Nodarbinātības valsts dienests (NVA) ik pa laikam saņem piedāvājumus atlaidēm bezdarbniekiem. „Mums ir bijuši aicinājumi saviem klientiem ieteikt konkrētu firmu produktus – gan pārtiku, gan pakalpojumus. Tā ir komercija, un mēs šīs lietas nereklamējam. Valsts iestādei tādos pasākumos nav jāiesaistās, tādēļ visiem interesentiem iesakām sazināties ar nevalstisko sektoru – biedrību „Nāc un dari!”, lai viņi izvērtē, ar ko sadarboties un ar ko ne,” saka NVA informācijas daļas vadītāja Iveta Kancēna.
Bezdarbnieki kā klienti ir pamanīti. Ar skaļiem saukļiem jau pagājušā gada nogalē sāka darboties sociālā programma „Labklājība”, droši piesaucot gan „Sarkanā Krusta”, gan pašvaldību atbalstu. Programmas autori uzrunāja sociālos dienestus, bez lielām problēmām publicēja savus paziņojumus pašvaldību mājaslapās, mudinot iedzīvotājus aizpildīt anketas ar saviem personas kodiem, ienākumu līmeni utt. un reģistrēties interneta lapā, lai iegādātos produktus ar nulles procentu uzcenojumu. Šur tur dažādās pašvaldību iestādēs tika izliktas arī sarkanas plāna papīra kastītes trūcīgo anketām. Rēzeknē, piemēram, to novietoja augustā, bet kastīte „tā arī nesaprot”, kādam mērķim te nolikta. Neviena anketa tajā nav iemesta, un arī kastītes saimnieks nav rādījies.
Bet sākās viss skaļi: ar preses relīzēm un uzsaukumiem par 50 000 nabago ļaužu glābšanu. Programma „Labklājība” sākotnēji savā mājaslapā piedāvāja ne vien putraimus, bet arī laša delikateses. Nu tajā teikts: „Pašlaik notiek preču kataloga atjaunošana. No 01.09.2009. „Labklājības” dalībniekiem būs pieejams daudz vairāk preču. Līdz 01.09.2009. pasūtījumi netiks pieņemti. Atvainojamies par neērtībām.”
"Veidojot šīs sociālās programmas, uzņēmums saredz veidu, kā nopelnīt."
Īsi sakot: programmas sociālā vai biznesa ideja – sauc to, kā gribi - nav īstenojusies. „Citiem varam ieteikt nebaidīties, ja vēlaties palīdzēt saviem līdzcilvēkiem, un uzdrošināties, lai īstenotu savas idejas, kas var vismaz mazliet, bet tomēr sniegt atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams,” saka programmas vadītājs Ņikita Kellermans. Viņš atzīst, ka nav izdevies programmai piesaistīt pietiekami daudz dalībnieku, tomēr ir gatavs mēģināt vēlreiz.
Tikmēr ir arī citi piedāvājumi bezdarbniekiem. Tā kompānijai IZZI izveidota Sociālā programma, kas bezdarbniekiem, pensionāriem, māmiņām un studentiem uz diviem gadiem piedāvā lētākus interneta, televīzijas un telekomunikāciju pakalpojumus. Tehniskā papildaprīkojuma īrei/cenai atlaide piemērota netiek: redz, atkarībā no bezdarbnieka atrašanās vietas būs vai nu jāpērk, vai jāīrē modems, un tas maksās vai nu 29,90 latus, vai 1,50 latus ik mēnesi. Veikalu tīkls „Elvi” sadarbībā ar pašvaldībām veido īpašu karti maznodrošinātajiem, kam piedāvā 30 atlasītus produktus ar īpašu atlaidi.
Kas tas ir? Labdarība? Mārketings?
Bizness ar sociālās programmas vārdu
„Šobrīd ekonomiskās lejupslīdes dēļ mazturīgo iedzīvotāju Latvijā paliek arvien vairāk, līdz ar to var teikt, ka šī tā saucamā mērķa auditorija kļūst plašāka. Protams, uzņēmēji to ir pamanījuši un cenšas izmantot. Turklāt – dodot akcijai sociālā atbalsta programmas nosaukumu, tai daudz vieglāk iespējams piesaistīt sabiedrības uzmanību. Tomēr uzņēmuma mērķi rada ētiska rakstura diskusijas,” saka Alberts Jodis, „Alberta Uzņēmumu Grupas” vadītājs. Viņš uzsver: visiem ir skaidrs, ka biznesa uzņēmuma pamatmērķis ir pelnīt, nevis nodarboties ar labdarību, pretējā gadījumā tiktu veidota labdarības organizācija ar pavisam citiem finansēšanas modeļiem. Tātad, arī veidojot šīs sociālās programmas, uzņēmums saredz veidu, kā nopelnīt. Un nav jau tālu jāmeklē – bezdarbnieki un sociāli maznodrošinātie cilvēki, kas saņem kaut nelielos, tomēr valsts garantētos pabalstus, ir stabila mērķa auditorija ar garantētiem ienākumiem.
Organizējot sociālās programmas un meklējot sadarbības partnerus, diez vai var uzsvērt labdarības daļu, jo, kā zināms, arī uzņēmumiem šobrīd vairāk par visu interesē peļņa. „Sociālajām programmām klienti tiek piesaistīti tieši pastāvīgo ienākumu dēļ. Par to liecina arī produktu un pakalpojumu klāsts, kas iekļauts sociālā atbalsta programmās. Tās ne vienmēr ir pirmās nepieciešamības preces un pakalpojumi. Diez vai cilvēkam, kas nepārtraukti domā par savu izdzīvošanu, būtu nepieciešams apmeklēt, piemēram, Zooloģisko dārzu,” uzskata A. Jodis. Viņš atzīst: “Protams, sociālās programmas kā biznesa ideja nav peļama, taču diskusijas rada tieši to skaidrojums un komunikācija ar sabiedrību, radot mānīgu iespaidu par uzņēmumu “labo sirdi”.”
“Domāju, ka iemesli katrā gadījumā ir jāvērtē atsevišķi - dažkārt tas tiešām izskatās tikai pēc produktu virzīšanas vai mārketinga. Tomēr katra pretimnākšana ekonomiskās grūtībās nonākušajiem ir laba zīme. Uzņēmumiem nav līdzekļu, ko ziedot, ienākumi ir mazi, tādēļ arī produktu pārdošana par pašizmaksu ir sava veida atbalsts. Turklāt šodien patērētāji ir gana gudri un ātri vien saprot, kādam mērķim radīta akcija: patiesai palīdzībai vai tikai ievilināšanai veikalā – tā arī ir būtiskākā sociālās programmas vērtēšanas skala,” teic portāla ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta. Arī viņa uzskata, ka atlaižu piedāvātājiem rūpīgi jāizvērtē, kam un cik lielu atlaidi piedāvāt. Ja cilvēkam nav ko celt galdā, mudināt par puscenu iet uz Zoodārzu drīzāk ir aizvainojoši, nevis devīgi.
Ne viss ir tā, kā izskatās
“Sabiedrībai ir aplams priekšstats par to, ko šodien vajag bezdarbniekam,” saka biedrības ”Nāc un dari!” pārstāve Ieva Galuža. Taisnība - arī biedrības „Nāc un dari!” bezdarbniekiem sarūpēto „Iespēju karti”, kas piedāvā atlaides dažādiem pakalpojumiem un precēm, var vērtēt pretrunīgi. Tieši viņi bija tie, kas bezdarbniekiem piedāvāja lētāku maksu par ieeju Zoodārzā. Arī tagad karte piedāvā dažādas atlaides no 4% līdz pat 100%, pieejami arī dažādi īpašie piedāvājumi.
Ko bezdarbnieks ar šo karti var izdarīt bez maksas vai pa lēto? Lieti varētu noderēt izstādes „Darbs un karjeras iespējas 2009” apmeklējums, kā arī došanās uz muzejiem ar prāvu atlaidi vai pavisam bez maksas. Tukumā var aiziet uz fitnesa zāli ar 10% atlaidi, Vidzemes Olimpiskajā centrā – lētāk paslidot un ar 10 vai 15% atlaidi pārnakšņot viesnīcā. Var pirkt barību dzīvniekiem, preces bērniem, labot zobus un mācīties.
Ir arī daži savdabīgi piedāvājumi. Tā „Grosauto”, uzrādot „Iespēju karti”, izsniedz anketu, kuru aizpildot tās īpašnieks saņem Partnera elektronisko bronzas atlaižu karti ar atlaidēm no 3 līdz 12 procentiem. Lielākā atlaide ir riepām, mazākā – jauniem auto, bet ar 5% atlaidi var apmeklēt arī restorānu-kokteiļbāru. Ir arī citi piedāvājumi ar atlaidēm apdrošināšanas polisēm, bērnu rotaļlaukumu apmeklējumam utt. Kam bezdarbniekam jaunu auto vai slidošanu? Sak’ lai taču lasa grāmatas un meklē darbu!
"Ja cilvēkam nav ko celt galdā, mudināt par puscenu iet uz Zoodārzu drīzāk ir aizvainojoši, nevis devīgi."
Šodienas bezdarbnieka sociālais portrets ir pilnīgi citāts nekā pirms gada vai pieciem, ir secinājusi biedrība „Nāc un dari!”. „Mēs nedzīvojam ne laikā, ne vietā, kad jādomā tikai par to, lai bezdarbniekam būtu maize un ūdens,” skaidro I. Galuža. Viņa uzsver: „Jā, pārtiku varbūt vajag ilgstošajiem bezdarbniekiem. Bet ir ļoti daudz cilvēku, kam vajag socializēties – iet uz muzejiem, iet cilvēkos. Interesantākais ir tas, ka bezdarbnieki visvairāk pieprasa tieši to, par ko visskeptiskāk izsakās sabiedrība. Sak, kam viņiem zoodārzs!? Bet cik daudz bezdarbnieku no „Iespēju kartes” izmantoja tieši šo piedāvājumu! Tāpat mums pārmeta, ka piedāvājām doties uz klubu „Essential”. Bet ielūgumi aizgāja uz urrā! Līdzīgi ir ar autoservisa piedāvātajiem pakalpojumiem. Tie ir ļoti pieprasīti – tātad cilvēkiem to vajag. Ir tik daudz mītu un stereotipu, ko vajag un ko nevajag bezdarbniekam. Nez kāpēc daudziem šķiet, ka bezdarbniekiem pienākas tikai maize un desa. „Nāc un dari!” vienmēr uzsver: tā vietā, lai nopirktu kokakolu, labāk aizej uz muzeju!”
Arī „Nāc un dari!” ir saņēmuši gana daudz uzņēmumu piedāvājumu, kas biedrībai nešķita vajadzīgi. Teiksim, piedāvāt atlaidi ekskluzīviem pulksteņiem. Kas zina – ja būtu mēģinājuši, arī šis piedāvājums būtu pieprasīts.
Sardeles, milti, piens un maize
Protams, sociālo programmu piedāvājumā ir arī pārtika, ne tikai muzeji un teātri. Jo tomēr ir cilvēki, kam nevajag kūkas, bet vajag rupjmaizi. Tā veikalu tīkls „Elvi” piedāvā atlaides nepieciešamākajiem pārtikas produktiem: maizei, pienam, kefīram, sardelēm, ziepēm, šampūnam utt. „Esam izstrādājuši īpašu karti, ko izsniegs novadu sociālie darbinieki un ar ko cilvēki 30 dažādus ikdienas produktus, iepērkoties savas pašvaldības veikalos „Elvi”, varēs nopirkt par krietni zemāku cenu, nekā tā redzama veikalā,” teikts uzņēmuma mājaslapā. Patlaban šajā akcijā jau iesaistās Siguldas, Jelgavas, Ādažu, Balvu, Cēsu, Ķekavas, Kuldīgas un Lielvārdes pašvaldības, taču tuvākajā laikā programma sāks darboties arī citur, informē uzņēmums.
„Sociālo programmu izveidojām, domājot par klientu uzticību un sava saukļa „Par savējiem!” apliecināšanu,” stāsta „Elvi” sabiedrisko attiecību speciāliste Vineta Grigāne. Viņa uzsver: to nevar nosaukt par mārketinga projektu, jo nekādu peļņu uzņēmumam šī programma nenes. Pirmā pieredze rāda, ka programma ir ļoti pieprasīta, tātad katrs ietaupītais santīms cilvēkiem ir no svara.
"Izplatot kāda privāta uzņēmuma atlaižu kartes vai piesaistot tam klientus, pašvaldība ietekmē tirgu. Citi tirgotāji vai pakalpojumu sniedzēji var apsūdzēt pašvaldību negodīgas konkurences radīšanā."
„Ir tik ļoti mainījušies pircēju ieradumi. Arvien vairāk cilvēku pērk tikai un vienīgi akcijas preces. Ja neesam laikus savā mājaslapā ievietojuši ziņu par jaunajām akcijas preču cenām, mums piebirst pilns e-pasts ar pārmetumiem un telefons zvana nepārtraukti. Domājot par sociālā atbalsta programmu maznodrošinātajiem, ļoti rūpīgi izvēlējāmies preces, kam dot atlaidi. Mums nav ne ikru, ne lašu. Mums ir pašas, pašas nepieciešamākās preces,” stāsta V. Grigāne. Tieši tādēļ „Elvi” ir pārliecināts: viņu sociālā programma patiešām palīdz. „Esam gan saņēmuši pārmetumus, ka blakus veikalā kāds produkts ir lētāks nekā mūsu piedāvājumā. Protams, ka tā var gadīties! Tomēr jāsaprot, ka Latvijā ir vietas, kur dažādu lielo ārzemju veikalu ķēžu nav un tur produkti ir daudz dārgāki,” skaidro V. Grigāne.
Pašvaldības, uzmanieties!
Tā dēvēto sociālo programmu izgudrotāji un īstenotāji visērtāk klientus var atrast tieši pašvaldību sociālajos dienestos: tā un tā – gribam palīdzēt jūsu cilvēkiem. Mēs jums mīļu paldies vai kasti konfekšu, jūs mums palīdziet izdalīt atlaižu kartītes tiem, kas nāk uz sociālo dienestu. Ko šādā situācijā darīt sociālajam dienestam? „Ļoti, ļoti padomāt, pirms šādos piedāvājumos iesaistīties,” brīdina Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Silvija Šimfa.
Lai cik vilinošs un maznodrošinātajiem izdevīgs izklausās piedāvājums, rūpīgi jāizvērtē, vai sociālajam dienestam jāuzņemas papildu darbs un atbildība. „Ja es būtu sociālā dienesta vadītāja kādā pašvaldībā, es šādu atbildību neuzņemtos. Lai sadarbotos ar kādu, noteikti vajadzīga deputātu vai priekšsēdētāja atļauja. Arī piedāvājuma izteicējiem vajadzētu iet pie novada domes vadītāja, nevis uzreiz uz sociālo dienestu,” skaidro S. Šimfa. Viņa uzsver: „Pašvaldība ir publiskās pārvaldes struktūra. Izplatot kāda privāta uzņēmuma atlaižu kartes vai piesaistot tam klientus, pašvaldība ietekmē tirgu. Citi tirgotāji vai pakalpojumu sniedzēji var apsūdzēt pašvaldību negodīgas konkurences radīšanā.” Tādēļ arī te ir vietā un laikā ieteikt meklēt sadarbību nevis pašvaldībā, bet kādā nevalstiskā organizācijā.
