TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Signe Krūzkopa
LV portāls
13. martā, 2020
Lasīšanai: 10 minūtes
2
2

Atteikums ierosināt kasācijas tiesvedību civilprocesā rezolūcijas veidā

Satversmes tiesa 2020. gada 13. martā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2019-13-01 “Par Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam” – par atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību civilprocesā rezolūcijas veidā. Spriedumu LV portālam skaidro Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš.

īsumā
  • 2012. gadā Saeima papildināja Civilprocesa likumu, iekļaujot normu, ka lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var sastādīt rezolūcijas veidā.
  • Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka rezolūcijas veidā šādi sastādīti lēmumi nesatur motivāciju un ne kasācijas sūdzības iesniedzējs, ne arī sabiedrība kopumā nevar noskaidrot iemeslu, kāpēc šī kasācijas tiesvedība ir atteikta.
  • Kasācijas instancei ir būtiska loma Latvijas tiesību sistēmā gan publiski tiesiskajās, gan lietas dalībnieku interesēs. Abas intereses ir nepieciešams savstarpēji līdzsvarot.
  • Šajā lietā Satversmes tiesas atziņas vērtējamas kā īpaši būtiskas tādēļ, ka tajās ir norādīts, kāda ir kasācijas instances loma un funkcija Latvijā.

Kā skaidro G. Kusiņš, Satversmes tiesā kopumā tika ierosinātas astoņas lietas par Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļas atbilstību Satversmes 92. pantam.

“Šīs astoņas lietas tika ierosinātas pēc vairākām konstitucionālajām sūdzībām, kuras iesniedza gan privātpersonas, gan arī vairākas sabiedrības ar ierobežotu atbildību un viena akciju sabiedrība. Kopumā bija astoņas lietas, un, lai šīs lietas varētu izskatīt vispusīgi, lietderīgi un ātri, tās tika apvienotas vienā lietā.”

Kāda ir lietas būtība?

2012. gadā Saeima papildināja Civilprocesa likumu ar 464. panta 4.1 daļu, un tajā tika norādīti vairāki lēmumu veidi. Viens no tiem – lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var sastādīt rezolūcijas veidā, norāda tiesnesis.

“Pieteikumu iesniedzēji bija pārsūdzējuši viņu lietās pieņemtos spriedumus kasācijas kārtībā, un Augstākās tiesas tiesnešu kolēģija bija atteikusies ierosināt kasācijas tiesvedību pēc šīm kasācijas sūdzībām. Pieteikuma iesniedzēji uzskatīja, ka šī Civilprocesa likuma norma neatbilst Satversmes 92. pantam, jo, pēc viņu domām, rezolūcijas veidā šādi sastādīti lēmumi par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību nesatur motivāciju. Tādējādi ne kasācijas sūdzības iesniedzējs, ne arī sabiedrība kopumā nevar noskaidrot iemeslu, kāpēc šī kasācijas tiesvedība ir atteikta.

Vairāki pieteikumu iesniedzēji uzskatīja, ka arī lēmumā ietverto normatīvo pamatojumu, tātad to, kas tomēr tiek norādīts šajā lēmumā, nevar uzskatīt par nolēmuma motivāciju. Bija arī tādi pieteikuma iesniedzēji, kuri uzskatīja, ka uz šo lietu ir attiecināmi secinājumi, ko Satversmes tiesa bija izteikusi citā lietā: saistībā ar pienākumu motivēt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā,” skaidro tiesnesis G. Kusiņš.

Ko vērtēja Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa vērtēja, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajam pamatojuma principam. Tāpat Satversmes tiesa vērtēja, vai pamatojuma principam atbilst tāds Civilprocesa likuma regulējums, atbilstoši kuram Augstākās tiesas tiesnešu kolēģija savas rīcības brīvības ietvaros var sastādīt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību civillietā, tieši nenorādot atteikuma motivāciju, norāda Satversmes tiesas tiesnesis.

Ko secināja Satversmes tiesa?

Kā norāda G. Kusiņš, tiesa secināja – tiesas vai tiesneša nolēmumu motivācija veicina to, ka persona akceptē tiesas lēmumu, piekrīt tam vai, citiem vārdiem sakot, samierinās ar to. Vienlaikus Satversmes tiesa arī atkārtoja iepriekš izteikto atziņu, ka nolēmuma motivācija ir nepieciešama, lai izslēgtu tiesas vai tiesneša patvaļu.

Vienlaikus Satversmes tiesa secināja – no Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertā pamatojuma principa izriet prasība, ka ikvienā nolēmumā, kas tiek pieņemts par personu, būtu jānorāda šī lēmuma normatīvais pamatojums jeb atbilstošās tiesību normas, kas paredz tiesas vai tiesneša tiesības pieņemt konkrēto nolēmumu.

“Satversmes tiesa arī atzina – no pamatojuma principa neizriet prasība nolēmumā sniegt izvērstu motivāciju un atspoguļot pilnīgi visus tiesas vai tiesneša apsvērumus, kas ir izraudzītā risinājuma pamatā, un neizriet prasība sniegt atbildes uz visiem lietas dalībnieku norādītajiem argumentiem. Motivācijas apjoms, kas būtu jānorāda tiesas vai tiesneša nolēmumā, ir atkarīgs no vairākiem savstarpēji saistītiem faktoriem, kas raksturo attiecīgo nolēmumu. Šī detalizācijas pakāpe ir atkarīga no konkrētā lēmuma rakstura. Līdz ar to tā var būt atšķirīga un Satversmes tiesa savā spriedumā balstījās uz iepriekš izteiktajām atziņām par kasācijas tiesvedības būtību.

Šajā gadījumā Satversmes tiesa skatījās, kāda ir Augstākās tiesas kā kasācijas instances loma Latvijā, kādas ir tās funkcijas un īpatnības, un vērtēja, ko lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību nozīmē šajā gadījumā – kā tas ietekmē civilprocesu, kāds ir atteikuma pieņemšanas process un pamats.

Satversmes tiesa norādīja kasācijas instancei ir būtiska loma Latvijas tiesību sistēmā gan publiski tiesiskajās, gan lietas dalībnieku interesēs. Šīs abas intereses ir nepieciešams savstarpēji līdzsvarot. Tomēr publiski tiesiskajām interesēm kasācijas instances tiesā ir galvenā nozīme. Kasācijas instances tiesas primārais uzdevums ir nodrošināt vienveidīgu tiesību normu interpretāciju un piemērošanu,” norāda G. Kusiņš. 

Vienlaikus Satversmes tiesa savos secinājumos norādīja: kasācijas instancei ir liela nozīme demokrātiskā tiesiskā valstī, jo likumdevējam jānodrošina, ka šī kasācijas instances tiesa efektīvi spēs pildīt savas funkcijas. Satversmes tiesa konstatēja, ka šie kasācijas instances tiesas nolēmumi par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību tiek pieņemti koleģiāli un, koleģiāli pieņemot lēmumu, tiek pieņemti vienbalsīgi.

“Tātad, ja kaut viens no kolēģijas tiesnešiem uzskata, ka lieta ir izskatāma kasācijas instances tiesā, tad tiesnešu kolēģijai jāpieņem lēmums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Savukārt, ja viņiem ir vienbalsīgs lēmums par atteikumu, tādā gadījumā kolēģija ir tiesīga atteikt. Satversmes tiesa šajā lietā īpašu nozīmi pievērsa tieši šim pamatojuma principam, kas ir Satversmes 92. pantā, un Satversmes tiesa rūpīgi vērtēja, uz kāda pamata tiesnešu kolēģija ir tiesīga pieņemt lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību.

Satversmes tiesa secināja – ja kasācijas sūdzība neatbilst tai likumā noteiktajām formālajām prasībām, tiesnešu kolēģijai šis fakts vienīgi ir jākonstatē un tiesnešu kolēģijai nav nepieciešams motivēt savu lēmumu par judikatūras esamību, par tiesu prakses vienotību un tiesību tālāk veidošanas nepieciešamību attiecīgajos tiesību jautājumos.

Visbeidzot, ja tiesnešu kolēģija secina, ka pārsūdzētais spriedums atbilst judikatūrai, tad persona pati par to var pārliecināties, iepazīstoties ar attiecīgajām judikatūras atziņām. Savukārt, ja Augstākās tiesas tiesnešu kolēģija secina, ka pārsūdzētais spriedums nav novedis pie nepareiza lietas iznākuma, lietas dalībniekiem no pamatojuma principa izrietošās garantijas jau nodrošina pārsūdzētajā spriedumā ietvertā motivācija, kuru tiesnešu kolēģija līdz ar to atzīst par kopumā pareizu,” skaidro tiesnesis.

Satversmes tiesa secināja – ja atteikšanās ierosināt kasācijas tiesvedību ir balstīta uz kādu no likumā minētajiem pamatiem, tad šī lēmuma normatīvais pamatojums sniedz personai pietiekamu informāciju par atteikuma iemesliem.

“Mēs konstatējām, ka arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir līdzīgas atziņas attiecībā uz civilprocesu, un Satversmes tiesa savā spriedumā balstījās arī uz šīm atziņām. Līdz ar to tika secināts, ka no Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertā pamatojuma principa neizriet prasība tieši lēmumā par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, norādīt tā motivāciju,” tā tiesnesis G. Kusiņš.

Ko nosprieda Satversmes tiesa?

Satversmes tiesa, izvērtējot pieteikuma iesniedzēja argumentus, secināja, ka apstrīdētā norma – Civilprocesa likuma 464. panta 4.1 daļa – atbilst Satversmes 92. pantam un 92. panta pirmajam teikumam.

Kāda ir sprieduma ietekme uz sabiedrību?

G. Kusiņš skaidro, ka Satversmes tiesas spriedumā minētās atziņas ir nozīmīgas ne tikai šauram speciālistu lokam, bet arī plašākai sabiedrībai.

“Privātpersonas savu tiesību aizsardzību meklē ne tikai pirmās instances tiesā vai apelācijas instances tiesā, bet arī kasācijas instances tiesā. Satversmes tiesa arī norādīja, ka šī motivācija ļauj personai saprast, kāpēc tiesa rīkojusies tieši tā, kādi ir bijuši argumenti, kāpēc ir pieņemts tieši šāds lēmums.

Bet šajā lietā Satversmes tiesas atziņas vērtējamas kā īpaši būtiskas tādēļ, ka tajās ir norādīts, kāda ir kasācijas instances loma un funkcija Latvijā. Par šo jautājumu ir bijušas diskusijas arī latviešu juridiskajā literatūrā un zinātnē. Šis arī bija viens no argumentiem, ko izvirzīja pieteikuma iesniedzēji: vai garantiju apjoms, kāds ir kriminālprocesā, ir tieši tāds pats vai augstāks nekā civilprocesā. Šajā gadījumā Satversmes tiesa secināja, ka kriminālprocesā personai ir papildu garantijas un civilprocesā ir likumdevēja noteikts regulējums, kas atbilst Satversmes 92. pantam.

Manuprāt, vēl viena atziņa, kas varētu noderēt gan sabiedrībai, gan kolēģiem tiesnešiem: Satversmes tiesa norādīja – ja ir lēmums par personu, tad obligāti ikvienam šādam nolēmumam ir jābūt motivācijai, jāpamato, kāpēc tā nolemts. Tādējādi persona var pārliecināties, ka attiecīgais lēmuma pieņēmējs ir darbojies savas kompetences ietvaros un stingri balstījies uz likumu un tiesību principiem.”

Labs saturs
2
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU