Godīga pētījuma skumjais secinājums
Kā jūs vērtējat šo nesen publiskoto pētījumu?
Es piedalījos pētījuma prezentācijā Rīgas domē un pēc tam uzaicināju autorus uz Rīgas reģiona pārvaldi, kur, jau nedaudz plašāk, ar to iepazīstināja arī mūsu darbiniekus. Godīgi sakot, es pat nebiju iedomājies, ka šo jautājumu varētu skatīt arī tādā aspektā, ka iedzīvotāji policistu uztver kā cietušo un tāpēc neapgrūtina ar savām problēmām. Patiesībā tas ir bīstami, un mēs zaudējam ļoti daudz informācijas. Policijas uzdevums ir pilnībā pārzināt situāciju katrā konkrētā vietā.
Jūs uzskatāt, ka šis pētījums ir godīgs un objektīvs?
Noteikti... noteikti godīgs. Varbūt tas ir nedaudz virspusējs, bet neapšaubāmi godīgs. Katrā ziņā, plānojot nākamā gada prioritāros virzienus, mēs to noteikti ņemsim vērā, neskatoties, ka pašlaik kaut ko plānot ir pilnīgi neiespējami.
Tomēr sabiedrības viedokli, ka par atsevišķiem, it īpaši sīkiem noziegumiem nemaz nav vērts policijai ziņot, jūs ietekmēt nevarat. Tāpat kā viedokli, ka šie noziegumi netiks reģistrēti un pat ja tiks, tad vainīgos neviens nemeklēs. Kā ir patiesībā? Vienu brīdi tika runāts, ka daļu sīko noziegumu vajadzētu dekriminalizēt, vainīgos sodīt administratīvi?
Pagaidām jautājumā par dekriminalizāciju tālāk par runāšanu neesam tikuši. Bet mans uzskats palicis nemainīgs – policijai svarīgi zināt, ko tā izmeklē un ko vienīgi reģistrē. Tas nav nekas jauns. Tā notiek daudzās pasaules valstīs. Ir lietas, kas obligāti jāizmeklē, un lietas, ko var uzskaitīt. Jo visus noziegumus atklāt nav iespējams. Tas ir fakts, un tam ir objektīvi iemesli.
"Izrādās, ir ap 120 normatīvo dokumentu, kas policijai uzliek dažādus pienākumus."
Pašlaik, neskatoties uz resursu trūkumu, tiek reģistrēts pilnīgi viss un viss, kas reģistrēts, arī izmeklēts. Rezultātā cieš gan tās lietas, kuras obligāti vajadzētu izmeklēt, gan tās, kuras it kā būtu mazsvarīgākas. Mēs mēģinām izdarīt visu. Tāpēc daudz kas netiek paveikts līdz galam. Un, pat ja tiek, tad cieš kvalitāte. Tāpēc turpmākajos gados šo situāciju vajadzētu mainīt. It sevišķi ņemot vērā štatu samazināšanu, ko piedzīvojusi policija. Bet tas ir politisks lēmums.
Par štatu samazinājumu... Cik īsti darbinieku aizgājuši no policijas?
Ja nemaldos, Valsts policijā samazinājums bija ap 1100 cilvēku. Rīgā – 350 darbinieku. Vispirms mēs svītrojām tā saukto nekomplektu. Tātad – štata vietas, kuras nebija aizpildītas. Pēc tam atteicāmies no darbiniekiem, kas veica atbalsta funkcijas. Tie bija saimnieciskajā sektorā vai sekretariātā strādājošie. Un tikai pēc tam samazinājums skāra cilvēkus, kas reāli nodrošina kārtību vai izmeklē noziegumus. Tāpēc šī joma būtiski necieta.
Neskatoties uz to, nesen izskanēja ekspertu viedoklis: salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm, Latvijā vēl arvien policistu esot par daudz.
Noteikti. Bet jautājumu jāsāk risināt, izvērtējot policijas funkcijas. Es domāju, ka nevienā Rietumeiropas valstī arī šo funkciju nav tik daudz kā Latvijā. Nesen mēģinājām saskaitīt... Izrādās, ir ap 120 normatīvo dokumentu, kas policijai uzliek dažādus pienākumus. Pilnīgi visās jomās. Mums ne tikai jāgādā par sabiedrības drošību un jāizmeklē noziegumi, bet arī jākontrolē, jānovēro, jāierobežo. Varbūt daļa no šīm funkcijām vispār ir liekas? Savukārt daļu varbūt var deleģēt sabiedriskajam sektoram vai uzņēmējiem? Piemēram, ieroču atļauju izsniegšanas un uzskaites sistēma. Likums nosaka – tas jādara policijai. Bet vai tā ir policijas funkcija? Par to varētu diskutēt.
Korupcija – indivīda apzināta izvēle
Korupcija policijā... Nupat atklātībā nonākusi informācija par vairākiem šādiem gadījumiem. Vai pašreizējā ekonomiskā situācija, algu un darbinieku samazināšana nepalielinās tamlīdzīgu gadījumu skaitu?
Nē! Šādi gadījumi iekšlietu sistēmā diemžēl bijuši vienmēr. Gan treknajos gados, gan padomju laikā. Drīzāk pašlaik, kad sabiedrība intensīvi meklē vainīgos, tie vairāk duras acīs. Cita lieta, ka, situācijai mainoties no labas uz sliktu vai no sliktas uz vēl sliktāku, cilvēkiem vieglāk savu negodīgo rīcību morāli attaisnot. Vienlaikus attaisnojums kalpo kā motivācija. Daļa domā apmēram tā – ja jau valsts par mani neliekas zinis, tad kāpēc lai es būtu tas labais? Tomēr lēmumu katrs indivīds pieņem pats. Un vienmēr ir izšķiršanās starp jā vai nē, ņemt vai neņemt. Sevišķi policistiem, kuri ar dažādām negācijām un dzīves ēnas pusēm saskaras ik dienas. Turklāt labi redz, kur un kā pie naudas var tikt. Tāpēc es neteikšu, kas šie cilvēki ir apmaldījušies jeb kļūdījušies. Tas ir apzināts lēmums, kuru viņi paši pieņēmuši.
Cik policistu ir iesaistīti šajā kukuļņemšanas lietā, un kas to izmeklē?
Runa ir par četriem Ķengaraga un Teikas policijas iecirkņu darbiniekiem, no kuriem viens arestēts, bet pārējie pagaidām atstādināti no savu pienākumu veikšanas. Lietu izmeklē Drošības policija, tāpēc es neko sīkāk nevaru komentēt, jo zinu tikpat cik pārējie. Mani vienīgi informēja, ka uz aizdomu pamata ir aizturēti konkrēti darbinieki.
"Daļa domā apmēram tā – ja jau valsts par mani neliekas zinis, kāpēc lai es būtu tas labais?"
Tad varbūt jūs varat komentēt gadījumu ar policistu, kuru Lietuvā aizturēja, tam braucot ar zagtu BMW?
Jā, šo lietu izmeklējam mēs. Pagaidām skaidrs vienīgi, ka aizturētais ir saistīts ar minēto automašīnu, kas pirms mēneša pieteikta kā nozagta. Tomēr jau pirms tam tai mainīti identifikācijas numuri. Tātad pagaidām tur vēl ir vairāk neskaidrības nekā skaidrības. Izmeklēšana turpinās. Aizturētais gan nav Rīgas reģiona policijas darbinieks, un viņš ir apcietināts.
Labākie darbinieki cieš visvairāk
Nesen iekšlietu ministre L. Mūrniece nāca klajā ar paziņojumu, ka nepieciešams atbrīvoties ne tikai no negodīgiem policistiem, bet arī no darbiniekiem, kas nespēj, negrib vai neprot strādāt. Pēdējā laikā viņa saņemot ļoti daudz iedzīvotāju sūdzības. Savukārt atbrīvoto algu sadalīt tiem, kas spēj, grib un prot strādāt. Cik tas ir reāli laikā, kad policijā jau tā trūkst cilvēku, lai izpildītu visu, ko paredz tie120 normatīvie akti?
Tieši tāpat kā citās jomās, arī policijā ir cilvēki, kas velk, un cilvēki, kas vienkārši atstrādā savu laiku. Skaidrs, ka mūsu darbs balstās uz tiem pirmajiem, kuri domā, plāno... Mēs viņus saucam par mūsu zelta fondu. Bet nepieciešami arī tādi, kas šos plānus realizē. Kas aiztur, atved... Viens visu nevar, un šajā ziņā reālais darbs atšķiras no tā, ko redzam filmās. Tomēr bēdīgi, ka, krīzei sākoties, tieši šis zelta fonds izrādījās vislielākie cietēji.
Kāpēc?
Tāpēc, ka mūsu līdzšinējā atalgojuma sistēma sastāvēja no vairākiem komponentiem. Un tas, manuprāt, nebija īsti pareizi. Amatalga bija tikai daļa no tās. Vēl darbinieki saņēma piemaksu par dienesta pakāpi, piemaksu par izdienu, par cīņu ar organizēto noziedzību, par smagiem darba apstākļiem. Turklāt piemaksas par organizēto noziedzību varēja būt ļoti lielas, pat līdz 400 latiem, ņemot vērā konkrētos apstākļus vai konkrētā cilvēka ieguldījumu.
"Tagad cilvēki, uz kuriem balstās visa policija, atalgojuma ziņā ir apmēram tajā pašā līmenī kā tie, par kuriem ministre saņem sūdzības."
Bet ar ko sākās krīze policijā? Ar to, ka noņēma visas piemaksas. Un pēc tam vēl algas visiem samazināja par 20 procentiem. Rezultātā cilvēki, uz kuriem visa policija balstās, tagad atalgojuma ziņā ir apmēram tajā pašā līmenī kā tie, par kuriem ministre saņem sūdzības. Tāpēc ideja pati par sevi nav slikta. Ietaupīto atalgojumu varētu izmantot labāko darbinieku stimulēšanai. Vienīgi – vai atkal nenonāksim situācijā, ka no jauna uzaudzēsim piemaksas, bet pēc kāda laika mums tās kārtējo reizi noņems? Tad vairs nebūs ne darbinieku, ne naudas.
Neuzveicamā narkomānija
Viena no lietām, ko sabiedrība nekādi nespēj saprast, ir policijas bezspēcība cīņā ar narkotiku tirgotājiem tā dēvētajā Maskačkā. Tas, ka visi vietējie, un ne tikai vietējie, zina, kur tirgo, tomēr jau gadiem nekas nemainās, rada iespaidu, ka policija nevis cīnās, bet drīzāk tirgoņus piesedz.
Šāds iespaids tiešām rodas, to nevar noliegt. Lai gan patiesībā policija katru mēnesi tur kādu aiztur, izņem narkotiskās vielas un strādā ar konkrētām ierosinātajām lietām. Tomēr tirdzniecība turpinās. Ar to nodarbojas veseli klani un ģimenes: vienu mēs iesēdinām, cits nāk vietā. Narkotiku tirdzniecība ir šo cilvēku profesija un dzīvesveids. Jo pieprasījums nosaka piedāvājumu. Tomēr visās narkotiku apkarošanas programmās, visos plānos akcents likts vienīgi uz piedāvājumu. Likumdošana, policijas darbs – viss tiek orientēts uz narkotisko vielu tirdzniecības ierobežošanu un tirgotāju apkarošanu. Jautājums par pieprasījumu vispār netiek apspriests. Bet neeksistē piedāvājums bez pieprasījuma. Tieši pieprasījums uztur šo nelegālo tirgu.
Nupat Tieslietu ministrija nāca klajā ar ierosinājumu atcelt sodus narkotiku lietotājiem.
Par laimi, šie priekšlikumi netika atbalstīti. Pretējā gadījumā lietošana tiktu dekriminalizēta. Šobrīd likums, ja arī neattur no lietošanas, tad liek to darīt slepus. Var teikt, mēs esam narkomānus iedzinuši pagrīdē un viņi neapdraud sabiedrību. Viņi neinjicējas publiskās vietās un baidās sevi afišēt. Ja pieņemtu šādu likumu, tad situācija vispār kļūtu nekontrolējama. Viņi identificētu sevi sabiedrībā. Turklāt, ņemot vērā, ka narkotiku lietošana un atsevišķi nozieguma veidi ir savstarpēji cieši saistīt, arī šos noziegumus pastrādāt būtu nesalīdzināmi vieglāk.
Bet vai šī narkomānu atrašanās pagrīdē vēl vairāk nesarežģī policijas darbu?
Nē! Un, pat ja sarežģī, tad pašlaik viņi neapdraud sabiedrību tik ļoti, kā iznākot no pagrīdes un injicējot sev heroīnu, piemēram, sabiedriskā transporta pieturās. Turklāt mūsu mērķis nav salikt narkomānus cietumā. Vienmēr ir alternatīva – labprātīga ārstēšanās.
Vai narkomāniju vispār iespējams izskaust?
Skaidrs, ka mēs šo „džinu” esam izlaiduši no pudeles un atpakaļ vairs nedabūsim. Nevienai valstij pasaulē nav izdevies izskaust narkomāniju. Ne ar drakoniskām policijas darba metodēm, ne bargiem likumiem. Svarīgi, lai mēs spētu kontrolēt situāciju un pasargātu sabiedrību no tieša narkomānu apdraudējuma, – pagaidām mēs to spējam.
Krīze degradē arī noziedzniekus
Par ko liecina noziedzības statistika? Kāda ir pašreizējā situācija, kādas tendences?
Ievērojami pieaudzis zādzību skaidrs. Zog visu, ko viegli nozagt. No veikaliem, dzīvokļiem, automašīnām, pagrabiem, un daļa no zādzībām ir tās, ko saucam par mazkvalificētām. Raksturīgas laupīšanas mazos veikaliņos un nomaļās degvielas uzpildes stacijās. Parasti tās notiek pēc viena scenārija – ieskrien, paķer naudu un aizbēg. Bieži iebiedēšanai tiek izmantoti ieroči. Pārsvarā gāzes ieroči.
Par laimi, nepiepildījās mūsu prognozes un paredzējumi, ka krīzes laikā parādīsies labi organizētas noziedznieku grupas, kuras veiks augsti profesionālus noziegumus. Paradoksāli, bet noticis tieši pretējais – līdz ar krīzi savā ziņā degradējušies arī noziedznieki. Bija gan dažas organizētas grupas, bet mums izdevies tās likvidēt un dalībniekus aizturēt.
Pēdējā laikā arvien biežāk izskan apgalvojums, ka ekonomiskā situācija spiež kļūt par noziedzniekiem cilvēkus, kas pirms tam nav pārkāpuši likumu. Cik tas pamatoti?
Analizējot situāciju, esam secinājuši, ka noziedznieku rindas masveidā nepapildinās. Personas, kas tiek aizturētas par noziegumu izdarīšanu, pārsvarā jau bijušas policijas redzeslokā. Tie ir cilvēki, kas jau agrāk pārkāpuši likumu vai pat izcietuši soda. Jā, daļa no viņiem treknajos gados strādāja, piemēram, celtniecībā. Bet, neizceldamies ar īpašu čaklumu vai augstu kvalifikāciju, viņi bija vieni no pirmajiem, kas pazaudēja darbu. Tāpēc tagad redzam, ka noziedzīgajā pasaulē atgriežas cilvēki, kam sodāmība bijusi pirms gadiem septiņiem, astoņiem. Bet tas, ka laupīt vai zagt iet bezdarbnieki, kas pirms tam likumu nav pārkāpuši, ir mīts. Nav mums faktu, kas liecinātu, ka tagad viņi masveidā izdara kriminālnoziegumus.
