Darba likuma 59.pantā noteikts, ka darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu.

Skaidrojot frāzi „jebkuru cita veida atlīdzība saistībā ar darbu”, LR Augstākās tiesas Senāts norādījis, ka darba samaksas jēdzienā saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru ietilpst faktiski jebkura atlīdzība par darbu vai saistībā ar darbu, izņemot vienīgi valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas (skat. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2009.gada 14.oktobra spriedumu lietā Nr. SKC–899).

Tiesību zinātnē pausts viedoklis, ka ar jebkādu cita veida atlīdzību par darbu saprot, piemēram, uzņēmuma iekārtu lietošanu ar atlaidēm, mācību apmaksu, sporta nodarbību apmaksu, pusdienu talonus, dienesta dzīvokļa piešķiršanu, apmaksātas telefona sarunas vai pašu tālruni, dienesta automašīnu, dāvanu Ziemassvētkos, veselības apdrošināšanas polisi u.c. (skat. Darba likums ar komentāriem. Zvērinātu advokātu birojs „BDO Zelmenis & Liberte”. Rīga: Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, 2010., 131.lpp.). No minētā secināms, ka veselības apdrošināšanas polise ietilpst darba samaksā. 

Darba devējs iekšējos noteikumos (ar kuriem darbinieki tiek iepazīstināti) var noteikt piešķiršanas kārtību, kuros atrunāti kritēriji, pēc kādiem tiek izvērtēts, kuriem darbiniekiem tiek piešķirta veselības apdrošināšanas polise, piemēram, ja darbinieks pie darba devēja ir nostrādājis pusgadu. Ja nav šādu atrunātu kritēriju, tad secināms, ka veselības apdrošināšanas polise jāpiešķir ikvienam uzņēmuma darbiniekam.

Ja uzņēmumā ir atrunāta apdrošināšanas polises piešķiršanas kārtība un tajā skaitā kritēriji un darbiniece atbilst kritērijiem, tad darba devējam šī polise ir jāpiešķir. Darbinieces attaisnota prombūtne (pirmsdzemdības, pēcdzemdības un grūtniecības atvaļinājums) nevar būt par pamatu veselības apdrošināšanas polises nepiešķiršanai.