TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Signe Laizāne
LV portāls
21. februārī, 2022
Lasīšanai: 8 minūtes
7
7

Satversmes tiesa izbeidz tiesvedību lietā par prasību pirms ieceļošanas Latvijā veikt Covid-19 testu

Satversmes tiesa 2022. gada 21. februārī izbeidza tiesvedību lietā Nr. 2021-10-03 “Par Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” 35.3 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 98. panta otrajam teikumam”. LV portālam skaidro Satversmes tiesas tiesnese DAIGA REZEVSKA.

īsumā
  • Satversmes tiesa skaidroja, ko nozīmē brīva atgriešanās Latvijā, un vērtēja, vai apstrīdētā norma patiešām ir liegusi pieteikuma iesniedzējai iespēju brīvi atgriezties Latvijā.
  • Satversmes tiesa uzsvēra, ka Latvijas valstij ir pienākums savus pilsoņus aizsargāt arī tad, ja viņi ir ārpus Latvijas teritorijas.
  • Ir jānošķir personas tiesības atgriezties Latvijā no personas vēlmes un iespējas šai nolūkā izmantot konkrētu transporta veidu un jāatceras, ka nevienam nav subjektīvu tiesību, piemēram, uz avioreisu.
  • Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā paredzētais pienākums pirms ieceļošanas Latvijā veikt Covid-19 testu vai uzrādīt medicīnisku dokumentu, kas apliecina, ka persona nav infekcioza, bija jāvērtē kopsakarā ar pārējo tiesisko regulējumu attiecībā uz pilsoņa tiesībām atgriezties Latvijā.

Kas vērsās Satversmes tiesā?

Lieta ierosināta pēc privātpersonas pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēja ir Latvijas pilsone, kura jau vairākus gadus dzīvo Vācijā. Pieteikuma iesniedzēja regulāri dodas uz Latviju un bija plānojusi to darīt arī 2021.  gada janvāra otrajā pusē vai februārī, izmantojot pasažieru aviopārvadātāja pakalpojumus.

Kāda ir lietas būtība?

Pieteikuma iesniedzēja apstrīd vienu no epidemioloģiskās drošības pasākumiem, kuru Covid-19 izplatības ierobežošanas nolūkā Ministru kabinets bija noteicis 2021. gada pirmajā pusē (Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnijā noteikumu Nr. 360 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai” 35.3 punkts redakcijā, kas bija spēkā no 2021. gada 12. februāra līdz 2021. gada 15. jūnijam).

Konkrētāk – pieteikuma iesniedzēja iebilst pret to, ka ieceļošana Latvijā bija iespējama tikai tad, ja pieteikuma iesniedzēja 72 stundas pirms ieceļošanas veikusi Covid-19 testu vai uzrādījusi citu medicīnisku dokumentu, kas apliecina, ka persona nav infekcioza. Turklāt, ieceļojot ar starptautiskā pasažieru pārvadātāja transportlīdzekli, 72 stundas pirms iekāpšanas minētajā transportlīdzeklī veiktā Covid-19 testa rezultātam jābūt negatīvam.

Pieteikuma iesniedzēja uzskatīja, ka šādā veidā tiek ierobežotas Latvijas pilsoņiem Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības brīvi atgriezties Latvijā.

Ko šīs lietas ietvaros vērtēja Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa šajā lietā skaidroja, ko nozīmē brīva atgriešanās Latvijā, un vērtēja, vai apstrīdētā norma patiešām ir liegusi pieteikuma iesniedzējai iespēju brīvi atgriezties Latvijā.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi?

Vērtējot tiesību brīvi atgriezties Latvijā raksturu, Satversmes tiesa ņēma vērā:

  • pirmkārt, to, ka tiesības brīvi atgriezties Latvijā attiecas uz Latvijas pilsoņiem. Latvijas pilsoņu kopums ir politiska un juridiska kopība – tas ir viens no Latvijas valsti konstituējošajiem elementiem; tajā brīvprātīgi apvienojās latviešu tauta līdz ar tās etnogrāfiskajās robežās, kas tagad bija kļuvušas par Latvijas valsts robežām, dzīvojošajām mazākumtautībām. Tas ir piesaistīts Latvijas teritorijai, jo Latvijas pamatnormā atspoguļotās Latvijas pilsoņu jeb tautas pašnoteikšanās un gribas – dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī – īstenošana tiesiskos apstākļos ir iespējama tikai noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā. Tikai šajā – Latvijas – teritorijā Latvijas pilsoņi var dzīvot, pilnvērtīgi baudot Satversmē ietvertās tiesības;  
  • otrkārt, Satversmes tiesa atgādināja, ka Padomju Sociālistisko Republiku Savienības īstenotās okupācijas rezultātā Latvijas pilsoņu kopuma iespējas īstenot Latvijas pamatnormā atspoguļoto tautas gribu bija prettiesiski ierobežotas, arī tādēļ, ka daļa Latvijas pilsoņu vairākkārt tika deportēti. Ar deportācijām bija paredzēts Latvijas iedzīvotājus izsūtīt uz mūžu, liedzot viņiem atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā – Latvijā. Šo vēsturisko apstākļu dēļ Latvijas pilsoņu piesaiste Latvijas teritorijai ir īpaši svarīga;
  • treškārt, Satversmes tiesa pievērsa uzmanību tam, ka pilsoņa tiesības atgriezties savā valstī ir atzītas arī vairākos starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos. Piemēram, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka nevienam nedrīkst liegt tiesības ieceļot tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš ir.

Šo iemeslu dēļ Satversmes tiesa atzina, ka Latvijas pilsoņu tiesības brīvi atgriezties Latvijā ir absolūtas un nedrīkst tikt ierobežotas.

Satversmes tiesa arī uzsvēra, ka Latvijas valstij ir pienākums savus pilsoņus aizsargāt arī tad, ja viņi ir ārpus Latvijas teritorijas. Šī aizsardzība izpaužas arī tādējādi, ka valsts nedrīkst radīt Latvijas pilsonim nepārvaramus šķēršļus, kas atgriešanos Latvijā padara neiespējamu. Proti, atgriešanās Latvijā ir brīva, ja to nekavē valsts radīti nepārvarami šķēršļi. Turklāt Latvijas pilsonis Latvijā var atgriezties dažādos veidos, šķērsojot sauszemes robežu vai ieceļojot caur ostu, lidostu, dzelzceļa staciju vai citādi. Tomēr ir jānošķir personas tiesības atgriezties Latvijā no personas vēlmes un iespējas šai nolūkā izmantot konkrētu transporta veidu un jāatceras, ka nevienam nav subjektīvu tiesību, piemēram, uz avioreisu.

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā paredzētais pienākums pirms ieceļošanas Latvijā veikt Covid-19 testu vai uzrādīt medicīnisku dokumentu, kas apliecina, ka persona nav infekcioza, bija jāvērtē kopsakarā ar pārējo tiesisko regulējumu attiecībā uz pilsoņa tiesībām atgriezties Latvijā.

  • Pirmkārt, Latvijas pilsoņiem, kuri Latvijā ieceļoja ar tādu transportlīdzekli, kas neveic komercpārvadājumus, un kuriem veiktā Covid-19 testa rezultāts bija pozitīvs, ieceļošana Latvijas teritorijā netika ierobežota.
  • Otrkārt, Valsts robežsardze, vērtējot personas individuālos apstākļus, varēja izdarīt izņēmumus no apstrīdētajā normā paredzētā pienākuma.
  • Treškārt, ar apstrīdēto normu tika mīkstināts līdz tās spēkā stāšanās brīdim pastāvošais stingrākais ieceļošanas režīms, atbilstoši kuram bija aizliegti starptautiskie pasažieru pārvadājumi no/uz valstīm, kurās reģistrēta augsta Covid-19 infekcijas izplatība.
  • Ceturtkārt, Latvijas pilsoņi nepieciešamības gadījumā varēja saņemt arī konsulāro palīdzību, proti, varēja tikt piešķirta materiālā palīdzība, lai segtu, cita starpā ceļa izdevumus no personas atrašanās vietas uz galamērķa valsti, kā arī ar izceļošanas formalitātēm saistītos izdevumus. 

Ievērojot minēto, Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā paredzētais pienākums starptautiskajam pasažieru aviopārvadātājam uzrādīt negatīvu Covid-19 testa rezultātu vai citu dokumentu, kas apliecina, ka persona nav infekcioza, pirms ieceļošanas Latvijā varēja radīt zināmu apgrūtinājumu, jo kavēja ieceļošanu personai vēlamajā veidā. Tomēr tas nav uzskatāms par nepārvaramu šķērsli – Latvija savam pilsonim nebija noteikusi aizliegumu ieceļot un nebija slēgusi tās robežas. Tādējādi nav konstatējams, ka Pieteikuma iesniedzējai būtu aizskartas Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietvertās tiesības brīvi atgriezties Latvijā.

Ko nolēma Satversmes tiesa?

Tā kā Pieteikuma iesniedzējai Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības brīvi atgriezties Latvijā nebija aizskartas, Satversmes tiesa šajā lietā nolēma izbeigt tiesvedību.

Kāda ir šī nolēmuma nozīme un ietekme uz sabiedrību?

Šis nolēmums parāda gan likumdevējam, gan visai Latvijas sabiedrībai to, ka, cita starpā Covid‑19 pandēmijas laikā, ir pieļaujami tikai tādi ieceļošanas ierobežojumi, kas Latvijas pilsoņiem nerada nepārvaramus šķēršļus, lai atgrieztos Latvijā.

Labs saturs
7
Pievienot komentāru

Covid-19 ierobežojošie pasākumi

 

 

 

 

 

Ārkārtējā situācija, kas tika izsludināta, lai apturētu straujo Covid-19 infekcijas izplatību un veselības nozares pārslodzi, ir noslēgusies. No 1. marta iedzīvotājiem saistoši epidemioloģiskās drošības pasākumi un ierobežojumi ir apkopoti Ministru kabineta noteikumos Nr. 662 “Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai” noteiktie ierobežojumi un pienākumi. 

Ņemot vērā Covid-19 infekcijas izplatības riskus, pilnvaras noteikt personu tiesības ierobežojošus pasākumus epidemioloģiskās drošības nolūkos, arī neizsludinot īpašu tiesisko režīmu, Ministru kabinetam ir deleģējis likumdevējs – Saeima –, pieņemot Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu

 

 

 

 

 

 

 

 


LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU