Pārdomām (pieredzei) nosūtu LV portālā pirms kāda laika publicētu jurista Jura Bautras rakstu „Kā iedzīvotājiem risināt ūdens zudumu apmaksas problēmu”, kurā ir sīka informācija par to, kā dzīvokļu īpašnieki tiesas ceļā tikuši vaļā no ūdens patēriņa starpības maksājumiem.

Ja ir uzņēmība un pietiekamas zināšanas (vai konsultanti juristi), varat mēģināt šo ceļu atkārtot.

Taču arī jāteic, ka 2013.gada 1.oktobrī stājās spēkā grozījumi MK noteikumos Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu”, kur cita starpā noteikts: „19. Ja veidojas starpība starp mājas kopējā ūdens skaitītāja rādījumu un dzīvokļu īpašumos ar skaitītājiem noteikto ūdens patēriņu, ieskaitot arī avārijās un remontā nopludināto ūdens daudzumu (turpmāk – ūdens patēriņa starpība), tiek veikts ūdens patēriņa pārrēķins. Dzīvokļa īpašnieks ūdens patēriņa starpību sedz atbilstoši atsevišķo īpašumu skaitam.”

Taču šie noteikumi attiecas tikai uz mājām, kuras dzīvokļu īpašnieki nav pārņēmuši savā valdījumā un noteikuši atšķirīgu kārtību par komunālo pakalpojumu maksājumu kārtību.

Ja dzīvokļu īpašnieki kopsapulcē ar lēmumu akceptējuši, ka ūdens patēriņa starpība ir apmaksājama un arī kārtību, kā tas darāms, tad šis lēmums ir likumīgs un diez vai tiesā to izdosies apstrīdēt.

Latvijas Nekustamā īpašuma pārvaldnieku asociācijas vadītājs Vitolds Peipiņš kā praktiķis skaidro – ūdens daudzums, ko nodrošina pakalpojuma sniedzējs, tiek piegādāts nevis atsevišķi katram dzīvoklim, bet visai mājai kopumā; piegādāto ūdens daudzumu reģistrē centrālais skaitītājs pie ūdens pievada. Atsevišķu dzīvokļu ūdens patēriņa skaitītāju rādījumi ar šā kopējā skaitītāja rādījumu var nesakrist vairāku iemeslu dēļ: 1) tādēļ, ka iedzīvotāji neprecīzi nolasa un uzrāda skaitītāja datus (dažkārt ar nolūku, lai mazāk būtu jāmaksā); b) nozīme ir arī tam, ka datus nenolasa vienā laikā; 3) skaitītājiem var atšķirties precizitāte; 4) atsevišķos gadījumos var būt arī tehniski defekti cauruļvadu sistēmā, kas rada ūdens zudumus. „To visu saliekot kopā, rodas šī patēriņa starpība,” secina V.Peipiņš. „Tiesā būs diezgan grūti pierādīt, ka jāmaksā par nesaņemtu pakalpojumu. To varētu izdarīt tikai atsevišķos gadījumos – piemēram, tad, ja ir radusies vērā ņemama ūdens patēriņa starpība, bet nav dzīvokļu īpašnieku lēmuma par tā sadali un nomaksu. Taču katrs gadījums ir individuāls un vienotu ieteikumu, sīkāk nezinot mājas apsaimniekošanas nosacījumus, nav iespējams sniegt.”

P.S. Noteikumos Nr. 1013 ir vēl kāds punkts: „30. Ja ūdens patēriņa sadales aprēķinā trīs mēnešus pēc kārtas veidojas ūdens patēriņa starpība, kas lielāka par 20 %, un ir saņemts attiecīgs dzīvokļa īpašnieka iesniegums, pārvaldnieks divu mēnešu laikā noskaidro ūdens patēriņa starpības rašanās iemeslus, rakstiski informē dzīvokļu īpašniekus par nepieciešamajiem pasākumiem ūdens patēriņa starpības samazināšanai un kopā ar dzīvokļu īpašniekiem izvērtē iespēju tos īstenot.”