits. Kā vērtējat to, ka iedzīvotāji acīmredzot sākuši bruņoties?
Jā, pērn iedzīvotāju rīcībā esošo ieroču – gan pašaizsardzībai, gan medību ieroču – daudzums ir skaitliski pieaudzis. Taču to personu skaits, kurām šie ieroči ir, nav tik ļoti palielinājies. Tas nozīmē, ka biežāk vienai personai ir vairāki ieroči.
Tā ir legālā daļa. Bet nelegālā...
Jā, kaut kāda nelegālā daļa ir. Pašnāvību gadījumi ir bijuši, izmantojot nezināmā veidā iegūtus šaujamieročus. Taču domāju, ka to skaits kopumā nav sevišķi palielinājies. Pašlaik konkrēti varam runāt tikai par to, ka ir pieaudzis oficiāli iegādāto ieroču skaits. Domāju, ka arī dažādu nelegālo aizsardzības līdzekļu – baloniņu, gāzes ieroču un citu – iegāde ir pieaugusi. Vēlos vien piebilst: sabiedrības bruņošanās, pašaizsardzības vienību veidošana kopumā ir bīstama – katrs šaujamais ir paaugstināta riska objekts. Kā teātra izrādē: ja pie sienas ir šaujamais, tas noteikti kaut kad arī izšaus. Ne vienmēr saspringtā situācijā cilvēks spēj pareizi to novērtēt. Var gadīties, ka izšauj tā, ka pēc tam nākas stipri to nožēlot.
Arī citur pasaulē, piemēram, Somijā, kur iedzīvotāju rīcībā ir daudz ieroču pašaizsardzībai, pašlaik izvērtē jautājumu par sabiedrības bruņošanās ierobežošanu.
Vai varat raksturot situāciju, kad ieroča izmantošana pašaizsardzībai ir pašsaprotama?
To ir grūti izdarīt pat gadījumos, kad ieroci lietojusi policija – tiek veikta speciāla dienesta izmeklēšana. Ja gadījums nonāk tiesā, arī tā vēl atsevišķi vērtē, cik pamatota bijusi ieroča lietošana. Ne velti policijā katru gadu atsvaidzina zināšanas šajā jomā.
Pieaugot smago noziegumu laupīšanu un zādzību skatam, ir saprotama pieaugošā iedzīvotāju vēlme aizsargāt sevi un savu īpašumu. Kādus pašaizsardzības līdzekļus jūs varētu ieteikt tiem, kuriem nav legālu iespēju turēt ieročus?
Ikreiz ir jāizvērtē riska situācija. Piemēram, izejot no mājas, jāņem vērā diennakts laiks, rajons jeb teritorija, kur tas notiek – kā zināms, katrā pilsētā ir vairāk vai mazāk kriminalizētas vietas.
Aizsargāties? Ja runa ir par īpašumu, pirmkārt tā ir signalizācija, jo ļaundarim būs jārēķinās, ka tūlīt var kāds atbraukt. Derīgs var būt arī visvienkāršākais skaņas signāls, kas spēj pievērst kaimiņu uzmanību. Teritorijā var ierīkot gaismas sensorus, kas arī nepatīkami pārsteigs nelūgtus viesus.
Tā ir pasīvā aizsardzība, bet kā ir ar aktīvo?
Tas atkal ir ļoti diskutējams jautājums. Piemēram, vai, lietojot šo aizsardzību bez pietiekamas sagatavotības, neizraisīsim vēl lielāku agresiju un vēl lielākas problēmas. Ja jauns spēcīgs vīrietis stājas pret pensionāru vai sievieti, izredzes upurim jebkurā gadījumā ir diezgan mazas.
Gāzes baloniņa vai elektrošoka nēsāšana tātad nav visai efektīvs pašaizsardzības pasākums?
Ir gadījumi, kad tas līdz. Taču ir skaidri jāzina kad un kā to lietot. Ja jūs to izrausiet no kabatas vai kakta tad, kad uzbrukums jau notiek, visticamāk, nekas labs tur nesanāks; radīsies tikai papildu problēmas.
"Latvijas pilsoņi par salīdzinoši nelielu samaksu ir gatavi kļūt par narkokurjeriem."
Runājot par sabiedrības pašaizsardzību, jāatzīmē, ka te tā nav risinājusies gludi. Daudzstāvu mājās Rīgā mēģināja ieviest modeli "kaimiņu drošība", taču tas neiedzīvojās. Cilvēki diezgan vāji savā starpā komunicē. Atsevišķos privātmāju ciematos tas īstenojies labāk – iedzīvotāji tur ir vairāk gatavi pievērst uzmanību tam, kas notiek kaimiņos.
Lai gan ir cerības, ka gada otrajā pusē ekonomikas stāvoklis uzlabosies, bezdarbs pēc inerces palielināsies un sociālā spriedze vēl pieaugs. Kādas ir policijas prognozes par noziedzības tendencēm šogad?
Mantisko noziegumu skaits varētu pieaugt vai saglabāties apmēram esošajā līmenī. Pašlaik Ekonomikas policija ir ļoti noslogota saistībā ar dažādām krāpšanām – apdrošināšanas krāpšanām, mahinācijām ar līzinga īpašumiem. Aktuāli ir likumpārkāpumi ar akcīzes precēm, sevišķi cigaretēm, to kontrabandu.
Taču jūs pareizi akcentējāt, ka viss ir atkarīgs no darbavietām. Esmu pārliecināts, ka mūsu sabiedrība kopumā ir likumpaklausīga un, normalizējoties situācijai darba tirgū, normalizēsies arī kriminogēnā situācija.
Pērn aktualizējās jautājums par riskiem, ko varētu radīt deviņdesmitajos gados par reketu notiesāto noziedznieku atgriešanās brīvībā. Kādi ir jūsu novērojumi saistībā ar šo situāciju?
Noziegumu recidīvs sodu izcietušo vidū Latvijā ir pietiekami liels. Taču nevar teikt, ka, atgriezušās brīvībā, šīs personas uzreiz atsāk reketēt. Situācija pasaulē pa šiem gadiem ir mainījusies kardināli, un deviņdesmitie gadi atgriezties vairs nekādi nevar. Protams, šīs autoritātes vai vienkārši dažāda ranga noziedzīgie darboņi, iznākot no ieslodzījuma, meklē savu vietu. Daudzi – gan ne darba tirgū, bet savā specifiskajā nozarē. Daudzi mēģina pieslēgties kontrabandas biznesam. Tas ir pietiekami ienesīgs un viņiem labi saprotams noziedzības veids. Ir piefiksēta augsta ranga darboņu parādīšanās pie Austrumu robežas, Ludzas pusē.
Vēl viena augsta riska kategorija: cilvēki, kas bijuši saistīti ar noziedzīgo pasauli un vēlāk savus līdzekļus ieguldījuši legālā biznesā, kurš tagad nonācis ekonomiskās grūtībās. Lai tam pievilktu kaut ko klāt, šīs kategorijas darboņi atkal pievēršas nelikumībām. Viens no virzieniem – kontrabanda. Galvenokārt alkohols, degviela, tabaka.
Vēl viena problēma, Eiropas līmeņa – cilvēktirdzniecība, pārdošana vai pārdošanās seksuālā verdzībā ārzemēs.
Pērn valstī notika administratīvi teritoriālā reforma, kā arī policijas strukturālās reformas. Tolaik izskanēja bažas par policijas pakalpojumu vienlīdzīgu pieejamību visos valsts reģionos. Ir pagājis pusgads. Kādi ir secinājumi?
Baltie laukumi, nekur nav izveidojušies – policijas pakalpojumi no Kurzemes līdz Latgalei visur ir pieejami apmēram vienā līmenī.
Reformas bija jāveic – nebija citas izejas, lai saglabātu policijas struktūru kaujasspēju. Samazinājām administratīvo aparātu un izveidojām reģionālās pārvaldes. Par pusotru tūkstoti samazinājām darbinieku skaitu – no 8,5 tūkstošiem 2008. gada vidū tagad palikuši nedaudz virs 7000. Nācās pieņemt smagus lēmumus, taču neviena reforma uzreiz nevar būt simtprocentīgi pozitīva. Pašlaik strādājam pie izmaiņām policijas darba uzlabošanai jau šajā jaunajā situācijā. Pārgrupējam spēkus reģiona ietvaros, vērtējam darba noslodzi, lai konstatētu katrā reģionā nepieciešamo policijas darbinieku skaitu.
"Sabiedrības bruņošanās, pašaizsardzības vienību veidošana kopumā ir bīstama – katrs šaujamais ir paaugstināta riska objekts."
Lielākā problēma, ko atklājusi reģionālā reforma, ir dokumentu aprite. Elektroniski tas vēl nenotiek, tādēļ papīrus, tērējot laiku, darbaspēku un līdzekļus, nākas pārvadāt no iecirkņa uz reģionu, no reģiona uz šejieni un tamlīdzīgi.
Kāpēc elektroniskās aprites nav?
Nav vēl sagatavota attiecīga programmatūra; tā ir pasūtīta ministrijā, un uzņēmums to gatavo.
Vēl nesen informējāt, ka viena no lielākajām problēmām ir policijas štatu nokomplektēšana lielajās ekonomiski aktīvajās pilsētās – Rīgā, Ventspilī, Liepājā un Valmierā.
Tā tas ir bijis vienmēr. Tiklīdz vērojams darba algu pieaugums, tas kļūst lielāks nekā spējam nodrošināt policijā. Un darbinieki to pamet. Personāla trūkums pašlaik turas apmēram tāds pats kā pērn rudenī – ap 300 vienībām.
Esat teicis, ka policiju bieži pamet kvalificēti darbinieki, aizejot uz labāk apmaksātām vietām privātajā sektorā. Tātad krīt policijas rīcībspēja un darba kvalitāte?
Šo krišanos prognozēja jau pērn pavasarī, ka policiju pametīs visi darbinieki un tā sabruks. Taču mūsu darba rezultāts pierāda pretējo. Ir gan pieaugusi darba slodze, jo darbinieku kļuvis mazāks. Noziegumu skaitam paliekot tādam pašam, katram darāmā iznāk vairāk.
Protams, labi speciālisti pāriet uz privāto sektoru, taču tā tas ir bijis vienmēr. Atalgojums Valsts policijā ir līdzvērtīgs atalgojumam citur valsts pārvaldē. Tātad nevar teikt, ka pilnīgi neesam konkurētspējīgi, bet ar privāto sektoru tomēr sacensties nevaram.
Resursu mums ir tik, cik ir. Pirmais un galvenais ir reaģēšana uz izsaukumiem. Tas ir primārais, un to mēs nodrošinām. Ja tā kaut kur nenotiek, lūdzam par to mums ziņot. Iecirkņa inspektoriem ir jāstrādā lauku teritorijās, un viņi strādā. Jā, cieš varbūt prevencija. Apzināmies arī, ka, jo sliktāka ir materiālā situācija, jo lielāks risks korupcijai un citām nelikumībām policijā. Taču mums ar ļoti labiem rezultātiem strādā Iekšējās drošības birojs, katru gadījumu izskatām, analizējam, vainīgie saņem sodu.
Kādās jomās visvairāk pārkāpumos pieķertie policijas darbinieki nav rīkojušies atbilstoši likumam?
Jebkurā jomā tas var gadīties. Iespējas ir visplašākās. Ir iespējams pārdot informāciju no mūsu datubāzēm. Var nelikumīgi piegādāt kādu lietu aizturētajiem, nopludināt informāciju par kriminālprocesiem, transportu. Var prasīt naudu par kādām darbībām vai bezdarbību kādā procesā.
Bet kurās jomās pārkāpumi tiek konstatēti visbiežāk?
Tieši tajās, kuras nupat minēju. Taču jāsaka mēs veicam operatīvos pasākumus, lai kontrolētu potenciālo pārkāpumu jomas. Pārbaudām, vai jomās, par kurām mums ir aizdomas, tiešām var sarunāt. Kā jau teicu, mūsu iekšējās drošības birojs strādā ļoti aktīvi. No negodīgiem darbiniekiem visiem spēkiem cenšamies atbrīvoties. Ne vien atbrīvoties, bet arī novērst noziedzīgos nodarījumus.
Reaģējot uz iekšlietu ministres Lindas Mūrnieces norādījumiem, ka valsts valodas nezināšana atbilstošā līmenī nav savienojuma ar darbu Valsts policijā, jūs uzdevāt šo problēmu atrisināt. Kas ir paveikts, un vai šie pasākumi vēl vairāk neparetinās policijas darbinieku rindas?
Jā, tā ir problēma, taču ne vairs tik asa, cik tā bija deviņdesmitajos gados. Esam veikuši un veicam pārbaudes. Tiem, kam konstatējam valodas prasmju neatbilstību, uzdodam likumā paredzētajā termiņā apgūt valodu dienesta pakāpei atbilstošā līmenī.
Atlūgumu gan vēl neviens saistībā ar valodas problēmām nav iesniedzis. Zināms satraukums ir novērojams, bet nedomāju, ka šī iemesla dēļ policiju varētu pamest vērā ņemams darbinieku skaits.
Pērn reizē ar informāciju par darbinieku aiziešanu no policijas radās arī bažas par ekspolicistu iesaistīšanos noziedzīgajās struktūrās. Vai tas kaut kādā mērā ir piepildījies.
Ne man, ne arī kādam citam nav šādu datu. Esam pārliecināti, ka masveidā šajās struktūrās policisti nav iesaistījusies. Kāpēc netiek apspriests jautājums, ka noziedzībai varētu pievērsties darbu zaudējušie maiznieki vai frizieri. Nav iemesla uzskatīt, ka morālā stāja policistam ir zemāka nekā kādas citas profesijas pārstāvim.
Piekrītu. Taču maizniekam nav tādu specifisku prasmju un sakaru kā policistam.
Nu kādi var būt sakari, teiksim, cilvēkam, kas uzraudzījis sabiedrisko kārtību uz ielas!
Bet, sacīsim, Kriminālpolicijas darbiniekam...
Mums šādas informācijas nav. Protams, nevaram izslēgt, ka kādā noziedzīgā grupējumā ir iesaistījies bijušais policijas darbinieks. Un arī tad būtu jāskatās, kad un kādu iemeslu dēļ viņš ir aizgājis no darba. Policijas darbinieki visumā ir kārtīgi un likumpaklausīgi cilvēki. Tas, ka kāds no viņiem jāatbrīvo no darba, ir nelaime.
Uzticība policijai Latvijā tradicionāli nav bijusi augsta. Kā izskaidrot, ka nupat veiktā Eiropas Komisijas direktorāta programmas "Noziedzības profilakse un apkarošana" īstenošanas gaitā veiktā aptauja liecina, ka uzticība policijai pieaugusi par 15%, sasniedzot divas trešdaļas jeb 65% Latvijas iedzīvotāju, kas faktiski atbilst vidējam līmenim Eiropas valstīs? Turklāt pērn policija īstenoja represīvas aktivitātes iedzīvotāju protestu izklīdināšanai.
Šis kāpums ir konstatēts attiecībā pret 2003. gadu, kad tika veikts analoģisks pētījums. Jā, 65% ir ļoti labs rādītājs. Acīmredzot sabiedrība redz, ka, neraugoties uz visām finanšu grūtībām, policija ir, strādā, nav pazudusi. Ir pateicīga, ka mēs nodrošinām to. Nav jau arī neviena cita, pie kura vērsties pēc palīdzības. Mēs esam paplašinājuši sadarbību ar sabiedriskajām organizācijām. Savus sabiedriskos partnerus esam iesaistījuši policijas darba gada plāna apspriešanā.
Ja runājam par notikumu Bauskā, daudziem iedzīvotājiem nav tik viennozīmīgi nosodošs viedoklis par policiju. Pēc daudzu domām, tas bija nepieciešams un pamatots lēmums. Un nekādas represijas mēs tur neveicām, vienkārši atbrīvojām ceļu autotransportam.
"Nav iemesla uzskatīt, ka morālā stāja policistam ir zemāka nekā kādas citas profesijas pārstāvim."
Protams, policijas darbā netrūkst problēmu. Lai skaidri redzētu uzlabojamās jomas, veicam pētījumus par to, kā policijas darbu uztver atsevišķu kategoriju cilvēki – gan cietušie, gan iesniegumu rakstītāji, gan citi.
Pirmais un svarīgākais darbā ar sabiedrību ir komunikācija, pie kuras cenšamies piestrādāt. Vienmēr esmu centies pārliecināt kolēģus: ja mēs vienmēr rīkosimies un runāsim korekti, 30% no visām sūdzībām atkritīs. Un nekādus finanšu līdzekļus tas neprasa.
Pērn izskanēja informācija, ka četrās policijas reģionu pārvaldēs tuvākajā laikā apmācīs līdz 100 policistus, kuri varēs piedalīties masu nekārtību pasākumu novēršanā. Vai šīs vienības jau ir izveidotas?
Jā, pirmais apmācības posms jau ir izdarīts. Katrā reģionālajā pārvaldē mums ir ap 30 cilvēku, kurus varam norīkot veikt specifiskus pasākums uz ielām.
Pēc dažiem mēnešiem tiks izveidota jauna policija – ostas policija, kas strādās Rīgas brīvostā. Plašsaziņas līdzekļos ir izskanējis, ka jūs varētu piekrist aicinājumam šo struktūru vadīt. Kā esat izlēmis rīkoties?
Nav jau kur iet – šāda struktūra vēl nav izveidota. Jā, man ir izteikts piedāvājums, taču es to pārdomāšu tad, kad būs likumīgs pamats šādas struktūras veidošanai.
Iekšlietu ministre par ostas policijas veidošanu ir paudusi bažas. Viņa norāda, ka būtu jāizvērtē alternatīvas, piemēram, ostas policijas pakļaušana Valsts policijai, nevis ostas pārvaldniekam, kas viņam dotu pārāk lielu varu. Savukārt, ja tā nenotiek, šai struktūrai nevajadzētu saukties par policiju, bet gan par apsardzi vai tamlīdzīgi. Kāds ir jūsu viedoklis?
Attiecībā uz apsardzi ir cits tiesiskais regulējums nekā uz policiju. Es pats savulaik nebiju pārliecināts, vai policija, runājot par drošību ostas teritorijā, ir tas labākais risinājums. Taču ostas sadarbības partneri tomēr gribētu tur redzēt policiju. Tā faktiski ir ārzemju pieredze lielajās ostās, tikai ir jautājums par šīs policijas pakļautības un finansējuma principiem. Taču tā nekādā gadījumā nav privātā pārvaldnieka armija. Ja tā ir policija, tad tā strādā Likuma par policiju ietvaros. Neviens taču nesaka, ka Rīgas pašvaldības policija ir Ušakova personīgā armiju. Projekts par policijas iesaisti brīvostā tika izstrādāts jau iekšlietu ministra Jaundžeikara laikā, kad izvirzījās jautājums par tagad likvidējamās apvienības "Apsardze" iesaistīšanu brīvostā. Taču valsts budžets jau toreiz – 2005. vai 2006. gadā – to nevarēja atļauties. Tagad faktiski ir dilemma: veidot drošību ostā pēc starptautiskiem kritērijiem vai neveidot. Jau tad, ka Rīgā bija NATO samits, eksperti norādīja, ka ar drošību ostā nav īsti labi. Ja brīvostai ir līdzekļi izveidot spēcīgu drošības struktūru, tad tas ir atbalstāmi.
