VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
10. augustā, 2009
Lasīšanai: 13 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Tieslietas
5
5

Skriešana ar pieri sienā

LV portālam: ALLA MACEIKO, Valsts policijas Prevencijas biroja 1. nodaļas priekšnieka vietniece

Valsts policijas Prevencijas biroja 1. nodaļas priekšnieka vietniece Alla Maceiko: "Šī joma ir tik smaga, ka vienam cilvēkam tas nav pa spēkam.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Pašlaik Latvijā Valsts policijas Nepilngadīgo lietu inspekcijas uzskaitē ir 3340 bērnu un pusaudžu. Tomēr daudz bīstamākas par šo skaitli ir tendences, kas pēdējā laikā vērojamas attiecībā uz nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Pašreizējā ekonomiskajā situācijā un ierobežota finansējuma apstākļos, kad strukturālās izmaiņas notiek ar vienu vienīgu mērķi – ietaupīt, arvien vairāk bērnu nonāk riska grupās un pievēršas noziedzībai. Vēl vairāk – viņi aug ar apziņu, ka var pastrādāt noziegumu, paši palikdami nesodīti. Savukārt nepilnības normatīvajos aktos, kā arī dažbrīd pārspīlētais liberālisms pret bērniem tikai vairo šo visatļautības un nesodāmības apziņu.

Valsts policijas Prevencijas biroja 1. nodaļas priekšnieka vietniece Alla Maceiko, kas ar nepilngadīgajiem strādā jau 25 gadus, saka: tik kritiska situācija, ar tik grūti prognozējamām sekām, kāda ir patlaban, nekad agrāk neesot bijusi. Kāpēc?

Kādus noziegumus visbiežāk izdara nepilngadīgie?
Galvenokārt zādzības. No tirdzniecības vietām, no dzīvokļiem, no automašīnām... Nedaudz arī laupīšanas. Smago noziegumu ir ievērojami mazāk. Tāpēc puse no viņu pastrādātajiem noziegumiem ir zādzības. Tomēr galvenais ir nevis nozieguma veids, bet gan ļoti augstais latentās noziedzība līmenis. Cilvēki vairs neraksta iesniegumus. Ja, piemēram, Pļavniekos, kādam nozog mobilo tālruni vai izrauj somiņu, tad viņam jābrauc uz Ķengaragu, lai tur rakstītu iesniegumu. Un cilvēki lēš, vai vērts tērēt stundu, divas, braukājot turp atpakaļ, ja nozagto tāpat, visticamāk, neatgūs.

Bet statistika liecina, ka nepilngadīgo noziegumu skaits šā gada pirmajā pusgadā ir ievērojami samazinājies...
Šā gada pirmajā pusgadā uz tiesu nosūtītas 488 krimināllietas. Par 160 krimināllietām mazāk nekā tajā pašā laikā pērn. Nu, es nezinu... Mani kā praktiķi šie skaitļi nepārliecina. Drīzāk domāju, ka statistika uzrāda vienu, bet realitātē ir pavisam kas cits. Piemēram, nepilngadīgie, kas nekur nestrādā un nemācās, izdarījuši 100 noziegumus, kas ir par 58 mazāk nekā pērn. Manuprāt, tas ir pilnīgā pretrunā ar pašreizējo ekonomisko situāciju.

Ko jūs varat tam likt pretī?
Resursi ir ārkārtīgi ierobežoti. Piemēram, Pļavniekos, Ķengaragā, Dārziņos un Dreiliņos pavisam kopā strādā tikai četri cilvēki. Arī citur situācija līdzīga. Tā nav normāla strādāšana. Labākajā gadījumā tā ir ugunsgrēku dzēšana.

"Statistika uzrāda vienu, bet realitātē ir pavisam kas cits."

Tātad aug paaudze, kura uzskata, ka ir nesodāma?
Jā. Pusaudzis, kurš zina, ka var tik pieķerts, ka noziegumu atklās – baidās. Neviens negrib nonākt cietumā. Tagad viņi jūtas nesodāmi. Un pusaudžiem raksturīgais: "Eh, gan jau viss būs labi, gan jau nekas nenotiks!" izrādās nevis viņu psiholoģiskā īpatnība, bet realitāte. Savukārt mēs slēpjam problēmu paši no sevis un ceram, ka līdz brīdim, kad tam jaunietim paliks astoņpadsmit, nekas nenotiks. Bet pēc tam... Pēc tam jau viņš ir pieaudzis cilvēks. Viņš pats, redz, izlēmis savu likteni.

Tad diezin vai mēs varam runāt par visaptverošu valsts mēroga sistēmu, kas paredzēta darbam ar nepilngadīgajiem, kuri jau pārkāpuši likumu, klaiņo, neiet skolā vai balansē uz likumpārkāpuma robežas?
Praktiski tādas sistēmas nav. Ir "Bērnu tiesību aizsardzības likums", kurš noteic, ka pusaudzim jāiegūst pamatskolas izglītība. Lai to panāktu, katra institūcija vairāk vai mazāk darbojas pati par sevi. Sociālie dienesti, bāriņtiesas, skolas, policija... Tur, kur spilgtas personības un enerģiski cilvēki, šis darbs arī vairāk tiek koordinēts. Piemēram, teicams paraugs ir Mālpils internātpamatskola, kur mācījās daudz bērnu no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. Pēc pamatskolas beigšanas bērniem ir iespējas turpināt mācības arodvidusskolā, kas atrodas tajās pašās telpās. Turklāt direktore panākusi, ka labākajiem no beidzējiem ir reālas iespējas iestāties Rīgas Tehniskajā universitātē. Tomēr vairumā gadījumu nevienu daudz neinteresē, kas ar jaunieti notiek pēc 9. klases beigšanas. Lai gan tas pats likums noteic – pašvaldībai būtu jāpalīdz viņam iegūt arī vidējo izglītību.

Bet pašvaldība daudzas no savām funkcijām var pildīt tikai tad, ja tām ir līdzekļi...
Pareizi. Turklāt pēdējā laikā mēs redzam, ka šī līdzekļu taupīšana notiek arī uz bērnu rēķina. Tā kā pašvaldībai ir jāmaksā par bērniem, kas nonāk bērnunamos, un summas nav nekādas mazās, tās nereti izmanto visus līdzekļus, lai tas nenotiktu. Pat situācijās, kad, apsekojot ģimeni, redzams – citas izejas nav. Nē, pašvaldība labāk iedod tai dzērājai mātei naudu, lai viņa izmazgā istabu un drusku sevi saved kārtībā, kad nāks bāriņtiesa, nekā domā par to, kas notiks ar bērnu pēc tam, kad bāriņtiesa aizies. Ir ģimenes, kurās ik pa laikam vecākiem atņem aprūpes tiesības un tad bērnu atkal atdod. Bet – kā tas ietekmē bērnu, ko viņš pārdzīvo?

"Vairumā gadījumu nevienu daudz neinteresē, kas ar jaunieti notiek pēc 9. klases beigšanas."

Tātad līdzekļu trūkums var būt arguments, lai nepildītu likumu?
Runājot par "Bērnu tiesību aizsardzības likumu", mans viedoklis (es uzsveru – mans), ka attiecībā uz bērnu tas funkcionē labi ja par 30 procentiem. Tātad lielākā daļa normu, kas prasa līdzekļus, netiek pildītas.  

Kādi ir tie līdzekļi un metodes, ar kurām Nepilngadīgo lietu inspekcija var ietekmēt pusaudžus, kas atrodas inspekcijas uzskaitē?
Mēs varam ar viņiem runāt. Varam lūgt bāriņtiesu nosūtīt pie speciālistiem, varam iesaistīt policijas organizētajos pasākumos. Ja tas nedod rezultātus, mēs varam, pamatojoties uz likumu "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu", nosūtīt viņus uz sociālās korekcijas iestādēm Naukšēnos vai Strautiņos. Vienīgā nelaime – lai pusaudzi uz turieni nosūtītu, ir nepieciešams ārkārtīgi daudz dažādu dokumentu. Tie ir dzīvesvietas apsekošanas akti, raksturojumi no dažādām institūcijām, izziņas par veselības stāvokli, narkologu un psihiatru slēdzieni... Vārdu sakot, tā dokumentu kaudze ir tik liela, prasa tik daudz laika un pūļu, ka nesalīdzināmi vieglāk, ja pusaudzim ir 14 gadu, ierosināt kriminālprocesu. Protams, tiesnesim ir tiesības izbeigt krimināllietu un tā vietā piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekli. Bet nezin kāpēc arī mūsu tiesneši to dara ļoti nelabprāt. Cik zinu, tad viņi uzskata – tā nav tiesas funkcija. Tāpēc pat prokuratūras darbinieki iesaka inspektoriem labāk sastādīt protokolus nekā ilgi vāktos materiālus par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanu sūtīt uz tiesu Līdz ar to šīs sociālās korekcijas iestādes ir pustukšas, bet ieslodzījuma vietas – pārpildītas.

"Sociālās korekcijas iestādes ir pustukšas, bet ieslodzījuma vietas – pārpildītas."

Vai attieksme pret vecākiem, kas apzināti nepilda savus pienākumus, nav pārāk bezzobaina un neefektīva?
Par vecāku pienākumu nepildīšanu pirmajā pusgadā ir sastādīti 1100 protokoli. Tas ir ļoti daudz. Efekta nav nevis vecāku, bet jauniešu dēļ. Šodienas jaunieši to, ka vecāks maksā sodu, neuztver kā sodu. Tas viņus neskar. Īpaši, ja mātei ar bērnu nav kontakta un vairumā gadījumu nepilngadīgajiem, kas nonākuši riska grupās, nav kontakta ar vecākiem. Mammas parasti strādā vairākās darba vietās, lai uzturētu ģimeni, bet bērni aug savā vaļā. Tāpēc šie administratīvie sodi neko daudz nedod. Man vispār dažbrīd šķiet, ka, pārspīlējot bērnu tiesības, mēs ļaujam nepilngadīgajiem kāpt sev uz galvas. Mēs nevis respektējam viņu tiesības, bet gan no viņiem baidāmies.

Risinājums?
Ir jāpanāk, lai daudz plašāk varētu izmantot Likumu "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu". Ir jālikvidē nevērība, ar kādu pret šo likumu izturas tiesas. Jālikvidē tie birokrātiskie šķēršļi, kas traucē šo likumu lietot praksē, un jāpanāk, ka pusaudzis pats atbild par savu nodarījumu. Turklāt šis likums paredz atbildību jau no 11 gadiem. Un sodi ir ļoti samērīgi. Tādi kā brīdinājums, sabiedriskie darbi, kādas personas galvojums, piespiedu ārstēšana no atkarībām... Tomēr, galvenais, šis likums rada sistēmu, kas var kalpot par pamatu darbā ar nepilngadīgajiem.

Tātad mums ir itin labs likums, lai šīs problēmas varētu risināt, bet nav līdz galam izdomāts, kā to pēc iespējas efektīvāk lietot, jo pašā likumā ir normas, kas traucē tā izmantošanu.
Par likumu ļoti atzinīgi izteicās EP un citu ārvalstu institūciju eksperti. Piemēram, balstoties uz to, tiesa pusaudzim var piemērot vairākus ierobežojumus, kā tas ir citur pasaulē. Teiksim, ka viņš nedrīkst uzturēties ārpus mājas ilgāk par noteiktu laiku vai apmeklēt konkrētas sabiedriskās vietas. Bet, aizbildinoties ar to pašu līdzekļu trūkumu, pret to atkal iebilda pašvaldības. Lai gan "Bērnu tiesību aizsardzības likuma" 58. pants uzliek pašvaldībām par pienākumu nepieciešamības gadījumos veikt bērnu sociālās korekcijas programmas. Un sociālās korekcijas programmas sastāv tieši no šādiem pasākumiem, kam jālikvidē cēloņi. Tomēr norma nedarbojas, lai gan bija ļoti viegli sadalīt pienākumus starp skolu, pašvaldību sociālajiem darbiniekiem un policiju, katram uzņemoties savas funkcijas, un nekādus papildu līdzekļus tur nevajadzēja. Nē, vienkāršāk ir sodīt vecākus, bet, kas notiek ar bērnu, mūs neinteresē. Mēs aizbildināmies ar naudu un prasām naudu arī tur, kur to nemaz nevajag.

Kādas institūcijas pārziņā pašlaik ir nelabvēlīgās ģimenes?
Kad tika dibinātas bāriņtiesas 1996. gadā, policija tām nodeva visas šīs lietas. Likuma par Bāriņtiesām 13. pants paredzēja, ka bāriņtiesa izzina ģimenes, kurās notiek prettiesiska darbība pret bērnu, un 16. pants, ka tās izzina ģimenes, kur notiek seksuāla vardarbība pret bērnu. Bet pēc tam notika traģēdija Dobelē, kur māte uz trim dienām bija atstājusi dzīvoklī vienu trīs gadus vecu meitenīti. Kaut gan bāriņtiesas darbinieki ieradās notikuma vietā, viņi nerīkojās izlēmīgi, neizsauca policiju, neizlauza durvis, lai gan tobrīd bērnu varbūt vēl varēja glābt... Vārdu sakot, kādu laiku pēc tam šie panti no likuma tika izņemti, aizbildinoties, ka tas nav bāriņtiesas pienākums, jo bāriņtiesas pienākums ir pieņemt lēmumus, kad šādi fakti tiek konstatēti. Bet – kas šos faktus konstatēs? Beigās atrada Bērnu tiesību likumā 73. pantu: katram iedzīvotājam ir pienākums ziņot, ja ar bērnu kaut kas notiek. Bet, ja katram – tātad nevienam. Un iznāk, ka par nelabvēlīgajām ģimenēm pie mums tagad atbild iedzīvotāji. Absurds.

"Mēs aizbildināmies ar naudu un prasām naudu arī tur, kur to nemaz nevajag."

Kā šos jautājumus risina citur Eiropā?
Dānijā, kur nesen mācījos, strādājot ar nepilngadīgo, kas, piemēram, klaiņo, vispirms pašvaldībā tiek izveidota speciāla komanda. Skolotājs, sociālais darbinieks, ārsts, bāriņtiesas pārstāvis, nepieciešamības gadījumā arī policists... Vispirms sarunā ar vecākiem tiek apzināta problēma un kopīgi sastādīta sociālās korekcija programma, kā likvidēt cēloņus, kuri bērnam traucē normāli dzīvot. Ja problēmas skolā, tās risina skolotājs. Ģimenē – sociālais darbinieks. Ja bērnam nepieciešama psihologa palīdzība, par to atbild mediķis. Policija kontrolē, lai bērns noteiktā laikā atrastos mājās. Vārdu sakot, katrs atbild par savu jomu un atbilstoši kopējam plānam savu darbu orientē uz konkrētu bērnu. Un neviens par to nesaņem nevienu lieku grasi. Jo tas ir šo cilvēku darbs. Un visi jautājumi jau noteikti attiecīgo darbinieku līgumos.

Vai pie mums notiek kas līdzīgs?
Parasti pie mums to dara viens pats sociālais darbinieks, kas jau tāpat ir pārslogots. Bet šī joma ir tik smaga, ka vienam cilvēkam tas nav pa spēkam. Tā ir skriešana ar pieri sienā.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU