TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Signe Laizāne
LV portāls
15. decembrī, 2020
Lasīšanai: 23 minūtes
1
14
1
14

Liegums organizēt azartspēles Covid-19 laikā

Satversmes tiesa 2020. gada 11. decembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2020-26-0106, kas bija ierosināta pēc piecu azartspēļu organizatoru iesniegtajām četrām konstitucionālajām sūdzībām par likuma “Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību” 8. un 9. pantu. Spriedumu LV portālam skaidro Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis.

īsumā
  • Satversmes tiesa vērtēja, vai klātienes un interaktīvo azartspēļu ierobežojumi pirmās ārkārtējās situācijas laikā bija tiesiski.
  • Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā un bija saistītas ar Covid‑19 pandēmiju un tās sekām.
  • Satversmes tiesa atsevišķi pārbaudīja klātienes azartspēļu un interaktīvo azartspēļu ierobežojumu samērīgumu.
  • Klātienes azartspēļu norises ierobežojumi tika atzīti par atbilstošiem Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 105. panta pirmo un trešo teikumu.
  • Interaktīvo azartspēļu organizēšanas ierobežojumi bija piemēroti mērķu sasniegšanai, tomēr nebija nepieciešami.
  • Indivīdam, pieņemot lēmumus, kas ietekmēs tikai viņu pašu, ir tiesības izdarīt izvēli uz sev pieejamās informācijas pamata bez tiešas valsts iejaukšanās.

Likuma “Par valsts apdraudējuma un tā seku novēršanas un pārvarēšanas pasākumiem sakarā ar Covid-19 izplatību” 8. pants noteica, ka ārkārtējās situācijas laikā aizliegts organizēt azartspēles un izlozes, izņemot interaktīvās azartspēles, skaitļu izlozes un momentloterijas.

Savukārt likuma 9. pants noteica, ka uz likuma darbības laiku Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcija aptur visas azartspēļu organizēšanas licences. Tādējādi klātienes azartspēļu organizatoriem līdz ar likuma spēkā stāšanos bija jāslēdz spēļu zāles, bet līdz ar inspekcijas 6. aprīļa lēmumu tika apturētas visu organizatoru, tostarp interaktīvo azartspēļu organizatoru, licences, kas nozīmēja, ka tie vairs nedrīkst piedāvāt tiešsaistes azartspēles.

“Pieteikumu iesniedzēju ieskatā, ar likuma 8. un 9. pantu liedzot organizēt klātienes un interaktīvās azartspēles, tika pārkāptas viņiem Satversmes 105. pantā nostiprinātās tiesības uz īpašumu un Satversmes 1. pantā iekļautais tiesiskās paļāvības princips. Tāpat esot pārkāpts arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā konkretizētais vienlīdzības princips, jo “Latvijas loto” esot varējis turpināt strādāt. Viens pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka norma, kas aizliedza organizēt interaktīvās azartspēles, neatbilda arī līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantam,” skaidro tiesnesis Jānis Neimanis.

Ko šīs lietas ietvaros vērtēja Satversmes tiesa

Satversmes tiesa vērtēja, vai klātienes un interaktīvo azartspēļu ierobežojumi pirmās ārkārtējās situācijas laikā bija tiesiski, proti, vai bija pieļaujams slēgt klātienes azartspēles un apturēt interaktīvo azartspēļu organizēšanas licences.

Kādi bija Satversmes tiesas galvenie secinājumi

Kā norāda Satversmes tiesas tiesnesis J. Neimanis, vispirms Satversmes tiesa secināja, ka tiesvedība ir turpināma, par spīti tam, ka normas ir zaudējušas spēku, jo tikai šādi bija iespējams nodrošināt pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizsardzību.

“Tika atzīts, ka pieteikumu iesniedzēju uz licences pamata iegūtās tiesības organizēt klātienes un/vai interaktīvās azartspēles, ietilpst īpašuma tiesību tvērumā un noteiktie azartspēļu organizēšanas liegumi tās aizskar. Noskaidrojot, vai šāds īpašuma tiesību ierobežojums bija attaisnojams, Satversmes tiesai bija jāvērtē:

1)   vai tas ir noteikts ar likumu;

2)   vai tam ir leģitīms mērķis;

3)   vai tas ir samērīgs ar leģitīmo mērķi.

Pieteikumu iesniedzēji bija izteikuši argumentus par visām šīm testa sadaļām, kas arī tika izskatīti,” norāda J. Neimanis.

Pieteikumu iesniedzēju ieskatā šādus ierobežojumus varēja noteikt tikai Ministru kabinets.

“Patiešām, likumā “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli” Ministru kabinetam ir noteiktas samērā plašas pilnvaras pieņemt fizisko un juridisko personu tiesību ierobežojumus un veikt citu rīcību, kas nepieciešama valsts apdraudējuma novēršanai. Tomēr šāds pilnvarojums ir balstīts galvenokārt uz izpildvaras rīcības ātrumu un piesaisti jomas speciālistiem – konkrētajā gadījumā: infektologiem un epidemiologiem.

Šādas pilnvaras tikai paplašina Ministru kabineta tiesības rīkoties, ja rodas nepieciešamība, bet nesamazina parlamenta pilnvaras. Arī ārkārtējās situācijas laikā Saeimai kā demokrātiski leģitimētam likumdevējam ir tiesības pieņemt jebkādas tiesību normas, kuras tā uzskata par nepieciešamām, ar nosacījumu, ka tām jāatbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām,” skaidro tiesnesis.

Tāpat likumdevējam arī nebija jāizmanto atkāpšanās tiesības attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1. pantā paredzētajām personu tiesībām uz īpašumu. Ņemot vērā apstākļus, valstij ir izšķiršanās tiesības – iesniegt deklarāciju par atkāpi no atsevišķu konvencijas normu aspektu nodrošināšanas vai nodrošināt, ka izvēlētie pasākumi pilnā apmērā atbilst tiem pamattiesību ierobežošanas principiem, kas piemērojami parastā situācijā.

Apstrīdētās normas pieņemtas ārkārtējās situācijas laikā

“Analizējot pieteikumu iesniedzēju argumentus par to, ka apstrīdētās normas bija pieņemtas bez pienācīgā kārtībā veikta izvērtējuma, Satversmes tiesa norādīja, ka tās tika pieņemtas valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā un bija saistītas ar Covid‑19 pandēmiju un tās sekām.

Ja likumdevējs uzskata, ka konkrētu mērķu sasniegšanai ir nepieciešama maksimāli ātra rīcība, un ja nerīkojoties tiktu nodarīts kaitējums sabiedrības interesēm, tam nav nepieciešams veikt tādus pētījumus par šāda kaitējuma draudiem vai īstenot tādas debates par šādu kaitējumu novēršanu, kas būtu būtiski aizkavējušas lēmuma pieņemšanu un tā efektivitāti. Tātad ierobežojums bija noteikts ar likumu,” uzsver Satversmes tiesas tiesnesis.

Satversmes tiesa analizēja leģitīmos mērķus, ko ar ierobežojumiem bija plānots sasniegt

Saeima bija norādījusi, ka apstrīdētajās normās paredzētais ierobežojums attiecībā uz interaktīvajām azartspēlēm tika noteikts, lai pasargātu no azartspēlēm atkarīgos cilvēkus un viņu ģimeni no nelietderīgiem tēriņiem un finansiālā stāvokļa pasliktināšanās, kā arī lai aizsargātu no azartspēlēm atkarīgo cilvēku veselību un novērstu arvien aktīvāku to iesaistīšanos azartspēlēs. Šos pašus mērķus esot bijis plānots sasniegt arī ar klātienes azartspēļu ierobežojumiem.

“Satversmes tiesa piekrita, ka citu cilvēku tiesības un sabiedrības labklājības aizsardzība varētu būt ierobežojumu leģitīmie mērķi. Līdz ar to ierobežojumu samērīgums tika pārbaudīts, ņemot vērā šos leģitīmos mērķus.”

Satversmes tiesa atsevišķi pārbaudīja klātienes azartspēļu un interaktīvo azartspēļu ierobežojumu samērīgumu. Vispirms tika pārbaudīta ierobežojumu piemērotība mērķu sasniegšanai.

Klātienes azartspēļu organizēšanas ierobežojumi bija piemēroti un nepieciešami mērķu sasniegšanai un samērīgi ar tiem

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētās normas, kas paredzēja klātienes azartspēļu slēgšanu, tika pieņemtas brīdī, kad valstī bija izsludināta ārkārtējā situācija un Covid‑19 izplatība pasaulē jau bija sasniegusi pandēmijas līmeni.

Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums liedza personām pieeju azartspēļu zālēm. Neļaujot personām ilgstoši uzturēties iekštelpās kopā ar citiem cilvēkiem, tās tika pasargātas no riska inficēties ar Covid-19 izraisošo vīrusu gan tiešā veidā, saskaroties ar cilvēku, kuram minētā slimība jau ir, gan arī netiešā veidā – no spēļu zālē esošajām virsmām. Novēršot azartspēļu zāļu apmeklētāju inficēšanos, tika samazināta arī iespēja, ka ar Covid‑19 tiks inficētas viņu kontaktpersonas. Tādējādi tika sargāta gan pašu azartspēļu zāļu apmeklētāju veselība, gan arī viņu kontaktpersonu un attiecīgi visas sabiedrības veselība. Turklāt, šādā veidā atturot personas no azartspēlēm, tās tika atturētas arī no savu finanšu līdzekļu ieguldīšanas attiecīgajās izklaidēs. Līdz ar to tas bija piemērots mērķiem aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības labklājību,” skaidro Satversmes tiesas tiesnesis.

Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī jau bija atzīts, ka Covid-19 ir infekcijas slimība, kas izplatās ātri un var būt potenciāli smaga un pat letāla. Apsverot apstrīdēto normu pieņemšanas laikā novēroto Covid‑19 izplatības apmēru, kā arī vīrusa izplatības veidu, Satversmes tiesai neradās šaubas, ka jāslēdz pulcēšanās vietas, kurās personām ir viegli nonākt tuvā saskarsmē ar citām personām. Šis bija viens no nepieciešamajiem drošības pasākumiem gan šādu vietu apmeklētāju, gan arī visas sabiedrības veselības aizsardzībai.

Satversmes tiesa secināja, ka pēc būtības Saeima ir pievienojusies Ministru kabineta jau iepriekš veiktajam izvērtējumam par alternatīvu trūkumu attiecībā uz citu izklaides veidu ierobežojumiem.

Tāpat Satversmes tiesa secināja, ka šis ierobežojums arī ir samērīgs, jo labumu no tā gūst visa sabiedrība, turklāt daudzējādos aspektos, jo attiecīgais regulējums pasargāja gan tieši pašus cilvēkus no saslimšanas, gan arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes. Netika pārkāpts arī tiesiskās paļāvības princips, jo likumdevējam bija nepieciešams reaģēt uz Covid-19 pandēmijas radītajiem apdraudējumiem. Katra vilcināšanās nozīmētu papildu risku sabiedrības un indivīdu veselībai.

Līdz ar to klātienes azartspēļu norises ierobežojumi tika atzīti par atbilstošiem Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 105. panta pirmo un trešo teikumu.

Interaktīvo azartspēļu organizēšanas ierobežojumi bija piemēroti mērķu sasniegšanai, tomēr nebija nepieciešami

Arī interaktīvo azartspēļu organizēšanas ierobežojumi bija piemēroti mērķu sasniegšanai, jo tika liegta iespēja pavadīt laiku interaktīvo azartspēļu mājaslapās. Tādējādi pēc būtības tika izslēgta iespēja, ka personas tērēs savus finansiālos līdzekļus konkrētā veida interaktīvajai izklaidei, kā arī tika ierobežota azartspēļu atkarības pastiprināšanās tendence un arī samazināts kairinājums, kas rastos spēļu potenciālās pieejamības dēļ.

Satversmes tiesa piekrita, ka attiecībā uz interaktīvo azartspēļu ierobežošanu būtiski ir ņemt vērā apstrīdēto normu pieņemšanas brīdi. Ārkārtējās situācijas ietekmē tika pilnībā mainīta cilvēku ikdienas rutīna, potenciāli radot neziņu par to, kā plānot savu laiku un ko ikdienā darīt. Šā iemesla, kā arī pandēmijas radītā stresa un citu ar to saistīto faktoru dēļ bija pamats uzskatīt, ka šajā laikā cilvēki meklēs iespēju atslābināties, tostarp spēlējot azartspēles. Tāpat bija iespējams, ka cilvēki šajā laikā vēlētos gūt papildu ienākumus, apsverot interaktīvajās azartspēlēs gūstamos laimestus.

“Tomēr Satversmes tiesa norādīja: pat ja likumdevēja vēlme noteikt uz piesardzības principu balstītus ierobežojumus, lai novērstu potenciālo kaitējumu sabiedrībai vai tās daļai, ir pietiekami pamatota, attiecīgajiem lēmumiem jāatbilst Satversmei, proti, izraudzītajiem līdzekļiem jābūt nepieciešamiem leģitīmā mērķa sasniegšanai, turklāt jābūt pārliecībai par to, ka nepastāv mazāk ierobežojoši, alternatīvi līdzekļi, ar kuriem šo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē. Satversmes tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri pamattiesības aizskartu mazāk.

Satversmes tiesa secināja, ka Saeimas norādītie leģitīmie mērķi – cilvēku pasargāšana no nelietderīgiem tēriņiem un finansiālā stāvokļa pasliktināšanās, kā arī cilvēku veselības aizsardzība – interaktīvo azartspēļu kontekstā prasa novērst īpaši smagu azartspēļu ietekmi, proti, šo spēļu patērēšanu potenciāli nekontrolējamā apmērā. Taču ar Covid-19 likuma 9. pantu tika liegta jebkuras personas pieeja jebkura veida interaktīvajām azartspēlēm neatkarīgi no tās psiholoģiskā vai finansiālā stāvokļa. Proti, pēc būtības tika ierobežotas ne tikai pieteikumu iesniedzēju tiesības, bet arī jebkura indivīda tiesības izvēlēties konkrētu laika pavadīšanas veidu,” skaidro J. Neimanis.

Indivīda tiesības veikt savu izvēli un apzināties tās sekas

Indivīdam, pieņemot lēmumus, kas ietekmēs tikai viņu pašu, ir tiesības izdarīt izvēli uz sev pieejamās informācijas pamata bez valsts tiešas iejaukšanās. Demokrātiskā tiesiskā valstī indivīda pašnoteikšanās brīvībai ir augstākā vērtība. Šī brīvība aptver jebkādu cilvēka izvēli, vienalga, vai tā no socioētiskā viedokļa būtu atzīstama par vērtīgu vai arī būtu tikai cilvēka personīgās gribas izpausme, ciktāl tā neapdraud citu cilvēku tiesības, konstitucionālo kārtību vai arī citas sabiedrībai būtiskas intereses. Likumdevējam ir jārespektē personas izvēles brīvība un jāuzticas tās spējai novērtēt šādas brīvības izpausmes, varbūt pat potenciāli paškaitējošas darbības, sekas, kamēr vien tās ietekmē tikai pašu personu. Indivīdam ir jāuzņemas atbildība par savas brīvības īstenošanas sekām.

Nav pamata vispārīgi pieņemt, ka jau minimālu summu ieguldīšana konkrēta veida izklaidē novestu pie personas finansiālā stāvokļa pasliktināšanās vai radītu kaitējumu sabiedrības labklājībai. Pie šāda secinājuma varētu nonākt tikai tad, kad jau būtu konstatējams kontroles trūkums un iztērēto līdzekļu neproporcionalitāte ar personas ienākumiem. Tas pats attiecas uz personu veselību, proti, nav pamata uzskatīt, ka, piemēram, vienreizēja vai īslaicīga iesaistīšanās azartspēlē varētu tik ļoti negatīvi ietekmēt personas veselību, ka valstij būtu nepieciešams iejaukties. Tādējādi likumdevējam nebija pamata nejauši noteikt ierobežojumus arī visu citu cilvēku iespējām izvēlēties, kur tie vēlas ieguldīt savus finanšu līdzekļus un kā pavadīt savu brīvo laiku.

Līdz ar to par leģitīmo mērķu sasniegšanas līdzekļu alternatīvām varētu tikt uzskatīti konkrēti interaktīvo azartspēļu norises ierobežojumi un tāds to kopums, kas būtu tieši vērsts uz azartspēļu mājaslapās pavadāmā laika un tērējamo līdzekļu ierobežošanu, t. i., būtu precīzāk fokusēts uz leģitīmajiem mērķiem. Piemēram, likumdevējs varēja noteikt konkrētu to stundu skaitu, kuras individuāla persona drīkst pavadīt interaktīvo azartspēļu vietnēs, vai interaktīvo azartspēļu pieejamības laiku, liedzot spēlētājiem tām piekļūt, piemēram, vakaros un naktīs. Tāpat bija iespējams noteikt no spēlētāju vēlmēm neatkarīgus iztērējamo naudas summu limitus,” norāda tiesnesis.

Šādi konkrēti ierobežojumi savstarpējā kopsakarā būtu vērsti uz interaktīvo azartspēļu pieejamības un piesaistošās dabas samazināšanu, bet pilnībā nepārtrauktu to darbību. Izvēle ieguldīt daļu sava laika un finanšu interaktīvajās azartspēlēs būtu vairāk atkarīga no personu brīvās gribas, nevis pārliecināšanas mehānismiem, turklāt noteiktie laika un finanšu ierobežojumi pasargātu personas no aizraušanās ar tām.

“Savukārt attiecībā uz personām, kurām jau ir radusies azartspēļu atkarība, būtisks ir jautājums par to, vai likumdevējs ir izvērtējis līdz tam noteiktos ierobežojumus un iespējas, piemēram, atgādinājumus par iespēju ierakstīties pašatteikušos personu reģistrā un šā reģistra darbību pašu par sevi, lai varētu pamatot, ka šādi līdzekļi ārkārtējās situācijas laikā varētu nebūt pietiekami personu tiesību aizsardzības nodrošināšanai. Pirms apstrīdēto normu pieņemšanas nebija pierādīts, ka tieši interaktīvo azartspēļu organizēšanas liegums būtu efektīvs veids, kā aizsargāt personas ar azartspēļu atkarībām, un ka tas nenovirzīs šīs personas uz nelegālajām azartspēlēm, kur tieši personas ar atkarības tendencēm būtu īpaši apdraudētas,” uzsver J. Neimanis.

Netika vērtētas interaktīvo azartspēļu ierobežojumu alternatīvas

Būtiski, ka Covid‑19 likuma 9. panta pieņemšanas laikā Saeima vispār nebija vērtējusi ierobežojuma alternatīvas.

“Satversmes tiesa uzsvēra: uz klātienes azartspēļu ierobežojumiem padziļinātas izpētes trūkums ir attaisnojams, jo lēmuma pieņemšanas ātrums tieši ietekmēja potenciālo koronavīrusa SARS-CoV-2 izplatības ķēžu veidošanos un no tā bija tieši atkarīga cilvēku veselība un dzīvība, kā arī veselības aprūpes sistēmas stabilitāte, savukārt attiecībā uz pandēmijas psihoemocionālo seku novēršanu nav saskatāms tik augsta līmeņa steidzamības pamats, it sevišķi tāpēc, ka tās bija gaidāmas ar novirzi laikā pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas. Likumdevējs būtu varējis ieviest ar šādiem mērķiem saistītus ierobežojumus arī, piemēram, vienu dienu vēlāk, pirms tam veicot nepieciešamo izpēti.

Tādējādi interaktīvo azartspēļu ierobežojums tika atzīts par neatbilstošu samērīguma principam.

Līdz ar to Covid‑19 likuma 9. pants, ciktāl tas nosaka inspekcijas pienākumu apturēt azartspēļu organizēšanas licences interaktīvajā vidē un (vai) izmantojot elektronisko sakaru pakalpojumu starpniecību, tika atzīts par neatbilstošu Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 105. panta pirmo un trešo teikumu,” skaidro J. Neimanis.

Klātienes azartspēļu organizatori nebija salīdzināmi ar citiem komersantiem

“Pieteikumu iesniedzēji bija lūguši vērtēt arī apstrīdēto normu atbilstību vienlīdzības principam, kas ietverts Satversmes 91. panta pirmajā teikumā. Ņemot vērā to, ka interaktīvo azartspēļu ierobežojumi jau bija atzīti par Satversmei neatbilstošiem, tika izvērtēta tikai klātienes azartspēļu ierobežojumu atbilstība vienlīdzības principam.

Satversmes tiesa atzina, ka klātienes azartspēļu organizatori un VAS “Latvijas loto” nav salīdzināmi, jo starp klātienes azartspēlēm un loterijām un izlozēm ir novērojamas būtiskas atšķirības. Tāpat ar klātienes azartspēļu organizatoriem nav salīdzināmi arī citi komersanti.

Līdz ar to klātienes azartspēļu norises ierobežojumi tika atzīti par atbilstošiem arī Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,” tā Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis.

Ko nosprieda Satversmes tiesa

Satversmes tiesa nolēma

  • izbeigt tiesvedību daļā par likuma 9. panta atbilstību līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantam;
  • atzīt likuma 8. pantu un 9. pantu, ciktāl tas paredz klātienes azartspēļu ierobežojumus, par atbilstošu Satversmes 1. un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam un 91. panta pirmajam teikumam.

Tāpat tika nolemts:

  • atzīt likuma 9. pantu, ciktāl tas paredz interaktīvo azartspēļu ierobežojumus, par neatbilstošu Satversmes 1. pantam kopsakarā ar 105. panta pirmo un trešo teikumu un attiecībā uz interaktīvo azartspēļu organizatoriem par spēkā neesošu no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Kāda ir šī nolēmuma nozīme un ietekme uz sabiedrību

Kā norāda Satversmes tiesas tiesnesis, šis ir pirmais spriedums par Covid-19 pandēmijas dēļ izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā pieņemtu likumu.

“Spriedumam ir tālejoša nozīme, jo tas uzsver, ka ārkārtējās situācijas, tostarp pandēmijas, laikā likumdevējs uz piesardzības principa pamata var pieņemt personu tiesību ierobežojumus, kas tieši nepieciešami valsts apdraudējuma novēršanai. Šādas tiesības ir Ministru kabinetam, bet vēl jo vairāk arī Saeimai.

Klātienes pasākumu norises aizliegumi tika atzīti par pienācīgiem līdzekļiem Covid‑19 izplatības ierobežošanai. Vēl jo vairāk šādi ierobežojumi ir atzīstami par samērīgiem, aplūkojot slimības norisi un vīrusa izplatības veidus no šībrīža zinātnisko atzinumu perspektīvas.

Tomēr tādus ierobežojumus, kuri var būt saistīti tikai ar apdraudējuma radīto seku novēršanu vai mīkstināšanu, likumdevējam ir rūpīgi jāizvērtē, tostarp pienācīgi apsverot, vai nepastāv mazāk ierobežojošas alternatīvas un vai izvēlētais instruments patiešām ļaus sasniegt izvirzīto mērķi. Ņemot vērā, ka šāda veida normas nav tieši saistītas ar apdraudējumu, bet tikai tā sekām, to pieņemšanas steidzamība ir mazāka. Ja nav tikusi veikta pienācīgā izpēte un ja likumdevējs nesamērīgi iejaucas personu tiesībās, šāds ierobežojums uzskatāms par prettiesisku. Tiesas spriedums nozīmē, ka interaktīvo azartspēļu organizatoriem būs tiesības saņemt kompensāciju par laiku, kad tiem tika liegts organizēt azartspēles,” norāda J. Neimanis.

Tāpat spriedumā ir uzsvērta indivīda pašnoteikšanās brīvība, proti, tas, ka likumdevējs nedrīkst būt pārlieku paternalizējošs un cilvēka vietā izlemt, kā tas pavadīs savu brīvo laiku un tērēs savus finanšu līdzekļus. Indivīdam ir tiesības šādus lēmumus pieņemt pašam, rēķinoties ar sekām. Likumdevējs var tikai mēģināt mazināt konkrētu faktoru ietekmi uz indivīdu tiešā veidā vai, piemēram, piedāvājot tam papildu informācijas avotus, kas ļautu veikt informētas izvēles.

“Spriedumā ir arī uzsvērts, ka no azartspēlēm atkarīgo cilvēku aizsardzībai un palīdzībai šiem cilvēkiem pārvarēt savu atkarību patiešām būtu jābūt likumdevēja un arī izpildvaras uzmanības fokusā jebkādos apstākļos. Proti, arī šobrīd likumdevējam vajadzētu tam pievērst pastiprinātu uzmanību, ņemot vērā, ka pandēmija un ar to saistītā ārkārtējā situācija rada ilgtermiņa ietekmi uz iedzīvotājiem,” skaidro Satversmes tiesas tiesnesis J. Neimanis.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU