Pienākums segt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas

Satversmes tiesā ar pieteikumu vērsies Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments.

Kāda ir lietas būtība? 

Pieteikuma iesniedzēja – Augstākā tiesa –, izskatot administratīvo lietu, secināja, ka lietā piemērojamā Ceļu satiksmes likuma norma nesamērīgi ierobežo personai Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu.

Augstākās tiesas izskatīšanā ir administratīvā lieta, kurā pieteicēja ir juridiska persona, kurai pieder nekustamais īpašums un uz tā esošā garāža. Blakus garāžai atrodas Rīgas pašvaldības kapitālsabiedrības “Rīgas satiksme” valdījumā esoša tramvaju līnijas atsaite jeb kontakttīkla balsts. Persona vēlējās garāžu nojaukt, bet “Rīgas satiksme”, izsniedzot tehniskos noteikumus, izvirzīja virkni prasību garāžas nojaukšanai. Ņemot vērā, ka šīs prasības nebija izpildāmas, kontakttīkla balsts ir jāpārvieto, bet, pamatojoties uz Ceļu satiksmes likuma 7.¹ panta trešo daļu, pārvietošana notiek par paša nekustamā īpašuma īpašnieka līdzekļiem. Tādējādi, lai persona izpildītu prasības un secīgi varētu veikt garāžas nojaukšanu, ir nepieciešams pārvietot kontakttīkla balstu, bet izmaksas pilnībā ir jāsedz pašai personai.

Augstākā tiesa pieteikumā norādīja, ka Ceļu satiksmes likuma 7.¹ panta trešā daļa neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Proti, pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varot sasniegt ar privātpersonas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, publiskajai personai pašai uzņemoties segt ceļu inženierbūves pārvietošanas izmaksas. Tāpat šīs normas radītais privātpersonas īpašuma tiesību ierobežojums esot lielāks nekā labums, kuru no šī ierobežojuma gūst sabiedrība.

Ko šīs lietas ietvaros vērtēja Satversmes tiesa? 

Šīs lietas ietvaros Satversmes tiesa vērtēja Ceļu satiksmes likuma 7.¹ panta, kas noteic, ka esošo ceļu inženierbūvju vai satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu pārvietošanu pēc pamatotas nekustamā īpašuma īpašnieka prasības veic par nekustamā īpašuma īpašnieka līdzekļiem, satversmību. Satversmes tiesa secināja, ka ir divu veidu situāciju grupas, kas tiek aptvertas ar apstrīdēto normu, – pirmkārt, tās ir situācijas, kad pārvietošana notiek nekustamā īpašuma īpašnieka subjektīvas vēlmes gadījumā, otrkārt, tās ir situācijas, kad pārvietošana ir balstīta objektīvā nepieciešamībā pārvietot objektus.

Ņemot vērā to, ka apstrīdētās normas tvērums ir plašs, Satversmes tiesa vērtēja visas apstrīdētajā normā paredzētās situācijas, kurās nekustamā īpašuma īpašniekam ir pienākums pamatotas prasības gadījumā segt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas. Būtiski, ka, pārbaudot apstrīdētās normas satversmību, Satversmes tiesai bija jāvērtē, vai apstrīdētajā normā ietvertā pienākuma attiecināšana uz visām situācijām – gan tādām, kad pārvietošana notiek subjektīvas vēlmes gadījumā, gan tādām, kad tā ir balstīta objektīvā nepieciešamībā, – ir samērīga.

Satversmes tiesa atbilstoši tās judikatūrā nostiprinātajai metodoloģijai vērtēja vairākus aspektus:

• vai ar apstrīdēto normu tiek radīts ierobežojums Satversmes 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu;
• vai šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu;
• vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
• vai šis ierobežojums atbilst samērīguma principam.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi? 

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma ierobežo nekustamā īpašuma īpašniekam Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu.

Šis ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, un tam ir leģitīms mērķis – sabiedrības labklājības aizsardzība. Apstrīdētā norma atbrīvo valsti, pašvaldību vai to kapitālsabiedrību no papildu finansiāla sloga, jo tā noteic, ka ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izdevumus sedz tieši konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieks. Tas nodrošina to, ka sabiedrības (publiskie) finanšu līdzekļi tiek izmantoti atbilstoši un ka netiek ietekmēta nedz ceļu pieejamība, nedz drošība uz tiem, nedz sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu nepārtrauktība.

Pieteikuma iesniedzēja bija norādījusi, ka leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt ar indivīda pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Satversmes tiesa secināja, ka šie citi risinājumi jebkurā gadījumā varētu ietekmēt publisku funkciju veikšanai nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru. Pārvietošanas izmaksu segšanas modeļa maiņa nepalīdzētu novērst izdevumu rašanos valstij, pašvaldībai vai to kapitālsabiedrībai. Tādējādi nevar uzskatīt, ka citi risinājumi sasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē, kā apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums.

Vērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, Satversmes tiesa uzsvēra īpašuma sociālās funkcijas nozīmi, tomēr īpaši norādīja uz to, ka pamatotā prasība pārvietot ceļa vai satiksmes objektu var rasties dažādos gadījumos un apstrīdētās normas kontekstā ir īpaši svarīgi konstatēt, kāda iemesla dēļ šie objekti tiek pārvietoti.

Tādos gadījumos, kad nekustamā īpašuma īpašnieka prasība par ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu ir balstīta tikai tā subjektīvajās vēlmēs, piemēram, nolūkā celt sava nekustamā īpašuma vērtību, potenciālo izdevumu finansēšana nekustamā īpašuma īpašniekam vēlamajā apmērā uz visas sabiedrības rēķina nebūtu pieļaujama. Tādējādi šajā daļā apstrīdētajā normā ietvertais pienākums pārvietošanas izdevumus segt pašam nekustamā īpašuma īpašniekam ir pamatots.

Tomēr otra situāciju grupa, uz kuru attiecas apstrīdētā norma, ir tādi gadījumi, kad pamatota prasība par ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu, ir balstīta objektīvā nepieciešamībā un nav atkarīga no nekustamā īpašuma īpašnieka subjektīvajām vēlmēm. Tās var būt dažādas situācijas, piemēram, gadījumi, kad nekustamā īpašuma īpašniekam normatīvajos aktos ir noteiktas prasības rīkoties ar savu īpašumu noteiktā veidā. Apstrīdētā norma neļauj ņemt vērā iemeslu, kāpēc šāda objektīva nepieciešamība ir radusies, turklāt tā neļauj vērtēt arī citus apstākļus, piemēram, nekustamā īpašuma īpašnieka finansiālo stāvokli un pārvietošanas izmaksu apmēru. Vienlaikus objektīva nepieciešamība pārvietot ceļa vai satiksmes objektu var būt radusies arī nekustamā īpašuma īpašnieka nolaidīgas rīcības rezultātā, neattiecoties pret savu īpašumu ar pienācīgu rūpību, vai apzināti novedot to tādā stāvoklī, kas prasa veikt izmaiņas tajā.

Izšķirošais ir tas, ka likumdevējs apstrīdētajā normā ir ietvēris imperatīvu pienākumu un nav paredzējis iespēju izvērtēt katru konkrēto faktisko situāciju, uz visiem gadījumiem attiecinot vienu tiesisko regulējumu, kurā visas izmaksas sedz tikai nekustamā īpašuma īpašnieks. Netiek ņemti vērā visi atšķirīgie apstākļi, kas var novest pie ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas. Šī iemesla dēļ sekas, kas personai rodas apstrīdētajā normā noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Ko nosprieda Satversmes tiesa? 

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma neļauj sasniegt demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galveno mērķi – taisnīguma nodrošināšanu –, jo likumdevējs nav radījis tādu tiesisko regulējumu, kas ļauj izvērtēt katru konkrēto situāciju. 

Līdz ar to Satversmes tiesa atzina Ceļu satiksmes likuma 7.¹ panta trešo daļu, ciktāl tā neparedz individuālu izvērtējumu gadījumos, kad pastāv objektīva nepieciešamība pārvietot ceļu inženierbūvi vai satiksmes organizācijas tehnisko līdzekli, par neatbilstošu Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Kāda ir šī nolēmuma nozīme un ietekme uz sabiedrību? 

Pirmkārt, Satversmes tiesa attiecībā uz pieteicēju Pieteikuma iesniedzējas tiesvedībā esošajā lietā, kā arī citām personām, kas uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, atzina Ceļu satiksmes likuma 7.¹ panta trešo daļu, ciktāl tā neparedz individuālu izvērtējumu gadījumos, kad pastāv objektīva nepieciešamība pārvietot ceļu inženierbūvi vai satiksmes organizācijas tehnisko līdzekli, par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Otrkārt, Ceļu satiksmes likuma 7.¹ panta trešā daļa, ciktāl tā neparedz individuālu izvērtējumu gadījumos, kad pastāv objektīva nepieciešamība pārvietot ceļu inženierbūvi vai satiksmes organizācijas tehnisko līdzekli, attiecībā uz citām personām ir atzīta par neatbilstošu Satversmei no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas brīža. Līdz ar to likumdevējam ir jārada tāds tiesiskais regulējums, kas atbilst samērīguma principam.

Treškārt, līdz brīdim, kad likumdevējs būs radījis jauno regulējumu, tiesību piemērotājam tieši jāpiemēro Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi, kā arī spriedumā ietvertās atziņas. Tādējādi tiesību normu piemērotājam cita starpā ir jāvērtē, kāda iemesla dēļ ir radusies pamatota prasība par apstrīdētajā normā minēto objektu pārvietošanu.