Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Kad vispirms ir atteikums
„Kad mainīju savu deklarēto dzīvesvietu, viens no pirmajiem uzdevumiem bija mainīt arī savu ģimenes ārstu. Iepriekš ārstējos pie ģimenes ārstes Saldū, bet, sākot patstāvīgi dzīvot Rīgā, šīs speciālistes pakalpojumi man attāluma dēļ kļuva nepieejami. Tā kā Rīgā nevienu ārstu personīgi nepazinu un arī mani paziņas konkrētu speciālistu ieteikt nevarēja, devos uz tuvējo poliklīniku, lai painteresētos, kā atrast savu ģimenes ārstu. Vislielākais pārsteigums bija ziņa, ka poliklīnika, kas atrodas uz tās pašas ielas, kur mans dzīvoklis, nav pacientu apkalpojošā teritorija. Man jādodas uz divām citām, kas atrodas dažus kvartālus tālāk. Izrādījās, ka arī otra tuvākā poliklīnika nebija atbildīgā par pacientiem, kas dzīvo uz manas ielas. Trešā poliklīnika bija īstā.
Vienas poliklīnikas reģistratūrā man paskaidroja, ka konkrētu speciālistu ieteikt nevar. Man pašai ir jāuzrunā katrs ārsts personīgi. Citā darbinieki bija laipnāki un norādīja, ka katram ārstam ir sava ārstējošā teritorija, un pat atklāja ārsta vārdu, kas atbildīgs par manas ielas pacientiem. Trijās stundās izstāvēju akūto un pieraksta pacientu rindu, līdz beidzot iepazinos ar savu ārsti. Taču viņa nevēlējās mani uzņemt savu pacientu lokā, sakot, ka ir ļoti noslogota un brīvu vietu viņai nav. Tikai tad, kad sāku striktā tonī atgādināt, ka mana deklarētā dzīvesvieta ir viņas kā ārstes apkalpojošā teritorijā, beidzot tiku pie savas ģimenes ārstes,” – sarežģītajā ģimenes ārsta maiņas pieredzē dalās Lelde.
"Ģimenes ārsts nevar atteikt, ja pie viņa vēršas pacients, kurš dzīvo viņa apkalpojamajā teritorijā vai kura laulātais draugs vai bērni ir reģistrēti pie konkrētā ģimenes ārsta."
Veselības norēķinu centra vecākais speciālists sabiedrisko attiecību jautājumos Toms Noviks skaidro, ka šādai situācijai nevajadzēja būt. „Ģimenes ārstei, kuras darbības teritorijā atrodas pacientes dzīvesvieta, uzreiz bija jāpiekrīt pacienti ierakstīt savā ārstējamo klientu sarakstā. Labi, ka paciente pati zināja savas tiesības un bija neatlaidīga,” norāda T. Noviks.
Labākā izvēle: ārsts tuvu mājām
„Pirmais, ko svarīgi zināt jebkuram pacientam: lai mainītu savu ģimenes ārstu, nav ierobežojumu, cik bieži, kad un kāpēc to darīt. Ir jāizvēlas, pie kura ģimenes ārsta turpmāk ārstēties un tad jānoslēdz vienošanās. Vien jāievēro nosacījums: ja pacients grib saņemt valsts atmaksātos veselības pakalpojumus, ir jāizvēlas ģimenes ārsts, kuram ir līgumattiecības ar aģentūru,” stāsta T. Noviks.
Kā zināms, kopš šī gada 1. oktobra Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūras funkcijas pārņēmis Veselības norēķinu centrs, tādēļ tieši šīs iestādes mājaslapā var atrast sarakstus, kuriem ārstiem ir līgumattiecības ar valsti un kuras ir katra ārsta darbības teritorijas. Ja mājaslapā ir grūti orientēties, var zvanīt pa Veselības norēķina centra informatīvo tālruni, kur speciālisti atbildēs uz visiem interesējošiem jautājumiem.
„Parasti mēs pacientiem iesakām izvēlēties ģimenes ārstu, kura prakse ir vistuvāk pacienta deklarētajai dzīvesvietai. Jo pretējā gadījumā, ja vien pacients nav to izņēmumu skaitā, kuram valsts atmaksā mājas vizītes, par šo pakalpojumu būs jāmaksā dārgāk,” skaidro speciālists.
Uz jautājumu, ko pacientam darīt, ja ārsts atbild – es jaunus pacientus savā pacientu sarakstā uzņemt nevaru, jo kvota jau pilna, – T. Noviks atgādina Ministru kabineta noteikumus Nr. 1046 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”, kuros noteikts: ģimenes ārsts var nepiekrist un atteikt pacienta reģistrāciju, ja: 1) pacienta dzīvesvieta atrodas ārpus ārsta darbības pamatteritorijas; 2) ģimenes ārsta pacientu sarakstā jau ir reģistrēti 2000 pacientu vai 900 bērnu.
"Ja pacients vēlas, viņš var izvēlēties savu ģimenes ārstu kādā no ārstu privātpraksēm."
„Bet ir arī izņēmumi. Ārsts nevar atteikt, ja pie viņa vēršas pacients, kurš dzīvo viņa apkalpojamajā teritorijā un kura laulātais draugs vai bērni ir reģistrēti pie konkrētā ģimenes ārsta. Ir katra paša brīva izvēle, vai ģimene savu veselību uztic vienam ģimenes ārstam vai vairākiem,” atgādina T. Noviks.
Arī tad, ja ģimene dzīvo laukos un konkrētajā teritorijā ir maz ģimenes ārstu, starp kuriem vēl daži pamanās iebilst, ka viņu kvota ir pilna, pacientam vienalga pienākas ģimenes ārsta pakalpojumi. Vien ar nosacījumu – pacienta dzīvesvieta ir deklarēta konkrētā ģimenes ārsta apkalpojamajā teritorijā. Taču princips izvēlēties sev tuvāko ģimenes ārstu nav obligāts. Tikai tad attālākajam ģimenes ārstam nav obligāts pienākums pacientu pieņemt. „Tāpat, ja pacients vēlas, viņš var izvēlēties savu ģimenes ārstu kādā no ārstu privātpraksēm. Tad gan jāizvērtē, vai šim ārstam ir līgumattiecības ar valsti, jo citādāk pacientam nepienāksies valsts atmaksātie ārstniecības pakalpojumi,” atzīmē T. Noviks.
Jāuzraksta vien iesniegums
Ja pacients ir nolēmis mainīt ģimenes ārstu un jau ir vienojies ar citu speciālistu, pie kura ārstēsies turpmāk, tad iepriekš sarunātā laikā vai ārsta pieņemšanas laikā abi aizpilda vienošanos. Tā apliecina, ka konkrētais ģimenes ārsts apņemas ārstēt pacientu. Viens iesniegums paliek pie pacienta, otrs – pie ārsta. Viņš piecu darba dienu laikā elektroniski ievada jaunā pacienta vārdu informācijas vadības sistēmā, šādi par ģimenes ārsta maiņu informējot arī Veselības norēķinu centru.
Ģimenes ārsta maiņa ir bezmaksas pakalpojums. Ir aprēķināts, ka šobrīd vidēji vienam ģimenes ārstam ir 1598 pacientu. Tomēr tas, ka vienam ārstam pacientu saraksts ir pilnāks, bet otram tukšāks, nenozīmē, ka ārsts ir mazāk profesionāls, mazāk laipns vai mazāk atsaucīgs. Vislabāk atsauksmes par ģimenes ārstu var iegūt no viņa esošajiem pacientiem.
Nemitīgā pārslodzes režīmā
Valstī nepietiekami sakārtotā ģimenes ārstu prakses sistēma un nepietiekami novērtētais ģimenes ārstu darbs bija vieni no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ ģimenes ārste un matu problēmu speciāliste Inga Zemīte jau pirms vairākiem gadiem nolēma nenoslēgt līgumu ar VOAVA (kopš šā gada 1. oktobra – Veselības norēķinu centrs), bet strādāt savā privātpraksē. „Atceros, kamēr man nebija savas privātprakses, bieži sastapos ar cilvēkiem, kas, būdami pacienta lomā, nebija guvuši gaidīto no ģimenes ārsta un sauca: „Kā tas var būt? Man pienākas! Jo es maksāju nodokļus!” Jā, pacientam ir taisnība. Bet arī ārsti maksā nodokļus,” skaidro I. Zemīte.
"Ģimenes ārsta maiņa ir bezmaksas pakalpojums."
Viņa atzīst, ka arī ģimenes ārsta prakse ir bizness. Tomēr, strādājot par ģimenes ārstu un noslēdzot līgumattiecības ar valsti, profesionāļi atrodas neapskaužamā situācijā. Pirmkārt, ārstiem jāuzņemas pārāk daudz ārpus paredzētā pienākumu loka (piemēram, sociālo problēmu risināšana). Otrkārt, ārstam, lai viņš varētu strādāt, ir jāslēdz līgums ar slimokasi, kura nosacījumus viņš praktiski nevar izpildīt (piemēram, normatīvos noteikts, kādi medikamenti pienākas hroniskajiem pacientiem, savukārt ģimenes ārstiem ir kvotas to izrakstīšanai, kurās normāli iekļauties ir neiespējami). Treškārt, lai ģimenes ārstu prakse darbotos, ārstam jāveic dažādas savai pamatprofesijai visai attālas lietas: prakses uzturēšana, apkopšana, administrēšana, grāmatvedība, naudas sadale. Bez iepriekšējas sagatavotības ar šiem uzdevumiem tikt galā nav tik vienkārši, I. Zemīte skaidro iespējamos iemeslus, kāpēc dažkārt ģimenes ārsti, kuru praksē ir ap 1500 pacientu, atsakās reģistrēt jaunus.
„Turklāt ģimenes ārstiem nemitīgi ir pārslodze, jo pusi dienas jāstrādā aktīvā pacientu pieņemšanā, bet otra puse – pavadot mājas vizītēs. Šie un citi faktori rada pārlieku slodzi, stresu un veicina ģimenes ārsta „izdegšanu”. Kad tā neizbēgami iestājas, ārstam rodas vienaldzība, kas pacientam patiešām ir nepieņemama,” stāsta I. Zemīte.
Lai atrastu sev vispiemērotāko ģimenes ārstu, I. Zemīte iesaka vērst uzmanību ārsta fiziskajai formai, zināšanām un erudīcijai, kā arī personīgajām īpašībām. Piemēram, ārstam, kurš smēķē, var rasties grūtības palīdzēt pacientam tikt galā ar problēmām. Savukārt erudīcija un personiskās īpašības nosaka saskaņu ar pacientu, kas šajā veselības aprūpes posmā nenoliedzami ir svarīga.
