Satversmes tiesas spriedums par soda naudas apmēra aprēķinu un piedziņu no nodokļu maksātāja

Pieteikuma iesniedzējam bija pienākums reģistrēties Pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā, taču to viņš nebija izdarījis. Līdz ar to Valsts ieņēmumu dienests nodokļu revīzijas ietvaros noteica, ka pieteikuma iesniedzējam jāsamaksā pievienotās vērtības nodoklis, kā arī apstrīdētajā normā noteiktā soda nauda 100 procentu apmērā no valsts budžetā iemaksājamās pievienotās vērtības nodokļa summas.

Kāda ir lietas būtība?

Apstrīdētā norma paredz soda naudas piemērošanu divos gadījumos: pirmkārt, par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu, proti, saimnieciskās darbības veikšanu, nereģistrējoties kā konkrēta nodokļa maksātājam, ja persona ir reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, un, otrkārt, par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu, proti, nodokļu likumos paredzēto deklarāciju, kā arī maksājamā nodokļa summas aprēķināšanai nepieciešamo dokumentu neiesniegšanu noteiktā termiņā.

“Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka likumā noteiktais pienākums maksāt soda naudu fiksētā 100 procentu apmērā ir nesamērīgs slogs un apgrūtina turpmāku viņa saimniecisko darbību, tādējādi ierobežojot Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu. Pēc pieteikuma iesniedzēja domām, saudzējošāks līdzeklis būtu katra konkrētā gadījuma individuāla izvērtēšana, piemērojot attiecīgajiem apstākļiem atbilstošu soda naudas apmēru.

Līdz ar to lietas jautājums ir par to, vai nodokļu administrācijai, piemērojot nodokļu maksātājam soda naudu par nodokļu saistību neizpildi, jāvar individualizēt soda naudas apmēru atbilstoši konkrētās situācijas apstākļiem vai arī ir pieļaujams likumā noteikt fiksētu soda naudas apmēru,” skaidro Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska.

Ko šīs lietas ietvaros vērtēja Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa atbilstoši tās judikatūrā nostiprinātajai metodoloģijai vērtēja vairākus aspektus:

1. vai ar apstrīdēto normu tiek radīts ierobežojums Satversmes 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu;
2. vai šāds ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu;
3. vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis;
4. vai šis ierobežojums atbilst samērīguma principam.

Kā norāda tiesnese, būtiski, ka, pārbaudot pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, Satversmes tiesai bija jāvērtē, vai apstrīdētajā normā paredzētās soda naudas apmēra individualizācija reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma un dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma gadījumos atbilstoši šo pārkāpumu būtībai ir nepieciešama.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi?

Satversmes tiesa secināja, ka mantiska rakstura soda samaksas pienākums vienmēr aizskar personas tiesības uz īpašumu, tādēļ apstrīdētā norma ierobežo nodokļu maksātāja tiesības uz īpašumu.

“Šis ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un tam ir leģitīms mērķis – sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

Satversmes tiesa secināja, ka reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā soda naudas apmēra individualizācija ir nepieciešama, jo šis pārkāpums var izpausties dažādi. Proti, ir iespējamas gan situācijas, kad tas tiek izdarīts nezināšanas vai neuzmanības dēļ, gan situācijas, kad tas tiek izdarīts apzinātas ļaunprātības dēļ un ir saistīts ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Tas nozīmē, ka apstrīdētajā normā paredzētā soda nauda attiecībā uz reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu vienādi regulē tādas situācijas, kurās konkrētā pārkāpuma kaitīguma pakāpe ir atšķirīga,” uzsver D. Rezevska.

Savukārt dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpums tipiskos gadījumos ir saistīts ar nodokļu maksātāja apzinātu nesadarbošanos ar Valsts ieņēmumu dienestu, tādēļ šajā situācijā soda naudas apmēra individualizācija nav nepieciešama.

“Satversmes tiesa, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā izteiktās atziņas, secināja, ka dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma gadījumā apstrīdētajā normā paredzētā soda nauda ir arī efektīva un atturoša. Proti, situācijā, kad Latvijā vēsturisku un socioekonomisku iemeslu dēļ nodokļu saistību labprātīgas izpildes līmenis ir zems, bet ēnu ekonomikas līmenis – visai augsts, soda nauda 100 procentu apmērā no budžetā iemaksājamās nodokļa summas ir atzīstama par efektīvu un atturošu,” norāda Satversmes tiesas tiesnese.

Ko nosprieda Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā bez individuāla izvērtējuma paredz soda naudu 100 procentu apmērā no valsts budžetā iemaksājamās nodokļa summas par reģistrēšanās pienākuma pārkāpumu, neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Savukārt, ciktāl apstrīdētā norma bez individuāla izvērtējuma paredz soda naudu 100 procentu apmērā no valsts budžetā iemaksājamās nodokļa summas par dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpumu, tā atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

Kāda ir šī nolēmuma nozīme un ietekme uz sabiedrību?

“Pirmkārt, atbilstoši spriedumam jau uzsāktā vai turpmāk uzsākamā administratīvajā procesā iestādei un tiesai reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā būs pienākums noteikt soda naudas apmēru atbilstoši samērīguma principam, ņemot vērā konkrētās situācijas apstākļus un to, vai pārkāpums bijis saistīts ar apzinātu nodokļu maksātāja ļaunprātību.

Otrkārt, šis spriedums ir atgādinājums tam, ka personas pienākums maksāt nodokļus izriet no Satversmes un ir priekšnoteikums Latvijas kā demokrātiskas tiesiskas valsts pastāvēšanai. Proti, maksājot nodokļus, persona piedalās valsts uzturēšanā, tā apliecinot, ka tieši Latvijas tauta ir tā, kam ir vajadzīga Latvijas valsts,” uzsver Satversmes tiesas tiesnese Daiga Rezevska.