Pirms 11 gadiem pirmā atvērāt ģimenes ārsta praksi Latgalē. Cik veselības ministru un cik veselības aprūpes reformu šajā laikā pieredzēts?
Varu saskaitīt vismaz 11 ministrus, kuru laikā primārajā aprūpē esam piedzīvojuši visas četras iespējamās medicīnas finansēšanas sistēmas. Sākām ar algu sistēmu, pārgājām uz punktu sistēmu, tad uz kapitācijas modeli un tad uz jaukto kapitācijas modeli, kas Latvijā darbojas pašreiz.
Veselības aprūpes sistēmā kopumā gandrīz 14 gadus valstī ievieš tā dēvēto māsterplānu, ko ik pa laikam nedaudz pārveido. Ir pieņemta cilvēkresursu attīstības programma un dažādas stratēģijas, kurās noteiktas prioritātes, bet tai pašā laikā valdībā un Saeimā veselības aprūpe nekad par prioritāti nav izvirzīta. Latvijā medicīna vienmēr ir bijusi pabērna lomā - ar vismazāko procentu no iekšzemes kopprodukta starp visām Eiropas Savienības valstīm un vismazāko finansējumu medicīnai.
Kura ministra laikā visvairāk laba vai slikta izdarīts ģimenes ārstiem un pacientiem?
Ar katru jauno veselības ministru bijušas gan gaišās, gan tumšās dienas. Tas, ka mēs esam izgājuši visas četras finansēšanas sistēmas, liecina, ka viss ir noticis pakāpeniski, samērā pareizi un diezgan konstruktīvi. Taču tas nav noticis pats no sevis. Pozitīvā virzība vienmēr ir prasījusi ļoti lielu izskaidrošanu un pārliecināšanu. Lielākā daļa veselības ministru savulaik strādājuši kā kādas konkrētas nozares speciālisti. Savukārt ģimenes medicīna Latvijā ir jauna specialitāte, ko citi mediķi savā apziņā nespēj vai negrib pieņemt kā līdzvērtīgu, svarīgu un ar nozīmīgu vietu veselības aprūpes sistēmā. Tāpēc ne ar vienu veselības ministru un viņa veidoto darba grupu strādāt nebija viegli.
Pacientiem slikti bijuši tie veselības ministri, kuri nozares finansējuma dēļ palielināja pacientu līdzmaksājumus. Lielākā un straujākā to celšana notika samērā nesen – ministra Eglīša laikā. Viņš to darīja apstākļu spiests un ne aiz laba prāta. Ivars Eglītis bija arī tas, kurš aktīvi centās pievērst politiķu uzmanību, ka medicīnas nozarei finansējumu samazināt nedrīkst. Lai to pierādītu, viņam pietika drosmes un pašcieņas, un galu galā viņš no amata atkāpās. I. Eglītis saprata, ka normāla veselības aprūpe, samazinot valsts finansējumu, vairs nav iespējama. Pašreiz runa vairs nav par nozares attīstību, bet gan par izdzīvošanu. Lai gan trūkst naudas un tas rada milzum daudz problēmu, negribu teikt, ka pēdējie ministri ir vissliktākie.
Vai jums nekad nav piedāvāts kļūt par veselības ministri? Medicīnas jomā taču esat kopš 1992. gada...
Aizkulišu un joku runas ir bijušas. Par veselības ministri es nemaz neietu. Ne tādēļ, ka nevarētu. Man vienkārši mīļš ir mans darbs. Turklāt pietiekami labi varu izpausties ar daudzām veselības ministra cienīgām idejām un tās realizēt, strādājot sabiedriskā kārtā. Ikdienā sadarbojos arī ar dažādām citu speciālistu asociācijām un ārstu biedrību. Kopš 1994. gada aktīvi un ar interesi strādāju Pašvaldību savienībā, esmu viena no vecākajām Pašvaldību savienības sociālās un veselības lietu komitejas loceklēm. Daži tuvākie kolēģi mani pat sauc par pelēko kardinālu, jo manā rīcībā ir ļoti daudz noderīgas informācijas.
Ja jūs tomēr būtu veselības ministre. Ko nekavējoties izdarītu?
Visā jāievēro pēctecība. Sākt kaut ko jaunu bez ekonomiska pamatojuma nav ne normāli, ne vajadzīgi, tādēļ profesores Rozentāles virziens par veselības nozares kā prioritātes izvirzīšanu valdības un Saeimas prātos būtu pirmais pozitīvais solis. Balstoties uz aprēķiniem, jāsakārto struktūra: jānoskaidro, vai noteiktās specialitātēs ir pietiekams noslogojums un vai ir pieprasījums pēc konkrētu speciālistu darba.
Tagad iesācies ceļš uz reģionu slimnīcām un trīs universitātes klīniskajām slimnīcām. Jāuzmanās, lai vienīgās izmaiņas nav tikai slimnīcas nosaukumā - no tā ekonomiskā situācija neuzlabosies.
"Ģimenes ārstam ir jābūt ļoti radošam, ar plašām zināšanām, zināmā mērā un labā nozīmē - tādam kā seriāla varonim dakterim Hausam."
Trūkst metodisko norādījumu un ieteikumu. Izskatās, ka joprojām nevienam nav skaidrs, kā, piemēram, labāk pāriet uz aprūpes slimnīcas statusu, kādi ir vajadzīgie soļi, lai noslogotu iepirkto aparatūru. Nav pieļaujama situācija, ka slimnīcu vienā dienā pārveido un otrā tu vairs nezini – esi darbā vai neesi, ko tu drīksti vai nedrīksti. Ja nav darba, tad tā arī jāpasaka: ziniet, kolēģi, pašreiz jums tiešām nebūs darba, un ir divas iespējas – veidot privātprakses vai arī, lai nezaudētu profesionālo kvalifikāciju, gadu vai divus aizbraukt pastrādāt uz ārzemēm. Un tad mēs jūs gaidīsim atpakaļ. Šobrīd ir svarīgi, lai kādam vispār būtu plāns, bet mediķiem - izvēle.
Pacientiem sliktākais ir tas, ka valsts veselības aprūpes politikā vairs netiek akcentēts profilaktiskais darbs. Tieši tas cilvēkam neļautu nonākt dažādās krīzes situācijās veselībā un pie hronisko slimību saasinājumiem. Vēl vajadzētu izstrādāt nozares darba kvalitātes kritērijus, pēc kuriem novērtēt veselības aprūpes rezultātu.
Ko iesakāt darīt mediķiem, kuri slimnīcu reformu dēļ paliks bez darba vai varēs strādāt ļoti maz? Varbūt kļūt par ģimenes ārstiem?
Nevajag censties pārmācīties par ģimenes ārstiem. Nesaprotu, kādēļ pēkšņi daudzi ir iedomājušies, ka ģimenes ārsta specialitātē var strādāt praktiski jebkurš! Patiesībā ģimenes ārstam ir jābūt ļoti radošam, ar plašām zināšanām, zināmā mērā un labā nozīmē - tādam kā seriāla varonim dakteris Hausam. Viņš domā par sava pacienta veselību kopumā. Pašreiz Latvijas ģimenes ārstu praksēs vidējais pierakstīto pacientu skaits ir tāds, lai ārsts varētu gūt pietiekamu pieredzi: viņš redz daudz dažādu problēmu un mācās ar tām tikt galā. Ja ģimenes ārstu būs vairāk, katram no viņiem iznāks mazāks pacientu skaits, kas rada bažas par darba kvalitāti nākotnē - zaudētājs, protams, būs pacients.
Patiesībā mediķiem šodien ir grūti ko ieteikt. Varbūt jāizmēģina spēki privātpraksē vai jāizmanto kāds no ārzemju piedāvājumiem. Galvenais - nezaudēt kvalifikāciju.
Vai Latvijas ārsti ir pietiekami profesionāli, lai strādātu ārvalstīs?
Noteikti. Darba kvalitāte Latvijas veselības aprūpē ir konkurētspējīga ar citām ES valstīm, par ko liecina mediķu straujā aizplūšana uz ārzemju klīnikām - mums nav atbilstoša atalgojuma, bet profesionalitātes ziņā noteikti esam konkurētspējīgi. Vēl viens rādītājs – ļoti daudzi uz ārzemēm izbraukušie mūsu valsts iedzīvotāji vismaz reizi gadā atbrauc pie ģimenes ārsta Latvijā uz lielo profilaktisko pārbaudi un citiem izmeklējumiem, jo šeit ir lētāk un labāka attieksme.
Treknajos gados slimnīcu tehniskās bruņošanās sacensība ritēja pilnā sparā: kam labāka un dārgāka medicīniskā aparatūra, tam iespējas piesaistīt vairāk pacientu, attiecīgi slimnīcai vairāk naudas. Kas atbildīgs par šiem neprātīgajiem pirkumiem?
Daudz esmu strādājusi Veselības ministrijas darba grupās, kurās vienmēr runāts, ka visiem iepirkumiem jābūt valsts organizētiem. Taču paralēli valsts iepirkumiem aparatūru slimnīcām iegādājās arī pašvaldības. Ja būtu izstrādātas Veselības ministrijas nostādnes un likumi, ka katrā rajonā vai katrā reģionā vajag konkrētu skaitu labas un pietiekami noslogotas aparatūras, šis process būtu regulējams. Taču tas netika izdarīts. Rezultātā rajonu slimnīcās iepirktā aparatūra stāv un diemžēl arī ļoti strauji noveco.
Slimnīcu ārsti un speciālisti var strādāt vairākus darbus. No rīta poliklīnikā pieņemt kā valsts apmaksāts ārsts, pēcpusdienā – kā privātārsts un tad vēl doties uz dežūru kaimiņu rajona slimnīcā. Vai arī ģimenes ārsts spēj strādāt vairākos darbos?
Pamatā nespēj. Vienalga, viņam ir 1000, 1600 vai pāri 2000 reģistrētu pacientu. Ja ģimenes ārstam ir līgums ar valsti, jāstrādā 8 stundas dienā, no kurām vismaz 4 stundām jābūt pieņemšanai praksē. Tātad ģimenes ārstam ir jābūt pieejamam. Vienīgā atšķirīgā situācija Latvijā ir ģimenes ārstiem, kuri ir izmācījušies un dabūjuši sertifikātus vēl citās specialitātēs. Tas ir normāli, ka viņi savieno abus darbus.
Kas ir Latvijas lauku ģimenes ārsts? Ko un kāpēc ģimenes ārsti saprot kā laukus?
Lauki sākas divus kilometrus aiz Rīgas. Tie ir gana lieli un labi lauki labā nozīmē, jo arī Rīgā var strādāt kā lauku ģimenes ārsts. Atšķirībā no lauku ģimenes ārstiem Rīgā ārsti pacientus biežāk nosūta pie citiem speciālistiem un mazāk cenšas ārstēt paši. Viņu prakses pārsvarā atrodas poliklīnikās un veselības centros, viņiem ir viens kabinets, bieži vien nav ārsta palīga, vai arī ir viens uz 4–6 ārstiem. To, ko dara lauku ģimenes ārsti, viņi nedara.
"Šobrīd ir svarīgi, lai kādam vispār būtu plāns, bet mediķiem - izvēle."
Man sāp, kad runā, ka ģimenes ārsts ir kā dispečers. Šo pieņēmumu es kategoriski noliedzu, jo tā nav ģimenes ārsta darba būtība. Tomēr, reāli skatoties, viena daļa ģimenes ārstu tā strādā un vēl kādu laiku strādās. Situācija varētu mainīties ar jaunās paaudzes ārstu ienākšanu ģimenes medicīnā. Ceru, ka viņi būs tie, kas strādās pēc ģimenes ārstu darbības principiem – tā, kā ģimenes ārsts strādā laukos.
Vai lauku ģimenes ārstiem būtu jāsaņem vairāk?
Noteikti. Gandrīz visās Eiropas attīstītajās valstīs tā tas arī ir, un visbiežāk palielinātais finansējums saistīts ar attālumu no galvaspilsētas. Portugālē pie valsts robežas strādājošam ģimenes ārstam atalgojuma samaksa ir piecreiz lielāka nekā ārstam galvaspilsētā. Latvijā ģimenes ārsti saņem 25 latus mēnesī par attālumu līdz slimnīcai un 25 latus par iedzīvotāju blīvumu – kopā 50 latus. Lauku ģimenes ārstiem saņemt lielāku atalgojumu būtu tikai taisnīgi, jo mums nav iespējas izmantot visus Rīgas infrastruktūras labumus. Pat lai mācītos un celtu kvalifikāciju, jāmēro garš ceļš līdz Rīgai un jāatņem daudz laika pacientiem un ģimenei.
Kā mainījies un mainās ģimenes ārsta darbs laukos līdz ar pārmaiņām veselības aprūpē?
Ir lielāks noslogojums gan apmeklētāju skaita, gan konsultāciju satura ziņā. Pacienti biežāk jāpieņem ar diagnozēm, kuru dēļ viņi agrāk gāja pie cita speciālista. Agrāk gāja pie ķirurga, bet tagad izņemt šuves nāk uz praksi, nāk skalot ausis, nāk uz ginekoloģiskajām profilaktiskām apskatēm, jo pie speciālista tas viss maksā dārgāk. Vairāk kā jebkad ir pacientu ar psihisko slimību diagnozēm – depresijām, neirozēm, trauksmēm. Vairāk ir cilvēku, kas runā par pašnāvību. Ievērojami vairāk ir slimnieku, kuri kā antidepresantu lieto alkoholu. Acīm redzami vairāk kļūst trūcīgo: cilvēkiem nav naudas, lai iegādātos elementāras zāles, līdz ar to arvien biežāk nākas dot medikamentus no sava akūto pacientu medikamentu skapīša.
Vai iedzīvotāji izprot pārmaiņas slimnīcu struktūrā?
Latvijā slimnīcās gultu skaits vienmēr ir bijis lielāks nekā citās ES valstīs. Protams, būtu bijis daudz labāk, ja šī reforma būtu notikusi tā sauktajos treknajos gados, jo tagad ir krīze un visiem ir divkārt smagi. Taču treknajos gados nevienā nozarē neko nesamazināja.
Cik dažādi cilvēki, tik dažādi viedokļi. Ir tādi, kas uzskata, ka joprojām varēs aiziet slimnīcā pagulēt un mazliet atpūsties. Taču tagad vairs tā nevar, jo plānveida pacientu ārstēšana ir par maksu, bet akūto pacientu ārstēšana notiek par valsts līdzekļiem. Otra pacientu daļa situāciju izprot un ir gatavi pakalpojumu saņemt reģionu slimnīcās vai Rīgā. Ja vēl pašvaldības nākotnē palīdzēs ar transportu, šo modeli pieņems, jo reģionālajās un universitātes slimnīcās līmenis ir augstāks, aprite lielāka un kvalitāte labāka. Citi tomēr ir sapratuši, ka slimnīca vairs nav tā vieta, kur varēs apārstēties un pagulēt. Pie viņiem braucu mājas vizītēs un mājas aprūpes ietvaros nozīmēju vajadzīgās injekcijas vai zāles.
"Jāuzmanās, lai vienīgās izmaiņas nav tikai slimnīcas nosaukumā - no tā ekonomiskā situācija neuzlabosies."
Tomēr kopumācilvēki par savu veselību domā vairāk, jo saprot, ka veselībai ir arī liela finansiāla vērtība, un apzinās, ka ielaistu slimību gadījumā ārstēšanā būs jāiegulda daudz vairāk līdzekļu.
Vai izjūtat pacienta skaita samazinājumu līdz ar iedzīvotāju darba meklējumiem ārzemēs?
Izteikti neizjūtu, jo viņi ik pa laikam atbrauc un atnāk, zvana un konsultējas par savām problēmām. Gadās, ka ar radinieku starpniecību konfekšu kastēs sūtām vajadzīgās zāles. Protams, mūsu valstij tas nav labi, jo nodokļus viņi tomēr maksā citur, bet šeit saņem lētu un labu veselības aprūpi. Tas, ka pēdējā laikā ģimenes ārstu praksēs kopumā pacientu skaits sarūk, gan ir tiesa - īpaši dziļi laukos, pie robežas, kur izjūt katru ģimeni, kas aizbrauc. Vērojama arī pretēja tendence – no Rīgas, kur vairs nav darba, bērni brauc atpakaļ uz laukiem pie vecākiem.
Ģimenes ārsti allaž sūdzējušies, ka viņiem trūkst līdzekļu...
Mūsu valstī nekad nevienam līdzekļu nav bijis gana. Un tas bijis pamatoti, par ko liecina skaitļi. Nekad neesmu bijusi pret citām profesijām, man nav žēl un neskauž, bet nav taisnīgi, ka vēl pirms gada celtniecībā bez īpašas izglītības varēja nopelnīt pat divreiz vairāk nekā ģimenes ārsts... Lai iegūtu izglītību, esam mācījušies 10-15 gadus, bet cits var iziet divu mēnešu kursus un nopelnīt tikpat daudz.
Pērn ģimenes ārstiem finansējums bija salīdzinoši lielāks nekā citus gadus, bet no tā neviens bagāts nav palicis. Ar pilnu atbildību varu teikt, ka tagad katrs ģimenes ārsts dzīvo no algas līdz algai un viņam nav nekādu uzkrājumu. To pierāda arī fakts, ka no 1356 ģimenes ārstiem, kuriem ir līgums ar valsti, mazliet vairāk nekā 230 ir pensionāri, kas nav aizgājuši pensijā. Viņi joprojām strādā, jo ar pensiju izdzīvot nevarētu.
Ja līdzekļu kļūst arvien mazāk, bet ārstu prakses tomēr izdzīvo, visticamāk, kaut kas netiek izdarīts. Uz kā rēķina taupa?
Cilvēki domā: ja ģimenes ārsts saņem ienākumus uz uzņēmumu, tā ir viņa nauda. Taču tā nav. Tā ir prakses nauda – viņa vadītās medicīnas iestādes nauda, ar kuru jānorēķinās par māsas un reģistratora darbu, zālēm, aparatūru, elektrību, komunālajiem maksājumiem. Pagājušā gada dati liecina, ka vidējā ģimenes ārsta alga Latvijā bija 500 lati, kas tagad samazināta par 20 procentiem. Par ceturtdaļu finansējums samazināts arī ārstu palīgiem un reģistratoriem. Tai pašā laikā ir lietas, kurām nemaz nedrīkst taupīt. Es nevaru sliktāk pieņemt pacientu un viņu nesūtīt uz papildu izmeklējumiem, jo arī man ir savi kvalitātes standarti un kritēriji. Tātad vienīgais, uz ko var ietaupīt, ir paša ārsta alga.
Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis Aivars Vētra atzinis, ka ģimenes ārstiem ir ļoti lielas prakses, taču citus šajā profesijā viņi laist iekšā negrib, jo tas nozīmē, ka tā pati nauda būtu jādala starp vairākiem ārstiem, līdz ar to ienākumi būs mazāki. Kā jūs komentētu šādu atzinumu?
Pilnīgs absurds un absolūta situācijas neizpratne! Lielās prakses neveido ārsti paši, bet gan pacienti. Jau kopš 1998. gada Latvijā nevis ārsts izvēlas pacientu, bet pacients izvēlas ārstu. Un tur ir tā lielā atšķirība. Pacients izvēlas to ārstu, kurš ir populārāks un kuram ir labāka kvalifikācija. Katrā rajonā ir tikai viena vai divas lielas prakses. Visā Latvijā no 1356 ģimenes ārstu praksēm tikai 235 ir vairāk nekā 2000 pacientu un tikai 32 ģimenes ārstu praksēs ir pierakstījušies vairāk par 2400 pacientiem. Tie ir tikai 2,6% no visu prakšu skaita.
"Nav taisnīgi, ka vēl pirms gada celtniecībā bez īpašas izglītības varēja nopelnīt pat divreiz vairāk nekā ģimenes ārsts."
Ja būtu tā, kā saka Aivars Vētra un viss būtu ārstu ziņā, lielākajā daļā prakšu ārsti būtu sarakstījuši pāri par 2,5 un 3 tūkstošiem pacientu un saņemtu lielo piķi. Taču lielākajā daļā ārstu prakšu nav pat 1800 pacientu. Eiropas attīstītajās valstīs, piemēram, Lielbritānijā un Nīderlandē, vidēji uz vienu ārstu ir 2000 pacientu. Tas ir ļoti labi, jo pacientu skaits nosaka arī ārsta gudrību un viņa iespējas mācīties, ārstējot savus pacientus. Pasaules pieredze rāda: lai nezaudētu kvalifikāciju, dzemdību speciālistam jāpieņem vismaz 400 dzemdības gadā. Tāpat ir arī ar ģimenes ārstu. Viņam šī paša iemesla pēc nepieciešami ap 1500 pierakstīto pacientu.
Cik stundas reāli ģimenes ārsts pavada prakses vietā?
Tas atkarīgs no prakses lieluma, bet arī mazajās praksēs neviens ģimenes ārsts mazāk par 8 stundām nestrādā, jo darba apjoms arī pēc pacientu pieņemšanas ir ļoti liels. Kaut arī pašreiz mājas vizīšu skaits ģimenes ārstiem nav liels – vidēji viena divas vizītes dienā –, es strādāju vismaz 14 stundas un daudzreiz no prakses mājās pēc dokumentācijas kārtošanas dodos pēc pulksten 23.
Darba likums nosaka, ka darbinieks drīkst strādāt ne vairāk kā 8 stundas katru dienu un 40 stundas nedēļā. Acīmredzot jūs strādājat par daudz… Vai tas ir veselīgi?
Ģimenes ārsts vairumā gadījumu ir pašnodarbināta persona, tātad uzņēmējs, un formāli pats izvēlas, cik ilgi strādāt. Jā, esam spiesti strādāt daudz. Tāpēc sadegšanas sindroms diemžēl ir problēma ļoti daudziem ārstiem. Tā strādāt iespējams tikai tad, ja darbs ir hobijs. Man, par laimi, tā ir. Man patīk braukt tālajās mājas vizītēs, jo braucot es atpūšos, paskatos laukus un vienkārši padomāju. Lai nesadegtu darbā, cilvēkam tas ir jādažādo. Man ir tā lielā laime un iespēja: pieņemu pacientus, lasu lekcijas, piedalos pašvaldību darbā un strādāju Veselības ministrijas darbā grupās, organizēju asociācijas darbu un sava rajona ģimenes ārstu apmācības. Darba dažādošana, sabiedriskās aktivitātes, intensīvs un interesants ikdienas pamatdarbs ļauj būt apritē - just, ka es dzīvoju un pagaidām izbēgt no sadegšanas sindroma.
