No jautājuma noprotams, ka aprakstītajā situācijā pastāv piespiedu dalītais īpašums, t. i., tāds tiesisks stāvoklis, kurā zeme un uz tās esošās ēkas (būves) ir patstāvīgi īpašuma objekti un pieder dažādiem īpašniekiem. Šāda piespiedu dalītā īpašuma pastāvēšanas tiesiskais pamats izriet no likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (turpmāk saīsinājumā – likums “Par Civillikuma daļu atjaunošanu”) 14. panta, kas nosaka tos izņēmuma gadījumus, kuros uz zemes esošas ēkas (pretstatā vispārējam regulējumam) uzskatāmas par patstāvīgu īpašumu. No apraksta izriet, ka zemes īpašnieka un biedrības, kas pārstāv ēkas īpašniekus, starpā ir noslēgts zemes piespiedu nomas līgums. Uz zemes aug vairāki bīstami koki, un ir radušies jautājumi:

• Kurš būs atbildīgs par koku iespējamas krišanas rezultātā nodarītajiem zaudējumiem?
• Kam ir jāmaksā par koku ciršanu – zemes vai ēkas īpašniekiem?

Vispirms jānorāda, ka jūsu jautājumā ietvertais jēdziens “zemes piespiedu noma” šobrīd ir aizstāts ar terminu “zemes likumiskās lietošanas tiesības”. Reforma, kas ietver ne tikai minētā jēdziena maiņu, bet arī paredz jaunu regulējumu piespiedu dalītā īpašuma (ēkas un zemes) īpašnieku starpā, izriet no likumā “Par Civillikuma daļu atjaunošanu” veiktajiem grozījumiem (skat. 38. līdz 42. pantu). Atbilstoši likuma 42. panta pirmajai daļai likuma 38., 39., 40. un 41. pants stājās spēkā 2023. gada 1. janvārī.

Jūs aprakstītajā situācijā citējat atsevišķus punktus no piespiedu dalītā īpašuma īpašnieku starpā noslēgtā līguma. No līguma fragmentiem nevar izdarīt secinājumus, proti, kam būtu jārūpējas par kokiem un jāmaksā par bīstamo koku nozāģēšanu, jo koki citētajos līguma fragmentos nav pieminēti. Jāpiebilst, ka šī jautājuma noskaidrošanai jums šobrīd ir jāvadās no likuma “Par Civillikuma daļu atjaunošanu” 38. līdz 42. panta regulējuma, jo atbilstoši likuma 42. panta otrajai daļai: ja zemes un būves īpašnieka savstarpējo tiesisko attiecību saturu jau nosaka vienošanās, kā tas ir arī jūsu aprakstītajā gadījumā, tad šā likuma 38., 39., 40. un 41. pantu šādām attiecībām piemēro ar 2023. gada 1. janvāri.

Jautājumā par būves īpašnieka pienākumiem attiecībā pret būves īpašnieka likumiskā lietošanā esošo zemi likuma “Par Civillikuma daļu atjaunošanu” 40. panta otrā daļa uzliek būves īpašniekam pienākumu rūpēties par lietošanā esošo zemi kā krietnam un rūpīgam saimniekam un atbildēt par lietošanā esošās zemes uzturēšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Likumā netiek detalizētāk noteikti būves īpašnieka pienākumi likumiskajā lietošanā esošās zemes uzturēšanā un apkopšanā, tomēr būtu pamats pieņemt, ka ēkas īpašniekam, tai skaitā jums, kā krietnam un rūpīgam saimniekam būtu jāparūpējas, lai uz jūsu lietošanā esošās zemes neatrastos koki, kas ir bīstamā stāvoklī, apdraud cilvēku dzīvību, mantu u. tml., un nepieciešamības gadījumā tie ir jānozāģē. Ja ēkas īpašnieks nav parūpējies par bīstamo koku savlaicīgu nociršanu un tie lūstot ir radījuši kādam zaudējumus, atbilstoši likuma “Par Civillikuma daļu atjaunošanu” regulējumam būtu pamats runāt par ēkas īpašnieka atbildību.

Kas attiecas uz normatīvajiem aktiem, kas regulē koku uzturēšanas un ciršanas kārtību jūsu aprakstītajā situācijā, Ministru kabineta 2012. gada 2. maija noteikumu Nr. 309 5. punkts paredz, ka bez pašvaldības atļaujas ir atļauts cirst kokus, kuri apdraud infrastruktūras darbību, cilvēka veselību, dzīvību vai īpašumu, ja pirms darbu veikšanas ir notikusi situācijas fotofiksācija un ir informēta pašvaldība. Jānorāda, ka šie noteikumi uzliek par pienākumu pašvaldībām izdot detalizētākus saistošos noteikumus par koku ciršanu ārpus meža attiecīgās pašvaldības teritorijā.

No jūsu apraksta nevar pateikt, kuras pašvaldības teritorijā atrodas dalītais īpašums, tādēļ, lai iepazītos ar koku ciršanas kārtību jūsu pašvaldības teritorijā, jums ir jāiepazīstas ar konkrētās vietējās pašvaldības saistošajiem noteikumiem, kas izdoti, pamatojoties uz Ministru kabineta 2012. gada 2. maija noteikumiem Nr. 309. Jāņem vērā, ka regulējums un nosacījumi par koku ciršanu šādās situācijās, kā arī tas, kādā veidā tiek definēti bīstami koki, katrā pašvaldībā var atšķirties. Piemēram, Rīgas pašvaldības teritorijā ir spēkā Rīgas domes 2013. gada 15. janvāra saistošie noteikumi Nr. 204, kuru 5.3. punkts, noteic, ka zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam ir pienākums nodrošināt nokaltušu koku, kuri pilnībā zaudējuši augtspēju, un bīstamu koku (koki ar vizuāli redzamiem bojājumiem – dabas apstākļu rezultātā iztrupējis (vairāk kā 80%), aizlūzis, sašķelts, daļēji sasvēries ar aprautu vai paceltu sakņu sistēmu, pilnīgi izgāzies vai citādi bīstams koks) nociršanu.

Kas attiecas uz izmaksu segšanu par zemes apkopšanu dalītā īpašuma gadījumā, tostarp bīstamu koku nozāģēšanu, tad jāvadās no iepriekš minētā likuma “Par Civillikuma daļu atjaunošanu” regulējuma. Likuma 38. panta pirmā daļa noteic, ka likumisko lietošanas tiesību aprobežojums ir reālservitūts par labu būvei, kas ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, un lietošanas tiesībām ir piemērojami Civillikuma noteikumi par reālservitūtu, ciktāl šis likums nenosaka citādi. Civillikuma attiecīgais pants (1151.) paredz: ja servitūta izlietošanai vajadzīgs uzturēt un izlabot kalpojošo lietu, tad tas jādara servitūta izlietotājam. Savukārt jau minētā likuma “Par Civillikuma daļu atjaunošanu” 40. panta otrā daļa precizē, ka likumiskajās zemes lietošanas tiesībās būves īpašniekam ir pienākums uzņemties nastas un apgrūtinājumus, kas gulstas uz zemi, izņemot reālnastas, ķīlas tiesības un parādus, kas guļ uz zemi, kā arī to blakus prasījumus.

Kā redzams no citētajām tiesību normām, to saturs uzliek par pienākumu būves īpašniekam veikt zemes ikdienas uzturēšanu, segt dažādas ar likumiskajā lietošanā esošo zemi saistītās izmaksas, zemes īpašnieka atbildībā atstājot vienīgi reālnastas, ķīlas tiesības un parādus, kas guļ uz zemi, kā arī to blakus prasījumus. Tādējādi normā noteiktais liek secināt, ka ar bīstamu koku nociršanu saistītās izmaksas būtu sedzamas būves īpašniekam.