Latvijas Satversmes preambula - kāpēc tā nepieciešama?

Sabiedrībai redzamāka diskusija par to, ka Satversmi nepieciešams stiprināt un noteikt nepārprotamu neaizskaramo Satversmes kodolu, aizsākās saistībā ar 2012.gada 18.februāra referendumu par krievu valodu kā otru valsts valodu. Tobrīd daudzi nespēja noticēt, ka kaut kas tāds ir iespējams un valsts pamatlikums to pieļauj.

Lai gan referendumā tauta pārliecinoši lēma, ka Latvijas valsts valoda ir tikai viena – un tā ir latviešu valoda, jautājums par valsts pamatiem ir aktuāls joprojām, un ikreiz, kad publiskā telpā parādās tādas iniciatīvas kā, piemēram, automātiska pilsonības piešķiršana personām ar nepilsoņa statusu vai atsevišķu novadu autonomija, situācija, ka Satversme paredz teorētiskas iespējas nopietni izmainīt valsts pamatus, raisa pamatotas bažas. Kā norāda Eiropas Tiesas tiesnesis Egils Levits, "valststiesību zinātnei uz to ir jādod nopietna atbilde".1

Kāpēc Satversmei nav ievada?

Nav pareizi apgalvot, ka Latvijas Satversmei nav ievada. Tāds ir, tikai ļoti īss: "Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi."

Par kaut ko plašāku pamatlikuma izstrādātāji nevarēja vienoties, skaidro Austrumeiropas Politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis. Jāņem vērā, ka arī tolaik bija jāpanāk 2/3 Satversmes sapulces dalībnieku balsu, kas bija sarežģīti, komentē vēsturnieks. Nebija 5% barjeras iekļūšanai sapulcē (un vēlāk Saeimā), tas nozīmēja, ka daudzas partijas pārstāvēja pa vienam deputātam. Tāpēc politiskā tirgošanās toreiz bija vēl sarežģītāka nekā mūsdienās.

Strādājot pie Satversmes teksta, toreizējā Satversmes komisijā, kas darbojās no 1920. līdz 1922.gadam, tika izskatīti dažādi priekšlikumi ievadam, kas bija tekstuāli garāki un dziļāki, stāsta vēsturnieks. Kā piemēru A.Lerhis  citē Satversmes sapulces deputāta Arveda Berga piedāvāto  izvērstāku preambulas variantu: "Atraisījusies no agrākām saitēm un savu brīvību ieguvusī Latvijas tauta ir izteikusi negrozāmu apņemšanos radīt savu patstāvīgu valsts iekārtu, kura viņai nodrošinātu brīvu kulturālu attīstību. Šai nolūkā viņas brīvi vēlētie priekšstāvji sanākuši Satversmes sapulcē un ir nolēmuši šādu Latvijas valsts Satversmi."

"Kādi ir Latvijas mērķi, uzdevumi, pamatprincipi, vērtības – tās netika precīzi formulētas Satversmē, bet katram personiski par to nebija šaubu un plašāku skaidrojumu nevajadzēja."

Plašas debates Satversmes sapulcē izraisīja arī vairāku deputātu atbalstīts priekšlikums Satversmes ievadā ietvert norādi uz Dievu. Tolaik Dieva pieminēšana konstitūcijās gan nebija nekas neparasts, komentē A.Lerhis. Valstīs, kuras līdz mūsdienām nav būtiski mainījušas savu konstitūciju, šāda atsauce ir joprojām.

Tādējādi, ja apstākļi būtu iegrozījušies citādi, varbūt Latvijas Satversmes ievadā varētu izlasīt šādu ievadu: "Pateikdamies Visuvarenajam Dievam par iegūto brīvību, Latvijas tauta savā brīvi vēlētajā Satversmes sapulcē nolēmusi sev sekojošu valsts Satversmi."

Taču sapulces vairākums nemaz nevēlējās izstrādāt izvērstu ievadu, uzsver A.Lerhis: "Nebija domāts pieņemt plašāku ievadu. Tobrīd svarīgi bija uzsvērt vēsturisko faktu - Latvija ir ieguvusi valstisko neatkarību."

Ieskatu Satversmes komisijas apsvērumos, kādam jābūt Satversmes ievadam, sniedz šīs komisijas priekšsēdētāja Marģera Skujenieka teiktais: "Satversmes ievada formulai jābūt noteiktai, vienkāršai, bez plašākiem motivējumiem. [..] Plašās motivētās formulas nevarēja atrast nedalītu piekrišanu komisijā. Tādēļ komisija nolēma vienbalsīgi turēties pie vienkāršas ievada formulas."

Valsts mērķis un vērtības vairs nav pašsaprotamas

Latvijas Vēstures institūta pētnieks A.Lerhis aicina ņemt vērā, ka tā laika valsts dibinātājiem un Satversmes veidotājiem daudzas lietas, par kurām šodien nemitīgi tiek diskutēts, bija pašsaprotamas. Kādi ir Latvijas valsts pamati - mērķi, uzdevumi, pamatprincipi, vērtības – varbūt tās netika precīzi formulētas Satversmē, bet katram personiski par to nebija šaubu un plašāku skaidrojumu nevajadzēja. Tikko bija beigušās Brīvības cīņas – visiem taču bija skaidrs, par ko cīnījās!

Ja kāds būtu paredzējis, kas notiks pēc 20 gadiem, un zinātu, ka Latvija kādreiz nākotnē zaudēs neatkarību un pēc tam būs jācīnās par neatkarības atjaunošanu, ka toreiz pašsaprotamās vērtības vairs nebūs tik pašsaprotamas, tad Satversmes veidotāji tās būtu formulējuši, domā vēsturnieks. Daloties pārdomās par to, kā vispārzināmas lietas vienā mirklī var zaudēt pašsaprotamību, viņš atzīst, ka vēsturiskos dokumentos pašsaprotamais bieži vien netiek ierakstīts. Tas ir līdzīgi, kā runājot ar latviešu auditoriju – ir lietas, kuras nav dziļāk jāskaidro, jo visi saprot, par ko ir runa, un var diskutēt tālāk. Taču tad, kad tās jāizskaidro citiem, piemēram, starptautiskai auditorijai, ir nepieciešami ievadvārdi, lai visi saprastu, ko mēs īsti gribam pateikt. Šodien  jau vairumam Latvijas valstij lojālo cilvēku ir skaidrs, ka Latvijas Republikas Satversmei plašāks ievads ir nepieciešams.

"Tas tiešām ir unikāli, cik neizlēmīgi un apmulsuši ir latvieši, formulējot attieksmi pret savu valsti."

"Valsts pašizpratnes ziņā Latvija, manuprāt, atrodas vissliktākajā situācijā Eiropas Savienības valstu vidū," tā intervijā žurnālam "Jurista Vārds" pauž jurists E.Levits, galvenais preambulas jautājuma iniciators. "Tas tiešām ir unikāli, cik neizlēmīgi un apmulsuši ir latvieši, formulējot attieksmi pret savu valsti."2

Lielā mērā to iespējams skaidrot ar 50 okupācijas gadiem. "Pārrāvums bija ļoti ilgs. Ir jauna paaudze, un, ņemot vērā, ka ievērojama daļa pašreizējo Latvijas iedzīvotāju te ieceļoja Padomju Savienības  periodā, nesot līdzi citas vērtības, mērķus, pamatprincipus un izpratni par valsts uzdevumiem, tad, kad Latvija atjaunoja neatkarību, šai daļai iedzīvotāju izpratnes par to, kādā valstī viņi tagad dzīvo, joprojām nav," secina A.Lerhis. Tāpēc ir īstais laiks ierakstīt šīs lietas valsts pamatlikum. "Katrai valstij ir savas vērtības jāizvirza un jāaizstāv. Jā valsts pārstāvji atteiktos no Latvijas valsts pamatu un vērtību skaidrošanas iedzīvotājiem, tas neatrisinātu pretrunas, kas sabiedrību šķeļ."

Citu valstu pieredze

Kā norādīts likumprojekta "Grozījums Latvijas Republikas Satversmē" anotācijā, laikā, kad tika pieņemta Latvijas Satversme, arī citu valstu konstitūcijās valsts pamatprincipu un mērķu skaidrojums nebija izplatīts. Tā laika vadošie valsts tiesību teorētiķi uzskatīja, ka "tauta kā suverēns drīkst pieņemt jebkuru lēmumu". Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija  (KTK), publicējot savu viedokli "Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu" 2012.gada 17.septembrī secināja, ka "tā bija dominējošā pārliecība, ka pilsoņu kopums būs drošāks valsts konstitucionālā pamata sargātājs nekā Saeima".3

Pēc šāda principa tika veidota arī Latvijas Satversme. Kā norādījis ievērojamais tiesību zinātņu profesors Kārlis Dišlers, paši svarīgākie Satversmes panti ir 77.pantā uzskaitītie - pirmais, otrais, trešais, ceturtais, sestais un septiņdesmit septītais pants, kas attiecīgi nosaka Latvijas valsts demokrātiskumu, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai; ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale; ka valsts valoda ir latviešu valoda un valsts karogs ir sarkans ar baltu svītru, kā arī Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Satversme paredz, ka šo pantu grozījumi ir apstiprināmi tautas nobalsošanā, citādi tiem nav likumīga spēka.

Pēc K.Dišlera domām, bez šo pantu grozīšanas nevar tikt grozīts valsts iekārtas republikāniski demokrātiskais raksturs, līdz ar to tā aizsardzība ir nodota pašas tautas rokās,4 proti, tos iespējams grozīt tikai referenduma ceļā.  KTK secina, ka ir jaušama pārliecība un cerība, ka tauta rīkosies saprātīgi un nosargās valsts konstitucionālo pamatu, pat ja Saeima to kādreiz varētu nodot.5

Tiesa, šīs cerības tika attaisnotas 2012.gada 18.februāra referendumā, taču, kā rāda vēstures gaita, vienmēr uz to paļauties nedrīkst. Atskatoties pagātnē, ir labi saprotams iemesls, kāpēc. Konstitucionālo tiesību komisija ir izcēlusi spilgtāko piemēru no daudziem, kas pierāda, cik bīstama var būt šāda pieeja konstitūcijas grozījumiem. Tā ir Hitlera nākšana pie varas Vācijā 1933.gadā, kas faktiski bija demokrātijas likvidēšana formāli legālā ceļā, saskaņā ar tā laika Vācijas konstitūciju.6

20.gadsimta vēsture liecina, ka kopš 1922.gada, kad tika pieņemta Latvijas Satversme, situācija ir mainījusies. Turklāt ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Vairums valstu, kuras ir uzskatījušas par vajadzīgu noteikt neaizskaramu konstitūcijas kodolu tiešā tekstā, visbiežāk ievadā, savā nesenā vēsturē ir piedzīvojušas politiskus satricinājumus, citu valstu pieredzi skaidro E.Levits.7 Piemēram, Itālija, Vācija, Francija, Portugāle, Grieķija. Īpaši pēc Otrā pasaules kara daudzas no valstīm, kas bija piedzīvojušas noziedzīgus diktatoriskus režīmus, savās konstitūcijās novilka "sarkanās līnijas", kuras nedrīkst pārkāpt.

Likumprojekta anotācijā uzsvērts: no 50 apkopotām demokrātisku valstu konstitūcijām tikai astoņās nav izvērstas preambulas. E.Levits valstis, kurās šāds neaizskaramais konstitucionālais kodols nav aktuāls, sauc par "laimīgajām". "20.gadsimtā neviens šīs valstis vai to demokrātiju nav nopietni apšaubījis vai apdraudējis. Nedz šo valstu konstitūcijās, nedz tiesību zinātnē mēs tāpēc neko par neaizskaramu konstitūcijas kodolu neatrodam, jo viņi vienkārši par to nekad nav domājuši. Tās, piemēram, ir Skandināvijas valstis, Lielbritānija."8 Pārsteidzoši, bet arī Latvija šajā ziņā ir pieskaitāma pie šī tipa valstīm.

Konstitūcija nosaka valsts identitāti

Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kura nav izstrādājusi jaunu konstitūciju. Lietuva un Igaunija pēc neatkarības atjaunošanas ir pieņēmušas jaunas konstitūcijas, kurās ir iekļautas preambulas ar atsaucēm uz šo valstu dibināšanas un vēlākas atjaunošanas jēgu. Piemēram, Igaunijas 1992.gada 28.jūnija konstitūcijā ir noteikts Igaunijas valsts mērķis: "Igauņu tautas, valodas un kultūras saglabāšana cauri gadsimtiem." Lietuvas 1992.gada 25.oktobra konstitūcijā ir uzsvērts, ka valsts ir dibināta pirms vairākiem gadsimtiem, kuru garumā tā neatlaidīgi cīnījusies par brīvību un neatkarību, nezaudējot savu garu, dzimto valodu, rakstību un paražas. 

Kāpēc Latvija negāja šo ceļu? Zinātņu akadēmijas viceprezidents Tālavs Jundzis, kas tolaik bija Augstākās padomes deputāts un pirmais atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības ministrs, atminas, ka nodoms izstrādāt jaunu Satversmi bija un tas pat tika ierakstīts 4.maija deklarācijā. Tomēr, viņaprāt, galvenais iemesls, kādēļ tolaik tika runāts par nepieciešamību rakstīt Satversmi no jauna, bija fakts, ka tajā nebija sadaļas par cilvēktiesībām. "Notika tā, ka konstatēja, vecā politiskā sistēma strādā un ir saglabājama," stāsta T.Jundzis. Viņaprāt, pašreizējā Satversme ir laba, tā ir lakoniska un nepārprotama. Nav nekādu garantiju, ka jauna būtu labāka, uzskata T.Jundzis. To pierāda vēlāk iekļautā 8.nodaļa "Cilvēka pamattiesības", kas vairs nav lakoniska, nav nepārprotama, paver daudz vairāk iespēju dažādām interpretācijām.

"Ar valsts pamatdokumenta palīdzību valsts var paziņot visai pasaulei, kāda ir tās identitāte un vērtības."

Var strīdēties, vai pamatlikuma ievadā tiešām jāliek vēsturiskie ideāli un kāpēc tas ir vajadzīgs juridiskā dokumentā, tomēr jāuzsver, ka mūsdienās valstu konstitūciju nozīme kļūst arvien dziļāka un plašāka.  Konstitūcija kā valsts pamatlikums joprojām nosaka valsts iekārtu, vēlēšanu sistēmu, likumdevēja varas, izpildvaras un tiesu varas institūcijas, pilsoņu galvenās tiesības un pienākumus,9 taču tas nebūt nav viss. Ar valsts pamatdokumenta palīdzību valsts var paziņot visai pasaulei, kāda ir tās identitāte un vērtības. Piemēram, Vācijai ir bijis būtiski iekļaut savas konstitūcijas preambulā apņemšanos veicināt pasaules mieru, esot līdzvērtīgam partnerim vienotā Eiropā, un nevar noliegt, ka šie vārdi pasaka daudz par valsti un tās principiem.

KTK secina, ka, veidojot konstitūciju, tautas pārstāvji konkretizē, kur atrodas valsts teritorija, kas ir valsts tauta, kā tiek organizēta vara, kas ir tās avots un mērķi, vienojas, kā pieņems un īstenos savus lēmumus. Lemjot šos jautājumus, nevar izvairīties no tādiem faktoriem kā vēsture, nacionālisms, kultūra u.c. Līdz ar to var teikt, ka "konstitūcija vistiešākajā veidā nosaka valsts valststiesisko identitāti"10, savukārt "valststiesiskā identitāte nosaka, kāda ir šī valsts".11 Tas arī atšķir vienu valsti no citām valstīm. Jāatzīst, ka pašreizējie Satversmes ievadvārdi atbildes uz jautājumiem, kā radās Latvija, Latvijas tauta un kādi ir tās mērķi, nesniedz.

Kāpēc tagad?

Priekšlikums papildināt Satversmi ar preambulu teju 100 gadus pēc pamatlikuma pieņemšanas var šķist neparasti. Bet, ņemot vērā apstākļus, tas ir ļoti vajadzīgs. A.Lerhis uzskata, ka būtu tiešām labi, ja valsts pamatlikumā precīzāk formulētu, kādā valstī dzīvojam, kādas vērtības aizstāvam, uz kādiem pamatiem šī valsts ir veidota, lai pēc iespējas apgrūtinātu un izslēgtu jebkādus centienus nosacīti legālā ceļā mainīt valsts pamatus, veidot pilnīgi citu valsti, uz citiem pamatiem. "Ir ļoti svarīgi uzsvērt valsts nepārtrauktības doktrīnu, uzsvērt, ka 1991.gadā Latvija neatkarību atjaunoja, nevis dibinājās no jauna," akcentē A.Lerhis.

Zinātņu akadēmijas viceprezidents T.Jundzis piekrīt, ka preambula ir ļoti laba doma. "Mana dziļa pārliecība ir, ka tā nav slikta lieta. Gan politiski, gan juridiski. Ņemot vērā, kas notiek tepat kaimiņos, mēs nezinām, kādas valdības un parlamenti veidosies Latvijā pēc gadu desmitiem, tāpēc preambula būtu politisks nodrošinājums. Preambulas princips ir atsegt Satversmes būtību. Protams, situācija ir mainījusies, sabiedrība ir neintegrēta, mums ir vairāk jādomā, kā sevi aizsargāt," secina T.Jundzis.  

Pēc E.Levita domām, Latvija šobrīd ir diezgan vāja valsts un to nepieciešams stiprināt. "Tiem, kas ir par 1918.gadā dibinātās Latvijas nākotni, ir pienākums to stiprināt. Preambula ir viens no šādiem – juridiskiem – paņēmieniem, kā to varētu darīt."12

Mēs būsim liecinieki tam, ar kādiem vārdiem Latvijas valsts pamatus, vienojoties par Satversmes preambulas tekstu, nostiprinās 11.Saeimas vai jau 12.Saeimas deputāti.
 

1 Dina Gailīte. Konstitucionālā identitāte atšķir valsti no valsts. Jurista Vārds, 2012, Nr.40.

2 Dina Gailīte. Satversmes preambulā būtu jāatsedz Latvijas valsts jēga un būtība. Jurista Vārds, 2013, Nr.39.

3 Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas 2012.gada 17.septembra viedoklis "Par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu", 39; 47.lpp.

4 Kārlis Dišlers. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930, 110.lpp.

5 Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis, 47.lpp.

6 Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis, 40.lpp.

7 Dina Gailīte. Konstitucionālā identitāte atšķir valsti no valsts. Jurista Vārds, 2012, Nr.40.

8 Turpat.

9 Latviešu valodas vārdnīca. Termini latviešu valodā. Autoru kolektīvs. Rīga: Avots, 2006, 530.lpp.

10 Konstitucionālo tiesību komisijas viedoklis - 25.lpp.

11 Turpat, 32.lpp.

12 Dina Gailīte. Satversmes preambulā būtu jāatsedz Latvijas valsts jēga un būtība. Jurista Vārds, 2013, Nr.39.