Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Interaktīvajā Sankciju kartē attēloti šobrīd aktuālie Eiropas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas sankciju režīmi.
Ekonomiskajām sankcijām ir pieaugoša loma mūsdienu ģeopolitikā. Ierobežojoši pasākumi arvien biežāk tiek ņemti talkā brīžos, kad ar “pozitīvo diplomātiju” nav bijis pietiekami, lai novērstu starptautisko tiesību pārkāpumus, bet vēsturiskā alternatīva – militāra iejaukšanās – nav atbilstoša. Šis ārējās un drošības politikas instruments pēdējā laikā ir kļuvis aktuāls arī Latvijā, gan pateicoties daļā sabiedrības pretrunīgi vērtētajām sankcijām pret Krieviju, gan saistībā ar t.s. “Moneyval” novērtējuma ziņojumu, kas licis “iespringt” ne vienai vien institūcijai, lai uzlabotu starptautisko sankciju ievērošanas kontroli finanšu darījumos. Šoreiz skaidrojam, kas ir sankcijas, kāds ir to mērķis un cik efektīvas tās ir tā sasniegšanā.
Lai gan Latvijā, diskutējot par ekonomiskajām sankcijām, visbiežāk tiek runāts par ārpolitisko kursu attiecībās ar Krieviju, mūsu valstij ir juridiski saistoši vairāki desmiti atšķirīgu sankciju režīmu pret vairāk nekā 30 valstīm. Priekšstatam, cik plaši tiek pielietots šis ārpolitiskais instruments, der ielūkoties interaktīvajā Sankciju kartē, kur attēloti šobrīd aktuālie Eiropas Savienības un Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) sankciju režīmi.
Turklāt pērn aktualizējušās finanšu sistēmas reputācijas problēmas atgādina, ka, strādājot globālā tirgus apstākļos, Latvijas finanšu un kapitāla tirgus interesēs publiskajos iepirkumos, finanšu darījumos, kā arī, lai maksājumu pakalpojumu sniedzējiem (bankām) būtu iespēja veikt maksājumus uz citām valstīm, ir ievērot ASV Valsts kases Ārvalstu aktīvu kontroles biroja (Office of Foreign Assets Control – OFAC) noteiktās sankcijas. Jāpiebilst, ka Starptautisko un Latvijas Republikas sankciju likums paredz, ka Latvijā atbilstoši Finanšu un kapitāla tirgus komisijas noteiktiem kritērijiem var ieviest jebkuras NATO dalībvalsts noteiktās sankcijas – kā šobrīd OFAC sankcijas.
Sankcijas ir pēdējās desmitgadēs arvien plašāk izmantots ārējās un drošības politikas instruments, kas ļauj reaģēt uz starptautisko tiesību normu pārkāpumiem un drošības izaicinājumiem, nepielietojot militāru spēku. Tie ir ierobežojoši pasākumi pret valsti, fiziskām vai juridiskām personām vai citiem identificējamiem nevalstiskiem subjektiem, piemēram, teroristiskām organizācijām.
Sankcijas var izpausties dažādos veidos – finanšu ierobežojumi un aktīvu iesaldēšana, preču aprites, t.sk. stratēģiskas nozīmes preču (piem., ieroču), ierobežojumi un tirdzniecības embargo, ieceļošanas un civiltiesisku darījumu ierobežojumi ir tikai daži no iespējamiem.
Sankcijas parasti tiek ieviestas starptautisko tiesību normu pārkāpumu gadījumā, kad ar “pozitīvo diplomātiju” nav bijis pietiekami, lai atturētu attiecīgās valsts valdību, režīmu vai konkrētas personas no darbībām, kas apdraud starptautiski vispāratzītus standartus, vērtības un principu kopumu.
Sankcijas laika gaitā ir mainījušās un attīstījušās. Ja agrāk tās vairāk asociējās ar visaptverošu tirdzniecības embargo, kas riskēja izraisīt nopietnas humanitāras sekas, tad mūsdienās tās biežāk tiek pielāgotas kā mērķēti pasākumi (no angļu val. targeted/smart sanctions) pret konkrētām personām, personu grupām, organizācijām vai uzņēmumiem (gan privātiem, gan valstij piederošiem), kuri ir iesaistīti starptautisko normu pārkāpjošās aktivitātēs. Šādi sankciju saraksti ir izveidoti gan ANO, gan ES. Mērķētas sankcijas var būt daļa arī no plašāka sankciju režīma.
Ierobežojošus pasākumus var noteikt, lai sasniegtu vairākus mērķus – veicinātu starptautisko mieru un drošību, novērstu konfliktus, aizsargātu demokrātiskos principus un cilvēktiesības, novērstu masu iznīcināšanas ieroču izplatību, cīnītos ar terorismu u. tml.
Sankcijas galvenokārt tiek noteiktas, lai piespiestu mainīt sankcionētās puses, kas pārkāpj starptautisko tiesību normas, uzvedību. Sankcijas var noteikt arī ar mērķi ierobežot sankcionētās puses iespējas pastāvīgi turpināt darbības, kas apdraud starptautisko drošību, piemēram, ierobežojot stratēģiski nozīmīgu preču apriti vai personu, kuras ir saistītas ar teroristiskām organizācijām, iespējas izmantot starptautiskus finanšu pakalpojumus.
Tāpat sankcijas kalpo kā nepārprotams signāls sankcionētās valsts, organizācijas vai personas esošajiem vai iespējamiem sabiedrotajiem, lai atturētu no tamlīdzīgām darbībām.
Pretēji izplatītam priekšstatam sankciju mērķis nav radīt ekonomiskas grūtības, norādījusi Eiropas Savienības Padome.1 Arī Latvijas Ārlietu ministrija uzsver – sankcijas nav sods.
Tā skaidro: “Sankciju mērķis ir atjaunot mieru un drošību reģionā vai novērst apdraudējumu starptautiskam mieram vai drošībai, panākt tādu valsts puses rīcību, kas nodrošinātu vai atjaunotu mieru, drošību un tiesiskumu valstī, pret kuru ir vērstas sankcijas, vai attiecībā uz citu adresātu.” Līdz ar to sankciju mērķis nav sodīt, bet novērst, pēc iespējas izvairoties no militāra spēka pielietošanas, drošības situācijas pasliktināšanos.
Piemēram, kad Eiropas Savienība 2014. gadā vienojās par ekonomiskajām sankcijām pret Krieviju, reaģējot uz tās prettiesiskajām darbībām ar militārpersonu klātbūtni un aktīvu dalību Ukrainas teritorijā, tā laika Eiropadomes prezidents Hermans van Rompejs uzsvēra: “Sankcijas nav atriebības jautājums, bet politisks instruments. Sankcijas nav pašmērķis, bet līdzeklis. Mūsu mērķis ir apstādināt Krievijas darbības pret Ukrainu, lai atjaunotu Ukrainas suverenitāti, rodot risinājumu sarunu ceļā.”2
“Ekonomiskās sankcijas ir viena no iedarbīgākajām ietekmes svirām starptautiskajā politikā. Tomēr to iedarbība ir atkarīga no situācijas, sankciju veida un apmēra,” LV portālam norādīja Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns. Konkrēti runājot par sankcijām pret Krieviju, pētnieka ieskatā tām ir simboliska nozīme – daļas starptautiskās sabiedrības nosodījums nav aprobežojies tikai ar vārdiem, bet gana praktisku darbību. “No vienas puses, ekonomiskā ietekme varēja būt lielāka, jo Krievijas ārpolitiskā uzvedība kopumā nav mainījusies, bet, no otras, visticamāk, Krievijas ārpolitiskā aktivitāte tika ierobežota, tā novēršot jaunus incidentus,” spriež M. Andžāns.
Vadlīnijās sankciju efektīvai ieviešanai Latvijā Ārlietu ministrija skaidro, ka sankcijas cita starpā ir arī risku pārvaldības rīks, lai samazinātu prettiesiskas rīcības ietekmi ne tikai uz starptautisko drošību, bet arī uzņēmējdarbības vidi, ja tā netiks ierobežota. “Sankciju ieviešana demonstrē valsts attieksmi cīņā pret starptautisko terorismu un naudas atmazgāšanas shēmām, kā arī citiem globāliem izaicinājumiem,” uzsver Ārlietu ministrija.
Tehnoloģiju attīstības un globalizācijas procesu rezultātā riski, kas saistīti ar masu iznīcināšanas ieroču izplatību un terorisma izplatīšanu, pieaug un kļūst arvien grūtāk izsekojami. To, ka Latvijas finanšu sistēma nav izolēta un pietiekami pasargāta, apliecināja Eiropas Padomes Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komitejas (“Moneyval”) 5. kārtas savstarpējā novērtējuma ziņojums par Latvijas noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas sistēmas efektivitāti.
“Lai arī primāri noziedzīgu līdzekļu legalizēšanas un sankciju jautājumi attiecas uz finanšu institūcijām, tomēr tiem ir tieša ietekme ne tikai uz drošību, bet arī uzņēmējdarbības vidi, Latvijas un tās uzņēmumu iespējām piesaistīt investīcijas un uz valsts reputāciju kopumā. Stabila un efektīvi pārvaldīta finanšu sistēma ir nacionālās drošības jautājums,” uzsvērts Ārlietu ministra ikgadējā ziņojumā par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos. Tāpēc “jebkādi gadījumi, kad Latvijas finanšu sistēma tiek izmantota prettiesiskām un starptautiskos standartus vai sankciju režīmu pārkāpjošām vai apejošām darbībām, ir nepieļaujami”.
“Cīņā ar finanšu noziegumiem starptautisko sankciju ievērošana ir vispārpieņemta norma Rietumu finanšu pasaulē. Likumsakarīgi, ja kāds to neievēro, tirgus mehānismi un citas valstis no tā norobežojas. Turklāt tirgus mehānisms, kas norobežojas no likumiski toksiskiem aktīviem, darbojas spēcīgāk nekā valstu rīcība,” tā starptautisko sankciju un “Moneyval” rekomendāciju neievērošanas riskus Saeimas ārpolitikas debatēs gada sākumā skaidroja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Sankcijas kā politisks instruments vienmēr ir raisījušas asas debates, kas pēdējos gados ir pamanāmas arī uz Latvijas politiskās skatuves. Sankciju jautājums ir iekļauts Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā, kur pausta apņemšanās turpināt līdzšinējo sankciju politiku pret Krieviju tik ilgi, līdz tā ievēros starptautisko tiesību principus. Viena no valdības prioritātēm ir veikt nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu “Moneyval” ziņojumā ietvertās prasības, kas cita starpā ietver starptautisko sankciju ievērošanas stingru kontroli.
Taču sankcijas itin bieži tiek vērtētas arī kritiski. Viens no galvenajiem ierobežojošu pasākumu skeptiķu argumentiem ir, ka sankcijas nav efektīvas un tām ir nevēlami “blakus efekti”.
Turpinājumā skaidrojums par sankciju efektivitāti.
1 Martin Russel. EU sanctions: A key foreign and security policy instrument. European Parliament Research Service. http://www.europarl.europa.eu/RegData/etudes/BRIE/2018/621870/EPRS_BRI(2018)621870_EN.pdf
2 Marteen Smeets. Can Economic Sanctions be effective? World Trade Organization. Economic Research and Statistics Division.
Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (NILLTPFN) sistēma
Nacionālais NILLTPF risku novērtēšanas ziņojums par 2020.–2022. gadu (NRA 2023)
Nacionālā finanšu noziegumu novēršanas un apkarošanas stratēģija (apstiprināta 10.01.2024.)
NILLTPFN pasākumu plāns 2024.–2026. gadam (spēkā no 02.05.2024)
12 rīcības virzieni:
1. Riski, politika un koordinācija
5. Juridiskās personas un veidojumi
7. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas izmeklēšana un kriminālvajāšana
8. Konfiskācija
9. Terorisma finansēšanas izmeklēšana un kriminālvajāšana
10. Terorisma finansēšanas preventīvie pasākumi un finanšu sankcijas
ĪSUMĀ
Finanšu noziegumi un noziedzīgi iegūtu līdzekļu atrašanās civiltiesiskajā apritē ne tikai ļauj noziedzniekiem gūt labumu no izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, bet kropļo tirgu un likumīgu uzņēmējdarbību, apdraud nacionālo un starptautisko drošību, kā arī valsts starptautisko reputāciju.
Eiropas Padomes noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas ekspertu komiteja “Moneyval” 2018. gada 23. augustā publicēja 5. kārtas ziņojumu, kurā novērtēti Latvijā īstenotie NILLTFN pasākumi. No 11 vērtētajām jomām astoņās rādītājs tika novērtēts kā viduvējs, bet divās – zems.
Atbilstoši “Moneyval” novērtēšanas procedūras noteikumiem Latvijai tika piemērota pastiprināta uzraudzība.
