Augstākā tiesa strīdu pēc būtības neskata

Augstākā tiesa (kasācijas instance), atšķirībā no pirmajām divām tiesu instancēm, neskata strīdus pēc būtības, bet gan vērtē, vai apelācijas instances spriedums ir atbilstošs likuma normām, tādējādi nodrošinot vienotu tiesu praksi. Līdz ar to Augstākajā tiesā prasība jāiesniedz, balstoties uz Civilprocesa likuma 450.–453. pantu, kurā uzskaitītas situācijas, kad personai ir tiesības iesniegt kasācijas sūdzību vai prokuroram kasācijas protestu un kādam jābūt kasācijas sūdzības saturam. Taču šādas sūdzības sagatavošana personai bez juridiskajām zināšanām var būt liels izaicinājums.

“Lai radītu izpratni par to, kad persona var vērsties Augstākajā tiesā, jāsāk ar to, ka Augstākā tiesa neskata strīdus pēc būtības – atšķirībā no pirmajām divām tiesu instancēm. Tāpat jāuzsver – kasācijas tiesai galvenais uzdevums būtībā ir nodrošināt vienotu tiesu praksi. Tas nav tikai Latvijā, tas ir visās valstīs, kurās pastāv kasācijas instances tiesas: kasācijas instancei primārā ir publiskā interese, nevis prāvnieku privātās intereses. Mēs neesam strīdu izskatīšanas iestāde,” skaidro A. Strupišs.

Piemērs. Jānis aizdevis naudu Pēterim, taču Pēteris naudu neatdod. Jānis iet uz tiesu. Lieta vispirms nonāk pirmās instances tiesā, kas nospriež par labu Jānim. Pēteris ar to nav mierā un dodas pārsūdzēt spriedumu apelācijas instancē. Apelācijas instance atkal skata Pētera sūdzību un visus pierādījumus, noskaidro faktus, uzklausa lieciniekus – vēlreiz pārskata lietu pēc būtības. Tas notiek pirmajās divās instancēs. Ja apelācijas instance taisa spriedumu par labu Pēterim, Jānis vairs nevar prasīt, lai lietu izskata pēc būtības trešo reizi. Vienīgais, ko Jānis var darīt, ir pierādīt, ka apelācijas instances tiesa ir nepareizi piemērojusi likumu, nepareizi iztulkojusi likumu, piemērojusi nepareizo normu, bijuši kādi procesuāli pārkāpumi – tikai kādā no šiem likumā paredzētajiem gadījumiem Jānis var iesniegt kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā. Un tad jau tiesa skatīs apelācijas instances sprieduma atbilstību likumam, nevis vēlreiz lietu pēc būtības.

A. Strupišs: “Pēc pirmās instances sprieduma saņemšanas apelācijas sūdzību var iesniegt samērā vienkārši – ja nepatīk spriedums, to var pārsūdzēt. Taču kasācijas instancē spriedumu var pārsūdzēt tikai tad, ja ir nepareizi piemērotas tiesību normas vai ir konkrēti procesuāli pārkāpumi no tiesas puses. Tad Augstākās tiesas Civillietu departaments pieņem šo kasācijas sūdzību, pārbauda, vai sūdzība atbilst likumam.”

Nekvalitatīvu kasācijas sūdzību ir daudz

Būtiska problēma – tiek iesniegtas pārāk daudzas kasācijas sūdzības, kuras neietilpst kasācijas instances kompetencē un patērē gana daudz resursu, negatīvi ietekmējot arī sūdzībām atbilstošo lietu izskatīšanas laiku.

“Saņemot kasācijas sūdzību, vispirms tiesa izvērtē, vai sūdzība atbilst likumam – vai tiešām ir norādīts uz kādiem pārkāpumiem no apelācijas tiesas puses. Ja nav norādīts, mēs sūdzību nepieņemam, jo pēc būtības mēs lietu vairs trešo reizi neskatām. Ja sūdzībā ir norādīts pamatots arguments, ka tiesnesis, piemēram, ir piemērojis nepareizu likuma pantu, ir dots pamatojums, ka tas nav atbilstoši un tiesa ir kļūdījusies kādos aspektos, trīs senatori rosina lietu un vēlāk atkal trīs senatori skata šo ierosināto lietu. Taču skata, atkārtošos, nevis to, vai Jānis ir aizdevis naudu vai ko ir teikuši liecinieki, bet gan tikai to, vai tiesa ir pareizi piemērojusi konkrēto likuma normu. To cilvēki visbiežāk nesaprot, jo ļoti daudzas kasācijas sūdzības tiek iesniegtas ar prasību vēlreiz skatīt to pašu, ko pirmās divas instances jau ir skatījušas, – lietas faktus pēc būtības,” skaidro A. Strupišs.

Daudzas kasācijas sūdzības nav kvalitatīvas vai atbilstoši pamatotas. Lielu daļu nekvalitatīvo sūdzību personas iesniegušas un aizpildījušas pašas, bez advokāta palīdzības, taču ir gadījumi, kad arī advokāta iesniegtā kasācijas sūdzība nav atbilstošā kvalitātē.

“Mums ir diezgan izteikta problēma ar nekvalitatīvām kasācijas sūdzībām. Esam runājuši par to gan Augstākajā tiesā, gan arī ar advokātu padomi. Būtu jādomā par īpašu augstākās tiesas advokātu statusu, kas daudzās valstīs tā ir: kasācijas instancē personu var pārstāvēt tikai atbilstoši kvalificēti advokāti ar padziļinātām likuma zināšanām. Tā nav liecinieku pratināšana vai strīds starp pusēm. Te mēs runājam par likuma interpretāciju, darbu ar juridiskajiem tekstiem, juridisko literatūru, doktrīnu, ar ārvalstu tiesu prakšu izpēti atkarībā no konkrētā jautājuma. Tas vairāk ir zinātnisks darbs, nevis klasisks tiesāšanās darbs.

Liela daļa nekvalitatīvo sūdzību ir pašu cilvēku rakstītās sūdzības – protams, viņiem nav specifisku zināšanu par likumu un likuma tulkošanu, līdz ar to rezultāts ir tāds, kāds ir. Sāpīgāk, protams, ja advokāts uzraksta sliktu kasācijas sūdzību, un ir arī tādi gadījumi.

Pirms vairākiem gadiem tika ieviests advokātu process kasācijas instancē – proti, kasācijas instancē pārstāvis var būt tikai advokāts, taču ir tā saucamais daļējais advokāta process, kurā fiziska persona var piedalīties arī bez advokāta. Vai nu advokāts, vai arī pats. Daudzās valstīs ir tīrais advokātu process, pats cilvēks nevar rakstīt sūdzību, jo nav kvalificēts.

Bieži vien iezīmējas arī problēma, ka tiek saņemtas daudzas kasācijas sūdzības, kuras neietilpst kasācijas instances kompetencē, taču diezgan liela daļa šo sūdzību, ko jau esmu bieži publiski teicis, kopā ar nekvalitatīvi izvērtētiem pierādījumiem nonāk pašā lietā. Pierādījumu nepareiza izvērtēšana ir procesuāls pārkāpums, un, ja mēs redzam, ka to var kvalificēt kā procesuālu pārkāpumu, mēs arī šīs lietas rosinām un sniedzam atpakaļ pārskatīšanai, lai gan tā īsti nav Augstākās tiesas funkcija. Pagājušogad aptuveni 30% no saņemtajām sūdzībām bija tieši tādas. Ceram, ka to skaits samazināsies,” norāda A. Strupišs.

Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājs piebilst, ka būtu ļoti nozīmīgi uzlabot sūdzību izskatīšanas procesu: “Mums ir jāizskata visas iesniegtās sūdzības. Ja mēs varētu samazināt nekvalitatīvo sūdzību skaitu, darbs kļūtu efektīvāks. Arī šobrīd ir uzkrājušās diezgan daudzas izskatāmās lietas. Lieta līdz izskatīšanai nonāk aptuveni pusotra gada laikā – iepriekš minētais aspekts būtiski paātrinātu šo procesu.”

Iegūtais gala rezultāts pēc kasācijas sūdzības

“Likums paredz, ka Augstākajai tiesai lietu izskatīšanā ir divas stadijas. Vispirms lietu ierosina vai atsaka to ierosināt – tā ir pirmā rīcības sēde, kurā trīs senatoru sastāvā tiek referēts par katru iesniegto kasācijas sūdzību. Tiek skatīts, vai kasācijas sūdzība kā tāda atbilst likumam, ja atbilst – vai tajā norādītie apstākļi ir par pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanai.

Lietas, kuras nav pamats ierosināt, tiek atteiktas ar īsu formulējumu – ka tās vai nu neatbilst likuma prasībām, vai arī attiecīgajos jautājumos judikatūra jau ir izveidojusies un nav nozīmes to skatīt vēlreiz, jo cits iznākums nemaz nevar būt. Pēc jaunajiem grozījumiem, ja mantisku prasību apmērs nepārsniedz 2000 eiro, arī šīs sūdzības izskatīšanu mums ir tiesības atteikt, ja lietā nav kāda svarīga tiesību jautājuma. Tādā veidā Civillietu departamentā tiek atteikts ierosināt aptuveni 70% lietu. Civilprocesa likuma 464.¹ pantā ir norādīti pamati, uz kādiem var atteikt ierosināt lietu.

Savukārt pēc izskatīšanas kasācijas instancē, ja lieta tiek nosūtīta atpakaļ izskatīšanai apelācijas instancē atkārtoti, to skata citi tiesneši, nevis tie, kas lietu skatījuši pirmo reizi, – apelācijas instance skata šo lietu vēlreiz pēc būtības. Tad tiesai ir jāņem vērā iztulkojums, ko Senāts ir devis, atceļot pēdējo spiedumu. Jāpiebilst, ka tas gan negarantē automātiski pretēju iznākumu pirmajam apelācijas instances spriedumam. Apelācijas instances tiesa vēlreiz visu izvērtē, arī to, kas iepriekš nav izdarīts, taču var tomēr nonākt pie tā paša rezultāta,” skaidro A. Strupišs.

No Augstākajā tiesā iesniegtajām kasācijas sūdzībām tiek ierosināti aptuveni 30% lietu. “Tad notiek lietu izskatīšana un rakstām garos spriedumus ar visu pamatojumu. Atteikumu gadījumos deviņi no desmit ir īsie pamatojumi. Izņēmuma gadījumi ir tad, ja senators uzskata, ka vajag uzrakstīt kādu īsu pamatojumu dažos teikumos. Tas pamatā ir tādās jūtīgākās sfērās kā darba lietas, bērnu lietas, vājākā tiesisko attiecību dalībnieka aizsardzība – lai cilvēki saprot, kāpēc ir atteikts. Taču šāda rīcība ir referējošā senatora ziņā: viņš izlemj, vai un cik detalizēti pamatot atteikumu rosināt lietu.

Augstākajai tiesai bieži pārmet, ka vajadzētu rakstīt pamatojumu par visām atteiktajām sūdzībām, taču tas prasa daudz resursu. Pirms desmit gadiem bija šāda prakse, bet to atcēla ar likuma grozījumiem – ja Augstākajai tiesai vajadzētu garā formā atbildēt uz katru nepamatoto vai nekorekti sastādīto prasību, vispār nebūtu laika skatīt nopietnās lietas,” norāda A. Strupišs.