Ja būvniecība pati par sevi ir tiesiska un jums bija pamats paļauties, ka pirts ēku būvējat uz savas zemes, jūsu rīcību būtu pamats traktēt kā “atvainojamu maldību”. Civillikumā šādam gadījumam ir noteikts regulējums, kas aizsargā ēkas cēlēja tiesības. Tas ir aprakstīts likuma 970. pantā. Proti, likums nosaka: kas uzcēlis ēku uz svešas zemes aiz atvainojamas maldības, var, kad no viņa pieprasa šo zemi tās īpašnieks, neizpildīt prasījumu līdz tam laikam, kamēr nesaņem atlīdzību par savu ēku. Atlīdzību var prasīt vienīgi par tām ēkām, kas skaitāmas pie nepieciešamajiem izdevumiem, bet, ja ēka pieder pie derīgajiem vai greznuma izdevumiem, tad attiecīgi piemērojami 867. panta 1. un 2. daļas un 868. panta noteikumi. 

 Tātad likums jums ļauj izmantot aizturējuma tiesības uz ēku un turpināt to lietot līdz brīdim, kad ar kaimiņu esat tiesiski atrisinājis radušos situāciju. Tādā gadījumā, kad blakus zemes īpašnieks ēku jau norobežojis un liedz jums tai fizisku piekļuvi, jūs pilnā apmērā saglabājat tiesības pieteikt savus prasījumus kaimiņam. Jūsu turpmākie prasījumi šobrīd ir atkarīgi no tā, vai uzceltā ēka būtu pieskaitāma pie nepieciešamajiem, derīgajiem vai greznuma izdevumiem (skat. Civillikuma 865. pantu). Pirts ēku, visticamāk, nevarēs atzīt par pieskaitāmu nepieciešamajiem izdevumiem, tādēļ būtu jāvērtē tās atbilstība derīgo vai greznuma izdevumu kategorijai. Ņemot vērā apstākļus, jūs varētu no kaimiņa prasīt noteiktu atlīdzību par pirts ēku vai, ja tas tehniski ir iespējams, apsvērt ēkas mehānisku pārvietošanu uz jūsu īpašumā esošo zemesgabalu. Strīda gadījumā jums ar prasību pret kaimiņu jāvēršas tiesā.