Vai izglītības procesa organizācija epidemioloģisko ierobežojumu laikā atbilda Satversmei

Kas vērsās Satversmes tiesā?

Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību ir vērsušies izglītojamie, kas iegūst izglītību pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības līmenī. Divi pieteikuma iesniedzēji mācās privātā izglītības iestādē, savukārt pārējie – valsts un pašvaldību izglītības iestādēs.

Kāda ir lietas būtība?

Pieteikuma iesniedzēji apstrīdēja Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 8. punkta, Izglītības likuma 1. panta 1.¹ un 12.⁴ punkta, 14. panta 45. punkta, kā arī Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” 27.1.3. apakšpunkta, 32.⁷ punkta 2. apakšpunkta un 32.⁷ punkta 3. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam.

Pieteikuma iesniedzēji norāda uz vairākām problēmām attālināto mācību īstenošanā, ko, viņuprāt, izraisījis apstrīdētais regulējums, – esot negatīvi ietekmētas izglītības iespējas un pieejamība, tāpat ciešot arī izglītības kvalitāte.

Daļa no Pieteikuma iesniedzēju apstrīdētajām normām regulē tiesiskās attiecības Covid-19 infekcijas izplatīšanās apstākļos, bet daļa noteic tiesisko regulējumu izglītības sistēmā arī pēc Covid-19 infekcijas izplatīšanās. Satversmes tiesa konstatēja, ka laikā, kad Pieteikuma iesniedzējiem bija piemērotas apstrīdētās normas, vēl nebija izstrādāts un pieņemts tiesiskais regulējums attiecībā uz attālināto mācību īstenošanu pēc Covid-19 infekcijas izplatīšanās. Tāpat šīs lietas izskatīšanas laikā vēl joprojām bija spēkā Covid-19 infekcijas izplatīšanās apstākļu pārvaldībai pieņemtie tiesību akti.

Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērtēja apstrīdētās normas tiktāl, ciktāl tās attiecās uz izglītības procesa organizāciju Covid-19 infekcijas izplatīšanās laikā.

Ko šīs lietas ietvaros vērtēja Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa šajā lietā, pirmkārt, aplūkoja Satversmes 112. panta tvērumu. Otrkārt, vērtēja, vai likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personu tiesības uz izglītību Covid-19 infekcijas izplatīšanās laikā, un, treškārt, vērtēja, vai šie pasākumi veikti pienācīgi.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi?

Satversmes tiesa atzina, ka Satversmes 112. pants ietver izglītojamā tiesības sagaidīt, ka tiesību normās ietvertie valsts pienākumi attiecībā uz izglītības sistēmu atbilst izglītības iespēju, pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās aspektiem.

Satversmes tiesa atzina, ka izglītības sistēmai, no vienas puses, jābūt pietiekami stabilai un, no otras, – jābūt spējīgai pilnveidoties, lai iespējami augstākā kvalitātē sasniegtu izglītības mērķus. Valstij, nodrošinot tiesības uz izglītību, ir jāspēj reaģēt uz dažāda veida izaicinājumiem. Piepildot sasniedzamos izglītības mērķus ar saturu, izglītības sistēmai ir jābūt pietiekami elastīgai, lai tā spētu reaģēt, cita starpā uz Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem.

Satversmes tiesa īpaši uzsvēra, ka Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību, cita starpā ietver sevī valsts pienākumu veidot ilgtspējīgu izglītības sistēmu, kas ir spējīga pielāgoties mainīgiem apstākļiem, vienlaikus nodrošinot tiesības uz kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību.

No Satversmes 112. panta Satversmes tiesa ir atvasinājusi, ka kvalitatīva un iekļaujoša izglītība sevī ietver arī vairākas funkcijas. Pirmkārt, personības attīstības funkciju, kas ir vērsta uz personas iekšējās brīvības un neatkarības izpausmēm. Otrkārt, iekļaušanās funkciju, kas sniedz personai iespēju integrēties sabiedrībā, pieņemot tās vērtības. Savukārt ekonomiskā funkcija ikvienam dod iespēju viņa iegūtās zināšanas, prasmes un attieksmes pielāgot sabiedrības ekonomiskajām vajadzībām.

Lai noskaidrotu, vai likumdevējs ir veicis pasākumus personu tiesību uz izglītību nodrošināšanai Covid-19 infekcijas izplatīšanās laikā, Satversmes tiesa vērtēja pirms Covid-19 pandēmijas izveidoto izglītības sistēmu un pārbaudīja, kā likumdevējs ir rīkojies, lai šo sistēmu pielāgotu Covid-19 izplatīšanās apstākļiem. Satversmes tiesa konstatēja, ka pirms Covid-19 infekcijas izplatīšanās likumdevēja izveidotā izglītības sistēma paredzēja klātienes mācības kā vienu no mācību organizācijas formām bez attālināto mācību elementa esības, proti, attālinātās mācības izglītības sistēmā tika ieviestas Covid-19 infekcijas apkarošanas pasākumu ietvaros ar mērķi nodrošināt izglītojamajiem iespējas turpināt apgūt izglītības programmu, ierobežot infekcijas izplatīšanos un tādā veidā aizsargāt cilvēku veselību. Tomēr arī pēc ārkārtējās situācijas beigām pastāvēja objektīvi iemesli, kas prasīja saglabāt daļu no ierobežojošajiem pasākumiem, nolūkā turpināt nodrošināt tiesības uz izglītību, vienlaikus neapdraudot sabiedrības veselību.

Tāpēc Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personu tiesības uz pamatizglītību un vispārējo vidējo izglītību Covid-19 infekcijas izplatīšanās laikā.

Satversmes tiesa analizēja tiesību uz izglītību iespēju, pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās aspektus. Satversmes tiesa izvērtēja, vai izglītības iespējas sevī ietver, ka izglītības iestādēm un mācību programmām bija pietiekamā daudzumā un vai valsts nodrošināja to praktisku īstenošanu. Izglītības pieejamības aspektā Satversmes tiesa vērtēja to, vai izglītība pieejama ikvienam. Izglītības pieņemamības aspektā tika vērtēts, vai mācību programmas, mācīšanas metodes ir bijušas pieņemamas izglītojamajiem, kā arī izglītības kvalitāti Covid-19 infekcijas izplatīšanās apstākļos. Satversmes tiesa secināja, ka izglītības kvalitātes iespējamais samazinājums noteiktu laiku pēc Covid-19 pandēmijas pats par sevi nenozīmē, ka valsts nav pienācīgi rīkojusies, lai nodrošinātu tiesību uz izglītību pieņemamības aspektu. Turklāt izglītības kvalitātei, kādu sagaida sabiedrība un paredz valstī spēkā esošais normatīvais regulējums, ir tendence attīstīties un pilnveidoties. Izglītības pielāgošanās aspekta nozīmē Satversmes tiesa vērtēja izglītības sistēmas spēju reaģēt uz Covid-19 infekcijas izraisītajiem izaicinājumiem laikā, to pielāgojot izglītojamo vajadzībām, atzīmējot arī vecāku lomu un atbalstu izglītojamajiem tiesību uz izglītības īstenošanā.

Kā rezultātā Satversmes tiesa atzina, ka likumdevēja veiktie pasākumi, lai nodrošinātu personu tiesības uz pamatizglītību un vispārējo vidējo izglītību Covid-19 infekcijas izplatīšanās laikā, ir bijuši atbilstoši.

Ko nosprieda Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa nolēma izbeigt tiesvedību lietā, daļā par Izglītības likuma 14. panta 45. punkta atbilstību Satversmes 112. pantam, jo tās regulē tiesisko situāciju pēc Covid-19 pandēmijas beigām un attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem netika piemērotas.

Savukārt Izglītības likuma 1. panta 1.¹ un 12.⁴ punktu, ciktāl tas attiecas uz izglītības procesa organizāciju Covid-19 infekcijas izplatīšanās laikā, kā arī Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 8. punktu, Satversmes tiesa atzina par atbilstošu Satversmes 112. pantam.

Arī Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” 27.1.3. apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā no 2020. gada 17. septembra līdz 2021. gada 19. augustam), 32.⁷ punkta 2. apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā no 2020. gada 17. septembra līdz 2021. gada 19. augustam) un 32.⁷ punkta 3. apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā no 2020. gada 17. septembra līdz 2021. gada 19. augustam) Satversmes tiesa atzina par atbilstošu 112. pantam.

Kāda ir šī nolēmuma nozīme un ietekme uz sabiedrību? 

Šim nolēmumam ir būtiska nozīme, jo tajā vērtēta valsts atbildība un pienākumi izglītības sistēmas uzturēšanā un pielāgošanā netipiskos apstākļos situācijās, kurās valstij jārīkojas nekavējoši, lai nodrošinātu tiesības uz izglītību.

Pieņemot apstrīdētās normas un nosakot gadījumus, kad ir izmantojamas attālinātās mācības kā klātienes izglītības ieguves forma, likumdevējs centās pielāgot jau izveidoto izglītības sistēmu pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības līmenī vēl nebijušiem ārējiem apstākļiem – Covid‑19 infekcijas izplatībai. Tas nozīmē, ka valsts nodrošināja tiesību uz izglītību nepārtrauktību šajos netipiskajos un mainīgajos apstākļos. Ilgtspējīga izglītības sistēma ir viena no demokrātiskas tiesiskas valsts vērtībām. Tādēļ valstij ir pienākums nodrošināt personu tiesības saņemt kvalitatīvu un iekļaujošu izglītību.