Ko vajag bezdarbniekam?
Septembra sākumā Latvijā kā bezdarbnieki bija reģistrēti 141 373 cilvēki. Puse no viņiem bezdarbnieka pabalstu saņem, otrai pusei nav nekādu legālu ienākumu, bet ēst un dzīvot visiem gribas vienādi. NVA direktore Baiba Paševica atzīst: „Visvairāk mani biedē tas, ka šādā situācijā, kad uz katru brīvo darbavietu ir 73 bezdarbnieki, cilvēki arvien vairāk slīgst atkarībās un valstij pēc tam vajadzēs daudz līdzekļu, lai šīs problēmas risinātu.”
NVA piedāvā dažādas iespējas bezdarbniekiem, un viena no tām ir atbalsts komercdarbības vai pašnodarbinātības uzsākšanai. 2009. gadā šajā pasākumā plānots iesaistīt 270 bezdarbniekus un ekspertu vērtējumā 80 labāko biznesa plānu īstenošanai piešķirt dotāciju līdz 4000 latu. Pagājušajā gadā atbalstīti 20 biznesa plāni, un visi to īstenotāji – bijušie bezdarbnieki – šobrīd joprojām strādā.
„Nedomāju, ka visi bezdarbnieki jāmudina kļūt par uzņēmējiem,” saka biedrības „Nāc un dari!” vadītāja Liene Valdmane, kas, ikdienā tiekoties ar bezdarbniekiem, ir ievērojusi, ka viņi ir ļoti dažādi. Vieni tikai gaida valsts pabalstus, sīki sarēķinot un atgādinot: man pienākas, un punkts. Viņi savus uzņēmumus neveidos. Vēl viena daļa ir augsti kvalificēti speciālisti, kas lieliski pārzina savu jomu, kam ir specifiskas prasmes, bet nav intereses par biznesu – arī viņi uzņēmumus neveidos, bet tai pašā laikā jādomā, ko darīt, lai šie cilvēki savas prasmes nezaudētu. Jā, ir arī daļa, kas teorētiski varētu veidot savu uzņēmumu, bet ir pārāk daudz šķēršļu.
"Cilvēkiem šobrīd nevajag veiksmes stāstus par to, kā kļūt miljonāram, bet vajag stāstus par to, kā izdzīvot."
„Vispirms cilvēkus attur negatīvais fons. Visapkārt runā tikai par to, ka kāds atkal bankrotē, ka kādam atkal neveicas. Šajā brīdī bezdarbnieks jautā: kā un kāpēc lai noticu, ka man izdosies? Mūsu cilvēku mentalitātei ir grūti pieņemt: ja tu pakritīsi, tad varēsi piecelties un iet atkal,” saka L. Valdmane. Biedrības „Nāc un dari!” vadītāja ir ievērojusi: brīdī, kad cilvēks nonāk bezdarbnieku rindās, viņš tik ļoti apjūk, ka vairs vispār nesaprot, ko īsti darīt. Cilvēki ir jāsagatavo šādai varbūtībai, jo tad, kad pabalsta saņemšanas laiks iet uz beigām, ir pārāk daudz ikdienas rūpju, lai vēl spētu domāt par savu biznesu. „Jā, bezdarbniekiem ir bail: bail bankrotēt, bail palikt parādā, bail, ka nesanāks, jo arī citiem klājas slikti un nesanāk. Cilvēkiem šobrīd nevajag veiksmes stāstus par to, kā kļūt miljonāram, bet vajag stāstus par to, kā izdzīvot. Cilvēki ir noguruši no solījumiem un netic nekādām koncepcijām. Labi, ka viņi vēl tic sev.”
Ko vajag uzņēmējam?
L. Valdmanei piekrīt arī biedrības „Līdere” un mentoringa programmu vadītāja Aiva Vīksna. Kamēr citi biezā slānī veidoja koncepcijas, biedrība „Līdere” aptaujā noskaidroja, kas ir būtiskākie mikrobiznesa šķēršļi. Tie izrādījās jauna uzņēmuma dibināšanas izmaksas, finansējuma trūkums, administratīvie šķēršļi, dažādu licenču, sertifikātu un atļauju iegūšanas labirinti un praktiska atbalsta trūkums. „Valdībai vispirms ir jādomā par mazo,” uzsver A. Vīksna.
Pašlaik valdībai ir daudz plānu, kā varētu atbalstīt mikrouzņēmumus. Ieceres apkopotas 15. septembrī Ministru kabineta atbalstītajā Mikrouzņēmumu attīstības koncepcijā, bet vai jau nākamajā gadā jaunajiem uzņēmējiem būs vieglākas dienas – kas to lai zina. Ja valsts iestādes un lēmēji spētu mainīties tik ātri, cik elastīgiem mudina būt bezdarbniekus, sen visi sēdētu saulītē un pārlaimīgi kūļātu kājas.
"Uzņēmuma reģistrācijas izmaksas vajadzētu samērot ar aviobiļetes Rīga-Dublina cenu."
Koncepcijā ietvertos atbalsta pasākumus par nozīmīgiem uzskata DnB NORD Bankas Uzņēmumu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Raimo Smukais: „Ja patiešām tiks pieņemti nodokļu atvieglojumi, samazinātas grāmatvedības un uzņēmuma pamatkapitāla prasības un citi nosacījumi, domāju, ka jauno mikrouzņēmumu skaits palielināsies, taču pagaidām tie ir tikai nākotnes plāni.” Viņš arī norāda – bažas rada koncepcijā atrodamie zemūdens akmeņi, proti, jācer, ka Ekonomikas ministrija ir paredzējusi, kā novērst fiktīvu uzņēmumu veidošanos, kas uz atvieglojumu rēķina varētu mēģināt samazināt līdzšinējās izmaksas, veidojot it kā jaunus mikrouzņēmumus.
Pastāvēs, kas eksportēs
„Mikrouzņēmumi neizvedīs valsti no krīzes,” saka R. Smukais. Viņš piekrīt: jā, mikrouzņēmumiem ir sava sociālā loma, ir reģionālā nozīme, bet nevajag pacelt to nozīmīgumu pārdabiskos augstumos, jo mikrouzņēmumiem nav iespēju investēt tehnoloģijās un nākotnē, kas būtu tik vajadzīgs šā brīža ekonomiskajā situācijā. „Ekonomiku no krīzes izvedīs vidējie un lielie uzņēmumi – tie, kas ir orientēti uz eksportu. Eksportētāji attīstīsies pirmie, jo eksporta tirgi atdzīvosies. Tieši tad lielie uzņēmumi sāks vai nu ņemt atpakaļ iepriekš atlaistos darbiniekus, vai arī izlems izmantot ārējos pakalpojumus, un tā nu gan ir iespēja sīkajiem uzņēmumiem,” uzsver bankas pārstāvis. Viņš uzskata, ka valdībai patiešām būtu jāpadomā, kā mazos uzņēmumus atbrīvot no dažādiem birokrātiskiem šķēršļiem, lai atvieglotu ekonomiskās aktivitātes sākumposmu, bet atturīgi vērtē iespēju jaunajiem uzņēmējiem uzņemties kredītsaistības. „Ir tik daudz negatīvas pieredzes, ka pāris tūkstošus starta kapitālam aizņemties tomēr nevajadzētu. Pats sākums ir ļoti grūts, un bizness var neizdoties,” piebilst R. Smukais.
Var jau jokot, ka uzņēmuma reģistrācijas izmaksas vajadzētu samērot ar aviobiļetes Rīga-Dublina cenu, ja vien šis joks nebūtu bīstami tuvs patiesībai: pašreizējā ekonomiskā situācija un vispārējā noskaņa valstī mudina kaut ko sākt darīt kur citur, ne te. „Diemžēl cilvēki baidās no tā, ka viņiem neizdosies un viņus uzskatīs par lūzeriem,” saka A. Vīksna. Viņai prātā svaigs piemērs: kāda viņas paziņa - sieviete no Latvijas – nesen paņēma savus divus bērnus, salika mantas divos koferos un devās dibināt savu uzņēmumu Lielbritānijā. Viens – nulle citas valsts, ne Latvijas, labā.
No bezdarbnieka par miljonāru
Neviens uzņēmums uzreiz nav bijis liels – katrs no tiem vai vismaz lielākā daļa ir dzimuši kā mazs uzņēmums ar niecīgu darbinieku skaitu. Diemžēl sabiedrībai ir stereotipiem pilns priekšstats par to, kas vispār ir mikrouzņēmums. Tā nav tikai biezpiena bumbiņu vārīšana vai pīnīšu vīšana. Ja četri pieci mikroķirurgi, kas palikuši bez darba, nodibina savu uzņēmumu, kurā operē un ārstē – arī tas ir mikrouzņēmums.
A. Vīksna nepiekrīt, ka mikrouzņēmumi nevar glābt ekonomiku, jo pati zina, kā tas ir – sākt no nulles: „Mikrouzņēmums nav nolemtība! Ir jāsāk ar mazumiņu. Jā, ir jāsāk ar tiem it kā nieka simts latiem, tad jau ir 10 tūkstoši, un beidzot ir arī miljons! Neviens uzņēmuma saimnieks nākamajā rītā pēc uzņēmuma dibināšanas nav piecēlies kā miljonārs. Ir taču jāsaprot, ka mēs katrs pats atbildam par savu dzīvi. Nenāks neviens un neteiks: te tev kafija, te tostermaizīte un te tomātu sula.”
"Tie, kas eksportē, attīstīsies pirmie, jo eksporta tirgi atdzīvosies."
Kā gan iedrošināt bezdarbnieku beigt skatīties seriālus un uzdrošināties kaut ko tomēr darīt? „Viss sākas ar domāšanu. Ir tik daudz piemēru un ideju, kā cilvēks ir sācis no nulles un panācis ļoti daudz. Mums ir vajadzīgi veiksmes stāsti, lai rastos sajūta: ja jau izdodas citiem, tad izdosies arī man. Te nu par savu rīcību un sabiedriskās domas veidošanu būtu jāpadomā ar masu medijiem,” teic Artūrs Zeltiņš no „Personības pilnveidošanas centra”. Viņš uzskata, ka šobrīd cilvēkiem tiek uzvelts nesamērīgi daudz negatīvas informācijas, liekot pārlieku un nevajadzīgi sīki analizēt krīzi un pētīt pašu radītas vai izdomātas problēmas, koncentrējoties tikai uz slikto. „Ja cilvēks iet mežā un pārspīlēti domā, kā atrast sēnes, viņš raugās uz zemi un meklē tikai sēnes, bet nepamana, ka turpat aug ogas un lazdas ir riekstu pilnas. Tā arī bezdarbnieki domā par to, ka nav darba, nevis par to, ko varētu darīt citādi.” Jāsāk tikties ar cilvēkiem, kas sūkstīšanās vietā meklē risinājumus, jāapzinās, kas man ir un kā es to varu likt lietā, kā arī jāuzņemas atbildība par savu emocionālo stāvokli un veselību. Tie ir pirmie soļi ceļā uz pārmaiņām un veiksmi, norāda A. Zeltiņš.
Lūk, jums veiksmes stāsts!
Citādi domāt vēlējās un nu jau var dalīties veiksmes stāstā jaunā uzņēmēja trīs bērnu māmiņa Liene Andersone. Kad pagājušā gada martā viņai piedzima dēliņš Toms, bet brāļasievai ar dažu dienu starpību meitiņa Lenija, abas sievietes izlēma, ka algotā darbā atgriezties vairs nevēlas. Sameta pa 700 latiem katra no savas māmiņu algas un izveidoja kopīgu uzņēmumu „Leny Tomy Factory”. Kādēļ angliski? Tādēļ, ka plāno savus ražojumus – mīļas dāvanas jaundzimušajiem un viņu māmiņām – eksportēt. Liene saka: „Arī es neiesaku jaunajiem uzņēmējiem aizņemties naudu bankā, bet zinu, ka ar savu naudu un mazumiņu var aizsākt biznesu un veiksmīgi strādāt.” Nu jau „Leny Tomy Factory” top otrais veikals tirdzniecības centrā, un saimnieces pat algo divas šuvējas. Jā, darba esot vairāk, bet nogurums mazāks, un plāni arvien jauni. „Šis laiks ir mums labvēlīgs. Pašlaik varam algot šuvējas par daudz mazāku samaksu, nekā tas būtu agrāk,” tā L. Andersone.
Uzņēmuma saimnieci gan mazliet mulsina nesen piedzīvotā situācija, kad uz sludinājumu pārdevējas amatam dienas laikā atsaucās 200 cilvēki, un ne jau tikai bijušās pārdevējas. Savus CV sūtīja ārsti un skolotāji, kas ir gatavi strādāt par 160 latiem mēnesī, lai pabarotu ģimeni. Bet arī tā ir darbība, nevis bezdarbība.
