Satversmes tiesas spriedums par maksājumu apmēru FKTK darbības finansēšanai

Kāda ir lietas būtība

Satversmes tiesā vērsās Latvijā reģistrēta kredītiestāde AS “PNB banka”.

S. Osipova skaidro, ka pieteikuma iesniedzēja uzskatīja: apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret kredītiestādēm, jo tikai šai tirgus dalībnieku grupai 2019. gadā procentuālā izteiksmē tika palielināts Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (turpmāk – komisija) darbības finansēšanai veicamo maksājumu apmērs, savukārt citām grupām tas palika nemainīgs vai pat tika samazināts.

“2001. gada 1. jūlijā savu darbu sāka Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kuras pienākums ir uzraudzīt finanšu un kapitāla tirgu un tā dalībnieku darbību. Komisijas darbība pilnībā tiek finansēta no finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku maksājumiem. Katrai tirgus dalībnieku grupai pieļaujamo maksājumu apmēru un tā aprēķināšanas kārtību ir noteicis likumdevējs.

Savukārt komisija katru gadu izdod normatīvos noteikumus, kuros noteikts precīzs nākamajā gadā katrai tirgus dalībnieku grupai veicamais maksājums.

Kredītiestāžu likums pieļauj kredītiestādēm noteikt maksājumu līdz 0,033% no kredītiestādes vidējā aktīvu apmēra ceturksnī. Tātad likumdevējs ir noteicis “griestus”, līdz kuriem komisija drīkst noteikt maksājumu kredītiestādēm. Komisija 2018. gada 20. decembrī izdeva ikgadējos normatīvos noteikumus par tirgus dalībnieku maksājumu apmēru 2019. gadā. Saskaņā ar šo noteikumu 2.11. punktu kredītiestādēm tika noteikts maksājums 0,0106% apmērā no kredītiestādes vidējā aktīva apmēra ceturksnī.

Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka šādai atšķirīgai attieksmei nav leģitīma mērķa. Tā ir nesamērīga, jo no kredītiestāžu maksājumiem tiek segtas arī citu tirgus dalībnieku uzraudzības izmaksas.

Ko šajā lietā vērtēja un secināja Satversmes tiesa

Satversmes tiesa vērtēja, vai apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme pret kredītiestādēm atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.

Kā skaidro Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece, vispirms Satversmes tiesai bija jānoskaidro, vai tirgus dalībnieku grupas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

“Tirgus dalībnieku grupas darbojas atšķirīgos finanšu un kapitāla tirgus segmentos, tām ir savi darbības principi un mērķi, un to darbības tiesiskos pamatus regulē atsevišķi likumi. Piemēram, Kredītiestāžu likums, Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas likums, Finanšu instrumentu tirgus likums un citi. Tomēr tirgus dalībniekus vienojošā pazīme ir tā, ka tie darbojas īpaši regulētā tirgū, proti, finanšu un kapitāla tirgū.

Turklāt likumdevējs visa šī tirgus un dažādo segmentu uzraudzību ir nodevis vienas institūcijas kompetencē. Ievērojot izskatāmās lietas apstākļus, kā arī līdzšinējo Satversmes tiesas judikatūru, par galveno tirgus dalībniekus vienojošo pazīmi tika atzīts pienākums veikt obligātus maksājumus likumdevēja noteiktā mērķa labad, proti, komisijas darbības finansēšanai”.

Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka visi finanšu un kapitāla tirgus dalībnieki, kuriem ir pienākums veikt maksājumus komisijas darbības finansēšanai, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

“Pēc tam Satversmes tiesa vērtēja, vai apstrīdētā norma nosaka vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret tirgus dalībniekiem, kuri atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tiesa secināja, ka ar apstrīdēto normu ir noteikta atšķirīga attieksme pret kredītiestādēm, jo vienīgi tām 2019. gadā tika palielināts komisijas darbības finansēšanai veicamā maksājuma apmērs procentuālā izteiksmē.

Tad Satversmes tiesa vērtēja, vai apstrīdētajā normā ietvertā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā pieņemtu tiesību normu. Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs ir piešķīris komisijas padomei tiesības izdot ārējos normatīvos aktus. Tāpēc Satversmes tiesa vērtēja, vai komisijas padome bija tiesīga izdot apstrīdēto normu, kas ietverta ārējā normatīvajā aktā,” norāda S. Osipova.

Demokrātiskā leģitimācija ir obligāts priekšnoteikums ārējo normatīvo aktu izdošanai

Demokrātiskā tiesiskā valstī normatīvie tiesību akti ir viens no tautas pašnoteikšanās un pašpārvaldes instrumentiem. Obligāts priekšnoteikums, lai valsts orgāns demokrātiskā valstī iegūtu tiesības izdot ārējos normatīvos aktus, ir demokrātiskā leģitimācija. Proti, tas, lai šis valsts orgāns būtu ietverts demokrātijas leģitimācijas ķēdē, kas to piesaista valsts suverēnās varas nesēja – tautas – gribai.

Demokrātiskā tiesiskā valstī vispārsaistošas tiesību normas izdevēja demokrātiskā leģitimācija ir cieši saistīta ar tautas varas realizāciju, tai tieši vai netieši leģitimējot konkrētās institūcijas amatpersonas un šo amatpersonu atbildību tautas priekšā. Ja tiesību normas izdevējs ir netieši demokrātiski leģitimēts, tad likumdevējam jānosaka atbilstošs šīs institūcijas uzraudzības un atbildības mehānisms, lai samazinātu patvaļas iespējas tās darbībā, jo īpaši attiecībā uz ārējo normatīvo aktu izdošanu.

Apstrīdētās normas izdošanas laikā Saeimas apstiprināti bija divi no pieciem komisijas padomes locekļiem. Likumā noteiktajos gadījumos Saeima varēja lemt par komisijas priekšsēdētāja un viņa vietnieka atbrīvošanu no amata, savukārt par pārējo trīs padomes locekļu iecelšanu amatā vai atbrīvošanu no amata Saeimai tiesību lemt nebija. Saeimai nav iespēju politiski iejaukties komisijas darbā, jo tās darbības neatkarība izriet arī no Eiropas Savienības tiesību aktiem finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības jomā, kā arī citiem dokumentiem.

Satversmes tiesa iepriekš, izvērtējot Latvijas Bankas kā autonomas valsts iestādes tiesības izdot normatīvos aktus, ir atzinusi, ka autonomas valsts iestādes demokrātiskā leģitimācija ir atbilstoša, ja Saeima lemj par visiem padomes locekļiem. Savukārt Valsts prezidenta izveidotā ekspertu grupa pārvaldības pilnveidei savos 2015. gada 22. maija priekšlikumos “Pastāvīgo iestāžu darbības pilnveidošanas iespējas” bija norādījusi, ka kritiski vērtējams likumdevēja izraudzītais komisijas padomes izveidošanas modelis. Proti, tas mazina iestādes demokrātisko leģitimitāti, jo vadības vairākums nav guvis Saeimas apstiprinājumu,” skaidro Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece.

“Satversmes tiesa secināja: ņemot vērā komisijas būtisko nozīmi valsts finanšu sektorā un iespēju lemt par tirgus dalībnieku tiesībām un to ierobežojumiem, kā arī nepieciešamību nodrošināt komisijas darbības neatkarību un no tās izrietošās ierobežotās parlamentārās uzraudzības iespējas, komisijas padomes kā ārējos normatīvos aktus izdevējas institūcijas atbilstoša demokrātiskā leģitimācija ir īpaši svarīga.

Demokrātiskas tiesiskas valsts prasībām neatbilst situācija, kad ārējos normatīvos aktus izdod autonoma valsts iestāde, kurā attiecībā uz šo normatīvo aktu izdošanu lēmumu pieņemšanas tiesības ir arī tādām amatpersonām, par kurām Saeima nav lēmusi.

Tādējādi komisijas padome nebija atbilstoši demokrātiski leģitimēta, lai izdotu apstrīdēto normu. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme nav noteikta saskaņā ar normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā pieņemtu tiesību normu un apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,” norāda S. Osipova.

Ar kuru brīdi apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu

“Pieteikuma iesniedzēja norādīja, ka apstrīdētā norma aizskar tās pamattiesības jau kopš šīs normas spēkā stāšanās brīža. Tāpēc lūdza Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu attiecībā uz to par spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra. Šobrīd apstrīdētā norma vairs nav piemērojama. Tādējādi Satversmes tiesai bija jāizvērtē, ar kuru brīdi apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu.

Lai izvērtētu, vai atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no 2019. gada 1. janvāra, jāņem vērā iespējamās sekas, kādas varētu radīt apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu. Pienācīgā finanšu un kapitāla tirgus funkcionēšanā un uzraudzībā ir ieinteresēti visi tirgus dalībnieki, arī pieteikuma iesniedzēji, tāpat valsts un sabiedrība kopumā.

Satversmes tiesa secināja, ka komisija, lai gan apstrīdētās normas izdošanas brīdī nebija atbilstoši demokrātiski leģitimēta ārējo normatīvo aktu izdošanai, tomēr bija atbildīga par tirgus dalībnieku, arī pieteikuma iesniedzējas, uzraudzību likumdevēja noteiktajā kārtībā. Kredītiestāžu maksājumi komisijas darbības finansēšanai veido nozīmīgu daļu jeb gandrīz trīs ceturtdaļas no komisijas ieņēmumiem, un tie ir būtiski, lai nodrošinātu efektīvu finanšu un kapitāla tirgus uzraudzību un pilnvērtīgu komisijas darbību.

Turklāt Saeima 2019. gada 13. jūnijā pieņēma likumu “Grozījumi Finanšu un kapitāla tirgus komisijas likumā”, kas stājās spēkā 2019. gada 29. jūnijā. Ar minētajiem grozījumiem Saeima noteica, ka komisijas padome sastāv no trim padomes locekļiem, arī Komisijas priekšsēdētāja. Viņus visus amatā apstiprina Saeima.

Satversmes tiesa secināja: Saeima ir apzinājusies to, ka komisijas padomei trūka atbilstošas demokrātiskās leģitimācijas ārējo normatīvo aktu izdošanai, un, grozot likuma normas par komisijas padomes locekļu apstiprināšanas kārtību, Saeima ir demokrātiski leģitimējusi visus komisijas padomes locekļus. Tomēr no tā, ka likuma pārejas noteikumos Saeima tās apstiprinātajam jaunajam komisijas priekšsēdētājam uzdeva bez kavēšanās virzīt apstiprināšanai Saeimā jaunos padomes locekļus, izriet, ka likumdevēja mērķis bija pēc iespējas ātrāk nodrošināt situāciju, kad viss komisijas padomes sastāvs būtu atbilstoši demokrātiski leģitimēts, un pārejas noteikumos paredzētais ir vienīgi situācijas pagaidu noregulējums.

Satversmes tiesai, ņemot vērā finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības būtisko nozīmi valsts tautsaimniecībā un sabiedrības labklājības aizsardzībā, kredītiestāžu maksājumu īpatsvaru komisijas budžeta ieņēmumos, kā arī likumdevēja rīcību, kas vērsta uz atbilstošu komisijas padomes demokrātisko leģitimāciju, izskatāmajā lietā nav iespējams atzīt apstrīdēto normu par spēku zaudējušu ar atpakaļejošu datumu. Šāds risinājums nebūtu savienojams ar nepieciešamību nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību un aizsargāt sabiedrības labklājību,” skaidro Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietniece.

Ko nosprieda Satversmes tiesa

Satversmes tiesa nosprieda atzīt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2018. gada 20. decembra normatīvo noteikumu Nr. 198 “Finanšu un kapitāla tirgus dalībnieku maksājumu apmēra Finanšu un kapitāla tirgus komisijas finansēšanai 2019. gadā noteikšanas un pārskatu iesniegšanas normatīvie noteikumi” 2.11. punktu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Kāda ir sprieduma ietekme uz sabiedrību

“Ar šo spriedumu Satversmes tiesa ir vērtējusi ļoti būtiskas lietas tiesiskā demokrātiskā valstī – kas var noteikt personas tiesību ierobežojumus, un kas ir atzīstams par likumu. Mēs esam vērtējuši leģitimāciju, esam vērtējuši to, ka, izdodot ārējos normatīvos aktus, tiek respektēta suverēna, proti, tautas, griba,” uzsver S. Osipova.