1. No dalības uzkrājuma veidošanā atteikties nevar. Jo par to kopsapulcē ir lēmuši mājas dzīvokļu īpašnieki (vismaz tā vajadzētu būt), un šis lēmums ir iekšējā likumdošana mājas robežās. Tie ir finanšu līdzekļi mājas nākotnes remontiem. Tos var veikt divējādi. Piemēram, vispirms uzlikt ēkai jaunu jumtu, kas ir ļoti nepieciešami, bet dārgi, un pēc tam vākt naudu un cīnīties ar nemaksātājiem, kas nav samaksājuši nepieciešamo summu. Otrs veids ir – krāt naudu un remontus veikt tikai pieejamo finanšu apjomā – tātad par naudu, kas mājai ir uzkrājuma veidā bankas kontā. Pareizi ir plānot remontus tik secīgi un tādā apjomā, lai maksājumi „nepārklājas”, un dzīvokļu īpašniekiem nav jāmaksā tik lielas summas, kas pasliktina viņu labklājības līmeni. Uzkrājums paredzēts lieliem, nevis avārijas remontiem, kam būs vajadzīgas lielākas naudas summas.

2. Ļoti daudzi dzīvokļu īpašnieki nesaprot to, ka komunālo pakalpojumu (ūdens, siltuma, elektrības koplietošanas telpām) piegādātāji tos nodrošina objektam kopumā. Piemēram, siltumu piegādā līdz mājas pievadam. Tālāk siltums tiek sadalīts dzīvokļu īpašumiem, un tā jau ir mājas pārvaldnieka kompetence. Ja kāds no īpašniekiem par saņemto (piegādāto) pakalpojumu nemaksā, tas „Rīgas siltumu” neinteresē un ir mājas pārvaldnieka kompetencē. Tā ir otrā pakāpe pakalpojumu sniegšanai: lielais pakalpojums tiek sadalīts sīkāk, starpnieks ir pārvaldnieks, kas norēķinās par mājai kopumā piegādāto siltumu. Pārvaldniekam sistemātiski ir jāstrādā ar nemaksātājiem, lai parādus maksimāli atgūtu.