Publicēts pirms 15 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Visvairāk komersantus iesācējus biedē grāmatvedība. To var kārtot katrs pats. Tikai – vai tas ir reāli atbilstoši daudzajiem sarežģītajiem nosacījumiem?
Visai bieži plašsaziņas līdzekļos izskan augstu valsts amatpersonu frāzes par mazo uzņēmēju atbalstu, kā arī ieteikums skolotājiem un citiem atlaistajiem reģistrēties par pašnodarbinātajām personām. Viegli ieteikt, taču neviens nav padomājis par to, kā šos cilvēkus integrēt biznesa un tirgus pasaulē. Pirms uzsākta jebkāda saimnieciskā darbība, ir jāapzina savas prasmes un tas, vai piedāvātais pakalpojums vispār kādam ir vajadzīgs. Turklāt par birokrātiskajiem šķēršļiem nemaz nerunājot. Ja skolotājs ir veiksmīgi atradis savu pakalpojuma nišu, tad paliek aktuāls jautājums, kā par šo pakalpojumu ir jāatskaitās un kam jāatskaitās.
Man kā profesionālei, dzirdot televīzijā augsto valsts amatpersonu frāzes, ka skolotājam ir tik plašas iespējas reģistrēties kā pašnodarbinātajam vai atvērt pašam savu sīko uzņēmumu, rodas neizpratne un tikai dusmas. Padomdevējiem gribas jautāt – vai viņi vispār zina, kādiem “džungļiem” ir jāiet cauri mazajam komersantam?
Lūk, mana pieredze ar kādu manu klientu A. Kalniņu (uzvārds mainīts). Vairākus gadus viņš bijis darbinieks kādā uzņēmumā, cītīgi krājis naudu, lai uzsāktu savu saimniecisko darbību. Sakrājis nepieciešamo summu – 5000 latu - un iegādājies par to saimnieciskās darbības veikšanai nepieciešamo pamatlīdzekli. Pamatlīdzeklis speciāli tika vests no Vācijas.
Tad nu atlicis tikai izvēlēties, kādā veidā saimniecisko darbību reģistrēt - kā SIA vai kā pašnodarbinātam. A. Kalniņš reģistrējās kā viena dibinātāja SIA, jo, pirmkārt, tad nav jāatbild ar savu personīgo mantu, ja gadījumā rodas „nepatikšanas” ar nodokļiem un tiesu izpildītāju. Otrkārt, grāmatvedības uzskaite pēc divkāršā ieraksta principa (debets/kredīts) ir vieglāka par „vienkāršo” grāmatvedības uzskaiti, ko reglamentē speciāli Ministru kabineta noteikumi fiziskām personām – saimnieciskās darbības veicējiem.
Vienkāršā grāmatvedība pēc būtības atšķiras no divkāršā ieraksta ar to, ka tajā atspoguļo darījumus pēc kases principa. Savukārt visi pārējie hronoloģiskie un analītiskie grāmatvedības reģistri, kā arī liela daļa grāmatvedības teorētisko dokumentu ir nepieciešami arī pašnodarbinātajam.
Klients ļoti cītīgi pildīja visus likumos un Ministru kabineta noteikumos paredzētos norādījumus un ievēroja visas vajadzīgās prasības attiecībā uz pavadzīmju, kases aparāta, kvīšu lietošanu, reģistrācijas apliecību, darba laika un citu dokumentu uzstādīšanu redzamā vietā, darba aizsardzības prasības u.c. Viss bija sakārtots tā, lai pašam un citam būtu prieks.
Komersants nostrādāja trīs mēnešus. Kā jau sīkajam uzņēmumam, kas tikko sācis strādāt, klientu vēl bija pavisam maz. Situāciju vēl sarežģīja arī ekonomiskā krīze. Tomēr klients godīgi maksāja budžetā PVN, lai gan nelielu, bet tomēr PVN budžetā tika ieskaitīts.
Kādu dienu pie uzņēmēja ieradās Valsts ieņēmumu dienesta inspektori, lai veiktu tematisku pārbaudi. Inspektori pārbaudījuši kasi, EKA žurnālu, pavadzīmju žurnālu, pavadzīmes, dibināšanas dokumentus, darba aizsardzības žurnālus – instrukcijas un citus dokumentus. Klientam viss bija kārtīgi sakārtots un visu vajadzīgo viņš varēja parādīt, kā arī pastāstīt.
Neskatoties uz to, ka uzņēmējam viss pakalpojuma sniegšanas vietā bija kārtībā, no viņa pieprasīja grāmatvedības dokumentus un grāmatvedības metodiskos norādījumus. Tā kā uz vietas šo dokumentu nebija, jo grāmatvedību kārto grāmatvedības firma savā birojā, tad tika norunāta diena, kad tie tiks atnesti.
Jāpiebilst, ka ir pavisam normāli uzrādīt grāmatvedības uzskaites dokumentus un reģistrus, jo grāmatvedības uzskaite ir viegla, ja tā tiek vesta datorprogrammā. Arī grāmatvedības metodiku tikai un vienīgi par esošajiem klienta darījumiem un darbībām (kontu korespondence) var izstrādāt, taču nav skaidrs, kāpēc tik mazam uzņēmumam būtu nepieciešami arī tādi dokumenti, kuru nav pat lielajiem uzņēmumiem."Arī grāmatvedības metodiku tikai un vienīgi par esošajiem klienta darījumiem un darbībām (kontu korespondence) var izstrādāt, taču nav skaidrs, kāpēc tik mazam uzņēmumam būtu nepieciešami arī tādi dokumenti."
Tad, lūk, VID pieprasījis šādus dokumentus:
1. Virsgrāmatu, kases ieņēmumu – izdevumu orderus, kases grāmatu un to reģistrācijas žurnālus;
2. Bankas dokumentus;
3. Attaisnojuma dokumentus (čekus, kvītis, pavadzīmes, utt.);
4. Grāmatvedības metodiku, kontu plānu;
5. Gada pārskata u.c. grāmatvedības pārskatu sagatavošanas noteikumus;
6. Uzņēmumā ieviestās uzskaites objektu kodu sistēmas, simbolu un saīsinājumu lietošanas noteikumus;
7. Datorprogrammas licenci;
8. Grāmatvedības datu aizsardzības obligātās tehniskās un organizatoriskās prasības uzņēmumā;
9. Grāmatvedības informācijas datorsistēmu drošības noteikumus;
10. Grāmatvedības ierakstu, dokumentu un reģistru glabāšanas noteikumus;
11. Dokumentu apgrozības aprakstu vai shēmu;
12. Ilgtermiņa ieguldījumu, apgrozāmo līdzekļu, saistību un pašu kapitāla instrumentu klasifikācijas kritērijus;
13. Inventarizācijas instrukciju;
14. Krājumu uzskaites kārtības noteikumus.
Varbūt kādam, lasot šo sarakstu, “mati saceļas stāvus” vai kļūst slikti ar sirdi, bet tas vēl nebūt nav viss. Tā ir tikai daļa no nepieciešamajiem dokumentiem. Jāņem vērā, ka, uzsākot saimniecisko darbību, ir jāveic arī inventarizācija un jāsastāda sākuma bilance. Ja šāda “papīra gabala” nebūs, par to paredzams sods.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2003. gada 21. oktobra noteikumiem Nr. 585 „Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju” uzņēmuma vadītājs var patstāvīgi izvēlēties grāmatvedības reģistru veidu, saturu, skaitu un sagatavošanas veidu, izņemot, ja konkrēta reģistra veidu reglamentē normatīvie akti. Taču jāņem vērā, ka likuma „Par grāmatvedību” 2. panta pirmajā daļā ir teikts, ka grāmatvedību kārto tā, lai grāmatvedības jautājumos kvalificēta trešā persona varētu gūt patiesu un skaidru priekšstatu par uzņēmuma finansiālo stāvokli, darbības rezultātiem utt. Tas tikai nozīmē, ka, trūkstot kādam reģistram, kas parasti ir pašnodarbinātajām personām, piemēram, pamatlīdzekļu, krājumu, debitoru/kreditoru u.c., pamatojoties uz minēto likuma pantu, mazo uzņēmēju var sodīt.
Jāņem vērā arī tas, ka par katru rīcību/kustību ir nepieciešams rīkojums. Cik daudzi vispār raksta rīkojumus?
"Pārbaudi var veikt kaut vai katru ceturksni un sodīt var atkal un atkal, un tā bez gala."
Kā jums šķiet, vai viena cilvēka SIA - mikrouzņēmums vai pašnodarbinātais – spēj sagatavot šādu dokumentu paketi uz 100 lapām? Likums „Par grāmatvedību”, MK 2003. gada 21. oktobra noteikumi Nr. 585 „Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju”, MK 2003. gada 21. oktobra noteikumi Nr. 584 „Kases operāciju uzskaites noteikumi” attiecas uz visiem nodokļu maksātājiem, tajā skaitā uz mikrouzņēmumiem un pašnodarbinātajiem. Turklāt mikrouzņēmuma vadītājs vai pašnodarbinātais grāmatvedību var kārtot pats. Tikai jautājums – vai pats viņš spēj sakārtot grāmatvedību atbilstoši šādām birokrātiskām prasībām? Un kur lai viņš iemācās grāmatvedību bez maksas? VID grāmatvedību nemāca, bet ar nodokļu piemērošanu un ar ieņēmumu–izdevumu žurnāla skaidrojumiem nebūt nepietiek, lai nodokļu maksātājs izpildītu visas grāmatvedību reglamentējošos normatīvajos aktos noteiktās prasības.
Diez vai bijušajam skolotājam ir nauda, lai tagad ietu grāmatvedības kursos vai lai pieņemtu darbā grāmatvedi vai noslēgtu līgumu ar grāmatvedības firmu. Turklāt vairumā no šiem dokumentiem un likumā/noteikumos noteiktās prasības parasts grāmatvedis nemaz nezina un nemāk tās izpildīt. Un ne tikai vienkāršs grāmatvedis, bet arī galvenais grāmatvedis vidēji lielos uzņēmumos.
Turklāt tie papīri ir tikai formāli. Tie vajadzīgi, lai atzīmētu pārbaudes aktā, ka tie vispār ir. Neviens inspektors tajos neiedziļinās, kā arī nevar iebilst par to saturu tāpēc, ka saturs ir vadītāja pārziņā.
Tā kā manam klientam visa dokumentācija bija pilnīgā kārtībā, tad problēmu vairs nekādu nebija. Tikai VID inspektori bijuši izbrīnīti par šo dokumentu esamību, jo pieredze rāda, ka nodokļu maksātājiem vismaz kāds no papīra klāsta trūkst, un tad jau var uzlikt sodu bez liekām sarunām.
Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166. panta 166.6 punktā “Grāmatvedības pārskatu iesniegšanas un statistiskās informācijas noteikumu neievērošana” ir teikts:
„Par normatīvajos aktos noteikto grāmatvedības kārtošanas nosacījumu neievērošanu uzliek naudas sodu fiziskām personām līdz 150 Ls, juridiskajām – no 150 līdz 300 Ls.”(!)
Vai tas nav lielisks paņēmiens, kā izspiest no sīkā uzņēmuma vai pašnodarbinātā priekš viņa visai prāvo soda naudu? Vienreiz šādu summu var kaut kā samaksāt, bet pārkāpumi ir jānovērš – nodokļu maksātājam tik un tā ir jāatrod un jāmaksā kādam speciālistam, kas viņam sagatavotu teorētiskos dokumentus, kā arī jāiet grāmatvedības kursos, lai zinātu, kādi reģistri grāmatvedībā nepieciešami un kā tos aizpildīt. Pārbaudi var veikt kaut vai katru ceturksni un sodīt var atkal un atkal, un tā bez gala. Līdz cilvēks, kas gribējis godīgi strādāt un maksāt valstij nodokļus, ir spiests kļūt par bezdarbnieku vai braukt projām uz Īriju meklēt labāku dzīvi.
Tik daudz ir runāts par mazo uzņēmēju atbalstu. Vai tiešām valsts tomēr nevarētu panākt dažus solīšus pretim bez darba palikušajiem jau tā nomocītajiem cilvēkiem un noņemt birokrātisko grāmatvedības slogu, kā arī ievērot vismaz samērīguma principu un cilvēcību?
Šādā veidā cilvēks, kas vēlējies strādāt un maksāt valstij nodokļus, tiek apspiests. To var novest līdz bankrotam, un tādējādi garumā stiepsies bezdarbnieku rinda.
Tikai atklāts paliek jautājums – kas tad maksās nodokļus, un no kādas naudas valsts dzīvos?
