VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Juris Bautra
jurists, pārvaldīšanas jautājumu speciālists
27. februārī, 2013
Lasīšanai: 19 minūtes
10
32
10
32

Kā iedzīvotājiem risināt ūdens zudumu apmaksas problēmu

Juris Bautra: „Ūdens starpību starp iedzīvotājiem dala jau vairāk nekā piecus gadus, bet cik daudz tiesu prāvu par to ir bijis Latvijā? Tas, manuprāt, apliecina katastrofālu iedzīvotāju pasivitāti un drausmīgu nevēlēšanos cīnīties par savām tiesībām.”

FOTO: SXC

Ūdens zudums jeb ūdens starpība nav atzīstams par saņemto pakalpojumu. Līdz ar to dzīvokļu īpašniekiem par nesaņemtu pakalpojumu nav arī pienākums veikt samaksu.

Mūsu 119.sērijas deviņstāvu dzīvojamā māja (108 dzīvokļi) atrodas mikrorajonā Zolitūde. Līdz Rīgas pašvaldības apsaimniekotāju apvienošanai mūsu dzīvojamo māju apsaimniekoja SIA "Zemgale" (tagadējais SIA "Rīgas namu apsaimniekotājs").

2007.gadā februāra rēķinos SIA "Zemgale" visiem iedzīvotājiem papildus janvārī patērētajam aukstā ūdens daudzumam pierēķināja vēl kaut kādu ūdens daudzumu no "nesadalītā mājas ūdens pārtēriņa". Kā jurists es sapratu, ka SIA "Zemgale" prettiesiski cenšas iekasēt maksu par nesaņemtu pakalpojumu.

Meklējot atbalstu, vērsos pie mūsu mājas iedzīvotājiem ar aicinājumu cīnīties pret SIA "Zemgale" patvaļu. No 108 dzīvokļiem manam aicinājumam atsaucās 25 dzīvokļu īpašnieki, un sākās cīņa pret ūdens starpības apmaksu.

Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa, pieņemot pretrunīgu spriedumu, dzīvokļu īpašnieku prasību noraidīja. Nepiekrītot šīs tiesas spriedumam, tika iesniegta apelācijas sūdzība, un Rīgas apgabaltiesa vēlreiz izskatīja mūsu prasību pēc būtības un apmierināja to. SIA "Zemgale" nepiekrita Rīgas apgabaltiesas spriedumam un iesniedza Augstākajā tiesā kasācijas sūdzību, kas tika noraidīta. Iedzīvotāji bija uzvarējuši!

Augstākā tiesa 2012.gada 23.maijā nosprieda Rīgas apgabaltiesas spriedumu atstāt negrozītu, SIA "Zemgale" ūdens zudumu dalīšanu atzīstot par nelikumīgu un liekot atmaksāt iedzīvotājiem nelikumīgi iekasēto naudu par ūdens zudumiem.

[PDF]Augstākās tiesas Senāta spriedums. Lieta Nr. SKC-250/2012

Tā bija jau trešā mūsu mājas dzīvokļu īpašnieku tiesu prāva pret SIA "Zemgale", un visas prāvas SIA "Zemgale" bija zaudējusi. Ūdens starpību starp iedzīvotājiem dala jau vairāk nekā piecus gadus, bet cik daudz tiesu prāvu par to ir bijis Latvijā? Man ir zināms divas: pirmā – apsaimniekošanas uzņēmums "Māju serviss KAS" pret dzīvokļu īpašnieku un vienu mēnesi vēlāk otra – mēs, 25 dzīvokļu īpašnieki, pret SIA "Zemgale". Tas apliecina, manuprāt, katastrofālu iedzīvotāju pasivitāti un drausmīgu nevēlēšanos cīnīties par savām tiesībām. Vai pēc tam, kad 2012.gada maijā mūsu lietu izskatīja Latvijas Republikas Augstākā tiesa un Rīgas apgabaltiesas spriedums stājās likumīgā spēkā, ir daudz iedzīvotāju, kas par šo problēmu iesnieguši prasības pieteikumu tiesā?

"No 108 dzīvokļiem manam aicinājumam atsaucās 25 dzīvokļu īpašnieki, un sākās cīņa pret ūdens starpības apmaksu."

Rīgas pašvaldības aģentūra "Rīgas mājoklis" un valsts aģentūra "Mājokļu aģentūra" aptuveni septiņus gadus sniedza iedzīvotājiem konsultācijas un organizēja divus mēnešus ilgus bezmaksas mācību seminārus par dzīvojamo māju apsaimniekošanu un pārvaldīšanu. Tomēr liela daļa dzīvokļu īpašnieku joprojām nezina un nesaprot vairākas elementāras un svarīgas lietas mājokļu jomā, arī nezina savas tiesības un nevēlas pildīt pienākumus.

Piemēram, daudzi dzīvokļu īpašnieki uzskata, ka privatizējuši tikai savu dzīvokli, bet ne visu māju, lielākā daļa dzīvokļu īpašnieku nesaprot, kas ir pārvaldīšanas tiesības utt. Savukārt jebkurš pārvaldnieks dara tikai to, ko tam atļauj dzīvokļu īpašnieki. Ja dzīvokļu īpašnieki nevēlas pārvaldīt savu īpašumu, negrib zināt savas tiesības, aizstāvēt tās un pildīt savus pienākumus, tad viņu vietā viņu īpašumu par viņu līdzekļiem pārvalda esošais mājas pārvaldnieks – un dara to, ko uzskata par vajadzīgu.

Galvenokārt iepriekš minētais atteicas uz tām mājām, kas atrodas valsts vai pašvaldības valdījumā. Bez tam jāatzīmē, ka valsts vai pašvaldības valdījumā esošajās mājās starp mājas pārvaldnieku un dzīvokļu īpašniekiem nekādu līgumisko attiecību par mājas kopīpašuma daļu nav. Tas nozīmē, ka pārvaldīt mājas kopīpašuma daļu pārvaldnieku pilnvaroja nevis privatizēto objektu – dzīvokļu – īpašnieki, bet uz likuma pamata bijušais mājas īpašnieks – valsts pārstāvis vai pašvaldība.

Iedzīvotāju ceļš tiesas prāvās

Atgriezīšos pie tiesas prāvām. Tātad, nepiekrītot tam, ka SIA "Zemgale" papildus patērētam ūdens daudzumam pierēķināja vēl ūdens daudzumu no "nesadalītā mājas ūdens pārtēriņa", dzīvokļu īpašnieki vērsās tiesā. Lieta tika skatīta visās instancēs. Rīgas apgabaltiesa mūsu prasību apmierināja, un Augstākā tiesa kasācijas tiesvedības gaitā apstiprināja apgabaltiesas spriedumu.

Savu rīcību SIA "Zemgale" pamatoja ar 12.12.2006. Ministru kabineta noteikumu Nr.999 "Kārtība, kādā dzīvojamās telpas īrnieks un izīrētājs norēķinās ar pakalpojumu sniedzēju par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu" 14.punktu, kas noteic, ka ūdens starpība tiek sadalīta proporcionāli ūdens patēriņam dzīvokļos. Vēl SIA "Zemgale" uzskatīja un Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa piekrita tam, ka ūdens, kas atrodas mājas ūdens apgādes sistēmā, ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, tāpēc saskaņā ar Civillikuma 1067. un 1071.pantu visus zaudējumus, kas ceļas kopējai lietai, jāsedz visiem kopīpašniekiem. Turklāt atbilstoši likuma "Par dzīvokļa īpašumu" (tagadējais likuma nosaukums – Dzīvokļa īpašuma likums – red.)  27.1 panta normām dzīvokļu īpašniekiem ir pienākums lemt par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, tajā skaitā arī par ūdens starpības sadali. Tā kā dzīvokļu īpašnieki nebija lēmuši par ūdens starpības dalīšanas kārtību, tad to izlēma SIA "Zemgale" atbilstoši 12.12.2006. Ministru kabineta noteikumiem Nr.999.

Kamēr Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa izskatīja mūsu lietu, Ministru kabinets pieņēma 09.12.2008. noteikumus Nr.1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu". Atsaucoties uz šiem noteikumiem, SIA "Zemgale" apgalvoja: pieņemot šos noteikumus, likumdevējs apliecināja, ka, līdzīgi dzīvojamo telpu īrniekiem, dzīvokļu īpašniekiem arī ir jāsedz izdevumi par ūdens starpību, tāpēc MK noteikumu Nr.999 piemērošana dzīvokļu īpašniekiem pēc analoģijas ir pamatota.

Mēs, mājas iedzīvotāji, tam nepiekritām. Dzīvokļos patērēto ūdens daudzumu uzskaita tajos uzstādītie ūdens skaitītāji. Attiecīgie normatīvie akti strikti nosaka, kādus ūdens skaitītājus drīkst uzstādīt (tikai sertificētus), paredz arī to uzstādīšanas kārtību (mājas pārvaldnieks vai tikai sertificētas firmas, sastādot par to attiecīgo aktu un nododot vienu eksemplāru pārvaldniekam). Tāpat normatīvie akti nosaka dzīvokļa īpašnieka pienākumu regulāri veikt ūdens skaitītāju metroloģisku pārbaudi un dzīvojamās mājas pārvaldnieka pienākumu un tiesības regulāri veikt ūdens skaitītāju pārbaudi. Ja tam rodas pamatotas šaubas par šo ūdens skaitītāju skaitīšanas pareizību, tad drīkst pieprasīt iedzīvotājiem veikt ūdens skaitītāju metroloģisku pārbaudi pirms termiņa. No minētā ir secināms, ka nav pamata apšaubīt šo skaitītāju radījumus. Tāpēc nav strīda par ūdens daudzumu, kas tika patērēts dzīvoklī (faktiski to neapstrīd neviens dzīvojamās mājas pārvaldnieks).

"Apgalvojums, ka ūdens starpība ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, ir aplams."

Saskaņā ar likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 12.pantu dzīvokļu īpašniekiem ir pienākums norēķināties par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem. Attiecinot šo normu uz ūdens starpību, var secināt – lai SIA "Zemgale" būtu pamats prasīt no dzīvokļu īpašniekiem samaksu par ūdens starpību, tai ir jāpierāda, ka dzīvokļu īpašnieki ir to saņēmuši.

Rīgas domes saistošo noteikumu Nr.39 "Rīgas ūdensvada un kanalizācijas tīklu un būvju ekspluatācijas, lietošanas un aizsardzības noteikumi" (turpmāk – noteikumi Nr.39) izpratnē, SIA "Rīgas ūdens" ir Pakalpojumu sniedzējs, jo šis uzņēmums ūdensapgādes un kanalizācijas nozarē sniedz sabiedriskos pakalpojumus; dzīvojamās mājas apsaimniekotājs (mūsu gadījumā – SIA "Zemgale") ir Klients, jo viņš ir noslēdzis līgumu ar Pakalpojumu sniedzēju par ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu lietošanu, bet dzīvokļu īpašnieki ir Blakusklienti, kuriem ir noslēgti līgumi ar Klientu (mūsu gadījumā) un kuri saņem ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumus no Klienta. Tas nozīmē, ka ūdens daudzumu, kuru saņem dzīvojamās mājas pārvaldnieks, uzskaita mājas ievadā uzstādītais ūdens skaitītājs, bet ūdens daudzumu, kuru patērē dzīvokļu īpašnieki, – dzīvokļos uzstādītie ūdens skaitītāji.

Saskaņā ar noteikumu Nr.39  8.5.punktu Klients ir pilnībā atbildīgs par tā valdījumā esošo ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas tehnisko apkopi un darbību, kā arī tam jāseko līdzi ūdensvada un kanalizācijas tīklu un armatūras tehniskajam stāvoklim un jebkura noplūde nekavējoties jālikvidē par saviem līdzekļiem.

No minētā var secināt, ka ūdens starpība, kas veidojas starp mājas ievadā uzskaitīto ūdens daudzumu un dzīvokļos patērēto, ir ūdens noplūde, kuru pārvaldniekam jālikvidē par saviem līdzekļiem. Ņemot vērā, ka ūdens starpība veidojas ūdens apgādes pakalpojuma sniegšanas laikā, tad var uzskatīt, ka izmaksas par ūdens starpību ir dzīvojamās mājas pārvaldnieka zaudējumi, kas tam radušies minētā pakalpojuma sniegšanas laikā.

Starp dzīvojamās mājas pārvaldnieku un dzīvokļu īpašniekiem nebija nekādu noslēgtu vienošanas par to, ka dzīvokļu īpašnieki apņemas segt dzīvojamās mājas pārvaldniekam tā zaudējumus ūdens pakalpojuma sniegšanas laikā. Tas nozīmē, ka dzīvojamās mājas pārvaldniekam nebija tiesību uz dzīvokļu īpašnieku rēķina segt savus zaudējumus.

Rīgas apgabaltiesa piekrita mūsu viedoklim, ka piemērot MK noteikumus Nr.999 dzīvokļu īpašniekiem nebija pamata, jo saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta piektajā daļā noteikto to varētu darīt tikai tad, ja nebūtu dzīvokļu īpašniekiem adresēta tiesiska regulējuma, proti, nebūtu likuma "Par dzīvokļa īpašumu". Turklāt, ja SIA "Zemgale" nolēma piemērot MK noteikumus Nr.999, tad tai bija pienākums piemērot šo noteikumus pilnībā, nevis tikai sev izdevīgākajā daļā.

MK noteikumu Nr.999 14.punkts noteic, ka, sadalot ūdens starpību, dzīvojamās mājas pārvaldniekam ir jāievēro šo noteikumu 21.punktā minētie nosacījumi. Šo noteikumu 21.punktā ir noteikts: ja ūdens starpība veidojas lielāka par 20%, tad dzīvojamās mājas pārvaldnieks divu mēnešu laikā veic pasākumus stāvokļa izpētei un rakstiski paziņo par to īrniekiem; nekavējoties, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc stāvokļa izpētes veic pasākumus starpības samazināšanai.

No minētā var secināt: ja ūdens starpība pārsniedz 20%, tad apsaimniekotājam ir pienākums ne vēlāk kā četru mēnešu laikā nodrošināt šīs starpības samazināšanu. Ne SIA "Zemgale", ne arī pārējie pašvaldības apsaimniekotāji nekādus pasākumus ūdens starpības rašanās iemeslu noskaidrošanai un samazināšanai nav veikuši. Tāpēc SIA "Zemgale" nevarēja piemērot Ministru kabineta noteikumus dzīvokļu īpašniekiem, kurus paši nepildīja.

Apgalvojums, ka ūdens starpība ir dzīvokļu īpašnieku kopīpašums, ir aplams, jo Civillikuma 927.pantā ir noteikts: "Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību." Saskaņā ar šī likuma 1068.pantu: "Rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu, kā visumā, tā arī noteiktās atsevišķās daļās, drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu; bet ja kāds no viņiem rīkojas atsevišķi, tad šī rīcība ne vien nav spēkā, bet arī uzliek pēdējam pienākumu atlīdzināt pārējiem zaudējumus, kas viņiem ar to nodarīti (..)." Papildus minētam likuma "Par dzīvokļa īpašumu" 3.panta pirmajā daļā ir noteikts dzīvojamās mājas kopīpašumā esošās daļas sastāvs. Tāpēc Rīgas apgabaltiesai nebija šaubu par to, ka ūdens starpību nevar uzskatīt par dzīvokļu īpašnieku kopīpašumu un attiecināt uz ūdens starpību Civillikuma 1067.–1072.panta normas nevar.

Ūdens apgādes pakalpojums ir viens no pakalpojumu veidiem, kuru saņem dzīvokļu īpašnieki. Tāpēc Rīgas apgabaltiesa piekrita mūsu viedoklim, un arī Augstākā tiesa apstiprināja to, ka komunālo pakalpojumu jomā arī piemērojami Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas. Šī likuma 4.panta trešajā daļā ir noteikts: "Patērētājam nav pienākums pieņemt preci vai pakalpojumu un samaksāt cenu par preci vai pakalpojumu, ja prece ir piegādāta vai pakalpojums sniegts, patērētājam neizdarot pasūtījumu."

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija uzskata, ka ūdens zudumi, proti, ūdens starpība, nav atzīstami par saņemto pakalpojumu, līdz ar to dzīvokļu īpašniekiem nav pienākums veikt samaksu par nesaņemtu pakalpojumu.

Ministru kabinets pieņem jaunus noteikumus

2008.gadā tika grozīts likums "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju". Likuma jaunās redakcijas 50.panta trešajā daļā noteikts, ka līdz brīdim, kad dzīvokļu īpašnieku sabiedrība vai dzīvokļu īpašnieku pilnvarota persona ar nodošanas-pieņemšanas aktu pārņem dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības, dzīvokļu īpašnieki var noteikt kārtību, kādā tiek dalīta maksa starp dzīvokļu īpašniekiem par saņemtiem pakalpojumiem. Ja dzīvokļu īpašnieki nav vienojušies par minēto, dzīvojamās mājas uzturēšanai nepieciešamo siltumenerģijas, ūdensapgādes, kanalizācijas, asenizācijas, sadzīves atkritumu apsaimniekošanas un lifta pakalpojumu apmaksas kārtību, kritērijus, pēc kuriem tiek noteikta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu, kā arī kārtību, kādā dzīvokļu īpašnieki tiek informēti par attiecīgā līguma nosacījumiem, nosaka Ministru kabinets.

Ministru kabinets to noteica, pieņemot 09.12.2008. noteikumus Nr.1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu". Tādējādi likumdevējs noteica, ka gadījumā, ja dzīvokļu īpašnieki vienalga kādu iemeslu dēļ neizmanto savas tiesības un nenosaka, kādā kārtībā starp viņiem tiek sadalīta maksa par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem, tad dzīvojamās mājas pārvaldnieks maksu par tiem sadala atbilstoši Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem.

"Ūdens zudumi, proti, ūdens starpība, nav atzīstami par saņemto pakalpojumu."

MK noteikumi Nr.1013 ir pirmais un vienīgais dzīvokļu īpašniekiem adresēts normatīvais akts, kas nosaka dzīvojamās mājas pārvaldnieka tiesības starp dzīvokļu īpašniekiem dalīt izdevumus par ūdens starpību. Lai SIA "Zemgale" ar šiem noteikumiem nevarētu pamatot savu rīcību, mēs nolēmām negrozīt mūsu prasības pieteikumā norādīto laika periodu. Tāpēc tiesas, spriežot mūsu lietu, skatīja laika posmu līdz MK noteikumu Nr.1013 pieņemšanas brīdim. Tas nozīmē, ka šis tiesas spriedums, ar kuru izdevumu dalīšana par ūdens starpību tika atzīta par nelikumīgu, ir attiecināms uz laika posmu līdz 2008.gada decembrim. Par laika posmu pēc 2008.gada decembra tiesa nelēma.

Ir jāatzīmē, ka MK noteikumus Nr.1013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu" un noteikumus Nr.1014 "Kārtība, kādā aprēķināma maksa par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu" dzīvojamo māju pārvaldnieki piemēro tikai tajās dzīvojamās mājas, kuras ir valsts vai pašvaldības valdījumā un dzīvokļu īpašnieki nav pārņēmuši šo dzīvojamo māju pārvaldīšanas tiesības. Visās pārējās dzīvojamās mājās pārvaldnieki šos noteikumus var piemērot tikai tad, kad dzīvokļu īpašnieku kopība ir pieņēmusi par to attiecīgu lēmumu.

Ir pamats apstrīdēt ūdens starpības dalīšanu

Tiesa, apmierinot dzīvokļu īpašnieku prasības pieteikumu, nosprieda atzīt Rīgas pašvaldības SIA "Zemgale" rīcību par ūdens patēriņa starpības dalīšanu starp dzīvokļu īpašniekiem proporcionāli patērētam ūdens daudzumam par nelikumīgu un atcelt to. Šis spriedums attiecināms uz laika posmu līdz 2008.gada decembrim.

Protams, ka MK noteikumi Nr. 013 "Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu" dzīvojamās mājas pārvaldniekam dod tiesisku pamatu starp dzīvokļu īpašniekiem dalīt samaksu par ūdens starpību. Tomēr tas nenozīmē, ka jautājums par ūdens starpību jau ir izskatīts un neko vairāk nevar darīt.

Rīgas apgabaltiesa spriedumā secināja un Augstākā tiesa piekrita tam, ka attiecībā uz ūdens starpību ir piemērojami Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas. Turklāt, abu tiesu uzskatā, ūdens starpība nav atzīstama par saņemtu pakalpojumu, līdz ar to dzīvokļu īpašniekiem nav jāmaksā par nesaņemtu pakalpojumu.

Arī MK noteikumi Nr.1013 neparedz dzīvokļu īpašnieku pienākumu norēķināties par nesaņemtiem pakalpojumiem, jo to 1.2.punktā ir teikts, ka šie noteikumi nosaka kritērijus, pēc kuriem tiek aprēķināta katra dzīvokļa īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu.

Pamatojoties uz minēto un Rīgas apgabaltiesas un Augstākās tiesas secinājumu par to, ka ūdens starpība nav uzskatāma par saņemto pakalpojumu, ir pamats apstrīdēt ūdens starpības dalīšanu arī pēc MK noteikumu Nr.1013 pieņemšanas.

Saskaņā ar juridisko hierarhiju, ja MK noteikumi Nr.1013 daļā par ūdens starpības dalīšanu ir pretrunā ar minētajiem Rīgas apgabaltiesas, Augstākās tiesas spriedumiem un Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normām, tad jautājumā par ūdens starpības dalīšanu būtu jāvadās pēc minētā likuma normām un tiesu spriedumiem. Uz šā pamata tiesu būtu jālūdz atcelt ūdens starpības dalīšanu no paša sākuma un noteikt atmaksāt iedzīvotājiem nepamatoti iekasētus maksājumus.

Mēs spērām pirmo soli. Kas spers nākamo?

Labs saturs
32
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU