Darba likumā noteikts, kas atzīstams par darba laiku un kas – par atpūtas laiku. Saskaņā ar Darba likuma 130. panta pirmo daļu darba laiks ir laikposms no darba sākuma līdz beigām, kurā darbinieks veic darbu un atrodas darba devēja rīcībā, izņemot pārtraukumus darbā. 

Savukārt saskaņā ar Darba likuma 141. panta pirmajā un otrajā daļā noteikto atpūtas laiks ir laikposms, kurā darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un atvaļinājumus. 

Pārtraukumi darbā darba devējam jāorganizē atbilstoši Darba likuma 145. pantā noteiktajam. Proti, pārtraukuma ilgumu nosaka darba devējs pēc konsultēšanās ar darbinieku pārstāvjiem, taču tas nedrīkst būt īsāks par 30 minūtēm. Pārtraukumu piešķir ne vēlāk kā pēc četrām stundām no darba sākuma. Ievērojot darba drošības un veselības aizsardzības principus, darba koplīgumā var noteikt citu pārtraukuma piešķiršanas kārtību.  

Ja darba rakstura dēļ pārtraukumu ēšanai nav iespējams noteikt, tad darba devējs nodrošina darbiniekam iespēju paēst darba laikā. Turklāt pārtraukumu atpūtai piešķir jebkurā gadījumā. Ja pārtraukumu atpūtai nav iespējams piešķirt visu uzreiz, tad pieļaujama tā sadalīšana daļās, kas nedrīkst būt īsākas par 15 minūtēm katra. 

Atbilstoši norādītajam pārtraukumu biežumu un to izmantošanas kārtību darba devējs nosaka iekšējā normatīvajā aktā, ievērojot Darba likumā noteikto un nodrošinot darbiniekam vismaz minimālo atpūtas laiku. 

Pārtraukums darbā ir atpūtas laiks, un, ņemot vērā darba laika un atpūtas laika definīciju, tas nozīmē, ka darbiniekam šajā laikā nevajadzētu būt pienākumam palikt darba vietā, būt darba devēja rīcībā vai pildīt darba pienākumus. Tādējādi saskaņā ar Darba likuma 145. panta trešo daļu noteikts, ka pārtraukuma laiks netiek ieskaitīts darba laikā, ja darba līgumā vai koplīgumā nav noteikts citādi. Līdz ar to darba devējam nav pienākuma šo laiku apmaksāt, un darbinieks to drīkst izmantot pēc saviem ieskatiem, turklāt viņam ir tiesības atstāt darba vietu. 

Tomēr jāuzsver, ka atbilstoši Darba likumam darba laikā neieskaita tikai tādus pārtraukumus, kuros darbinieks var atstāt savu darba vietu un tos izmantot pēc saviem ieskatiem. Proti, 2017. gada 27. jūlijā Darba likuma 145. panta trešā daļa tika papildināta ar trešo teikumu šādā redakcijā: “Ja pārtraukuma laikā darbiniekam ir noteikts aizliegums atstāt savu darba vietu un darbinieks šo laikposmu nevar izmantot pēc sava ieskata, šāds pārtraukums ieskaitāms darba laikā.”