Man kā evidence based medicine vai “uz pierādījumiem balstītas medicīnas” pārstāvim vajadzētu būt atturīgam pret telepātiju, tomēr pietika iedomāties par draugu, kurš nav sen dzirdēts, līdz vēlu vakarā viņš ņem un piezvana. Apsveicinoties apmaināmies ar vārdiem, ka cīnāmies ar krīzi, un es piemetinu:
– Mums pašiem iet visādi. Mamma pašlaik ārstējas. Jaunākais mācās kursos. Vecākais tāds noraizējies, viņam firmā pārdošanā kritums par 80 procentiem...
– Ha, tas jau nav nekas, citiem kritums ir par visiem 400 procentiem!
– Paga, paga, Tev kaut kas neštimmē ar aritmētiku! Tu gribēji teikt – četras reizes?
– Jā, Tev taisnība, tie 80 procenti tās pašas četras reizes...
– Nu un kā tev pašam? Draugs jau gadiem tirgojas ar precēm, kas nepieciešamas ražošanā un mājsaimniecībā.
– Nu man kritums ir divarpus reizes, cik tad tas sanāk?!
– Tad Tev mazliet labāk, Tev tikai par 60 procentiem...
– Jā, pareizi, 60, bet tas jau vēl būtu sīkums, mazumtirgotāji vairs nemaksā par preci, man jau 65 tūkstoši sarkanajā, visi termiņi sen jau nokavēti...
– Ko domā darīt?
– Trenkāju savējos, lai seko līdzi debitoriem, bet tā jau divus [darbiniekus] atlaidu, algas nogriezu par 10 procentiem, bet jāskatās, vai nebūs tā bodīte jāklapē ciet un jāiet andelēt uz Centrāltirgu, jo tādas nomas maksas, siltuma un elektrības rēķinus vairs nevarēs panest.
Ko lai dara, ja sirds pilna, jāizrunājas vien ir, un tā mēs it kā ikdienišķā draugu sarunā vēlreiz un vēlreiz izstaigājām caur grāmatvedības, ekonomikas, nodokļu, likumdošanas un politikas līkločiem.
Nepietiek vien ar to, ka apgrozījums krities. Praksē mazumtirgotājs, pārdodot preci, vispirms apmierinās savas vietējās vajadzības, bet vairumtirgotājam samaksās pēdējā kārtā. Ja nepiedāvāsi preces ar pēcmaksu, tad zini, ka pārdosi maz, jo konkurenti ar dempinga cenām un kreditēšanas piedāvājumiem nesnauž.
Vairumtirgotājs, izrakstot preču pavadzīmi, spiests valsts kasei samaksāt PVN, kaut prece vēl nav pārdota un par to nauda vēl nav saņemta, jo tā guļ veikala plauktos kaut kur provincē – vērtība vēl nav pievienota. Arī preču ražotājs negaidīs naudu mūžīgi – nemaksāsi laikā, sadarbības līgumam draud briesmas.
Banka finansē gan pircēju, gan veikalnieku, gan vairumtirgotāju, un no katra par vienu un to pašu preci iemanās paņemt procentus. Ja veikalnieks aiziet pa burbuli, banka ņem un iztirgo tā krājumus, jo pēc papīriem tie ir viņa [veikalnieka], bet pēc būtības – vairumtirgotāja, jo viņš naudu vēl nav saņēmis. Viņam tiek virtuāli bezcerīga nauda, ko sauc par kreditora prasībām, un galvassāpes, jo tā pati banka drīz klauvēs pie durvīm un vaicās pēc kārtējā reālās naudas maksājuma.
Zinu, jau zinu, ka par to krīzi rakstu varbūt par daudz, tikai vienu lietu joprojām nesaprotu. Tik daudzām pretrunām, konfliktiem un nejēdzībām ir vienkārši un saprātīgi risinājumi, ikviens darbarūķis, uzņēmējs, pat mēs ar draugu, priekšā pateiktu. Vienā dienā pateiktu, otrā dienā varētu jau ieviest. Bet nē! Neskaitāmi iesniegumi un koncepcijas, darba grupas, semināri un forumi, komisijas, organizācijas, ministrijas, komitejas, partiju un varas zaru cīņas... un nekas nemainās!
Vēl krīzi varētu nosaukt par milzīgu, spožu prožektoru. Starmeti, kas izgaismo cilvēku dabas un rīcību visattālākos, vistumšākos nostūrus. Tā būtu tā derīgā daļa, ja vien mēs saprastu, ko mēs redzam. Cerams, ka ne tukšgaitu.
– Mums pašiem iet visādi. Mamma pašlaik ārstējas. Jaunākais mācās kursos. Vecākais tāds noraizējies, viņam firmā pārdošanā kritums par 80 procentiem...
– Ha, tas jau nav nekas, citiem kritums ir par visiem 400 procentiem!
– Paga, paga, Tev kaut kas neštimmē ar aritmētiku! Tu gribēji teikt – četras reizes?
– Jā, Tev taisnība, tie 80 procenti tās pašas četras reizes...
– Nu un kā tev pašam? Draugs jau gadiem tirgojas ar precēm, kas nepieciešamas ražošanā un mājsaimniecībā.
– Nu man kritums ir divarpus reizes, cik tad tas sanāk?!
– Tad Tev mazliet labāk, Tev tikai par 60 procentiem...
– Jā, pareizi, 60, bet tas jau vēl būtu sīkums, mazumtirgotāji vairs nemaksā par preci, man jau 65 tūkstoši sarkanajā, visi termiņi sen jau nokavēti...
– Ko domā darīt?
– Trenkāju savējos, lai seko līdzi debitoriem, bet tā jau divus [darbiniekus] atlaidu, algas nogriezu par 10 procentiem, bet jāskatās, vai nebūs tā bodīte jāklapē ciet un jāiet andelēt uz Centrāltirgu, jo tādas nomas maksas, siltuma un elektrības rēķinus vairs nevarēs panest.
Ko lai dara, ja sirds pilna, jāizrunājas vien ir, un tā mēs it kā ikdienišķā draugu sarunā vēlreiz un vēlreiz izstaigājām caur grāmatvedības, ekonomikas, nodokļu, likumdošanas un politikas līkločiem.
Nepietiek vien ar to, ka apgrozījums krities. Praksē mazumtirgotājs, pārdodot preci, vispirms apmierinās savas vietējās vajadzības, bet vairumtirgotājam samaksās pēdējā kārtā. Ja nepiedāvāsi preces ar pēcmaksu, tad zini, ka pārdosi maz, jo konkurenti ar dempinga cenām un kreditēšanas piedāvājumiem nesnauž.
Vairumtirgotājs, izrakstot preču pavadzīmi, spiests valsts kasei samaksāt PVN, kaut prece vēl nav pārdota un par to nauda vēl nav saņemta, jo tā guļ veikala plauktos kaut kur provincē – vērtība vēl nav pievienota. Arī preču ražotājs negaidīs naudu mūžīgi – nemaksāsi laikā, sadarbības līgumam draud briesmas.
Banka finansē gan pircēju, gan veikalnieku, gan vairumtirgotāju, un no katra par vienu un to pašu preci iemanās paņemt procentus. Ja veikalnieks aiziet pa burbuli, banka ņem un iztirgo tā krājumus, jo pēc papīriem tie ir viņa [veikalnieka], bet pēc būtības – vairumtirgotāja, jo viņš naudu vēl nav saņēmis. Viņam tiek virtuāli bezcerīga nauda, ko sauc par kreditora prasībām, un galvassāpes, jo tā pati banka drīz klauvēs pie durvīm un vaicās pēc kārtējā reālās naudas maksājuma.
Zinu, jau zinu, ka par to krīzi rakstu varbūt par daudz, tikai vienu lietu joprojām nesaprotu. Tik daudzām pretrunām, konfliktiem un nejēdzībām ir vienkārši un saprātīgi risinājumi, ikviens darbarūķis, uzņēmējs, pat mēs ar draugu, priekšā pateiktu. Vienā dienā pateiktu, otrā dienā varētu jau ieviest. Bet nē! Neskaitāmi iesniegumi un koncepcijas, darba grupas, semināri un forumi, komisijas, organizācijas, ministrijas, komitejas, partiju un varas zaru cīņas... un nekas nemainās!
Vēl krīzi varētu nosaukt par milzīgu, spožu prožektoru. Starmeti, kas izgaismo cilvēku dabas un rīcību visattālākos, vistumšākos nostūrus. Tā būtu tā derīgā daļa, ja vien mēs saprastu, ko mēs redzam. Cerams, ka ne tukšgaitu.
