Valsts pārvaldē nodarbinātajiem – lojalitātes pienākums

18. janvārī stājas spēkā grozījumi Valsts pārvaldes iekārtas likumā, ar kuriem nostiprināts ikviena valsts pārvaldē nodarbinātā pienākums būt lojālam Latvijas Republikai un tās Satversmei. Izmaiņas likumā rosināja Saeimas Nacionālās drošības komisija, ņemot vērā 13 165 pilsoņu parakstīto un Saeimai iesniegto kolektīvo iesniegumu “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām”.

Ja nepārprotami pausta nelojalitāte Latvijas Republikai un Satversmei

Likums papildināts ar 102. pantu “Lojalitātes pienākums”. Tā otrā daļa paredz, ja “publiskas personas institūcijā nodarbinātais ir paudis publisku viedokli vai veicis citas darbības, kas nepārprotami liecina, ka viņš nav lojāls Latvijas Republikai un tās Satversmei, un viņa turpmāka nodarbinātība attiecīgajā publiskas personas institūcijā var būtiski apdraudēt šīs institūcijas darbību vai valsts intereses, tad lojalitātes pienākuma neievērošana uzskatāma par patstāvīgu pamatu nodarbinātības attiecību izbeigšanai ar jebkuru šādu darbinieku un valsts dienesta attiecību ietvaros nodarbinātu personu”.

Likumā noteikts: ja valstij nelojālais darbinieks ir atbrīvojams no amata, darba devēja uzteikumam ir piemērojami Darba likuma 101. panta pirmās daļas 1. punkta noteikumi (darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību). Savukārt, ja valstij nelojālais darbinieks ir valsts civildienesta ierēdnis, atbrīvošanu no amata veic saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 41. panta pirmās daļas 1. punkta “d” apakšpunkta noteikumiem (sakarā ar neatbilstību ieņemamajam amatam).

Dienesta attiecības ar pārējām valsts dienesta attiecību ietvaros nodarbinātajām personām tiek izbeigtas vispārējā tām piemērojamā kārtībā.

Vienlaikus noteikts, ka ar citām publiskas personas institūcijā nodarbinātajām amatpersonām lojalitātes valstij pārkāpuma gadījumā nodarbinātības attiecības var izbeigt tikai tad, ja šīs attiecības regulējošajā likumā neatbilstība ieņemamajam amatam vai prasībai pēc nevainojamas reputācijas ir paredzēta kā pamats personas atbrīvošanai no amata.

Likuma grozījumu anotācijā pamatots, ka tie nepieciešami, “ievērojot pašreizējo ģeopolitisko situāciju”, lai “aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu”. Turpat uzsvērts, ka lojalitātes prasība līdz šim bijusi ietverta vairākos likumos, piemēram, Izglītības likumā, Valsts civildienesta likumā, Valsts kontroles likumā, Ieroču aprites likumā, Valsts robežsardzes likumā. Tomēr attiecībā uz valsts pārvaldi vispārēja regulējuma, kas noteiktu, ka ikvienai tajā nodarbinātajai personai ir pienākums būt lojālai Latvijas Republikai un tās Satversmei, līdz šim nav bijis.

Ticība valstij, tās pamatvērtībām, bet ne identificēšanās ar valdības politiku

Lojalitātes jēdziena izpratne un piemērošana konkrētās situācijās likuma izstrādē bija viens no strīdīgākajiem jautājumiem diskusijās par grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā. 

Satversmes tiesa1 ir atzinusi, ka Latvijai kā demokrātiskai tiesiskai valstij, ņemot vērā vēsturisko pieredzi un veidojot atklātu, tolerantu, pilsoniski aktīvu sabiedrību, ir jārūpējas par demokrātisko vērtību aizstāvēšanu un nostiprināšanu. Tiesa uzsvērusi, ka lojalitāte ir atklāts juridisks jēdziens – ģenerālklauzula. Šādu jēdzienu iestrādāšana likumā ir pieļaujama, ja kopumā ir skaidrība par to mērķi, tvērumu un sekām, kas paredzētas saistībā ar tiem. Lojalitātes jēdziens kā ģenerālklauzula ir nostiprināts tiesību sistēmā, un tā saturiskā nozīme pēc būtības ir skaidra.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) vairākkārt ir atsaukusies uz lojalitātes ģenerālklauzulu. Piemēram, tās spriedumā lietā “Vogt pret Vāciju” atzīts, ka lojalitāte sevī ietver ticību valstij, tās pamatvērtībām, bet nenozīmē pienākumu identificēties ar konkrētas pie varas esošas valdības mērķiem un politiku. Lojalitāte nozīmē arī norobežošanos no grupām, kuras apšauba un nomelno valsti un pastāvošo konstitucionālo iekārtu. ECT uzsvērusi, ka demokrātiskai tiesiskai valstij ir tiesības pieprasīt lojalitāti pret tās pamatā esošajiem konstitucionālajiem principiem.

1 Satversmes tiesas 2017. gada 21. decembra spriedums lietā Nr. 2017-03-01 “Par Izglītības likuma 30. panta ceturtās un sestās daļas, 48. panta piektās un sestās daļas, 50. panta 5. punkta un 51. panta pirmās daļas 2.¹ punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam”.