Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš un Satversmes tiesas tiesnese Anita Rodiņa preses konferencē skaidro tiesas nolēmumu par Imigrācijas likuma grozījumiem.
FOTO: Edijs Pālens, LETA.
Satversmes tiesa 15. februārī pasludināja spriedumu lietā par pastāvīgās uzturēšanās atļaujām Krievijas Federācijas pilsoņiem, atzīstot, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts spēkā esošajā redakcijā atbilst Satversmei. Tiesa secināja, ka pēc būtības apstrīdētā norma, skatot to sistēmiski kopsakarā ar citām tiesību normām, sniedz Krievijas Federācijas pilsoņiem reālu iespēju iegūt jaunu tiesisko pamatu, lai turpinātu uzturēties Latvijas teritorijā, ja vien pati persona ir motivēta veikt tam nepieciešamās darbības. Tādējādi šīm personām ir nodrošināta iespēja turpināt uzturēt jau izveidojušās sociālās saiknes.
Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts paredz, ka Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem, kuri iepriekš bijuši Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, tāpat kā citiem ārzemniekiem, lai saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, ir jāapliecina valsts valodas apguve.
Pēc vairāku fizisko personu pieteikuma Satversmes tiesa izskatīja apvienoto lietu “Par Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta un 2022. gada 22. septembra likuma “Grozījumi Imigrācijas likumā” 5. panta, ciktāl ar to izslēgts Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta pirmajam teikumam un 96. pantam, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantam” (lieta Nr. 2023-04-0106).
Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kuriem ir izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu. Apstrīdētais regulējums paredz, ka viņiem izsniegtā pastāvīgās uzturēšanās atļauja zaudē spēku, tāpēc šīm personām, lai tās turpinātu uzturēties Latvijā, jāsaņem jauna uzturēšanās atļauja, izpildot attiecīgos nosacījumus.
Saeima 2002. gada 31. oktobrī pieņēma Imigrācijas likumu, kas stājās spēkā 2003. gada 1. maijā. Šī likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts līdz 2022. gada 24. septembrim paredzēja, ka Latvijas Republikā dzīvojošam ārzemniekam, kurš pirms citas valsts pilsonības iegūšanas ir bijis Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis, ir tiesības pieprasīt pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
Šī norma tika izslēgta ar 2022. gada 22. septembra grozījumu Imigrācijas likumā 5. pantu.
Minētie grozījumi papildināja Imigrācijas likuma pārejas noteikumus ar 58. punktu, nosakot, ka Krievijas Federācijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar šī likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu (proti, konkrētā persona ir atteikusies no Latvijas pilsonības vai nepilsoņa statusa), pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz 2023. gada 1. septembrim.
Pārejas noteikumi paredzēja: ja attiecīgā persona vēlas atkārtoti saņemt pastāvīgās uzturēšanās atļauju Latvijā, tai līdz 2023. gada 1. septembrim jāiesniedz apliecinājums par valsts valodas apguvi atbilstoši šī likuma 24. panta piektajā daļā noteiktajam. Ja persona neiesniedz nepieciešamos dokumentus, pastāvīgās uzturēšanās atļauja tai netiek izsniegta.
Jāpiebilst, ka atbilstoši Imigrācijas likuma 24. panta piektajai daļai prasība iesniegt šādu apliecinājumu par valsts valodas apguvi jau iepriekš bija noteikta citiem ārzemniekiem, kuriem bija tiesības pieprasīt uzturēšanās atļauju.
Piemēram, prasība apliecināt valodas apguvi bija attiecināta uz Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa, vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušā ārzemnieka laulāto un laulātā bērnu; Latvijas pilsoņa vai nepilsoņa vecākiem un viņu laulātajiem; ārzemnieku, kurš pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un kurš 1940. gada 17. jūnijā ir bijis Latvijas pilsonis vai kuram viens no vecākiem ir Latvijas pilsonis; ārzemnieku, kurš pastāvīgi nepārtraukti uzturējies Latvijā ar termiņuzturēšanās atļauju vismaz piecus gadus pirms pēdējās termiņuzturēšanās atļaujas termiņa beigām.
Prasība apliecināt valodas zināšanas nebija attiecināta uz ārzemniekiem, kuri iepriekš bijuši Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, bēgļiem, repatriantu ģimenes locekļiem, ārzemniekiem, kuriem viens no augšupējiem radiniekiem ir latvietis vai līvs.
Tādējādi Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuri iepriekš bijuši Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, līdz apstrīdētās normas pieņemšanai bija noteikta atvieglota kārtība pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai.
Līdz ar to 2022. gada 22. septembra grozījumi paredz, ka arī Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem, kuri iepriekš bijuši Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, lai saņemtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tāpat kā citiem ārzemniekiem, jāapliecina valsts valodas apguve.
Pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai pietiek ar valsts valodas apguvi pamata līmeņa (A2) pakāpē.
Paredzēti arī vairāki izņēmumi, kas aprakstīti LV portāla skaidrojumā >> Kādos gadījumos Krievijas pilsoņiem nav jāpierāda valodas prasmes, lai saņemtu uzturēšanās atļauju.
Apstrīdētā norma – Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. pants – kopš tās pieņemšanas ir tikusi grozīta, pagarinot dokumentu, kas apliecina valsts valodas prasmi, iesniegšanas termiņu.
Ja likumdevējs sākotnēji bija noteicis vairāk nekā 11 mēnešu ilgu periodu, lai persona, uz kuru attiecas apstrīdētā norma, iesniegtu apliecinājumu par valsts valodas prasmes pārbaudes nokārtošanu A2 pakāpē, tad 2023. gada 20. aprīlī stājās spēkā jauni grozījumi Imigrācijas likumā. Izmaiņas arvien paredz, ka Krievijas Federācijas pilsonim, kas ir saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju saskaņā ar šā likuma 24. panta pirmās daļas 8. punktu, tā ir derīga līdz 2023. gada 1. septembrim. Taču, ja Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir saņēmusi informāciju, ka persona risina problēmu (persona līdz 2023. gada 1. septembrim vismaz vienu reizi ir kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi, un šai personai noteikta atkārtota valsts valodas prasmes pārbaudes kārtošana līdz 2023. gada 30. novembrim), pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz 2023. gada 31. decembrim. Savukārt tiem, kas iesnieguši visus nepieciešamos dokumentus, pastāvīgās uzturēšanās atļauja ir derīga līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās dienai.
Turklāt ar minētajiem grozījumiem noteikts, ka šīm personām ir iespēja saņemt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu (ko attiecīgi regulē likums “Par Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu Latvijas Republikā”).
Savukārt Imigrācijas likuma pārejas noteikumi papildināti ar 58.6 un 58.8 punktu, kas nosaka: ja persona ir kārtojusi valsts valodas prasmes pārbaudi, ievērojot apstrīdētajā normā noteiktās prasības, bet līdz 2023. gada 30. novembrim to nav nokārtojusi vai ir konstatēts, ka persona valsts valodas prasmes pārbaudi nav kārtojusi attaisnojošu iemeslu dēļ, tai ir tiesības pieprasīt atļauju uzturēties Latvijas Republikā, ko izsniedz uz diviem gadiem. Minētā atļauja uzturēties Latvijas Republikā ir pielīdzināma termiņuzturēšanās atļaujai.
Lai saņemtu šādu atļauju, personai jāapņemas atļaujas derīguma laikā apgūt valsts valodu.
Norma tikusi grozīta trešo reizi, paredzot vēl citus tiesiskos pamatus, uz kuriem persona var turpmāk uzturēties Latvijā tādā gadījumā, ja tā nav izpildījusi Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai noteiktās prasības. Proti, grozījumi Imigrācijas likumā, kas stājās spēkā 2023. gada 19. septembrī, paredz iespēju personai tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz šī likuma 24. panta pirmās daļas 7. punktu (ārzemnieks nepārtraukti uzturējies Latvijas Republikā ar termiņuzturēšanās atļauju).
|
|
Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 96. pantam, kā arī Konvencijas 4. protokola 4. pantam.
|
Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.
Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.
Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.
Protokola Nr. 4, kas nodrošina zināmas tiesības un brīvības, kuras nav iekļautas konvencijā un tās pirmajā protokolā, 4. pants: Kolektīva ārvalstnieku izraidīšana ir aizliegta. |
Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips esot pārkāpts, tāpēc ka apstrīdētās normas esot pieņemtas ar atpakaļejošu spēku un nenodrošinot saprātīgu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.
Pieteikumu iesniedzējiem vajagot izpildīt tādas prasības, par kurām tie iepriekš nav varējuši zināt, proti, prasības, kas attiecas uz nepārtrauktu uzturēšanos Latvijā, pietiekamiem un regulāriem ienākumiem un pierādījumiem par valsts valodas apguvi. Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts esot bijis spēkā 19 gadu, un tas bijis pietiekami ilgs laiks, lai personām būtu izveidojusies tiesiskā paļāvība uz šāda tiesiskā regulējuma nemainīgumu. Personas esot varējušas paļauties uz to, ka iegūto statusu saglabās līdz mūža beigām.
Ar apstrīdētajām normām tiekot pārkāptas arī personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, jo katras pastāvīgās uzturēšanās atļaujas atcelšana esot individuāli izvērtējama, ņemot vērā katras personas individuālos apstākļus. Attiecīgi esot pārkāpts arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā ietvertais kolektīvās ārvalstnieku izraidīšanas aizliegums.
Visbeidzot, tiekot pārkāpts tiesiskās vienlīdzības princips, tādēļ ka apstrīdētās normas attiecoties tikai uz Krievijas Federācijas pilsoņiem, kaut gan arī citiem ārzemniekiem esot uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata izsniegtas derīgas pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.
Tāpat jaunās prasības netiekot attiecinātas uz tiem Krievijas Federācijas pilsoņiem, kuriem pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegtas, pamatojoties uz likuma “Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā” 23.1 panta pirmo daļu (t. s. Ārvalstnieku likums zaudēja spēku līdz ar Imigrācijas likuma stāšanos spēkā 2003. gada 1. maijā un paredzēja, ka pastāvīgās uzturēšanās atļauju var saņemt tie ārvalstnieki, kuri 1992. gada 1. jūlijā bija bez termiņa ierobežojuma pierakstīti (reģistrēti dzīvesvietā) Latvijā, ja viņi pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieprasīšanas brīdī ir bez termiņa ierobežojuma pierakstīti (reģistrēti dzīvesvietā) Latvijā un ir reģistrēti Iedzīvotāju reģistrā).
Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma un no tās izrietošā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana, kā arī iespējamā izraidīšana no valsts ietekmē personas sociālo saišu kopumu ar sabiedrību, kurā viņa ir pastāvīgi dzīvojusi, tādējādi ierobežojot Satversmes 96. pantā noteiktās personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu valsts drošības aspektā, Satversmes tiesa norādīja, ka nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums, īpaši patlaban, kad norisinās Krievijas Federācijas izvērstais karš Ukrainā.
Jau ilgstoši Krievija ar izaicinošajām un agresīvajām militārajām un hibrīdajām aktivitātēm ietekmē ģeopolitisko situāciju Baltijas jūras reģionā. Latvijas valsts drošību apdraud Krievijas aktīvi izvērstās informatīvās ietekmes operācijas, kurās tiek izmantota arī propaganda un dezinformācija.
Personas, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, ir izvēlējušās nodibināt lojalitātes un solidaritātes attiecības ar Krievijas Federāciju, jo kļuvušas par šīs valsts pilsoņiem.
Pilsonība dod personai tiesības un uzliek pienākumus attiecībā uz pilsonības valsti.
Satversmes tiesa norādīja, ka valstij ir rīcības brīvība izvērtēt valsts drošības riskus un attiecīgi mainīt savu imigrācijas politiku, lai uz tiem reaģētu.
Tiesa uzsvēra, ka Krievijas Federācija ir atzīta par terorismu atbalstošu valsti un apstrīdētā norma nodrošina, ka tās pilsoņi Latvijas teritorijā var uzturēties tikai tādā gadījumā, ja neapdraud valsts drošību.
Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir saistīts ar nepieciešamību mazināt drošības riskus un vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzību.
Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu kontekstā ar valsts valodas prasmes pārbaudi, Satversmes tiesa īpaši akcentēja, ka latviešu valoda ir sabiedrības kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda.
Latvijas valstij ir pienākums attīstīt un aizstāvēt vienīgo valsts valodu – latviešu valodu.
Tādēļ Satversmes tiesa secināja, ka tiesiskais regulējums, kas vērsts uz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā demokrātisku valsts iekārtu.
Tas ir vērsts arī uz to, lai personas, kas ikdienā vada dzīvi Latvijā, veidojot sociālās saiknes, strādājot un iesaistoties saziņā ar citiem cilvēkiem, spētu lietot latviešu valodu vismaz pamata līmenī, tādējādi respektējot citu personu tiesības saziņā lietot valsts valodu.
Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums valsts valodas stiprināšanas aspektā ir vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzību.
Satversmes tiesa secināja arī to, ka gadījumā, ja persona nav izpildījusi normatīvajos aktos noteiktās prasības, lai iegūtu tiesisku pamatu turpināt uzturēties Latvijā, attiecībā uz to var tikt izdots izbraukšanas rīkojums vai secīgi lēmums par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu.
Šādas sekas var iestāties tikai tad, ja persona pati savā labā nerīkojas, bet samierinās ar tiesību normās paredzētajām sekām.
Šāda nostāja liecina par to, ka persona nav sevišķi ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā. Ja personai ir svarīga savas privātās dzīves aizsardzība un izveidojušos sociālo saišu saglabāšana, bet tā pat nemēģina kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, tad pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšanu un iespējamo personas izraidīšanu no valsts nevar uzskatīt par nesamērīgiem pasākumiem.
Satversmes tiesa secināja, ka saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu ir nodrošināta un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir ievērots. Līdz ar to labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma, kas vērsts uz valsts drošības un valsts valodas stiprināšanu, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.
Attiecīgi Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 96. pantam.
Ņemot vērā, ka apstrīdētās normas pieņemšana bija saistīta ar Krievijas Federācijas uzsākto karu Ukrainā un attiecīgi iespējamiem Latvijas valsts drošības riskiem, Satversmes tiesa atzina, ka Krievijas Federācijas pilsoņi neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar visiem citiem ārzemniekiem, kas ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
Citu ārzemnieku pilsonības valstis neatrodas Latvijai kaimiņos, nav uzsākušas karadarbību kaimiņvalstīs un vēsturiski nav apdraudējušas Latvijas valsts drošību.
Savukārt, vērtējot argumentu, ka citiem Krievijas pilsoņiem, kuriem pastāvīgā uzturēšanās atļauja izsniegta, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmo daļu, šī atļauja spēku nezaudē, Satversmes tiesa atsaucas uz Saeimas pārstāvja sniegto informāciju, ka uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas 25 216 personas. Savukārt to personu skaits, kuras pirms Krievijas Federācijas pilsonības iegūšanas bijušas Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi un pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušas uz Ārvalstnieku likuma 23.1 panta pirmās daļas pamata, ir 1299.
Tā kā likumdevējs ir konstatējis, ka Krievijas Federācijas pilsonība ir saistīta ar potenciālu valsts drošības apdraudējumu un pēc iespējas ātrāk ir jāveic Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas pilsoņu individuāls izvērtējums, Satversmes tiesa secina, ka jauno prasību attiecināšana tieši uz lielāko Latvijā dzīvojošo Krievijas Federācijas pilsoņu grupu ir loģiska un vērsta uz sabiedrības drošības aizsardzību.
Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.
Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantam, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma neparedz ārzemnieku automātisku izraidīšanu no Latvijas teritorijas.
Šīm personām ir dota iespēja iegūt Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu, tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tiesības pieprasīt atļauju uzturēties Latvijas teritorijā, lai nākamo divu gadu laikā iegūtu Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai arī citu uzturēšanās atļauju.
Apstrīdētā norma sistēmiski kopsakarā ar citām Imigrācijas likuma pārejas noteikumu normām noteic, ka ir jāņem vērā personas individuālie apstākļi, kā arī padara iespējamo personas izraidīšanu atkarīgu no pašas personas rīcības.
Ja persona neiegūst jaunu tiesisko pamatu, kas tai ļautu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā, persona var norādīt savus argumentus pret izraidīšanu gan kompetentajai iestādei, gan tiesai, un tām šie argumenti katrā individuālajā gadījumā ir jāizvērtē.
Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantam.
Lietas izskatīšanā Satversmes tiesa neturpināja vērtēt apstrīdēto normu – 2022. gada 22. septembra likuma “Grozījumi Imigrācijas likumā” 5. pantu, ar kuru tika izslēgta norma (Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkts), kas līdz tam paredzēja labvēlīgākus apstākļus pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai bijušajiem Latvijas pilsoņiem vai nepilsoņiem. Pamatojums: normas izslēgšana nevar ietekmēt pieteikumu iesniedzējus, kuriem jau ir izsniegta uzturēšanās atļauja.
Ar Satversmes tiesas spriedumu var iepazīties šeit.
1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma Latvijas Republikas pamatlikumu – Satversmi.
Tā stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī, uz pirmo sēdi sanākot 1. Saeimai.
Uzzini vairāk >>
Vienkārši par konstitucionālā ranga aktiem >>
Filma "Atver Satversmi"
Žurnāls "Jurista Vārds" – 51 eseja par Latvijas konstitūciju
