Darba devējs atbilstoši Darba likuma 53. panta ceturtajai daļai darbinieku var nosūtīt komandējumā vai darba braucienā.  

Saskaņā ar Darba likuma 130. panta pirmo daļu darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kura ietvaros darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. Saskaņā ar Darba likuma 141. panta pirmajā un otrajā daļā noteikto atpūtas laiks ir laikposms, kura ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus. 

Darba likumā darba laika regulējums iestrādāts, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk – Direktīva). Direktīvas 2. pantā ir noteikts, ka darba laiks ir jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba devēja labā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Savukārt atpūtas laiks ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks. Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvā darba laika jēdziens ir pretstatīts atpūtas laika jēdzienam, jo abi ir savstarpēji izslēdzoši, un ka Direktīvā “nav paredzēta starpkategorija starp darba un atpūtas laiku”. 

Termini “komandējuma laiks” un “darba laiks” satura ziņā atšķiras – termins “darba laiks” ir šaurāks salīdzinājumā ar terminu “komandējuma laiks”, kas savukārt var ietvert kā darba laiku, tā atpūtas laiku. Tādējādi atbilstoši faktiskajiem apstākļiem un darba un atpūtas laikam noteiktajām pazīmēm un kritērijiem vērtējams, vai, piemēram, ceļā pavadītais laiks vai cits laiks komandējumā atzīstams par darba laiku vai par atpūtas laiku (starpkategorijas nav). 

Valsts darba inspekcijas ieskatā laiks, kas pavadīts ceļā uz komandējuma vietu vai no tās, būtu uzskatāms par darba laiku, ja šis laiks ceļā pavadīts darba devēja labā, tostarp pildot darba pienākumus vai atrodoties darba devēja rīcībā, un darbinieks nevar šo laika periodu pilnvērtīgi izlietot pēc saviem ieskatiem un nodoties savām interesēm, kas nozīmē, ka darbinieks nevar šo laiku izmantot atpūtai, ievēro darba devēja norādes, atrodas darba devēja norādītajā laikā un vietā. Katrs konkrēts gadījums darba devējam ir jāvērtē individuāli, aptverot visu apstākļu kopumu, lai varētu secināt, vai konkrētais laika posms, ņemot vērā noteiktos kritērijus un pazīmes, atzīstams par darba vai atpūtas laiku. 

Atbilstoši Darba likuma 137. panta pirmajai daļai darba devējam ir pienākums precīzi uzskaitīt katra darbinieka nostrādātās stundas kopumā, kā arī atsevišķi virsstundas, darbu nakts laikā, nedēļas atpūtas laikā un svētku dienās nostrādātās stundas, kā arī dīkstāves laiku. Komandējuma laikam nav noteikts atšķirīgs darba laika uzskaites regulējums. Tādējādi arī komandējuma laiku, kas atbilstoši noteiktajiem kritērijiem un pazīmēm atzīstams par darba laiku (neatkarīgi no darbiniekam nolīgtā darba laika organizācijas veida, tajā skaitā, ja darbiniekam noteikts summētais darba laiks), darba devējam ir pienākums uzskaitīt un atbilstoši apmaksāt.